Pensiju fondi apņēmušies statistiski vidējam cilvēkam, kurš pensijā devies 2024. gadā, atdot viņa paša iemaksātos 5 826 eiro un viņa iemaksu augļus 749 eiro vērtībā.
Vecuma pensijā pērn devušies 18 733 cilvēki ar vidējo uzkrājumi pensiju otrajā līmenī 6 575 eiro apmērā. Ja pensionēšanās notikusi 65 gadu vecumā, tad ar šo naudu vīriešiem nāksies iztikt 14,3 gadus un sievietēm - 19,2 gadus. Tādu vidējo atlikušo dzīves ilgumu Centrālā statistiskas pārvalde izrēķinājusi Latvijas iedzīvotājiem speciāli pensiju noteikšanas vajadzībai. 65 gadi ir pilno vecuma pensiju pieprasīšanai nepieciešamais vecums kopš šā gada 1. janvāra. Pagājušā gada laikā pensionēšanās vecums vēl tikai tuvojās šai vienkāršajai un skaidrajai robežlīnijai, taču pensionēšanās vecuma pārbīdes pagājušā gada laikā pa dažiem mēnešiem ļoti maz ietekmē vienkāršo aprēķinu par pensionāru ikmēneša ienākumiem no sava uzkrājuma pensiju otrajā līmenī. Vīriešiem jāizdzīvo ar 6 575 / 14 / 12 = 39,13 eiro mēnesī, bet sievietēm jābūt taupīgākām un jāiztiek ar 6 575 / 19 / 12 = 28,83 eiro mēnesī. Jautājums, kādas vajadzības ar šādu naudas daudzumu iespējams apmierināt? Un ko par šādu naudu varēs nopirkt pēc 10 un pēc 20 gadiem? Kāpēc cilvēki tiek radīts iespaids par uzkrājumu veidošanu, ja ar tikai šādiem uzkrājumiem viņi nomirtu badā pāris mēnešu laikā? Kāpēc vispār pastāv pensiju otrais līmenis?
Vidējie rādītāji ir aritmētisks veidojums, kurā iekļautie izejas dati bieži vien ir ļoti atšķirīgi. Tas attiecas gan uz cilvēku mūža ilgumu, gan uz viņu pensiju uzkrājumu sadalījumu.
Tajā vecumā, kad cilvēki vairs nevar par pensijām nedomāt un nerunāt, daudzi nopietni saka tā, ka viņi līdz pensijai nenodzīvos. Šobrīd ir pieejami demogrāfiskie dati par 2023. gadu. Par 2024. gadu cipari būs mainījušies, bet skaitliskās attiecības starp īsu un ilgu laiku pensijas saņēmušo cilvēku grupām būs palikušas gandrīz tādas pašas kā ar 2023. gada cipariem. Togad tieši pirms došanās pensijā 64 gadu vecumā nomiruši 310 vīrieši un 153 sievietes. Lūkojoties uz plašāku vecuma grupu, 60-64 gadu vecumā nomiruši 1 434 vīrieši un 628 sievietes. Ļoti īsu laiku pensijā pavadījuši 1 744 vīrieši un 956 sievietes, kas nomirušas 65-69 gadu vecumā.
Tomēr runāt par nenodzīvošanu līdz pensijai nav tas pats, kas nenodzīvot līdz pensijai un nenodzīvot pat ilgāk par statistiski vidējo pensionāra mūžu. Vīriešu mūžiem būtu jābeidzas pie 65+14=79 gadiem, bet statistiskie dati rāda, ka no 2023. gadā mirušajiem vīriešiem 1 709 iespraukušies 80-84 gadu vecuma grupā un 2 107 vīriešiem bijuši 85 un vairāk gadi. Vairāk par sievietēm vidēji atvēlētajiem 65+19=84 gadiem nodzīvojušas 6 153 sievietes, kas mirušas vecumā virs 85 gadiem. Taču iedzīvotāju novecošanas veidā šajās grupās nonāk vairāk cilvēku nekā nomirst. Tas liecina, ka cilvēku un sabiedrības, pirmkārt valsts rīcībā ir pietiekami lieli līdzekļi, lai ilgu mūžu cilvēkiem nodrošinātu. Tomēr izdzīvošanas līmenis nav tas, kādā cilvēki grib dzīvot. Viņi grib dzīvot augstākā līmenī.
Pensiju otrā līmeņa uzkrājumu sadalījums rāda, ka sevi labi ar naudu nodrošinājušo cilvēku Latvijā ir maz. Vislielākā 64 gadus veco krājēju grupa kopš 2001. gada, kad vispār tika atvērti pensiju otrā līmeņa fondi, tajos uzkrājuši ne vairāk par vienu tūkstoti eiro. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) datu bāze liecina, ka 2023. gada 31. decembrī pēdējo gadu pirms pensionēšanās 2024. gadā pensiju fondiem bijuši 2 442 klienti ar uzkrājumu līdz tūkstotim eiro. Otra lielākā grupa 1 344 cilvēku sastāvā bijusi ar uzkrājumiem no tūkstoša līdz diviem tūkstošiem eiro. Pārskata pretējā pusē 128 cilvēki ar uzkrājumiem ar 30 tūkstošiem un vēl vairāk eiro.
Mazo uzkrājumu īpašnieku lielais īpatsvars rada problēmas gan viņiem pašiem, gan viņu ģimenēm, gan valstij, ietverot tajā arī pašvaldības. Noapaļojot lielākās krājēju grupas uzkrājumu līdz tūkstotim eiro un raugoties tikai uz vīriešiem, 1 000 / 14 / 12 = 5,95 eiro mēnesī. Gandrīz tikpat nepamanāms pensiju otrā līmeņa atspaids arī tiem, kuri sakrājuši līdz diviem vai trijiem tūkstošiem eiro. Visi šie cilvēki vismaz izdzīvo ar ienākumiem no pensiju pirmā līmeņa, no sociālās palīdzības, no uzkrājumiem nekustamā un kustamā mantā un no ieguldījumiem ģimenēs.
Pilnīgi iespējami arī tādi gadījumi, ka Latvijā pierakstīto pensiju fondu ieguldītāji arī ārzemēs strādājuši un daudz vairāk iemaksājuši turienes pensiju sistēmā, no kuras gūs lielāku atdevi nekā no tā, ko viņiem maksās Latvijas valsts un šejienes pensiju fondi. Uzkrājumu veidu var būt ļoti daudz, bet, diemžēl, ne tik ļoti daudziem, ka pāri palikušos varētu ignorēt vai uzturēt ar kopumā maziem izdevumiem sociālajai palīdzībai, kas jāatšķir no sociālās apdrošināšanas.
Labklājības ministrija un citas instances sākušas vismaz apriest shēmas, kā ielikt valsts sociālās apdrošināšanas budžetā valsts pamatbudžeta naudu. Ar šo naudu nāksies segt veco cilvēku izdzīvošanas minimumu, ja valsts uzskatīs par nepieļaujamu bada nāvi un, Latvijas apstākļos, arī nosalšanu kā ļoti izplatītu veco cilvēku nāves cēloni. Caur sociālo budžetu izmaksāto tagadējo pirmā līmeņa pensiju labākajā gadījumā atstās kā prēmiju, lai labāk dzīvotu tie, kuri veikuši sociālajā budžetā lielākas iemaksas. Tieši tas pats, kas par pirmo līmeni, sakāms par pensionāru ienākumiem no pensiju otrā un trešā līmeņa. Sliktākajā gadījumā čaklākos ieguldītājus visos trijos pensiju līmeņos iznerros, bāzes pensiju viņiem nemaz nemaksājot. Viņiem var nākties samierināties ar paskaidrojumu, ka viņiem jāpriecājas par to, ka viņiem visu triju vai divu līmeņu pensiju summa lielāka par bāzes pensijas un caurmēra pirmā līmeņa summu pensionāru vairākumam.
Grūtu laiku paredzējumu pensionāriem var izteikt arī ar tādiem vārdiem, ka nauda pārtraukusi pelnīt naudu. Nav vairs pasaulē vietu, kur ieguldījumi nes atdevi, nevis prasa piemaksāt, lai vismaz grāmatvediski nezaudētu ieguldījumu pamatsummu. Latvijas pensiju otrā līmeņa fondi ir pats uzskatāmākais piemērs šādiem ieguldījumiem. Interesanti, cik daudz naudas valsts iegūtu, ja piespiestu pensiju fondus realizēt savus aktīvus un pārlikt uz pensiju pirmo līmeni 8,62 miljardus eiro, cik daudz pensiju fondi uzrādījuši par savu aktīvu vērtību šā gada 1. aprīlī.
Pagājušajā gadā valsts nodrošinājusi pensiju fondiem 847,7 miljonus eiro nodokļu maksātāju naudas, lai pensiju fondi spētu pastāvēt un apliecināt, ka spēšot norēķināties ar pagājušajā gadā un iepriekš pensijā aizgājušajiem pensiju fondu klientiem. Pagājušajā gadā vecuma pensijā aizgājuši 18 733 cilvēki ar tiesībām pakāpeniski iztērēt pensiju fondos viņiem uzkrātos 124,4 miljonus eiro. No tiem 47,4 miljoni eiro pievienoti pensionāru pirmā līmeņa kapitālam, 33,8 miljoni eiro pārlikti no pensiju fondiem uz apdrošināšanas sabiedrībām, kas pārdevušas pensionāriem mūža pensiju polises, un 43,2 miljoni eiro rezervēti līdz lēmuma pieņemšanai par to, kas kārtos naudas pakāpenisko izmaksu pensionāriem.
Ne pensiju kapitāla krājēju pensionēšanās, bet nāves dēļ saimnieku mainījuši 19,8 miljoni eiro. No tiem valsts kā bezsaimnieka mantu dabūjusi 13,1 miljonu eiro, mirušo dalībnieku norādīto mantinieku otrā līmeņa uzkrājumiem pievienoti 2,2 miljoni eiro un mantiniekiem atbilstoši Civillikumam atdoti 4,5 miljoni eiro.
Ar valsts uzturēto naudas plūsmu uz pensiju fondiem pietiek, lai tie spētu daudz mazāk naudas atdot valstij pensiju pirmajā līmenī un nodrošinātu pensiju izmaksas no privātajā apsaimniekošanā palikušās naudas visiem pensionāriem, kuri tagad jau vairāk nekā desmit gadus aiziet pensijā arī ar otrā līmeņa uzkrājumu. Diemžēl tādas stabilitātes garants ir valsts nodrošinātās iemaksas sistēmā, kas pati naudu ģenerēt nespēj. Pērnais gads no naudas ģenerēšanas viedokļa bijis izcils, ja salīdzina to, cik daudz naudas pensiju fondi spējuši pievienot to cilvēku uzkrājumiem, kuri pērn un aizpērn devušies pensijā:
| Gads | 2023 | 2024 |
| Iemaksu summa eiro | 5 156 | 5 826 |
| Uzkrājuma summa eiro | 5 361 | 6 575 |
| Iegūtā peļņa eiro | 205 | 749 |
| Iegūtā peļņa procentos | 4,0 | 12,9 |
Tomēr arī 2024. gadā fiksētā 749 eiro peļņa ir maza, ja krāta pārdesmit gados. Tik ilgs periods ļauj novērtēt pensiju fondu propagandistu solījumu, ka ilgā laikā galvenais naudas pelnīšanas avots kļūšot nevis iemaksas, bet to augļi, kuri nesīs aizvien lielākus augļus. Ieguldījumu ienesīguma noslīdēšana gandrīz līdz nullei brīdina, ka nekādu augļu nebūs, jo finanšu krīzes salnas šos augļus iznīcina jau ziedos. Ja pārdesmit gadu laikā ieguldījumu ienesīgums nav atklājies, tad tas arī neatklāsies.
Tagadējās naudas vērtības salīdzinājumā pārdesmit gadu ienesīgums eiro izteiksmē ir viena mēneša minimālā alga. Kopš pudeļu depozītmaksas atjaunošanas Latvijā šādu naudu var iegūt par 7 490 pudelēm, kas vienā paņēmienā daudz, bet vīriešiem statistiski atvēlētajā pensionāra dzīves laikā 7 490 / 14 /12 = 44,6 pudeles mēnesī, pusotra pudele dienā. Pensiju otrā līmeņa dalībnieku vairākumam ar uzkrājumiem viena vai dažu tūkstošu eiro līmenī globālās finanšu sistēmas nestie ienākumi aizvietojami ar vienas depozītpudeles atrašanu divās dienās. Bet izšķirošo argumentu, kāpēc pudeļu lasīšanai jāizkonkurē pensiju fondi, dod tagadējā eiro drukāšana un inflācija. Nupat pensionētajiem cilvēkiem atlikušo 10-20 dzīves gadu laikā pudeles ķīlas cenai jāpieaug līdz eiro un virs eiro.
Pudeles šeit izmantotas tikai kā uzskatāms piemērs pensiju piramīdā ieguldītas naudas mazajai atdevei. Šī nauda mūsu vietā nestrādā, nāksies strādāt pašiem.
