Latvija ar valsts budžeta deficītu 10,2% apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP) 2009. gadā izcīnījusi augsto ceturto vietu Eiropas Savienībā.
Statistisko mērījumu un aprēķinu apjoms ir izrādījies tik milzīgs, ka tikai 2010. gada nogalē Eurostat publicē pārskatu par ES dalībvalstu valdību parādu pieaugumu 2009. gadā un līdz ar to sasniegto katras valsts parāda līmeni procentos no šīs valsts IKP. Publikāciju izdaiļo Eurostat piebilde, ka par Grieķijas parādiem tas joprojām nav ticis skaidrībā.
Ne savas vainas dēļ Neatkarīgajai tagad nākas atkāpties no šā gada 19. aprīļa publikācijas Budžeta deficīts atbilst prasībām. Aprīlī jau tika veikts pirmais valsts 2009. gada parādu pārrēķins, un valdības budžeta deficītu nācās palielināt par 296,6 miljoniem latu attiecībā pret to, kādu deficītu valdība atzina pēc pirmajiem kopsavilkumiem par 2009. gada rezultātiem. Tagad patiesais deficīta apmērs pieaudzēts par 442,6 miljoniem attiecībā pret gada sākumu. Centrālās statistikas pārvaldes valsts finanšu daļas vadītāja Vija Veidemane sarunā ar Neatkarīgo neizslēdza iespēju, ka jau pagājušo gadu parāda skaitļi tiks koriģēti arī turpmāk, kaut gan korekcijām vairs nevajadzētu izrādīties būtiskām. Rēķinoties ar šādām izmaiņām, Neatkarīgā jau aprīļa aprēķinu rezultātus publicēja ar atrunu, ka "Latvijas valdība(s) uzskata par labāku ignorēt valsts patieso parādu slogu, atrodot aizvien jaunus grāmatvedības trikus" patiesības slēpšanai. Galvenais sakarā ar Latvijas budžeta deficīta pārrēķināšanu ir tas, ka Latvija vismaz izskatās pārkāpusi saviem kreditoriem doto solījumu noturēt 2009. gada budžeta deficītu 10% līmenī no IKP. Ministru prezidents Valdis Dombrovskis un visas pārējās ar finansēm saistītās amatpersonas apgalvo, ka tā tas tikai izskatās, jo viņi esot vienojušies ar kreditoriem neieskaitīt budžeta deficītā Latvijas valdības ieguldījumu Parex bankā, kaut, pēc vispārējās metodoloģijas, kādu lieto ES, tas būtu jāizdara. Citiem vārdiem sakot, Latvijai esot vismaz vienam gadam piešķirtas tiesībām uz īpašu matemātiku, kurā 10,2=9,8.
Pagājušogad gūtās iemaņas valdības parāda palielināšanā ļauj valdībai arī šogad darboties bez izdevumu ierobežošanas. Nekādus šķēršļus valdībai neuzliek valsts budžeta likums, kura ignorēšana tiek saukta par apropriāciju. Tai nav vajadzīga ne Saeimas plenārsēde, ne kaut vai dažas simboliskas minūtes starp budžeta likuma grozīšanu vairākos lasījumos, kā Saeima taisīja un pārtaisīja valsts budžetu atbilstoši Ivara Godmaņa valdības prasībām. Apropriācija notiek pārdesmit minūšu laikā ar piecu sešu Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas deputātu balsojumu palielināt valsts budžeta deficītu. Budžeta likums nosaka deficītu ar precizitāti līdz latam – tieši 524 022 968 latus jeb 4,4% no šim gadam prognozētā IKP, bet tagad Finanšu ministrija atzīst, ka aizapropriējusi budžeta deficītu līdz 990 130 495 latiem, kas liek domāt, ka nākamgad ap šādu laiku par 2010. gada budžeta patieso deficītu nāksies vien atzīt pusotru miljardu latu.
Kopējais iespaids par ES dalībvalstu finansēm ir tāds, ka noteicošais vairākums dalībvalstu ir apgādājušās ar savu matemātiku un atrunām, kāpēc tām vismaz 2009. gadā nav bijuši saistoši ES noteikumi par budžeta deficīta un kopējā parāda ierobežošanu. Latviju izšķērdībā ir pārspējušas Īrija, Lielbritānija un Spānija.
Vienlaikus ar Eurostat pārskatu par ES valstu valdību parādiem parādījās arī ziņa no Lielbritānijas, kas tika pasniegta kā jocīga. Proti, tur vienam sētniekam četru gadu laikā izdevies iztiesāt no pašvaldības 33 000 britu mārciņu (vairāk nekā 26 000 latu) par to, ka darba devējs viņam izsniedzis pārāk neizturīgu cimdu un kāds ass priekšmets iedūries sētniekam rokā. Lielākā daļa no šīs summas gan tikšot nevis sētniekam, bet juristiem, kuri daudzās tiesu instancēs panākuši vajadzīgo spriedumu. Lai nu statistiķi tagad vēlreiz pārskaita, cik no šīs tiesāšanās izmaksām jau ir ierēķinātas kā turienes IKP, jo tika taču aprakstīti kilogrami papīra, darbināti datori, apgaismotas/apsildītas tiesu telpas utt., bet visi šie tēriņi tomēr netiks segti ne ar kādu produktu vai pakalpojumu. Lielbritānijas budžeta deficīts ir vislabākā liecība par to, cik lielā mērā arī tur reālā ekonomika ir nomainīta ar fikcijām, kādas iespējamas, tikai tērējot nenopelnītu aizņēmumu.