Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild finanšu ministrs Andris Vilks.
– Kāda ir situācija budžetā? Vai vasaras rezultāti ieviesīs korekcijas šā gada plānos?
– Es domāju, ka budžets pildās labi. Ja konkrēto periodu salīdzina ar pagājušo gadu pa nodokļu grupām, jūnijā uzņēmumu ienākumu nodoklī ir iekasēts divreiz vairāk, pievienotās vērtības nodoklis jūnijā iekasēts par septiņpadsmit miljoniem latu vairāk. Akcīzes nodokļa iekasēšana ir pagājušā gada līmenī. Par tabakas akcīzi bija ļoti lielas bažas, ka iekasēsim mazāk, bet izskatās, ka tuvākajos mēnešos iekasēsim virs plāna. Problēmas ir ar degvielas nodokli, jo tur rādītāji ir zemāki nekā pērn, bet tikai daži procenti no plānotā.
Ja paskatāmies pamatbudžetu, salīdzinot ar aizvadīto gadu, tad arī ienākumi ir desmitiem miljonu latu vairāk, nekā plānots. Sociālais nodoklis ir apmēram tuvu plānotajam, iedzīvotāju ienākumu nodoklis arī ir lielāks nekā pērn un arī tuvu plānotajam. Tendences ir pozitīvas, un, es domāju, tās kļūs arvien pozitīvākas.
– Latvijas Bankas prezidents izteicās, ka vajadzēs 100 līdz 120 miljonu latu konsolidāciju. Kā vērtēt šo prognozi?
– Skaidrs, ka nominālais IKP būs lielāks, arī nodokļu iekasējamība būs labāka, un prognozes augustā tiks koriģētas uz augšu, kas noteikti samazinās konsolidācijas apjomu. Tas tiks darīts sadarbībā ar aizdevējiem. Tāpēc nepieciešamā konsolidācijas summa mazināsies.
– Starptautisko aizdevēju mandāts izbeigsies jau šā gada decembrī.
– Jā, tas izbeidzas. Bet budžetu nākamajam gadam mēs vēl sagatavosim «zem esošās programmas» mandāta. Augustā Latviju apciemos Starptautiskā valūtas fonda misija. Budžets nākamajam gadam tiks veidots ar līdzīgu pieeju, kā tas ir bijis līdz šim. Tālāk mēs budžetu veidosim patstāvīgi.
– Kāda ir šā brīža prognoze par konsolidācijas apjomu 2012. gadam?
– Es domāju, ka tie nebūs ne 180 miljoni un arī ne 150 miljoni, visticamāk, robežas būs tādas, kā minējusi Latvijas Banka, uz ko atsaucas Ministru prezidents. Tas varētu būt trīsciparu skaitlis – tuvāk 100 vai 150 miljoniem. Latvija tomēr nav Grieķija, mums jau ir trīs gadus ilga pieredze. Tāpēc ticībai mūsu prognozēm vajadzētu būt lielākai.
– Vai to pagūsiet jūs vai atstāsiet jaunajai valdībai?
– Visticamāk, ņemot vērā pieredzi, kāda tā līdz šim ir bijusi, to izdarīs jaunā valdība. Bet katrā ziņā ļoti daudz ko var izdarīt jau esošā valdība. Tā var tehniski sagatavot budžeta projektu, lai nākamajai nevajadzētu pieņemt budžetu steigā un haosā.
– Kāds varētu būt konsolidācijas virziens?
– Domāju, ka tāds pats, kā līdz šim. Tas jau ir vairāk vai mazāk publiski izskanējis. Vairākās jomās izdevumi būs par noteiktu procentu jāsamazina vai tie būs jāsaglabā esošā līmenī. Tas arī dos efektu.
Tas automātiski nenozīmē algu pārskatīšanu būtiski uz leju, bet varbūt funkciju pārvērtēšanu un strādājošo skaita pārskatīšanu. Bet 90% no konsolidācijas apjoma būs saistīti ar izdevumu daļas samazinājumu, un nav paredzēts nodokļu pieaugums.
– Manuprāt, tas nekustamā īpašuma nodoklis... Neatkarīgās lasītāji jau pauž sašutumu, ka tagad pat šķūnīšus apliks ar nekustamā īpašuma nodokli.
– Koncepcija par nekustamā īpašuma nodokli patlaban vēl tiek izstrādāta. Uz nākamo gadu valdībai ir plāns no nekustamā īpašuma nodokļa papildus iegūt 7 miljonus latu.
Bet, ja runā par šķūnīšiem un pārējām palīgēkām, es domāju, ka koncepcija būs gatava uz 2013. gadu. Patlaban tā nav gatava.
– Tad nākamgad tas nedraud?
– Es domāju, ka ne. Mēs neesam vēl tam gatavi. Par šo jautājumu diskutē Tieslietu ministrija, pašvaldības un sociālie partneri. Viņi, man šķiet, nav gatavi piedāvāt izmaiņas jau nākamgad, tās varētu tikt ieviestas 2013. gadā.
Būtiska daļa ir ēnu ekonomikas samazināšana. Patlaban pie šā jautājuma vairākas nedēļas tīri tehniski ir strādājuši eksperti no Jaunzēlandes, ASV, Austrālijas un Anglijas, kuri savās valstīs ilgstoši ir nodarbojušies ar nodokļu iekasēšanu un arī dažādām reformām.
Mēs gribam materializēt programmu, kas sastāv no 60 sastāvdaļām. Respektīvi, lai gan mēs, gan aizdevēji, gan sabiedrība saprastu, kā programma strādās, un lai mēs iegūtu atbalstu sabiedrībā. Piemēram, arī Grieķijā viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem ir ēnu ekonomika. Viņi arī to grib konsolidācijā iestrādāt, bet to kaut kā vajag izmērīt. Ēnu ekonomikas izmērīšana ir galvenais klupšanas akmens. Galvenais ir izmērīt, kas ir no ekonomikas aktivitātes un kas – no ēnām. Tas ir tīri metodoloģisks jautājums. Domāju, kopsaucējs tur tiks rasts.
– Finanšu tirgi ļoti atzinīgi novērtē Latvijas obligāciju izvietošanu. Tas ir pirmais signāls, ka Latvija varēs starptautisko aizdevumu aizvietot, aizņemoties finanšu tirgū. Tomēr, kāpēc, redzot tik lielu pieprasījumu, uzreiz nesekoja papildus obligāciju emisija?
– Mums patlaban ir pietiekami naudas. Papildus atbrīvojas 300 miljoni eiro, kuri mums savulaik bija paredzēti banku sistēmas saglabāšanai, kas Latvijai īsti nebūs vajadzīgs. Bankas, kurām bija problēmas, visas tiek restrukturizētas.
Tagad Latvijai pietiekami ilgi pašai ir savi resursi. Mēs atgriezāmies tirgū ar pašu mazāko summu. Ļoti daudzi bija apbēdināti, ka Latvija negrib vairāk aizņemties, bet mums nav jēgas turēt miljardiem naudu, lai maksātu procentus. Ir arī uzkrāta iepriekšējā, no Pasaules bankas paņemtā, neizmantotā nauda.
– Runājot par banku stabilizācijas līdzekļiem, kā būs ar Hipotēku un zemes banku? Jaunākās ziņas ir tādas, ka viens pats Valdis Birkavs ir zaudējis trīs miljonus. Varbūt starp Hipotēku un zemes bankas parādniekiem šādu birkavu ir daudz?
– Šie jautājumi tiešām ir jāuzdod pašai bankas vadībai. Hipotēku bankas rādītāji, cik es esmu redzējis, nav bijuši izteikti negatīvāki nekā citām bankām. Ir pietiekami augsta kapitāla likviditāte, atbilstības rādītāji, tā ka, es domāju, diezin vai tas būtiski ietekmē visu procesu. Jebkurā gadījumā tur nav vajadzīga tāda apjoma nauda, lai vajadzētu rezervēt šāda gadījuma dēļ.
– Obligāciju izvietošana notika uzreiz pēc Valsts prezidenta rīkojuma nr. 2. Protams, bija bažas, ka ārkārtas vēlēšanas varētu ietekmēt refinansēšanos un arī apdraudēt Latvijas iestāšanos eirozonā 2014. gadā. Kā šobrīd šis lēmums un iespējamā politika var apdraudēt Latvijas mērķus?
– Kā patlaban ir, to parāda CDS līmeņi. Tik tiešām, pāris dienas pēc rīkojuma tirgi, sevišķi kredītu reitingu aģentūras, salīdzinoši uzmanīgi sāka vētīt, kas tad šeit īsti notiek. Patlaban viņiem ir sajūta, ka tas nav saistīts ar ekonomiskiem vai fiskāliem procesiem valstī, bet drīzāk ir saistīts ar politiskiem jautājumiem, jautājumu par caurspīdīgumu un morāli. Bažas ir noņemtas. Obligāciju izvietošana notika dažas dienas pēc šiem notikumiem, un tas prasīja papildu skaidrojumu. Ārzemēs saprot, ka Latvijā valdība ir diezgan bieži mainījusies. Tas nav nekas tāds, kas varētu tik traki satricināt ekonomiku, kā tas būtu citās valstīs. Šeit var redzēt... šī ir trešā valdība, kas ir krīzes laikā, un tā politika īsti nemainās. Varbūt valdības sastāvs mainās un tajā pārstāvētās partijas, bet tomēr pēctecība ir stingri vērojama. Un arī šajā gadījumā, paskatoties galveno politisko partiju programmas, vairākums sliecas uz to, ka jāuztur esošā, līdzšinējā nostādne, teiksim, fiskāli ekonomiskā politika.
– Lūdzu paskaidrojiet, lai visi lasītāji saprot, kas ir CDS?
– CDS likmes – tas ir uzcenojums kredītriskam, respektīvi, obligācijām, kaut kādiem Latvijas vērtspapīriem. Tā ir speciāla definīcija, kas kaut kur ir pieejama. Tas ir uzcenojums uz Latvijas jebkāda veida parādzīmēm.
Savā laikā, kad mums bija vislielākās nepatikšanas, mums šī te likme bija 12%. Tagad šī likme ir nokritusi uz 2% – tikpat, cik ir Lietuvai. Un, piemēram, Grieķija un Īrija tagad ir nonākušas no kādreizējā 1% līdz 6–8% uzcenojumam. Tas ir viens no rādītājiem, kā investori apdrošinās vai paredz risku par valsts potenciālo bankrotu. Tas ir ļoti, ļoti svarīgs rādītājs. Mums tas ir stabilizējies kopš krīzes brīža. Un šis te Valsts prezidenta rīkojums nr. 2 to ļoti minimāli uz vienu mazu brītiņu tikai paaugstināja.
– Tagad nevis Latvija, bet Grieķija ir Eiropas uzmanības lokā. Grieķijas parādi ir milzīgi. Ir skaidrs, ka Grieķija nevar atdot 300 miljonus. Ja valsts nevar atdot (visi saka, ka tā nevar atdot), kāda ir jēga šo parādu palielināt līdz 500 miljoniem?
– Es domāju, ka lielākoties politiķi, nemaz nerunājot par ekspertiem un analītiķiem, sliecas izprast šo te jautājumu. Patiesībā ilgtermiņā risinājums nav atrasts. Tie visi ir īstermiņa risinājumi.
Manuprāt, eirozonai priekšā ir ļoti lielas pārmaiņas, un varbūt tas skars arī Eiropas Savienības dažādu struktūru mijiedarbību un tamlīdzīgi. Latvijas gadījumā šis ir ļoti svarīgs brīdis, lai vērotu un saprastu procesus, kas notiek eirozonā. Eirozona ir monetāra savienība, kurā ir flagmaņi, kas vairāk vai mazāk ievēro fiskālo disciplīnu, – Vācija, Nīderlande un Somija. Tas ir mūsu eirozonas modelis. Ja 2014. gadā būs šāds eirozonas modelis, tad Latvijai tādā ir jāpiedalās. Bet, ja eirozona būs amorfa, ar neizprotamiem un dažādiem standartiem apvienota valstu kopa, tad Latvijai ir jāvērtē. Jebkurā gadījumā mums ir jāuztur mērķis pievienoties, bet katrā ziņā mēs varam ieturēt pauzi, līdzīgi kā zviedri vai kā dāņi. Mums galvenais ir valsts konkurētspējas kāpināšana un atbilstība Māstrihtas kritērijiem.
– Bet ko darīt ar Grieķiju un nākamo problēmu četrinieku – Spāniju, Portugāli, Īriju un Itāliju?
– Mans personisks viedoklis, ka eirozonai ir jābūt reālam gala risinājumam. Vai nu privātais bizness uzņemas atbildību par šīm valstīm un restrukturizē šos parādus. Ir arī otrs variants, kad valstis, kas nepilda fiskālo disciplīnu un atgriežas pie nacionālās valūtas. Eirozona nevar būt tāds veidojums, kāds tas ir patlaban.
– Tad ir jautājums – kāpēc mums būtu jāpilda kritēriji, kuri tādi nekad vairs nebūs?
– Budžeta disciplīna ir nepieciešama vispirms mums pašiem. Mums vajadzētu saspringt un izveidot budžetu nākamajam gada, lai tā deficīts būtu zem 3% no IKP. Tas jebkurā gadījumā ir mūsu interesēs. Mums nevajadzētu maksāt pārāk daudz par savas valsts ārējo parādu. Tagad tas ir nedaudz zem 40% no IKP.
– Kā to var novērst, ja tagad, vasarā, atkal sāksies priekšvēlēšanu kampaņa? Cik ir reāli, ka šī kampaņa neaiziet populismā ar priekšlikumiem revidēt līdzšinējo kursu?
– Es ceru, ka neaizies tik traki. Man šķiet, ka mēs esam pietiekami apbružājušies un apsvilinājušies ar visu iepriekšējo, kas ir bijis, un tomēr diezgan daudz ir sasniegts.
– Vienotība neaizies, bet citi sāks solīt. Ko jūs tad darīsiet?
– Solījumi būs dažādi, tie jau ir izteikti – piemēram, pensiju indeksācija. Varētu būt kaut kas no lauksaimniekiem, kad viņi ir saņēmuši kārtējo Eiropas Savienības pliķi. Vēl kaut kādas programmas – ceļi ir viens sāpīgs punkts. Nodokļu slogs.
– Es dzirdēju, ka viena no idejām pēc tam, kad Latvija iepazinās ar priekšlikumiem lauksaimniekiem, bija aicinājums Latvijai vispār nepiedalīties Eiropas lauksaimniecības politikā, kā to dara Lielbritānija.
– Latvijai tiešām ir jādomā par šo jautājumu. Es nezinu, cik lielu troksni mēs varam sataisīt, bet ir jādod ļoti spēcīgs signāls. Varbūt mēs varam kardinālāk rīkoties. Grieķijas gadījums ir viens zvans, bet lauksaimniecības politika ir otrs zvans. Es pieļauju, ka Latvija varētu būt aktīvāka.
Tomēr mēs esam arī saistīti ar Eiropas fondiem. Tā ir otra lieta. Mēs arī no tiem varētu atteikties, un tas būtu ļoti skaļš pieteikums. Tomēr, es domāju, ka mums ir jāatrod vidusceļš.
– Tāds zināms populisma pieteikums bija Valsts prezidenta paziņojums, ka, lūk, finanšu oligarhi ir nopirkuši demokrātiju. Cik daudz šeit ir populisma un cik daudz šeit ir pragmatisma? Cik liela bija šo triju oligarhu ietekme uz Finanšu ministrijas lēmumiem, sākot ar 2004. gadu, kad finanšu ministrs bija Dombrovska kungs, līdz pat šā gada maijam?
– Par 2004. gadu es nezinu, bet zinu, ka populisms lielākoties sākās no 2006. gada. Tolaik bija ideāla iespēja radīt saprātīgas investīciju programmas vai turēt pārpalikumu valsts budžetā. Taču izvēle bija novirzīt plašu naudas plūsmu dažādu projektu virzienā, dažādu reģionu virzienā. Es domāju, tolaik bija diezgan liela bezatbildība. Tajā pašā laikā arī var saprast, ka nebija slikto piemēru. Bija pārāk liela eiforija par Eiropu kopumā. Bet, runājot par oligarhu ietekmi, skaidrs, ka tā ir bijusi vērojama daudz dažādās jomās un ne tikai no Finanšu ministrijas puses.
– Kā tieši Finanšu ministrijā izpaudās oligarhu ietekme no 2010. gada decembra?
– Oligarhu ietekme ir izpaudusies tādā veidā, ka no mūsu koalīcijas partneriem bija ilga pretdarbība attiecībā uz fiskālo konsolidāciju. Domāju, ja no ZZS puses lēmumi būtu ātrāk pieņemti, tad mēs to būtu ātrāk un vieglāk izskaidrojuši sabiedrībai – par reformām un pārējām lietām. Šeit vienkārši tika aizturēti lēmumi, kuri tik un tā tika pieņemti aprīlī, bet jautājumi par sociālā budžeta ilgtspējību vispār netika risināti. Tie bija strikti populistiski uzstādījumi bez konkrētiem priekšlikumiem.
– Vai oligarhi personiski no tā ir guvuši kādu labumu?
– Es domāju, ka diezin vai konkrēti...
– Vai tā tomēr ir normāla katras partijas politika – izpatikt saviem vēlētājiem?
– Es šeit nerunāju par naudas plūsmām. Ar oligarhiem ir tā – ja mēs attiecīgi paskatāmies Eiropas fondu naudas plūsmu citos virzienos, tad ir skaidrs, ka virziens, kas bija vairāk saistīts ar Kurzemes pusi, bija redzams. Un, ņemot vērā, ka ZZS pārstāvniecība ir puse no koalīcijas, tad neapšaubāmi bija vēlme naudas plūsmu redzēt projektos, kas tiek realizēti, konkrēti, Ventspilī un Kurzemē. Ja paskatās dažādus skaitļus, kas ir bijuši iepriekš pirms 2008. gada, kā notikusi fondu naudas plūšana, uz kādiem reģioniem, kādās programmās, tad arī redzams, ka tā ir bijusi krietni intensīvāka Ventspils virzienā.
Tas ir viens, ko var saistīt ar kāda konkrēta reģiona ieguvumu. Tāpat Kalvīša valdības laikā bija vērojama liela resursu ieguldīšana dažādās sporta būvēs, slimnīcās, kā arī citās Tautas partijas pieskatītās jomās neadekvāti Latvijas iespējām un vajadzībām.
– Bet koalīcijā ir Ventspils un Liepājas reģionālās partijas.
– Nu, jā. Bet otrs tas bija tīri partijiskais uzstādījums – neaiztikt sfēras, kurās politiskā partija varētu zaudēt kaut kādus reitingus, piemēram, sociālo jomu, pārliekot šos lēmumus uz citām jomām.
Ja mēs paskatāmies, tad oligarhu īpatsvars līdz 2007. gadam Saeimā bija ļoti liels, par pašvaldībām nemaz nerunājot. Vai tā bija Rīga vai citas pilsētas, kurās viņiem bija ļoti liela ietekme. Un tagad, ja paskatāmies vietējā lielkapitāla pārstāvju īpatsvaru, tas ir krietni mazāks.
[Pilnu intervijas tekstu lasiet šīsdienas laikrakstā NRA]