Pazīstamais kultūrpētnieks (tā pieteikumā) Deniss Hanovs kārtējo reizi izcēlies. Intervijā Latvijas sabiedriskajam medijam viņš nācis klajā ar strīdīgu, lai neteiktu kaitīgu, vēstījumu: “Eiropieši paši veidojuši briesmoni vārdā Putins.”
Šo Hanova “gudrību” varētu arī nepieminēt, ja vien tā neiemiesotu divas mūsu sabiedrībā ļoti nozīmīgas problēmas, kuras izriet viena no otras. Pirmā ir pseidointelektuālā pārgudrība, kas savukārt producē otru - briesmu nenovērtēšanu. Šai pārgudrībai raksturīgs ārējo briesmu (plašākā nozīmē - ļaunuma) noliegums, jo šajā paradigmā ar augstu intelektu apveltītas personas no nosacītās tumsas un spokiem nebaidās. Baidās tikai mazi bērni un muļķīši, savukārt “intelektuāļi” par spokiem uzskata visu, no kā baidās “vienkāršais” cilvēks (atpalikušais -fobs).
Piemēram, ja vienkāršais cilvēks ar piesardzību uztver svešiniekus, svešu valodu, svešu kultūru un ideoloģiju, tad “intelektuālis” rauc degunu un tēvišķīgi skaidro: no kā tu, muļķīt, baidies? Svešais ir tāds pats kā tu, no viņa nav jābaidās. Visi cilvēki ir vienādi [un savā būtībā labi]. Bet tad, kad šis svešais sāk tev sēsties uz kakla un darīt pāri, tad turpinās šīs pārgudrības “refleksijas”: ko es izdarīju nepareizi? Kur ir mana vaina?
Konkrētajā Hanova intervijā šo refleksiju bīstamais raksturs ir īpaši uzskatāms. Protams, notikumu dziļāko cēloņu meklēšana ir intelektuāļiem raksturīga un pašsaprotama. Taču tas nenozīmē, ka šie dziļākie cēloņi vienmēr tiek atrasti pareizie, jo kļūdās arī izcilākie humānisti. Kāda ir Hanova kļūda?
Var piekrist, ka “briesmoni vārdā Putins” veidojuši daudzi un visdažādākajos veidos. Tai skaitā eiropieši. Izlasot virsrakstā, ka eiropieši paši veidojuši Putinu, tātad ir līdzvainīgi pie tā, ko Putins sastrādājis, varētu domāt, ka Hanovs vaino eiropiešus par to, ka tie ilgstoši centušies pielabināt “briesmoni” un izlikušies neredzam viņa darbus.
Šobrīd jau gandrīz visi Rietumos atzīst, ka turienes elite pret Putinu bijusi pārāk iecietīga, pārāk piekāpīga un pārāk ilgi centusies pret viņu izturēties “pa labam”. Ilgus gadus valdīja gluži vai izmisīga nevēlēšanās atzīt, ka viņš ir briesmonis (jo briesmoņi nemaz nepastāv. Tos izgudro dažādi -fobi). Arī tad, kad par Putina šausmu darbiem vairs nebija nekādu šaubu.
Taču Hanovs iesāk ar ko pilnīgi citu. Eiropieši esot vainīgi, jo esot bijuši pārāk slikti cilvēki - neiecietīgi, rasistiski, nepietiekami atbrīvojušies no koloniālās domāšanas.
Lūk, Hanova tiešā runa: “Es uzskatu, ka mēs, eiropieši, dažādos veidos, formās, bet visi sabiedrības slāņi, šā vai tā esam veidojuši šo briesmoni vārdā Putins un kaut kādā veidā simboliski barojam šo karu, kara ideju. Jo pirms karš notiek frontē, pirms iezīmējas līnijas, pirms ir pirmā vardarbība, vardarbība notiek galvā. Karš tiek gatavots jau iepriekš, gadiem vai gadu desmitiem mūsu galvās. Respektīvi, tā ir neiecietība, rasisms. Putins izmanto rasismu, un visas šīs hierarhijas - tas viss tapa, briest un kustas kā tāds vīruss visur apkārt.”
Klausoties Hanovu, neatstāj sajūta, ka runā Briškena tipa intelektuālis, kurš virknē pareizi skanošas frāzes, kuras gudri skan, bet kuru jēga ir neskaidra vai stipri apšaubāma. Īpaši pēc trijiem intensīva, nežēlīga kara gadiem. Ieklausieties: “Pirms ir pirmā vardarbība, vardarbība notiek galvā.”
Cik nav dzirdēta šī pārgudro “intelektuāļu” frāze: “viss jau ir galvās”. Tas, ko mēs redzam visapkārt, ir tikai tāds Platona sludinātais gaismas atspīdums uz klints sienas. Patiesība ir tur ārā. Tā ir gluži kā tāda intelektuāļa parole, kuru izsakot tu automātiski pacelies nākamajā “vieduma” līmenī. Arī sekojošā frāze skan kā no modernās “intelektuālisma” baznīcas kanceles: “Karš tiek gatavots jau iepriekš, gadiem vai gadu desmitiem mūsu galvās. Respektīvi, tā ir neiecietība, rasisms.”
Vai tad tā nav, var iebilst Hanova domubiedri. Viss ir tieši tā, kā Hanovs saka, tikai adresāts nav īstais. Karš patiešām tiek gatavots iepriekš, un Putins to gatavoja ilgi. Gadu desmitiem viņš to gatavoja. Tikai ne mūsu, bet gan savu līdzpilsoņu galvās, pakāpeniski nomainot agrāko pēckara saukli: “nekad vairs” uz “varam atkārtot”. Viss “lielā tēvijas kara uzvaras” trakums bija vērsts uz kara romantizēšanu un cildināšanu. Tas viss notika Kiseļova/Solovjova propagandas kanālos.
Kāds tam sakars ar mums un pārējiem eiropiešiem, kuri, pēc Hanova domām, “veidojuši briesmoni vārdā Putins”? Toreiz, kad arī pie mums atskanēja balsis beidzot izbeigt retranslēt šos Krievijas propagandas kanālus, Hanovs bija pirmais, kurš atbilstoši savai ticībai skandēja savas baznīcas mantru “aizliegumi neko nerisina”, jo “viss jau esot galvās”. Rietumeiropā joprojām šie kanāli ir brīvi pieejami, un propagandas karā Putins pamazām sāk uzvarēt.
Kāpēc Hanova pseidointelektuālā spriedelēšana ir bīstama un Latvijai kaitīga? Tieši tāpēc, ka grauj mūsu aizsargmehānismus no putinisma propagandas. Šie aizsargmehānismi ir tie paši, kas cilvēkus ir sargājuši gadu tūkstošiem - jau minētā piesardzība pret ārējām briesmām un gatavība pretoties. Ja ienaidnieks ir skaidrs un nepārprotams, tad nav jāmeklē vaina sevī vai savā “galvā”. Karā nav vietas visām šīm intelektuālajām “refleksijām”. Karā ir tikai viena izvēle - vai nu tu viņu, vai viņš tevi.
Jā, var piekrist Hanovam, ka alkatība bija visas šīs pielabināšanas pamatā. Izdevīgāk bija izlikties, ka Putins jau tāds pats kā visi. Izdevīgāk bija ar viņu veidot saimnieciskās saites, nevis novilkt stingras morālās neiecietības robežas. Tas viss tā bija, bet tad tā arī jāsaka: Eiropa bija gļēva, neizlēmīga un vāja. Kāpēc spriedelēt, ka Eiropa “gatavojusi karu” “savās galvās”? Kāpēc vēl pievilkt Eiropas neiecietību, rasismu? Kāda ir idejiskā slodze frāzei: “Eiropa ir bijusi egoistiska attiecībā uz citiem reģioniem, teiksim, vai neturpinājās kolonizācija ar citiem līdzekļiem un citā valodā”?
Vai nav otrādi? Vai nav tā, ka Eiropa nevis gatavoja karu savās galvās, bet, tieši otrādi, ir darījusi visu, lai karš Eiropā tiktu uzskatīts par neiespējamu? Vai tad nav tā, ka militārā industrija ir sagrauta, Eiropas valstu bruņotie spēki novājināti un paši eiropieši novesti tiktāl, ka ir gatavi tikpat kā uz visu, lai tikai nebūtu jākaro?
Kāds Putina agresivitātei sakars ar Eiropas neiecietību un rasismu? Kur pasaulē ir lielāka iecietība un empātija nekā Eiropā? Kur pasaulē ir stingrākas normas pret jebkāda veida diskrimināciju, tai skaitā rasu, nekā Eiropā? Kāds vēl koloniālisms, ja Eiropa tērē miljardiem eiro bezatlīdzības palīdzībai attīstības valstīm un ir uzņēmusi miljoniem tā dēvēto bēgļu no šīm valstīm? Kāpēc no gultapakšas jāvelk ārā visas šīs vecās, pēc naftalīna smakojošās pseidointelektuāļu mantras, kuras novecoja burtiski vienā dienā - 2022. gada 24. februārī?
Kopumā Hanova intervija varbūt nav tik briesmīga, kā var šķist pēc virsraksta un atsevišķiem izteikumiem, bet tieši šie izteikumi gluži kā no svārku apakšas izlīdusi āža kāja liecina par šādas spriedelēšanas velnišķīgo (tas ir, kaitīgo) raksturu. Var jau smuki kulstīt intelektuālos salmus, bet situācijā, kad aiz loga ir karš, drusku arī jāpiedomā, ko vajag runāt un ko ne.
Nupat plašu ievērību ieguva Lietuvas aizsardzības ministres Doviles Šakalienes intervija, kurā viņa saistībā ar izstāšanos no Otavas konvencijas par kājnieku mīnu aizliegumu saka: “Es kā persona, kas ilgus gadus strādājusi cilvēktiesību jomā, gribētu dot padomu: Mostieties! Šī ir pasaule, kurā mums jāaizstāv savi pilsoņi, un mēs izmantosim katru iespējamo līdzekli. Ja kāds no tiem nav pieejams, tad mēs padarīsim to pieejamu. Krievijas karavīru zābaks nešķērsos manas valsts robežu nekad vairs.”
Sociālajos tīklos, komentējot šos Lietuvas ministres izteikumus, izskanēja bikls jautājums: kāpēc mūsu ministri tā nerunā? Atbilde ir vienkārša: tāpēc, ka Latvijas sabiedriskajos medijos un publiskajā telpā kopumā toni nosaka tādi “intelektuāļi” kā Hanovs un viņu intervējošais Gints Grūbe. Uz viņu “viedo” spriedelējumu fona ministre Šakaliene izklausās kā primitīva “zemniece”, kurai trūkst refleksiju par “pašas vainu”. Kurš tad negrib “gudrs” izklausīties? Tad nu runā kā Hanovs.
