Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs.
– Vai iestāšanās eirozonā var būt valsts mērķis kā tāds brīnumlīdzeklis?
Ir saprotams mērķis pašiem sakārtot savas finanses. Vai eiro ieviešana ir mērķis, kura dēļ ir jāpārpūlas? Kā tagad redzams no Grieķijas piemēra, iestāšanās eirozonā var valsts ekonomisko situāciju arī pasliktināt. Iestāšanās eirozonā atļāva Grieķijai vairāk kreditēties un nonākt vēl tuvāk valsts bankrotam nekā Latvijai.
– Tas, ka Grieķija ir eirozonā, to glābj! Grieķijas un arī citu valstu situācija tiks analizēta vēl ilgi. Kā tas varēja notikt, ka tāda valsts kā Grieķija rada tik lielas galvassāpes eirozonai? Tomēr – kā rīkoties, ja klasē ir viens slikts skolnieks, bet skola un klase ir laba? Tas nenozīmē, ka Grieķijas dēļ sabruks eirozona vai ES. Cits jautājums ir tas, ka netika pamanīts brīdis, kad skolnieks pārtrauca apmeklēt skolu, simulēja, dienasgrāmatā rakstīja sev labākas atzīmes, nekā bija patiesībā. Tas viss tika pieciests, un pret to netika vērstas sankcijas. Globālā krīze automātiski iezīmēja eirozonas vājās vietas. Manuprāt, tas nenozīmē, ka tagad visām valstīm ir jādomā, kā stāties laukā, bet tām, kas nav iestājušās, būtu jāmaina savi lēmumi – iestāšanās eirozonā nevar pasliktināt situāciju.
Latvijai eiro ieviešana nav pašmērķis – tas ir līdzeklis. Šo iespēju varēsim izmantot, kad būsim sakārtojuši finanses, kas turklāt jādara neatkarīgi no vēlmes ieviest eiro. Igaunija, kas aizvadītajos gadus ir saimniekojusi krietni atbildīgāk nekā Latvija, aizvadītajā gadā spēja samazināt budžeta izmaksas un ir ļoti tuvu tam, lai saņemtu uzaicinājumu iestāties eirozonā, lai iegūtu šo līdzekli.
Ko dos eiro? Eiro ieviešana ir zināma balva par reformām un par grūtajiem mājasdarbiem, kas attiecīgajā valstī ir veikti. Eiro ieviešana nozīmētu lielāku stabilitāti ārvalstu investoru acīs un lielāku prognozējamību. Tā nodrošinātu mazākas konvertācijas izmaksas Latvijas uzņēmējiem. Pats galvenais – tas ir instruments, kas ļaus Latvijai piesaistīt lielākas ārvalstu investīcijas, kas nozīmē vairāk darba vietu un lielākus nodokļus valsts budžetā. Man nav šaubu – ja 2008. gadā būtu ieviests eiro, kā valdība sākotnēji tika paredzējusi, tad mūs nepiemeklētu nedz Parex bankas situācija, nedz tāda ekonomiskā krīze kā pašlaik. Ja aplūkojam valstis, kuras 2007., 2008. un 2009. gadā ieviesa eiro, tad nevienā no tām nav tāda krīze kā Latvijā.
– Vai Latvija būs labais skolnieks, zinot Latvijas politiskās elites tradīcijas? Pāreja uz eirozonu ļautu palielināt aizņēmumu apjomus...
– Es nesen skatījos vienu Latvijas televīzijas raidījumu, kur skatītājiem tika piedāvāts atbildēt uz jautājumu, vai vajadzētu mainīt Latvijas īstenoto reformu kursu. Viena no atbildēm bija – īstenojot reformas, Latvija atgūtu stabilitāti un būtu labs paraugs citām valstīm. Skatītāju balsojumā lielākā daļa cilvēku nobalsoja par secinājumu: jā, Latvija tagad iet cauri sāpīgām reformām, bet mēs nākotnē varētu būt par piemēru, kā no šādām krīzēm tikt laukā.
Manuprāt, Latvija ir nedaudz pāri pusceļam. Vēl ir palicis 2011. gada valsts budžets, kas būs pats izšķirošākais. Latvija ir veikusi budžeta samazinājumus un stabilizācijas pasākumus. Tas deva atelpas brīdi – iespēju uzņēmumiem restrukturizēt ražošanu, valsts pārvaldei izvētīt funkcijas. Tagad naudas pietiek līdz vēlēšanām un nekādi satricinājumi nav gaidāmi, bet vēlēšanu tuvums neļauj radoši un tālredzīgi reformēt vienu vai otru sektoru, kas ļautu atrast nepieciešamos līdzekļus turpmākai budžeta konsolidācijai, lai sekmīgi izveidotu 2011. gada valsts budžetu. Līdz ar to šis laiks varētu tikt pazaudēts. Pastāv bažas, ka rudenī pēc vēlēšanām jaunā valdība būs ne agrāk par valsts svētkiem, un tad būs apjausma, ka neko paspēt nevar, un tad vienīgā alternatīva būs nodokļu celšana. To apzinoties, visvairāk uztrauc, ka Latvijā pašlaik nenotiek padziļināts darbs pie 2011. gada valsts budžeta projekta un visas projekcijas tiek atliktas uz gada beigām. Ja līdz vēlēšanām nekas skaidrs netiks iezīmēts, tas var radīt bažas starptautiskajos finanšu tirgos, ka Latvijā vēl viss nav beidzies un vēl varētu būt problēmas. Ir daudz izdarīts, taču šobrīd nepieciešams skaidri pateikt, kā šie 400 miljoni tiks samazināti, ka tādās un tādās nozarēs, ka tādās un tādās ministrijās būs samazinājumi, bet mēs noteikti necelsim nodokļus! Kaut vai saucot talkā sociālos partnerus, uzņēmējus! Ja tas tā tiks pateikts, tad Latvijas reitings noteikti izaugs. Papildus tām stabilizācijas pazīmēm, kādas iezīmējās gada sākumā, šāda izšķiršanās un skaidra nākamā gada budžeta politikas iezīmēšana ļautu noticēt Latvijas stāstam visā pilnībā.
– Iekšējā devalvācija nav solidāra. Tagad ar Satversmes tiesu vairākas sociālas grupas (pensionāri, tiesneši) tiek atbrīvotas no iekšējās devalvācijas. Vai tas nozīmē, ka pārējiem nasta būs jādubulto?
– Šādi runājot, tiek sašaurināta iekšējās devalvācijas jēga. Algu samazināšana valsts sektorā ir tikai daļa no kopējās iekšējās devalvācijas uzdevuma – izdevumu samazinājuma. Valsts ir tērējusi vairāk, nekā tā spēj nopelnīt. Tagad valstij ir dota iespēja pakāpeniski atgriezties pie ilgtermiņā noturama izdevumu līmeņa – dzīvot atbilstoši saviem resursiem. Ja Latvijai nebūtu starptautiskā aizdevuma, tad Latvijai vienā dienā izdevumi būtu jāsamazina par 1,5 miljardiem latu. Aizdevums atļauj samazinājumus veikt pakāpeniski, lai 2011. un 2012. gadā izdevumi jau tuvinātos ienākumu līmenim. Jautājums nav tikai par algām. Jautājums ir par izdevumu pozīcijām, kas nākamgad un ilgtermiņā vairs nav pa spēkam. Tad no kaut kā ir jāatsakās. Tas ir politiķu uzdevums – izšķirties, ko un kā samazināt.
– Ja kāda daļa netiek samazināta, tad cita daļa būs jāsamazina divtik...
– Tā ir izšķiršanās. Un, iespējams, tā ir pareizāka pieeja: nesamazināt visiem proporcionāli. Ar proporcionālu samazinājumu vieni vairs nevarētu iztikt, bet citi varētu turpināt darboties, neveicot nekādas strukturālas reformas.
– Hipotētiski pieņemsim, ka Latvija 2008. gada janvārī būtu ieviesusi eiro. Vai tas nozīmētu, ka Parex īpašnieki momentā pārstātu ieguldīt klientu naudu šaubīgās obligācijās? Manuprāt, bankas likteni pāreja uz eiro nekādi neietekmētu.
– Pēc ASV investīciju bankas Lehman Brothers bankrota, kad krīzes vilnis sasniedza Eiropu, Skandināvijas un Baltijas valstis, daudzas valstis paziņoja par savas finanšu sistēmas stabilizācijas programmu. Zviedrijas valdība 2008. gada 20. oktobrī paziņoja, ka tās rīcībā ir 200 miljardi ASV dolāru, kurus valdība gatava sniegt Zviedrijas banku atbalstam. Tajā brīdī iestājās miers un visiem bija skaidrs, ka aiz Zviedrijas bankām stāv Zviedrijas valdība, kas nepieļaus, ka bankām varētu rasties grūtības. Bija skaidrs, ka Latvijas valdībai ir jānāk klajā ar līdzīgu paziņojumu. Ņemot vērā, ka Parex bankai pēc vairākiem mēnešiem bija jāatmaksā slavenie sindicētie kredīti, bet žurnālistiem, investoriem, bankas klientiem nebija skaidrības, ka valsts spēs bankai piešķirt līdzekļus, ažiotāža pieņēmās spēkā. Diemžēl 2008. gada decembra sākumā valstij nebija līdzekļu, ar kuriem atbalstīt bankas likviditāti, un nācās bankas darbību būtiski ierobežot. Ja Latvijas valstij būtu bijusi sakārtota finanšu politika un tā nebūtu dzīvojusi pāri saviem līdzekļiem, ja mums būtu budžeta pārpalikums kā igauņiem 8–9% lielumā, tad valsts, sniedzot šādu paziņojumu, stiprinātu uzticību tirgus dalībniekos un cilvēki naudu no bankas laukā neņemtu. Latvijai šādu resursu nebija, un uzticību nevarēja nodrošināt.
– Ko dotu eiro?
– Ja 2008. gadā būtu ieviests eiro, tad valsts nevarētu šos četrus gadus – 2004., 2005., 2006., 2007. – dzīvot pāri saviem līdzekļiem un būtu budžeta rezerve, ar kuru varētu nākt talkā Parex bankas satricinājuma laikā. Lai ieviestu eiro, Latvijas valstij būtu bijis jāsaimnieko daudz taupīgāk un šo rezervi, iespējams, pat nevajadzētu kustināt, jo cilvēki zinātu, ka tāda ir.
– Britu ekonomisti, analizējot Grieķijas problēmas, aizrādīja – ja Grieķija nebūtu eirozonā, tad tā varētu noņemt šā brīža asumus, devalvējot vietējo valūtu par 30%. Tomēr Grieķija to nevar darīt, jo tā ir eirozonā.
– Šis ir analizējams jautājums. Bez britu ekonomistiem ir vācu, zviedru, amerikāņu ekonomisti, kas saka, ka gadījumā, ja valsts var nedevalvēt, tad nevajag devalvēt – tas kopumā noved pie zemākas labklājības nekā tiem, kas pārkārto ražošanu, saved kārtībā valsts finanses. Ja devalvācija būtu brīnumlīdzeklis, ar kuru varētu atrisināt visas problēmas, tad Latvijā šis lēmums jau sen būtu pieņemts. Mēs skaidri zinām, ka devalvācija Latvijas gadījumā neko neatrisinātu, bet problēmas saasinātu. Eksportētāju ieguvumi būtu īslaicīgi. Valsts parāds pieaugtu dramatiski, un pieaugtu izdevumu apjoms ārējo parādu apkalpošanai, kas noēstu vienu vai divus veselības aprūpes budžetus. Iedzīvotāju kredītu maksājumu apjoms pieaugtu dramatiski. To esmu stāstījis daudzas reizes, un Latvijas Bankas mājas lapā ir daudz informācijas par fiksētā valūtas kursa priekšrocībām.
Viens uzvalciņš neder visiem. Ir svarīgi, par kāda izmēra ekonomiku ir runa, kāda ir tautsaimniecības struktūra. Ja tā ir liela valsts, tad devalvācija daudzos gadījumos darbojas un ar mazākiem mīnusiem, taču mazās un atvērtās ekonomikās, kurās liela nozīme ir importa cenām, tā nestrādās. Piemēram, Krievija neimportē gāzi, naftu un elektrību, un Krievijā devalvācijas iespaids uz cenu pieaugumu ir mazāks un konkurētspēja uzlabojas. Latvijā devalvējot pozitīvais efekts ātri tiktu dzēsts un paliktu tikai blaknes un negatīvais iespaids. Faktiski tieši tas pats būtu Grieķijas variantā. Grieķijai ir jābūt priecīgai un laimīgai, ka tā ir eirozonā.
– Bet Polija...
– Attiecībā uz Poliju. Nedz Polijas centrālā banka, nedz vadība neko tādu ar zlotu nedarīja, lai samazinātu tā vērtību. Polijā ir brīvi peldošs valūtas kurss.
Aplūkosim, kā mainījās Zviedrijas, Polijas un Latvijas eksporta apjomi pēdējos 15 mēnešos. Krīzes iespaidā eksporta kritums visām valstīm bija vienāds, gan tām, kurām mainījās valūtas kurss, gan Latvijai. Arī eksporta pieaugumi 2009. gada beigās bija līdzīgi gan valstīm, kuras valūtas kursu nemainīja, gan tām, kurās kurss mainījās.
Viens vai otrs valūtas kursa maiņas variants neatrisinātu problēmas.