Kas apmaksās valdības parādu
Valsts budžeta deficīta samazināšana par 290 miljoniem latu nozīmē papildu 131 lata iekasēšanu no vidējā Latvijas iedzīvotāja jeb vienas ģimenes budžeta samazināšanu par četriem simtiem latu.
Vidējo rādītāju attiecināšana uz katru reālo Latvijas iedzīvotāju (ģimeni) prasa vairākas atrunas.
Pirmkārt, valdībai nepieciešamā nauda tiks vākta ļoti nevienmērīgi. Vismaz dažus simtus kalpotāju valsts un pašvaldību iestādēm atlaist nāksies. Līdz ar to šiem cilvēkiem un ģimenēm budžets saruks par tūkstošiem latu, pat rēķinoties ar to, ka daļa algas ieņēmumu tiks aizvietota ar valsts izdevumiem, maksājot viņiem bezdarbnieku pabalstus un trūcīgo pabalstus, kā arī ēdinot viņus zupas virtuvēs u. tml. Šo virtuvju tagadējie apmeklētāji turpretī nekādus zaudējumus necietīs, jo Latvijas kreditori stingri prasa, lai šādas virtuves būtu un Starptautisko valūtas fondu nekompromitētu ziņas par Latvijā badā mirušiem cilvēkiem.
Otrkārt, pēdējo gadu pieredze nedod pārliecību, ka drīzumā pieņemto 2011. gada budžetu valdība mēģinās izpildīt. Atceramies taču, ka 2009. gadu valsts nodzīvoja ar trijiem dažādiem budžeta likumiem, bet 2010. gada budžets tiek grozīts nepārtraukti, saucot to par budžeta apropriāciju. Tādā veidā valsts budžeta deficīts ir aizapropriēts no pusmiljarda latu budžeta likumā līdz miljardam faktiski. Latvijas kreditorus tas apmierina, jo gandrīz nelegāli iztērētā nauda rada ekonomiskās stabilitātes ainavu, kas kreditoriem arī bija jāpanāk kā liecība par viņu nodiktētās ekonomiskās programmas efektivitāti.
Treškārt, rēķināšanās ar 2,2 miljoniem cilvēku Latvijā ir pieņēmums, ieskaitot mūsu viesus, kuri Rīgas lidostā pagūs izdzert ar Latvijas nodokļiem apliktu kafijas tasi.
Pašreizējā 2011. gada budžeta deficīta samazināšanas plānā ir iekļauti vismaz divi burbuļi, kuru sprāgšanai jānoved pie oficiāli vai neoficiāli izdarītiem budžeta grozījumiem. Pirmais ir pieņēmums par iekšzemes kopprodukta augšanu ar tempu virs 3% gadā, kas sasniedzams tikai tad, ja valsts faktiskie izdevumi nevis samazināsies, bet pieaugs. Otrais ir paziņojums, ka budžeta deficīts samazināšoties par tiem gandrīz 45 miljoniem latu, par kuriem valdība nepalielinās nākamā gada izdevumus, iemaksājot naudu 2. pensiju līmenī, bet saglabājot iemaksas šā gada līmenī. Tādā veidā taču nerodas reāla nauda, kas ļautu attālināties no šogad pārtērētā miljarda. Kāpēc gan valdība neieplānoja iemaksu pieaugumu par 450 miljoniem vai visu miljardu un tad vienkārši ar plāna grozīšanu nenosedza uzreiz visu deficītu šā miljarda apmērā?
Budžeta konsolidācija sola 88,8 miljonu latu ietaupīšanu un 156,9 miljonu latu papildu ievākšanu ar nodokļiem un nodevām, kā arī 44,9 miljonu latu aizņemšanos no hipotētiskās nākotnes, t. i., no neesošajām iemaksām 2. pensiju līmenī.
Šobrīd nav zināms, kāda daļa no 88,8 miljonu ietaupījuma tiks uzlikta valsts un pašvaldību kalpotājiem, bet kāda – pārlikta uz iedzīvotāju kopumu, kuram nāksies maksāt par valsts iestāžu reālajiem un fiktīvajiem pakalpojumiem. Satiksmes ministrs Uldis Augulis jau ir paudis, ka ministrijas budžeta samazināšanu par 18,2 miljoniem apmaksās pamatā autobusu pasažieri. Veselības ministrija atkal pārliks 12,3 miljonus no valsts apmaksātiem uz pacientu apmaksātiem pakalpojumiem, bet Labklājības ministrija par 11,5 miljonu ietaupīšanas veidu vakar klusēja.
Nodokļu sloga palielināšanas lielāko daļu jeb 77 miljonus došot "pārējie pasākumi", kuru sarakstu Finanšu ministrija sāka ar "vieglo automobiļu un motociklu nodokli jaudīgākiem un lieliem auto". Papildu ieņēmumu plānā ierakstīti pieci miljoni latu – nereāli daudz, ja nodoklis netiks attiecināts arī uz katafalkiem (ja netiks sadārdzināti bēru izdevumi) un/vai par lielu netiks atzīti visi piecvietīgie automobiļi. Tikpat nesaprotami, kā īsti tiks iekasēti 12 miljoni papildu latu par dienesta auto izmantošanu utt.
Par otro lielo ienākumu posteni 72,9 miljonu latu apmērā ir noteikta pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmju celšana. No tās pusi došot standartlikmes celšana no 21 līdz 22%. Katram Latvijas iedzīvotājam tas nozīmētu 37,5:2,2=17 latu gadā jeb piecdesmit latu parastajai trīs cilvēku ģimenei. Šie paši cilvēki/ģimenes piemaksās 6,3 latus no cilvēka par elektrību, trīs latus – par zālēm, latu – par siltumu utt. līdz 33 latiem uz katru cilvēku, kurš Latvijā nedzīvo mežā vai cietumā, t. i., valsts apgādībā.
Tālāk katram no šiem pašiem cilvēkiem vēl būs jāsamaksā par 6,8:2,2=3 latiem lielāks mājokļa nodoklis.
Valdība un Ministru prezidents Valdis Dombrovskis personīgi nav izpildījis simtiem un tūkstošiem reižu (burtiskā nozīmē, jo to prasīja 10. Saeimas vēlēšanu kampaņas pasākumi) apgalvoto, ka valdības izdevumu samazināšana došot 2/3 no deficīta samazinājuma, bet nodokļu celšana – atlikušo 1/3. Reālā attiecība būs aptuveni 1/5 daļa no izdevumu samazināšanas un 4/5 no ieņēmumu palielināšanas, skaitot kopā nodokļus, nodevas, valsts un pašvaldību uzņēmumu diktētas monopolcenas u. tml., jo nodokļu un nodevu maksātājiem taču ir gluži vienalga, kā katrs maksājums tiek klasificēts.
Tieši tāpat nav izpildīts solījums par nodokļu sloga pārlikšanu no darbaspēka uz patēriņu. Tikai deklaratīvi par solījuma izpildi saucas PVN likmju celšana, jo īstenībā ar papildu nodokli tiek aplikti izdevumi par elektrību un siltumu, par medikamentiem un avīzēm – par visu to, kas ietilpst nevis patēriņā, bet mūsu klimatiskajos un sociālajos apstākļos nepieciešamajā darbaspēka atražošanas ciklā. Cik cilvēki pārcelsies uz zemnīcām mežā un ziemā sildīsies ar pašu savāktu koku zaru dedzināšanu, tik cilvēku pazudīs no darba tirgus ar visiem tam solītajiem atvieglojumiem.