Lielākā daļa cilvēku neatceras notikumus, kas notikuši 2 vai 3 gadu vecuma, un pat bērnības atmiņas pēc šā vecuma bieži vien paliek fragmentāras.
Eksperti šo parādību sauc par "infantilo amnēziju" un ir pavadījuši vairāk nekā gadsimtu, mēģinot saprast, kāpēc agrīnās atmiņas pazūd, lai gan to ietekme uz psihi saglabājas, raksta Techinsider.
Daudziem cilvēkiem zīdaiņa vecums, iespējams, ir ideāls laiks: bērnu pastāvīgi ieskauj rūpes, siltums un apkārtējo uzmanība. Tomēr cilvēki nespēj atcerēties visas šā perioda detaļas. Pat apzināti pirmo dzīves gadu notikumi - spēles, svētki vai pirmie soļi - pazūd no atmiņas. Kāpēc tas notiek?
Izrādās, ka parādības cēloņi slēpjas ne tikai smadzeņu attīstībā, bet arī katra cilvēka kultūras un valodas īpatnībās.
1905.gadā Zigmunds Freids radīja terminu "infantila amnēzija", lai aprakstītu "dīvaino aizmāršību", kas paslēpj gandrīz katra cilvēka dzīves pirmos gadus.
Ilgu laiku tika uzskatīts, ka zīdaiņi vienkārši nespēj veidot ilgtermiņa atmiņas nenobriedušo smadzeņu dēļ. Tomēr 20. gadsimta 80. gados veiktie pētījumi parādīja, ka jau 2 gadus veci bērni var atcerēties notikumus vairākus mēnešus.
Tādējādi zinātnieki ir atklājuši paradoksu: ja agrīnā pieredze ietekmē personību, kāpēc tā netiek saglabāta atmiņā?
Ņujorkas universitātes (ASV) neirozinātņu profesore Kristīna Alberīni norāda, ka cilvēka atmiņas līdz 2-3 gadu vecumam paliek smadzenēs, bet kļūst apziņai nepieejamas.
Hipokampam - smadzeņu zonai, kas ir atbildīga par atmiņas veidošanos, iespējams, ir galvenā loma. Tas intensīvi attīstās agrīnā vecumā, pastāvīgi tiek pārstrukturēts jaunas pieredzes ietekmē, kas var izskaidrot agrīno atmiņu zudumu.
Rietumu eksperti atzīmē, ka pirmo atmiņu vecums atšķiras atkarībā no kultūras.
ASV Kornela universitātes profesora Qi Wanga pētījumi liecina, ka tie paši amerikāņi vidēji sevi atceras, sākot no 3,5 gadu vecuma, bet ķīnieši - no aptuveni 4 gadu vecuma. Tajā pašā laikā amerikāņu atmiņās bieži tiek pievērsta uzmanība personīgajai pieredzei, bet ķīniešu atmiņās ir aprakstīti kolektīvi pasākumi un ģimenes tradīcijas.
Tikmēr senākās atmiņas fiksētas Jaunzēlandes maoru vidū - vidēji no 2,5 gadiem. Zinātnieki to skaidro ar savām spēcīgajām mutvārdu tradīcijām un to, ka vecāki jau no bērnības ar bērniem aktīvi pārrunā pagātnes notikumus.
Tādējādi eksperimenti jau ir pierādījuši, ka bērni, kas aug vidē ar “izkoptu pagātnes stāstīšanas tradīciju”, atceras vairāk detaļu un spēj reproducēt atmiņas no agrāka vecuma.
Daži eksperti uzskata, ka zīdaiņi nespēj veidot apzinātas atmiņas, jo viņiem trūkst attīstītas valodas: spēja izteikt notikumus vārdos palīdz tos paturēt atmiņā.
Taču pret šo hipotēzi ir pretrunā fakts, ka zīdaiņu amnēzijas fenomens ir novērojams arī dzīvniekiem, kuriem nav valodas.
Cilvēka atmiņa nav strukturēta kā datora datubāze, atzīmē zinātnieki. Atmiņas tiek glabātas sarežģītā neironu savienojumu tīklā, un katru reizi, kad mēs tām piekļūstam, tās nedaudz mainās: piemēram, eksperimenti ir parādījuši, ka daži cilvēki atceras notikumus, kas nekad nav notikuši, ja tie bieži tika apspriesti ģimenē.
Piemēram, franču psihologs Žans Pjažē reiz saprata, ka viņa bērnības atmiņas par auklīti, kas viņu izglāba no nolaupīšanas, ir nepatiesa. Pēc gadiem sieviete atzina Pjažē, ka ir izdomājusi stāstu, un psihologs notikušo atcerējās patiesi, it kā tas tiešām būtu noticis.
Lasi arī: Kāpēc pasakas jālasa gan pieaugušajiem, gan bērniem
