2.lapa
Komponista, multiinstrumentālista, grupas “Pērkons” radītāja un līdera Jura Kulakova (attēlā) draugi un domubiedri mākslā un dzīvē aicina uz izcilā latviešu mūzikas dižgara piemiņas lielkoncertu “Sirds kā pērkondārds”, kas notiks otrdien, 14. maijā, plkst.19.00 “Arēnā Rīga”.
Koncertā piedalīsies: grupas “Pērkons”, “Instrumenti” un “DaGamba”, Liepājas Simfoniskais orķestris, dziedātājs Nauris Puntulis, mūziķi Uldis Marhilevičs un Ainars Virga, RTU vīru koris “Gaudeamus” un daudzi, daudzi citi mākslinieki. Koncerta mākslinieciskais vadītājs - mūziķis Reinis Sējāns.
Jura Kulakova devums latviešu mūzikā ir tik bagātīgs, ka paies vēl gadu desmiti, līdz tiks līdz galam apgūts viņa radošais mantojums.
Vispirms, protams, viņš ir Pērkontēvs, rokmūzikas urdošais nemiera gars, kura mūzika, šķiet, nākusi tiešā ceļā no mūsu tautas ģenētiskā koda un aiziet tiešā ceļā uz klausītāju sirdi. Tāpēc daudzas Jura Kulakova radītās un grupas “Pērkons” atskaņotās dziesmas nu jau ir kļuvušas par “gandrīz tautasdziesmām”. Taču Jura Kulakova ģēnijs ir radījis arī grandiozas kantātes, smalki niansētus kamermūzikas ciklus, rokoperas, mūziklus, elegantu un pārsteidzošu mūziku teātrim un kino, izcilas kordziesmas, - viņa radošuma spektrs ir patiesi neaptverams, un katra krāsa tajā mirdz izcili spoža un tīra.
Koncerts “Sirds kā pērkondārds” būs Latvijā pazīstamu mūziķu, rokgrupu, koru un orķestru - Jura draugu, radošās dzīves līdzgaitnieku, sekotāju un mācekļu - veltījums izcilajam komponistam, viņa nepieradinātajai un nepieradināmajai dzīvei un mūzikai, kura nu jau paaudzēs iedvesmo, aizrauj, liek just, domāt un būt - būt sev pašam. Dziļa filozofija un smalka ironija, alkaina dzīves mīlestība un smeldzīgas skumjas, bezkompromisa patriotisms, absolūta domas brīvība un bohēmiska neatkarība dzīvē un mākslā - tāds bija Juris, un tāda ir un mūžīgi būs viņa mūzika, uz kuras spārniem viņš ir aizlidojis nemirstībā.
Tāpēc atcerēsimies Juri tā, kā viņš to būtu gribējis: kopā ar kazu kāpsim debesīs, skumsim svaigā rasā zālē, skaitīsim uguņus uz katra kalna, kur mēs šovasar dzīvosim, spridzināsim un pērkonīgi dārdēsim, sauksim: “Gulbi, gulbi!” un skaidri zināsim, kas jādara ar rokām tad, kad “krauklīt’s sēž stabiņā, pašā staba galiņā”!
