Miķelsons: jauni elektrības tarifi – neizbēgami
Bijušais a/s Latvenergo prezidents Kārlis Miķelsons intervijā Neatkarīgajai pauž uzskatu, ka elektroenerģijas tarifu paaugstināšana ir maksa par dalību brīvajā Eiropas tirgus ekonomikā.
Viņaprāt, tarifu ieviešanai vajadzēja notikt agrāk un pakāpeniski. Pērn jūnijā uz laiku apcietinātais Latvenergo vadītājs ir pārliecināts, ka latviešu mentalitātē ir tendence plūkties un to apliecina skaitļi – Latvijā ir 11 organizācijas, kurām ir tiesības izmeklēt, izsekot, noklausīties.
Vācijā ir četras šādas iestādes.
– Iedzīvotāji ir piedzīvojuši vēl vienu izdevumu palielināšanos. Cik, jūsuprāt, bija pamatota Latvenergo elektroenerģijas tarifu celšana un vai to nevarēja ieviest lēnāk?
– Ir daudz dažādu sakritību.
Daļēji tarifu celšana ir sekas tam, ka esam pieņēmuši spēles noteikumus, kas saucas Eiropas Savienība. Šis klubs nav lēts, un neviens to nekad nav solījis, kad pirms septiņiem gadiem iestājāmies. Eiropas Savienība vienmēr ir deklarējusi, ka ir jābūt brīvam, atvērtam tirgum, un te nu tas ir. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka cenu sistēmai elektrības tirdzniecības biznesā jābūt sakārtotai atbilstoši ES direktīvām. Un es gribētu apgalvot, ka tas Latvijā ir izdarīts. Cenām jābūt patiesām, tās nevar būt dempinga cenas, un visiem ir jāsaprot, kā tās veidojas. Ar to pēdējo gan ir grūtāk, vidēji cilvēkam vai uzņēmējam vēl ir diezgan grūti izprast šīs lietas. Ne katrs to var šobrīd.
Otrs iemesls – nepārvērtētie aktīvi. Tas bija jādara. Peļņa, kas veidojās uz papīra, nebija īsta peļņa, un šis signāls nemitīgi tika raidīts īpašniekam – valdībai.
Tarifu izmaiņām bija jānotiek, jo gan naudas aizdevēji, gan kredītreitingu aģentūra visu laiku prasīja, kad tas notiks. Latvenergo šīs izmaiņas lūdza krietni agrāk, kad Sadales tīkli sāka strādāt kā atsevišķs uzņēmums, 2007. gadā, bet tas notika tikai četrus gadus vēlāk.
Līdz ar to izteiktie pārmetumi, konkrēti no prokuratūras, kura šobrīd meklē vainīgos, ka janvārī šie tīkli bija tik bēdīgā stāvoklī, nav gluži pamatoti.
Tas, ka elektroenerģija pati par sevi ir komponente un tarifā tai jābūt atbilstoši tirgus cenai, ir ES prasība. Tirgus cenu vairāk vai mazāk nosaka reģionālās biržas Viļņā un Tallinā, arī Nordpool. Neviens neļauj tirgot elektroenerģiju par dempinga cenām. Ja tas notiks, es domāju, ka konkurences padome no Briseles ieradīsies ārkārtīgi ātri un prasīs ieviest kārtību. Tarifi ir vairāk vai mazāk konsekvences, ne tikai valdības griba. Es neaizstāvu valdību. Manuprāt, gala tarifi bija jāceļ, bet ilgākā laika periodā. To ieviešana šādā ātrumā bija un ir par skaudru.
– Jauno tarifu ieviešanā Latvenergo tiek pārmesta sliktā komunikācija. Ir trūcis skaidrojošā darba. Ziņojuma nodošana sabiedrībai ir notikusi novēloti. Vai tas, jūsuprāt, atbilst patiesībai?
– Daļēji tam varu piekrist. Varbūt negribētu piekrist, ka uzņēmums nav neko darījis. Varu piekrist, ka komunikācija nebija augstākā līmenī, varēja būt labāk sagatavota, tas ir fakts. Nezinu, kādam komunikācijas guru ir jābūt, lai nokomunicētu viegli un nesāpīgi tik ļoti jūtīgas lietas. Vai mums ir šādi komunikāciju speciālisti?
Jebkura cenu celšana nav patīkama. Vēl sāpīgāka lieta ir tā, Latvenergo pieder valstij. Un tad sākas: jūs, valsts, neko nedarāt! Jums ir nenormāla peļņa – 40 miljoni. Kāpēc jūs, valsts, nemēģināt citādi?
Tad Latvenergo nav jābūt komercuzņēmumam, bet gan valsts aģentūrai. Nezinu, kā ES uz to skatītos. Mums ir jāspēlē pēc noteikumiem, kādi ir Eiropas Savienībā. Gribam to vai ne. Pamatojoties uz to, ko esam solījuši, iestājoties ES.
– Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs izteicis aicinājumu igauņiem piegādāt elektrību Rīgas izgaismošanai.
– Tas ir tikai normāli, un nav ko apvainoties, ka izskata citu konkurentu piedāvājumus. Neaizmirsīsim, ka lielāko daļu peļņas – 40 miljonus latu – Latvenergo ir nopelnījis ārpus Latvijas. Ja nemaldos, šobrīd Lietuvas tirgū Latvenergo ir jau tuvu pie 20%.
Kamēr uzņēmuma īpašnieks ir valsts, mēs nespējam identificēt šo uzņēmumu kā savējo. Mēs skatāmies uz to no malas kā uz kaut ko sliktu. Un tā ir mūsu nelaime, atšķirībā no skandināviem, kuriem ir šī spēja saskatīt, – ja tas ir valsts uzņēmums, tad daļēji pieder arī man. Ja tas pelna, tad tas nozīmē, ka valstij ienāk papildu nauda un būs vieglāk. Šo ķēdi mēs nesaprotam. Es nezinu, kāpēc, bet 20 gadu laikā liela daļa sabiedrības vēl līdz šim brīdim nav sapratusi, ko nozīmē pelnīt. Peļņa ir kā kaut kas slikts. Tas ir iekodēts tik dziļi mūsu smadzenēs, kā to neviens vācu muižnieks neizdarīja, ko paveica 50 gadu ilgā padomija. Tie, kas tagad mācās augstskolās, varbūt knapi trīsdesmitgadnieki, cerams, šo kļūdu izlabos.
– Cik ir reālā peļņa – ja ir uz papīra 40 miljoni?
– Diezgan tālu no jūsu minētā skaitļa.
– Kāpēc tad tā ir tik liela uz papīra?
– Tā ir grāmatvediska lieta. Uzņēmums nav neveselīgs, bet tā ir situācija, kas vairāk vai mazāk iespaido tarifus. Igauņi šo kūleni – tīklu aktīvu pārvērtēšanu – apmeta deviņdesmito gadu vidū. Tobrīd tas viņiem bija sāpīgi. Un tomēr nevar salīdzināt Igauniju ar Latviju un nosacījumus, ar kādiem iegājām ES.
Protams, mums ir vēlme paspēlēties ar ārkārtīgi dārgu rotaļlietu, kas saucas atjaunojamie energoresursi (attiecībā uz elektroenerģijas ražošanu). Cik parlamenti, valdības bijuši kopš 1996. gada? Katrs ir mēģinājis kaut ko pieskrūvēt, pielikt. Tas viss ir ārkārtīgi labi, bet atkal šeit ir komunikāciju problēma. Vai mums tomēr nevajadzētu pateikt, ka tas nav tik lēti? Vai nevajadzētu pajautāt, vai mēs kā sabiedrība varam to atļauties?
– Lietuvā esošā Ignalinas atomelektrostacija ir slēgta. Vai ir nepieciešamība pēc jaunas? Varbūt Latvija var iztikt bez tās?.
– Latvija var iztikt, pateicoties tam, ka būs rekonstruētas TEC. Latvija var iztikt, jo atrodas vienotā energosistēmā, kura pēc dažiem gadiem jau būs pietiekami dziļi sasaistīta ar Skandināviju. Tirgus ir izveidojies, un pārējais viss ir vienošanās jautājums. Enerģētikā, it sevišķi elektroenerģētikā, mēs esam atkarīgi no kaimiņiem – Lietuvas, Igaunijas, Krievijas, Baltkrievijas, tāpat viņi ir atkarīgi no mums.
Visaginas jautājums ir tikai un vienīgi nākotnes, es gribētu teikt, Lietuvas elektroapgādes drošuma jautājums.
Ne mazsvarīgs faktors – vai elektrības cena, kas izveidosies, uzbūvējot AES, gala rezultātā būs tirgus cena.
Nezinu, kādā stadijā ir sarunas, bet pirmās bija 2005. gada vasarā, kad tika uzsākts darbs. Ir pagājuši seši gadi. Jādomā, ka ir veiktas priekšizpētes. Taču nav jau kas par to tālāk būtu gatavs maksāt.
– Lietuva cer uz poļiem un baltiešiem, ka tie varētu piedalīties.
– Pārdot šādus projektus sabiedrībai ir ārkārtīgi grūti, un par nelaimi ir Japānas notikumi, kas vēl tikai grūtāku padara šo situāciju. Nebūsim optimisti. No brīža, kad iedur lāpstu zemē, paiet ārkārtīgi ilgs laiks, kamēr uzbūvē. Ja paskatāmies, kas notiek Olkiloto Somijā, man nav pēdējās informācijas, kad varētu tikt pabeigts šis projekts. Visagina nav panaceja.
– Tiesa pagājušajā nedēļā nepiemēroja pagaidu pasākumus elektroenerģijas cenas sadārdzināšanās apturēšanā Saeimas deputātes Ritas Strodes pieteikumā pret Latvenergo tarifu paaugstināšanu. Vai tiesa varētu atcelt jauno tarifu spēkā stāšanos?
– Mums tam ir cita tiesa – regulators, kurš pasaka, ir tarifi taisnīgi vai netaisnīgi. Tas, ko var apstrīdēt tiesā, ir procedūru, metodikas neievērošana, to tiesa varētu vērtēt. Bet nekādā gadījumā pašu faktu, ka tarifs ir iesniegts.
Gala tarifu izmaiņas nebija īstajā brīdī, bet jāņem vērā arī tas, ka varētu būt bijuši citi tiesu procesi. Piemēram, kāds no mūsu konkurentiem norādītu, ka mēs dempingojam, tad varētu būt mazliet smagāka situācija. Bet, ja nepatīk regulators, varbūt deputātiem pašiem ir jāsāk pieņemt šos nepopulāros lēmumus?
– Vai jums ir kāda informācija, ka tarifus tuvākā gada, divu laikā varētu celt?
– Tikai ar vienu nosacījumu – ja dramatiski mainās naftas produktu cenas. Šobrīd man tas izskatās kā vienīgais iemesls. Varbūt vēl ir tirgus cenas, kuras mēs nespējam iespaidot, vai kādas jaunas investīcijas. Piemēram, tikko Igaunijā tika palielināti tarifi par sešiem procentiem ar ārkārtīgi vienkāršu pamatojumu – mums vajadzīgas investīcijas.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"