Lai gan Valsts ieņēmumu dienests (VID) noliedz, ka ideja par klientu kartēs uzkrātās informācijas izmantošanu cīņai pret ēnu ekonomiku nākusi no šā dienesta, tomēr nav izslēgts, ka nākotnē tiešām lojalitātes kartes izmantos kā vienu no instrumentiem, lai pārbaudītu konkrētu personu izdevumu atbilstību ienākumiem.
Nekur citur pasaulē lojalitātes kartes gan šādiem mērķiem neizmanto.
«Klientu karšu izmantošana fizisko personu kontroles pasākumos nebija ne VID ideja, ne iecere,» Neatkarīgajai uzsvēra VID sabiedrisko attiecību daļas vadītāja Agnese Grīnberga, tomēr viņa atzina, ka VID pašlaik konsultējas ar Datu valsts inspekciju par šāda vai līdzīga instrumenta izmantošanu.
«Gadījumā, ja nolems, ka šāds instruments izmantojams, protams, likuma ietvaros, tas nenozīmē, ka VID interesēs, kādu desas šķirni vai cik daudz biezpiena katrs konkrētais Latvijas iedzīvotājs pērk. Vienīgais, kas VID varētu interesēt, ir tas, vai gadā iztērētā summa nepārsniedz legālos ienākumus,» atzina A. Grīnberga. Pēc viņas teiktā, līdzīga, bet ne identiska sistēma fizisko personu kontrolēšanai ieviesta Spānijā. Tur nodokļu uzraugi automātiski saņem ziņas par visiem, kas ir pirkuši, piemēram, ceļojumus vai apdrošinājuši īpašumu.
Neatkarīgās aptaujātie starptautisko uzņēmumu speciālisti nezināja nosaukt nevienu valsti, kurā nodokļu uzraugi ēnu ekonomiku censtos apkarot, izmantojot lojalitātes kartes.
Pēc a/s Rautakesko vērojumiem, Skandināvijas valstīs uzraugošās iestādes izveidojušas tik pārredzamu sistēmu, lai pat idejiskā līmenī šāda veida klientu karšu datu analīze nenonāktu dienaskārtībā, Neatkarīgajai atklāja a/s Rautakesko mārketinga komunikāciju nodaļas vadītāja Ieva Zlaugotne.
Lojalitātes kartes var izzust
Maxima Latvija preses sekretārs Ivars Andiņš Neatkarīgajai uzsvēra, ka pašreizējā likumdošana nemaz nepieļauj iespēju, ka veikalu tīkls nodotu VID rīcībā visu informāciju par klientu kartēs uzkrātajiem datiem. «Ja VID vēlēsies, lai informējam par katru pirkumu, kas kāda klienta lojalitātes kartē pārsniedz, piemēram, 500 latus, to nevarēsim izpildīt, jo to liedz likums. Savukārt gadījumos, kad informācija tiks pieprasīta esošās likumdošanas ietvaros, protams, sadarbosimies ar tiesībsargājošajām iestādēm,» sacīja I. Andiņš. Ja tomēr tiks ieviests instruments, kas ļaus klientu lojalitātes kartes VID izmantot izdevumu un ienākumu kontrolēšanai, tad, iespējams, daļa iedzīvotāju atteiksies vispār tās lietot.
I. Andiņš tajā nesaskata traģēdiju, lai gan atzīst, ka zaudētāji būs gan pircēji, kuriem bija izdevīga šādu karšu lietošana, gan arī uzņēmumi, kuri šādā veidā varēja piesaistīt klientus. «Tirgotāji un pakalpojumu sniedzēji būs spiesti izdomāt citus veidus, kā nodrošināt lojāliem pircējiem atlaides vai kādus citus labumus. Arī spēku samērs starp konkurentiem nemainīsies, jo, zaudējot uzticību lojalitātes karšu sistēmai Latvijā, cietīs visi, nevis viens konkrēts uzņēmējs,» sacīja I. Andiņš.
Uzņēmēji sašutuši
Ne VID, ne kādam citam represīvam orgānam nedrīkst piešķirt tiesības rakņāties pa cilvēku iepirkumu groziņiem un kontrolēt, kas tiek pirkts pusdienu galdam, vannas istabai vai likšanai skolas somā – tā uzņēmuma Daugava saimnieks Aigars Vaivars asi kritizē nesen medijos izskanējušo informāciju par iespējamo lielveikalu karšu datu kontroli.
«Nevienam nav tiesību interesēties, ar kādām ziepēm kurš mazgājas, kādus impulsa pirkumus nopērk degvielas uzpildes stacijas veikalā vai kādas kurpes izvēlas,» ir pārliecināts uzņēmējs. «Un man nav saprotama kopējā valstiskā policejiskā attieksme pret iedzīvotājiem, kas šajā gadījumā jau, iespējams, robežojas ar privātās dzīves aizskārumu.»
A. Vaivars aicina padomāt par šādu situāciju: apzinīgs puisis sagādā ar savu lielveikala atlaižu karti pārtiku ne tikai sev, bet arī vecmāmuļai vai kaimiņu sirmgalvim, un «datu analīzes policists» ar lupu pētīs, kāpēc izpalīdzīgais cilvēks ir nopircis vairāk pārtikas, nekā viņš ar algu var atļauties.
Rautakesko vadība pašreiz nav apspriedusi VID iespējamo ieceri kontrolēt lojalitātes karšu datus, un tādi no uzņēmuma neesot pieprasīti. «VID no a/s Rautakesko pieejamās datubāzes neiegūtu pilnīgu ainu par privātpersonu, juridisko personu līdzekļu apriti, jo kartes lietošanas brīdī no pircēja netiek prasīts personu apliecinošs dokuments,» uzsvēra I. Zlaugotne.
SIA Latvija Statoil jurists Renārs Bulgakovs Neatkarīgajai atzina, ka mazumtirgotāji, kas ieviesuši klientu lojalitātes programmas, to darīja nevis tādēļ, lai identificētu savus klientus, fiksējot to personiskos datus, bet gan ar mērķi veidot klientu lojalitāti, piedāvājot tiem zemāku cenu. «Ņemot vērā to un milzīgo datu apjomu, kas saistīts ar klientu karšu izsniegšanu, mazumtirgotāji lielākoties klientu sniegtos datus nepārbauda, bet citi lojalitātes kartes izsniedz, pat nereģistrējot pircēju vārdus un uzvārdus. Līdz ar to valsts iestāžu rīcībā varētu nonākt liels daudzums datu, bet bez informācijas par patieso klientu karšu lietotājiem,» sacīja R. Bulgakovs.
Karšu vairāk nekā iedzīvotāju
Vienai ģimenei Latvijā vidēji ir desmit līdz piecpadsmit dažādu uzņēmumu klientu kartes – dažas saņemtas par velti, dažas kā bonuss par lielāku pirkumu, citas pat iegādātas.
Maxima lojalitātes karte pircēju rokās gulst jau kopš 2004. gada. Un, lai gan pie tās var tikt, tikai samaksājot 1 latu, Paldies kartes izdevīgumu ir saskatījuši jau vairāk nekā 700 000 klientu. Veikalu tīkls Rimi lojalitātes karti izveidoja pērn, taču arī šim veikalu tīklam ir aptuveni 700 000 lojālo pircēju, kuriem ir karte Mans Rimi. Atšķirībā no Paldies kartes to varēja iegūt arī bez maksas.
Ievērojams lietotāju skaits ir arī 2009. gadā izveidotajai BalticMiles kartei – to izmanto vairāk nekā 500 000 lietotāju, kuriem ir iespēja pelnīt punktus vairāk nekā 11 000 vietās visā pasaulē. Savukārt Statoil, Neste, Stockmann un citi tirgotāji nevēlējās izpaust savu klientu karšu skaitu.