“Nodokļu reforma”- kas tiek noklusēts

Bēdu brāļi - Latvijas ceļi.

Diemžēl situācija ar Latvijas ceļiem ir analoģiska.

Redzot notiekošo, ar skumju ironiju nākas atzīt, ka mūsu valstī galvenā veselības un ceļu problēma ir tā, ka tie sabrūk pārāk lēni - varai tas rada ilūziju, ka uz veselības aprūpes un ceļu rēķina var risināt visas citas problēmas, un tā tas arī tiek darīts kopš “veiksmes stāsta ” laikiem. Tikai atšķirībā no veselības aprūpes darbiniekiem un pacientiem, kas gaida rindās, Latvijas ceļi sabrūk klusējot. Tāpēc “nodokļu reformas” ietvarā tiem vajadzīgais finansējums nav paredzēts, lai gan gatavojot “nodokļu reformu” vajadzēja aktualizēt diskusiju par atbilstoša finansējuma nodrošināšanu arī ceļu infrastruktūrai, savādāk mēs paliksim pie sasistas siles tiešā un netiešā nozīmē.

Tas kļūst īpaši aktuāli pašlaik, ne tikai tāpēc, ka piedāvātajā “nodokļu reformas” ietvarā ceļu uzturēšanai nav paredzēts nepieciešamais finansējums - akcīzes nodokļa ieņēmumus no likmes paaugstināšanas ir paredzēts novirzīt citām vajadzībām, bet arī tādēļ, ka ceļiem paredzētais Eiropas struktūrfonda finansējums tiek strauji apgūts un pēc 2018.gada Saeimas vēlēšanām ir paredzams nozīmīgs tā sarukums - līdz 2020.gadam tas būs pilnībā apgūts.

Saskaņā ar SM sniegto informāciju ikgadējās nepieciešamās valsts autoceļu tīkla ilgtspējīgai uzturēšanai nepieciešamās izmaksas tiek lēstas 720 miljonu eiro apmērā:

Ilustrācija

Ilustrācija

2017. gadā paredzētais finansējums ceļu uzturēšanai neveido pat pusi no nepieciešamā - 287 miljonus eiro, no kuriem Eiropas struktūrfondu finansējums veido nozīmīgu daļu - 128 miljonus.

Šis “nodokļu reformas” pašreizējais ietvars paredz tālāku ceļu infrastruktūras sabrukumu vēl lielākā apmērā, ja jau tagad - pie “nodokļu reformas” apstiprināšanas netiks paredzēts risinājums, kas nodrošina valsts budžetā ceļu uzturēšanai nepieciešamo finansējumu, nu vismaz tādā apmērā, lai kompensētu sagaidāmo nozīmīgo finansējuma samazinājumu no Eiropas struktūrfondiem. Mēģināt to risināt pēc tam, tas būs kā censties peldēt ar sasietām rokām, jo reālās iespējas piesaistīt papildus finansējumu ceļu uzturēšanai būs ļoti niecīgas, par cik “nodokļu reformas” īstenošana aizņems visu iespējamo fiskālo telpu - nebūs iespējams naudu ceļiem ne aizņemties, ne īstenot privātos-publiskos partnerības projektus (jo tās būs papildus saistības budžetam), atliks vien cerēt uz iespējamiem budžeta pārpalikumiem (piemēram pārpildot akcīzes nodokļa ieņēmumus), kas pat pie cerīgām budžeta prognozēm sastādīs salīdzinoši niecīgas summas, pat ja tās visas tiks novirzītas ceļiem, nevis citām “prioritātēm”, kā tas mums tagad tiek solīts.

Tāpēc ir nepieciešams nekavējoties uzsākt diskusiju par tāda risinājuma radīšanu, kas spētu nodrošināt valsts autoceļu tīkla ilgtspējīgu uzturēšanu.

Skaidrs, ka ir jāatjauno Valsts autoceļu fonds. Šāds fonds dotu dubultu labumu - tas kalpotu ne tikai kā maciņš, bet arī kā svarīgs plānošanas elements, jo skaidri zinot ceļiem atvēlēto naudas plūsmu būtu iespējams plānot un organizēt daudz efektīvāku tās apgūšanu: valstij plānojot un izsludinot laicīgi projektus, savukārt uzņēmējiem plānojot savas investīcijas iekārtās un cilvēkresursos atbilstoši reāli sagaidāmajam pieprasījumam, lai to spētu apkalpot efektīvāk un kvalitatīvāk. Rezultātā - mazākas darbu izmaksas, augstāka kvalitāte.

Diemžēl, ceļi neiet uz vēlēšanām un nevar atdot savu balsi par kādu no politiskajām partijām, bet iedzīvotāji politiķiem atgādina par šo kopējo sabiedrības sāpi tikai tad, kad ir jau kļuvuši par izdangāto ceļu ķīlniekiem. Līdz ar to nekas principiāli nemainās un arī netiek plānots mainīt.

Redzot, ka koalīcijai pietrūkst drosmes vai politiskā brieduma sākt to risināt, šī raksta autors, izmantojot iespēju, kad Saeimā tiek izskatīti grozījumi Autoceļu likumā, ir iesniedzis priekšlikumu atjaunot Valsts autoceļu fondu. Ir izdevies panākt, ka Saeimas Tautsaimniecības komisijā tiek konceptuāli atbalstīts priekšlikums par fonda atjaunošanu. Ir uzsāktas diskusijas par to, kā tas būtu izdarāms. Par ko atsevišķi koalīcijas politiķi jau ir pauduši neapmierinātību. Varbūt tāpēc, ka nu Satiksmes ministrijai ir dota reāla iespēja piedāvāt likumdevējam savu risinājumu, kas reāli var sakārtot situāciju ar Latvijas ceļiem, un politiķiem par to būs jālemj - vairs nevarēs spēlēt liekulības spēles.

Taču, lai arī ir izdevies iniciēt diskusijas Saeimā par Valsts autoceļu fonda atjaunošanu, pat izveidot Tautsaimniecības komisijā darba grupu, kurai ir jāizstrādā risinājums, taču zinot koalīcijas darba stilu visdrīzāk šis process beigsies ar kārtējiem samuļļātiem, tukšiem solījumiem, ja vien sabiedrības pieprasījums nepiespiedīs varai rast reālu risinājumu - tāpat kā tās tika panākts ar veselības aprūpi. Ir acīmredzami - kamēr tiek turēts šis sabiedrības spiediens, tikmēr kaut kas tiek risināts un darīts. Savādāk tas būs kā ar mediķiem bija līdz šim - naudas nav, bet jūs turaties! Un kamēr jūs turaties - naudas jums nebūs! Diemžēl tā.