Šķēle piesaka totālo privatizāciju

Tautas partijas priekšsēdētājs Andris Šķēle pagājušās nedēļas beigās ieradās pie Ministru prezidenta Valda Dombrovska ar priekšlikumu pārdot valsts īpašumus, lai nebūtu jāaizņemas nauda.

Piedzīvojis vēsu uzņemšanu Ministru kabinetā, A. Šķēle griezās pie tautas ar šausminošu atklājumu, ka starptautiskā aizņēmuma dēļ Latvijas parāds katru stundu palielinās par 30 000 latu. Diennaktī ir 24 stundas, tāpēc 24x30 000=720 000, kurus A. Šķēle vai nu noapaļoja līdz miljonam, vai arī pārrēķināja eiro: "Katru dienu Latvija nonāk par vienu miljonu lielākā parādu jūgā."

Vai drīkstēsim neatdot paņemto?

Īstenība ir baigāka par A. Šķēles teikto. To apliecina Latvijas Bankas atskaites par latu pārdošanu Valsts kasei. Proti, Valsts kase sūta uz banku aizlienēto valūtu, pretī saņemot latus, lai samaksātu algas, pensijas, pabalstus utt. Šobrīd valsts palielina kredītjūgu vismaz par četriem miljoniem latu dienā, jo februāra 28 dienās tika konvertēti 173 miljoni eiro, kas atbilst 120 miljoniem latu jeb četriem miljoniem nevis darba, bet katrai no gada īsākā mēneša dienām. Marta pirmajā nedēļā notika 118 miljonu eiro konvertācija, kas atbilda gandrīz 12 miljoniem dienā. Cerēsim, ka šis temps turpmāk saruks, bet tikai līdz brīdim, kad valdībai aprīlī vajadzēs latus iepriekš ieturēto pensiju apmaksai utt. līdz visa aizdevuma iztērēšanai. Kas notiks pēc tam? "Ko nozīmē Dombrovska – Repšes politika?" retorisko jautājumu piektdienas intervijā Neatkarīgajai uzdeva reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns. "Tā ir ieprogrammēta parādus neatdot," viņš pats arī atbildēja. "Ja Latvija var sadzīvot ar parāda neatdošanu 2014. gadā, kad tie būs jāatdod, tad varbūt varam iziet no krīzes. Mūsu politika ir cita." Kāda – to, lūk, rāda A. Šķēles plāns, kas pilnā apjomā atrodams viņa partija mājaslapā.

Pārdot, pārdot un atdot

Ja atmetam plāna rotājumus jeb vārdus uzlabot, sakārtot, attīstīt, veicināt..., pāri paliek prasība veikt totālu valstij atlikušo īpašumu privatizāciju: "Nepieciešama stratēģija un rīcības plāns publisko personu (valsts un pašvaldība) kapitālsabiedrību, kas neatbilst Valsts pārvaldes iekārtas likuma 88. pantam, atsavināšanai, apvienošanai vai reorganizācijai." Tādējādi valsts iegūšot 500 miljonus latu viena divu gadu laikā. Ja nu kādu uzņēmumu tomēr nāksies saglabāt valsts uzņēmuma statusā, ar ko A. Šķēlem nākas rēķināties pēc Latvenergo privatizācijas iztraucētā mēģinājuma, tad šo uzņēmumu piederība valstij tiks padarīta par tukšu formalitāti: "Valsts uzņēmumu attīstību finansēt, emitējot 25% biržā kotējamas jaunas akcijas," rakstīts plānā. Diemžēl akciju emisija vien naudu nedod. Šīs akcijas ir jāpārdod, bet kāpēc lai kāds kļūtu par mazākumakcionāru Latvijas uzņēmumos? Tikai tāpēc, lai valsts vārdā rīkotos ar tiem kā ar saviem uzņēmumiem. To varētu nodrošināt, piemēram, garantējot šiem uzņēmumiem "saprātīgu peļņu" pēc Latvijas gāzes parauga. Ir iespējams apsolīt mazākumakcionāram izpilddirektora posteni ar tādām naudas grozīšanas iespējām, kādas ilgu laiku baudīja Lattelecom ārzemju līdzīpašnieki.

Valstij piederošo uzņēmumu u. c. īpašumu ierobežoto apjomu A. Šķēle ierosina papildināt ar valsts budžeta kārtējo izdevumu privatizāciju: "Nodot valsts funkcijas privātam sektoram ar mērķi ietaupīt valsts budžetā 100 miljonus latu." Apmēram šāda frāze jau pāris gadus ir ierakstīta un pārrakstīta vispirms Ivara Godmaņa un tagad V. Dombrovska valdības papīros, pierādot tikai to, ka dzīvē nekas tāds nav iespējams. Par funkciju deleģēšanas pozitīvo piemēru tiek uzdota vardarbībā cietušo bērnu rehabilitācijas apmaksa Bērnu fondam, bet fonda prezidents Andris Bērziņš neslēpj, ka pakalpojumu apmaksa ar fonda starpniecību ir valsts izdevumus palielinājusi.

Nacionalizācija arī laba

Vienā gadījumā arī A. Šķēle piekrīt, ka starpnieku izmantošana vienmēr palielina valsts izdevumus. Lai tos novērstu, viņš prasa "2. pensiju līmeņa administrēšanu atdot atpakaļ Valsts kasei", it kā šī administrēšana samērā nesen nebūtu Valsts kasei atņemta ar tieši tādiem saukļiem, kādus tagad izmanto A. Šķēle totālās privatizācijas pamatošanai. A. Šķēle piedāvā iepriekš privatizēto pensiju uzkrājumu nacionalizāciju Latvijas valstij piederošajā Attīstības bankā. Valsts kase par pensionāru naudu pirkšot šīs bankas obligācijas. Naudas apjoms tiks palielināts līdz ar iemaksu likmju atpakaļcelšanu no pašreizējiem 2% līdz varbūt 10%, kā tas bija iepriekš plānots un gandrīz jau noticis. "Līdzekļus caur Attīstības banku novirzot Latvijas tautsaimniecības attīstībai," raksta A. Šķēle, bet palaiž garām to, ka un kā līdzīgas izcelsmes līdzekļus jau apsaimnieko Hipotēku banka. Šī banka taču ir piešķīrusi pāris miljonus latu "tautsaimniecības attīstībai" uz maza zemes pleķīša Latgalē bijušajam Ministru prezidentam Valdim Birkavam. Vai A. Šķēle uzņemsies panākt sava priekšteča un visu pārējo ar šo zaudēto kredītu saistīto personu tiesāšanu un sodīšanu varbūt pie Hipotēku bankas šādiem pasākumiem kā radītajā Doma laukumā?

Sola daudziem par daudz

Vesela rinda A. Šķēles priekšlikumu šķiet pārrakstīti no opozīcijas partiju repertuāra bez jebkādas saistības ar valsts finanšu iespējām. Arī no šāda viedokļa iespējams palūkoties uz jau minēto priekšlikumu palielināt sociālā nodokļa uzkrājumu daļu un tādējādi iegūt kārtējo pusmiljardu latu "tautsaimniecības stimulēšanai". Labi, bet kas tādā gadījumā segs sociālā budžeta kārtējos izdevumus pensijām un pabalstiem? Vai A. Šķēle piedāvā samazināt šā budžeta izdevumus komplektā ar Satversmes tiesas padzīšanu, vai varbūt ieņēmumu palielināšanu komplektā ar lata devalvāciju?

Uzņēmējus noteikti iepriecina A. Šķēles priekšlikums "atcelt uzņēmumu ienākumu nodokļa un pievienotās vērtības nodokļa avansēšanas sistēmu", bet valsts budžets taču sabruktu, tiklīdz tas sāktu atmaksāt avansā iekasēto naudu bez nākamo avansu iekasēšanas. Ja valsts vispār uzņemtos šādu pāreju, tad tikai uz jaunu starptautisko aizņēmumu rēķina. Tādā gadījumā valdība nevarētu sekot A. Šķēles ieteikumam "vienoties ar starptautiskajiem aizdevējiem par finanšu sektora stabilizācijas naudas novirzīšanu tautsaimniecības kreditēšanas atbalstam", jo būtu jābalsta pirmām kārtām valsts budžets utt. A. Šķēles plāns parāda, ka vismaz aritmētika nav tā autora stiprā puse, bet var jau būt, ka balsu skaitīšana pēc Saeimas vēlēšanām parādīs vēl ko citu.

***

VIEDOKĻI

Pēteris Krīgers, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs:

– Šķēles kungs piedāvā arodbiedrībām parakstīties, ka tās neprasīs darba algu pielikumus vismaz virs darba ražības pieauguma. Īstenībā arodbiedrībām ir jāprasa algu pielikumi tieši tāpēc, lai uzņēmēji būtu spiesti domāt par darba ražību. Arodbiedrības varētu kaut ko uzņemties tikai pret tādiem solījumiem, kuri izraisa ticību, ka tos neaizmirsīs nākamajā dienā pēc Saeimas vēlēšanām. Ja savienības valde tam noticēs, tā pilnvaros kādu parakstīt vienošanos, bet personīgi es tas nebūšu.

Aigars Freimanis, sociologs:

– Andris Šķēle parādījās uz politiskās skatuves 1995. gadā ar rīcības plānu un tagad tika ķircināts, ka viņam plāna nav. Nu ir rīcības plāns un katrai rīcībai – termiņš, kas plānu padara līdzīgu ultimātam: vai nu darām, vai nedarām, un tad, Tautas partijai tieši negāžot valdību, tā tomēr šķiras no Jaunā laika. Plāns ietver ministriju skaita samazināšanu, kas izsauks vētrainu reakciju no ierēdņiem, bet Tautas partija to var atļauties. Tai nāks par labu jebkādas pārmaiņas, jo tās vieta tagadējā koalīcijā ir galēji neizdevīga.