2.lapa
Ukrainas kara otrajā gadadienā - 2024. gada 24. februārī plkst. 16.00 - vienlaikus Ļvivas Fotomuzejā, Ukrainā un Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 1. izstāžu zālē, Rīgā tiks atklāta Ukrainas fotogrāfu Oļega Ogorodņika, Romāna Meteļska, Tarasa Greņa, Sofijas Leginas un Irīnas Baraņskas-Voroņinas fotoizstāde “Nesalaužamie”.
Fotogrāfijas tapušas Ļvivas rehabilitācijas centros, kuros ievainotie ukraiņu karavīri psiholoģiski un medicīniski atgūstas pēc smagiem ievainojumiem kara laukā.
Šīs fotogrāfijas rāda briesmīgā kara nepārprotamo realitāti - ciešanas, tūkstošiem sakropļotu ķermeņu - šo karavīru dzīves, aizstāvot savu valsti, savu tautu, savas ģimenes, nu ir izmainītas neatgriezeniski.
Vienlaikus šie attēli visai pasaulei un jo īpaši Ukrainas ienaidniekiem apliecina - “jums dažreiz izdodas sakropļot mūsu miesu, bet ne mūsu gara spēku!”
Ļvivas Fotomuzeja direktors Romāns Meteļskis, izstādes idejas autors un kurators, savā vēstulē tiem, kas apskatīs šo karavīru portretus, raksta:
“Divus gadus mēs Ukrainā dzīvojam pilna kara apstākļos. Katru dienu mēs apglabājam kādu no saviem karavīriem, katra diena var būt pēdējā arī man un jebkuram citam šeit, Ukrainā… Desmitiem tūkstošu ukraiņu karavīru ir gājuši bojā. Tie, kuriem ir paveicies vairāk, gūst traumas un viņiem vēl ir iespēja dzīvot. Tik bieži šajā karā mūsu karavīri zaudē savas rokas, kājas, redzi… Taču mūsu pilsētās un ciematos viņi nav tik ļoti pamanāmi. Karavīri ratiņkrēslos, karavīri uz protēzēm… Tomēr viņi ir. Nav pamanāmi, jo viņiem tik bieži nav iespējams brīvi pārvietoties, ceļot sabiedriskajā transportā… Viņu dzīve nu ir neatgriezeniski mainījusies… Pat vislabākā, modernākā protēze vairs nekad neaizstās rokas, kājas…
Nekad vairs karavīrs, kurš zaudējis savu rokas, nespēs noglāstīt sava dēla galvu… Vien savu sapņu fantomu sāpēs viņš sapņos par to, kā reiz turēja savas mīļotās un dēla roku.
Kad sāku strādāt pie šī projekta, lielākās šaubas man bija par pārlieku emocionālo komunikāciju ar šiem karavīriem. Tomēr šie puiši, ar kuriem runājām, kurus fotografējām, nebija ne agresīvi, ne nomākti, ne arī bezcerīgi. Ienaidnieks ir salauzis viņu ķermeņus, bet nespēja pārvarēt viņu garu. Uzvaras garu! Ukraiņa garu! Daudzi no viņiem, saņēmuši protēzes, pat cenšas pēc iespējas ātrāk atkal atgriezties kaujas laukā, jo viņi ļoti labi apzinās, ka mums jau nav citas izvēles, Ukrainai nav citas izvēles.
Mums ir noteikti jāuzvar, jāuzveic šis krievu ļaunais gars. Lai mums un mūsu bērniem un mazbērniem vispār būtu iespējama kāda nākotne.”
Izstāde būs aplūkojama līdz 2. martam.
