Zemnieku saeimas priekšsēdētājs Lazdiņš: Nevainojiet graudkopjus citu sektoru grūtībās!

Kāda perspektīva ir mazajām lauku saimniecībām apstākļos, kad prognozējama ievērojama lauksaimniecībā nodarbināto skaita samazināšanās, kurp virzīsies mūsu lauksaimniecība, kurai Nacionālās attīstības plānā (NAP) būtiska loma nav iezīmēta, kādas ir labās graudu ražas blaknes, – par to Neatkarīgās intervija ar Zemnieku saeimas priekšsēdētāju Juri Lazdiņu.

– Kāda šogad padevusies sezona lauksaimniecībā? Visi esam dzirdējuši par labo graudu ražu un augstajām cenām, bet kā gājis citās jomās?

– Šis ir unikāls gads ar to, ka Latvijas graudkopjiem klimatiskie apstākļi bija ļoti labvēlīgi, ir laba raža un arī cena. Bet vairāk dzirdēts par to, ka lauksaimniekiem šogad ir ļoti liela peļņa, bet esam aizmirsuši pagājušo gadu, kad pavasarī atsevišķām saimniecībām līdz pat 90% sējumu bija jāpārsēj, un to, ka pērn ražas bija zem vidējā Latvijas līmeņa, arī cenas nebija augstākās. Šis gads kompensēs pērn radušos zaudējumus, un saimniekošanā iestāsies zināma stabilitāte, nebūs jādomā, vai prasīt bankai atliktos maksājumus vai ne. Pēc pagājušās sezonas daudzi lauksaimnieki prasīja pamatsummas maksājumu atlikšanu.

– Investīcijām nepaliks? Piemēram, graudu kaltēs, uz kurām šogad veidojās garas rindas?

– Kaltes, graudu pirmapstrādes jaudu Latvija trūkst jau gadus desmit un droši vien trūks arī turpmāk. Jautājums, protams, aktualizējas gados, kad ražas ir virs vidējā, un arī tad, kā šogad, kad graudu mitrums ir ļoti augsts. Bāzes mitrums ir 13%, bet šogad vidēji saimniecībā tie bija virs 18%, un tas nozīmē, ka arī graudu kaltēšanas izmaksas bija ļoti augstas un kaltēšanai vajadzīgs arī ilgāks laiks. Ja šāds mitrums sakrīt ar labu ražu, tad notiek tas, kas notika – vienubrīd iestājās zināms haoss, kad kaltes un noliktavas ļoti ātri tika piepildītas.

Jā, kalšu Latvijā trūkst. Lauksaimnieki bijuši diezgan kūtri un te nav investējuši tik, cik nepieciešams. No otras puses, viņus var saprast – ja gribi nodarboties ar lauksaimnieciskās produkcijas ražošanu, vajadzīgi vairāki resursi: zeme, tehnika, graudu pirmapstrāde, un zemniekam jāizvēlas, cik katrā no šiem trim vaļiem investēt. Jo vairāk iegādājas zemi, jo mazāk paliek naudas investīcijām tehnikā un graudu pirmsapstrādē. Primāri parasti investē zemē un tehnikā.

– Augstās graudu cenas pasaulē ietekmēs arī citas nozares – lopkopību, putnkopību, kur izmanto graudus, jau prognozēts šo produktu cenu kāpums, bet Latvijas cūkaudzētāju asociācija jau lūgusi Zemkopības ministrijai (ZM) kompensēt ražošanas zaudējumus, pretējā gadījumā nozare iznīkšot, būs jāsamazina lopu skaits vai pat vispār jāizkauj. Jūsuprāt, pamatoti? Un cik plaši vispār lietojama šī kompensāciju sistēma, jo sauss laiks vai lietains, slikta raža – prasa kompensācijas, laba raža – atkal...

– Tas it kā nav loģiski – ir augsta raža, un prasa kādas kompensācijas. Bet jārēķinās, ka Latvija nekad nenoteiks graudu cenu kopējā tirgū, jo mūsu saražotais apjoms Eiropas vai pasaules tirgū ir nebūtisks. Tā bija apstākļu sakritība, ka lielajās graudaudzēšanas valstīs apstākļi bija slikti, tāpēc tur ražas ir mazas un biržās cenas turas ļoti augstas, bet Latvijai, Lietuvai un Polijai paveicās ar klimatiskajiem apstākļiem. Taču nevar vainot vienu lauksaimniecības sektoru pie tā, ka citam ies grūtāk vai graudi maksās dārgāk. Citos sektoros strādājošajiem vajadzētu rūpīgāk plānot savu ražošanu. Ilgāku laiku – no 2011. gada decembra līdz 2012. gada aprīlim – graudu cenas bija salīdzinoši zemas, ap 200 eiro par tonnu – neviens neliedza cūkkopībā vai putnkopībā strādājošajiem cenas šajā laikā fiksēt, tādējādi viena gada ražošanu tomēr prognozēt un plānot. Cūkkopji varbūt cerēja, ka ražas būs labas un ražas novākšanas laikā cenas kritīs, ka tad varēs lēti iegādāties izejvielas, bet šogad tas nenostrādāja. Tas pieder pie uzņēmējdarbības plānošanas un arī riska.

– Labi, varbūt ne lopkopjiem, bet graudaudzētājiem alternatīva dažādu dotāciju prasīšanai no valsts budžeta sakarā ar neražu, kādiem nelabvēlīgiem laika apstākļiem vai tirgus situāciju varētu būt sējumu apdrošināšana?

– Protams! Ja lauksaimniecību uztveram kā biznesu, tad sējumu apdrošināšana ir ļoti pozitīva, jo uzņēmēju saistības bankās ir pietiekami lielas, un tās jāspēj izpildīt. Lauksaimniecībā ļoti daudz nosaka klimatiskie apstākļi, un, lai mazinātu risku kādu gadu negūt ieņēmumus, apdrošināšana ir spēcīgs stabilizators. Jaunajā apdrošināšanas sistēmā tiek apdrošināti ieņēmumi no hektāra.

– Par to runā jau sen, bet cik tas ir gājis uz priekšu? ZM iesniegusi papildu finansējuma pieprasījumu 2013. gada budžeta projektam 800 000 latu sējumu apdrošināšanai. Cik daudz sējumu ir apdrošināti?

– Tā kā šī sistēma tika ieviesta tikai pavasarī, apdrošināta ir pavisam neliela daļa, ap 60 tūkstoši hektāru. Tā ir jauna sistēma, kas, protams, nav ļoti lēta, katram jāizvērtē riski, kurus viņš var un kurus vairs negrib uzņemties. Apdrošinot ieņēmumus, uzņēmējs arī kreditoru acīs kļūst stabilāks. Rietumeiropā, ja tev ir lauki apdrošināti, bankās arī procentu likmes ir zemākas, jo esi neietekmējamos riskus izslēdzis.

– Ražošanas izmaksas pieaug, virknei produktu, kuru ražošanā izmantoti graudi, cenas kāps, arī inflācija, kas ir risks eiro ieviešanai. Cik eiro zemniekiem būtisks?

– Lauksaimniekam maksājumi latos praktiski ir tikai nodokļi un darba algas, pārējais – eiro: izejvielas praktiski visos sektoros – minērālmēsli, pesticīdi, arī degviela tiek importēta. Lielāko daļu graudu mēs eksportējam, un norēķins ir eiro. Diezgan daudz maksājam bankām par valūtas konvertāciju, kas atkritīs.

– Kādus instrumentus, ietekmes ceļus redzat, lai panāktu līdzīgus Eiropas Savienības (ES) tiešmaksājumus zemniekiem, un kāds varētu būt pieņemams kompromiss starp Latvijas prasītajiem vismaz 80% no ES vidējā maksājuma un piedāvātajiem 50–65%, kas pavīdējuši? Jāņem vērā tomēr potenciālais Eiropas lauksaimniecības budžeta un tiešmaksājumu samazinājums un tas, ka pretī ir lielās valstis, kurām tiešmaksājumi jāsamazina, un tās tik viegli savu neatdos.

– Situācija ir pietiekami sarežģīta, bet mēs varam lepoties ar to, ka esam ļoti daudz paveikuši, neesam stāvējuši malā un skatījušies, kā mūsu liktenis tiek izlemts, pašiem nepiedaloties. Šis lēmums droši vien būs pēdējās nakts lēmums kā jau daudzi. Šobrīd viss norāda uz to, ka Baltijas valstīm tomēr būs kaut kāda pretimnākšana un tik noniecinātā stāvoklī mēs nepaliksim.

– Ko jūs uzskatītu par pretimnākšanu? 65%?

– Konkrētu skaitli minēt būtu grūti, bet maksājumi būs lielāki un vienlīdzīgāki.

– Kā šie maksājumi mainīs mūsu lauksaimnieku ražošanas efektivitāti, kas, vismaz pēc oficiāliem datiem, pašlaik esot trešā zemākā ES?

– Šie dati ir diezgan šokējoši, bet nedomāju, ka tie liecina par zemu lauksaimnieciskās ražošanas līmeni. Efektivitāte uzņēmumos, kas tiešām profesionāli nodarbojas ar lauksaimnieciskās produkcijas ražošanu, ir ļoti augsta, bet vidējo rādītāju sabojā tirgum neražojošās mazās saimniecības. Mēs ministrijā vērsāmies ar priekšlikumu, lai apkopo datus par tām saimniecībām, kuras ar lauksaimnieciskās produkcijas ražošanu nodarbojas tiešām profesionāli vai ražo produkciju tirgum, pārdošanai. No apmēram 65 tūkstošiem saimniecību, kas piesakās platībmaksājumiem, tikai kādi 17 tūkstoši ražo produkciju tirgum. Ja šos datus saliek vienā maisā, nekas labs nesanāk.

Ko palielinātie maksājumi dos lauksaimniekiem? Ir ļoti daudzas pozīcijas, kurās lauksaimnieki šobrīd nevar atļauties investēt, jo tie ir ārkārtīgi dārgi, piemēram, meliorācijas sistēmas. Mums tās ar katru gadu paliek arvien sliktākas, jo laiks dara savu. Tās sāktas likt 50. gadu beigās un pabeigtas 70. gados, tās savu laiku ir nokalpojušas. Tur jāinvestē ļoti lieli resursi, kādu Latvijas lauksaimniekiem nav. Pēdējos 7–8 gadus meliorācijas sistēmu uzturēšanā un kopšanā normāli resursi nav ieguldīti.

Otra lielākā pozīcija ir atalgojums, kas laukos ir zemāks nekā pilsētās. Augstākas algas pašlaik nevar atļauties, bet tās nevar ilgstoši palikt tik zemas.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"