“Nodokļu reforma”- kas tiek noklusēts

Veselības aprūpe un “nodokļu reforma”.

Lai arī kā to kādam negribētos atzīt, virzot šo “nodokļu reformu”, ir ļoti pamatoti diskutēt par atbilstošu veselības aprūpes finansējumu, jo nu nekādi nebūs iespējams nodrošināt ilgtspējīgu mūsu valsts konkurētspēju un piesaistīt investīcijas (lai arī cik pārdomāti un vilinoši mazi būtu nodokļi), ja valsts nespēj (nevēlas) nodrošināt pienācīgu veselības aprūpi darbaspēkam, kas rada šo pievienoto vērtību no investīcijām.

Kā to uzskatāmi parāda pašreizējās diskusijas ap veselības aprūpes finansējumu - šī koalīcija ne tikai nebija paredzējusi tam nekādu risinājumu, bet gan bija nolēmusi īstenot šo “nodokļu reformu”, izmantojot veselības aprūpi kā vienu no galvenajiem kompensējošajiem mehānismiem, kā tas ir jau bijis visu laiku līdz šim kopš “veiksmes stāsta” laikiem, un arī pats “veiksmes stāsts”.

Un tikai, pateicoties mediķu uzstājībai un protestiem pret šo esošo, varai tik ērto lietu kārtību, jautājums par adekvātu veselības aprūpes finansējumu nonāca varas politiskajā ēdienkartē. Un kā jau tas bija redzams no paša šo politisko orģiju sākuma, notiekošais veselības aprūpē tika izmantots, nevis lai risinātu samilzušās nozares problēmas, bet gan lai izmantotu to savstarpējiem politiskajiem norēķiniem. Uz to uzskatāmi norāda atrastais “risinājums” (kurš visiem tā tiek pasniegts) - paaugstināt “sociālā nodokļa” likmi par vienu procentpunktu, kas dos aptuveni 80 miljonus papildus finansējuma veselības aprūpes nozarei. Tas pēc būtības neko neatrisina (ņemot vērā jau esošo finansējuma caurumu, kas pēc pašas VM aplēsēm vien ir aptuveni 750 miljoni eiro), turklāt tas nonāk fundamentālā pretrunā ar “nodokļu reformas” pamatuzstādījumu - mazināt nodokļu slogu darbaspēkam.

Šāds koalīcijas piedāvātais “risinājums” - izvēlēties veselības aprūpes finansējumu sasaistīt ar darbaspēka nodokļiem (Bismarka sistēma) ir novecojis un reālajai situācijai (ņemot vērā demogrāfijas un darbaspēka tirgus tendences) visnotaļ neadekvāts. Turklāt tas var radīt nopietnus draudus “sociālajam budžetam” nākotnē, jo ir acīm redzami, ka ar ieņēmumiem no šī viena procentpunkta nepietiks. Un kas būs tālāk? Kā tiks sasniegts kārtējo reizi solītais mērķis - šoreiz nu jau 2020.gadā veselības aprūpei nodrošināt vismaz 4% no IKP? Ja tas netiks veidots uz “sociālā budžeta” rēķina, tad kāpēc šādu risinājumu nevarēja veidot uzreiz, bet tika izvēlēts tieši ”sociālais budžets”? Varbūt tāpēc, ka neviens tā arī īsti netaisās šo mērķi sasniegt? Tie izrādīsies tikai kārtējie tukšie šīs koalīcijas solījumi.

Šāds “risinājums” ir kārtējais varas mazspējas apliecinājums “nodokļu reformas” sāgā - nespēja īstenot situācijai adekvātu, sistēmiski pareizu un ilgtspējīgu pieeju.

Nemaz nerunājot par to, ka rīcībspējīgai valdībai līdz ar šo “risinājumu” būtu bijis jāsniedz sabiedrībai skaidrs plāns - kā, kam un cik šī nauda tiks novirzīta (jo kā mēs redzam, vajadzību ir daudz vairāk nekā solītās naudas), kā arī jānosprauž skaidru ceļa karti, kā veselības aprūpei tiks nodrošināts šis nozarei kārtējo reizi apsolītais finansējums 4% apmērā no IKP - ja vien tiešām kāds to gatavotos pildīt. Un obligāti - līdz ar solīto finansējumu pretī noliekot konkrētu pasākumu un reformu plānu, ko valdība apņemas īstenot, lai šis finansējums nepazustu kā “melnajā caurumā”.

Neko no tā valdība nav spējusi izdarīt. Bet tā taču ir deklarēta kā viena no valdības galvenajām prioritātēm! Sanāk, ka tas ir apliecinājums vai nu valdības meliem, vai nu mazspējai?