ASTROLOĢIJA: As­tro­lo­ģis­kās kar­tes val­dzi­ņi un hen­nas mus­tu­ri

Inesei Dāvidsonei vēdiskā astroloģija ļāvusi apjaust dzīves kārtību, apzināties tās likumsakarības, jebkuras situācijas dažādās puses. Tā palīdzējusi gūt līdzsvaru un mieru, un iekšēju gaišumu © F64

Hen­nas glez­no­ju­mi Lat­vi­jā kļūst ar­vien po­pu­lā­rā­ki. Jo tie ir skais­ti, de­ko­ra­tī­vi. Bet ne ti­kai. Tie var būt kā man­da­la, kas dar­bo­jas kā aiz­sargs vai pa­līgs, vei­do­jot po­zi­tī­vu saik­ni ar pa­sau­li. Ja to sa­vie­no ar vē­dis­ko as­tro­lo­ģi­ju, kā to da­ra Ine­se Dā­vid­so­ne. Vi­ņa sa­vā prak­sē iz­man­to abus – gan as­tro­lo­ģi­ju, gan hen­nu. Pir­mais esot vi­ņas darbs, ot­rais – sal­dais ēdiens.

In­te­re­se par hen­nu gan ra­du­sies pēc tam, kad Ine­se no­nā­ku­si līdz as­tro­lo­ģi­jai, tā­pēc vis­pirms jā­pas­tās­ta, kā tas no­ti­cis. To­laik rak­stī­ju­si dok­to­ra di­ser­tā­ci­ju biz­ne­sa va­dī­bā (jā­pie­bilst, ka vi­ņa ir ie­gu­vu­si arī ba­ka­lau­ra grā­du fi­lo­zo­fi­jā). Līdz tam viss vi­ņas dzī­vē bi­jis tā ļo­ti aka­dē­mis­ki un for­mā­li – vis­no­taļ sais­tīts ar prā­tu. Ta­ču nav at­kā­pu­sies sa­jū­ta, ka kaut kā pie­trūkst. Sirds vib­rā­ci­ju.

Dzī­ves kār­tī­bas ap­jau­ta

Un tad, pie­dzim­stot pir­ma­jam dē­lam, sā­ku­si vai­rāk la­sīt arī ci­ta vei­da grā­ma­tas. Ie­kus­ti­nā­ju­si arī jo­gas sko­lo­tā­ja, ku­ra dau­dzus no­ti­ku­mus Ine­ses dzī­vē skaid­ro­ju­si, iz­man­to­jot vē­dis­ko as­tro­lo­ģi­ju. Ne­ko daudz to­brīd ne­sa­pra­tu­si, ta­ču šis un tas aiz­ķē­ries un pa­mu­di­nā­jis mai­nīt ska­tu pun­ktu uz dzī­vi, se­vi pa­šu un cil­vē­kiem, kas ap­kārt. Sā­ku­si pa­ti mā­cī­ties un pa­lē­nām iz­lau­zu­sies līdz šīs mā­cī­bas pa­ma­tiem. «Ļo­ti mērķ­tie­cī­gi strā­dā­ju. Iz­man­to­ju mā­cī­bām mir­kļus, ka­mēr bēr­ni bi­ja dien­du­sā, un va­ka­rā, kad bi­ja no­lik­ti gu­lēt. Tās bi­ja kā­das pus­ot­ras stun­das, ku­ras bur­tis­ki «sa­ka­sī­ju» sev. Tas pa­tie­šām pra­sī­ja ti­tā­nis­ku kon­cen­trē­ša­nos, ko pa­va­dī­ja vēl­me sa­prast, ie­dzi­ļi­nā­ties, sa­lī­dzi­nāt te­ori­ju ar dzī­ves re­ali­tā­ti,» par ie­sāk­to ce­ļu stās­ta as­tro­lo­ģe, at­zīs­tot, ka, lai to vi­su pa­tie­šām sa­pras­tu, vie­nas dzī­ves ir par maz.

Vai­ro­jot zi­nī­bas, ar­vien vai­rāk cil­vē­ku pie vi­ņas sā­ku­ši nākt pēc pa­do­ma. Vīrs, to vi­su vē­ro­jot, ie­tei­cis vi­su da­rīt sis­te­ma­ti­zē­ti, pre­tē­jā ga­dī­ju­mā vi­ņa sa­vu dzī­vi pil­nī­bā pa­kļā­vu­si ci­tu cil­vē­ku jau­tā­ju­miem un lū­gu­miem pa­lī­dzēt. Vi­ņa pa­ti gan ne­bū­tu ie­dro­ši­nā­ju­sies iz­vei­dot sa­vu prak­si, jo šķi­tis – ko gan daudz vi­ņa zi­na, sa­lī­dzi­not kaut vai ar sa­vu jo­gas sko­lo­tā­ju, kas šo mā­cī­bu stu­dē­ju­si jau div­des­mit ga­dus. Ine­se gan do­mā – ja jau ie­priek­šē­jās ie­mie­so­ša­nās rei­zēs esi bi­jis sais­tīts ar šīm ga­rī­ga­jām prak­sēm, tad ša­jā viss pie te­vis at­nāk daudz ātr­āk un tu spēj pie­slēg­ties daudz dzi­ļāk ne­kā tad, ja sāc no nul­les pun­kta. «Tās mā­cī­bas bi­ja va­ja­dzī­gas, lai es va­rē­tu ie­tērpt vār­dos to, ko re­dzu un sa­pro­tu. Lo­ģis­kā as­pek­tu un kop­sa­ka­rī­bu sa­ska­tī­ša­na, jo vē­dis­kā as­tro­lo­ģi­ja nav me­hā­nis­ka no­la­sī­ša­na – tur ir tā­da daudz­slā­ņai­nī­ba, ka in­di­vi­du­ālās kar­tes vei­do­ša­nu var sa­lī­dzi­nāt ar tam­bo­rē­ša­nu, kur val­dziņš pie val­dzi­ņa gulst,» – tā Ine­se rak­stu­ro sa­vu dar­bu.

Šī mā­cī­ba ļā­vu­si arī ap­jaust dzī­ves kār­tī­bu, ap­zi­nā­ties tās li­kum­sa­ka­rī­bas, jeb­ku­ras si­tu­āci­jas da­žā­dās pus­es. Tā pa­lī­dzē­ju­si daudz la­bāk sa­prast sa­vus tu­vi­nie­kus, vī­ru, bēr­nus. Kā da­bas cik­li ie­tek­mē kat­ra emo­ci­onā­lo pus­i, kā vei­do­jas at­tie­cī­bas. «Zi­not bēr­nu kar­tes, vieg­lāk pie­lī­dzi­nāt sa­vas ego šķaut­nes. Es vi­ņus la­bāk iz­pro­tu ar sir­di un mī­les­tī­bu. Arī at­tie­cī­bās ar vī­ru va­ru la­bāk sa­ska­tīt lie­tu bū­tī­bu. Ir jau arī mums sa­vi sī­ki kaš­ķi un dom­star­pī­bas, bet tas lie­lā­ko­ties ir tad, kad esam pie­ku­su­ši, kad tā ener­ģi­ja vien­kār­ši ir jā­iz­met mis­kas­tē,» teic as­tro­lo­ģe.

Kar­te – cil­vē­ka šifrs

As­tro­lo­ģis­kā kar­te tie­šām esot pa­mat­ak­mens, šifrs. Un, rau­go­ties ta­jā, var re­dzēt, ka cil­vē­ki bie­ži vien sa­vas pro­blē­mas sa­ska­ta ne tur, kur tās pa­tie­sī­bā slēp­jas. Ne viens vien, lai no­māk­tu kom­plek­sus, ne­dro­šī­bu un bai­les, mēdz iz­rā­dī­ties un spē­lēt to lo­mu, kas vi­ņā ne­maz nav. Tā­pēc ir bū­tis­ki sa­re­dzēt se­vi ko­pu­mā, vei­do­jot dzī­ves stra­tē­ģi­ju – ne­no­liegt sa­vas per­so­nī­bas dau­dzās šķaut­nes, arī ne tās po­zi­tī­vā­kās. Ine­se uz­ska­ta, ka pa­sau­lē nav dār­gā­kas lie­tas kā laiks, tā­pēc tas jā­iz­man­to jēg­pil­ni. As­tro­lo­ģi­ja pa­lī­dzot to vi­su sa­kār­tot kā stra­tē­ģisks in­stru­ments. Dau­dzi gan vie­nī­go stra­tē­ģi­ju sa­ska­ta kar­je­rā un dar­bā, kas ne­re­ti ir bēg­ša­na no se­vis. Īpa­ši sie­vie­tēm ap 40 – bēr­ni iz­au­gu­ši, da­ļa iz­šķī­ru­šās, un nu ir jau­tā­jums – mai­nīt dar­bu vai nē. «Pa­tie­sī­bā bū­tu jā­bau­da dzī­ve, jā­iz­glī­to un jā­ba­gā­ti­na se­vi. Ta­ču tā vie­tā šķiet, ka jauns amats ir lie­lā­kais pie­pil­dī­jums. God­kā­rē lai­mi at­rast ne­var,» as­tro­lo­ģe ir skar­ba, no­rā­dot, ka lie­lā­kā kļū­da ir se­kot ga­ta­viem mo­de­ļiem, ne­vis mek­lēt sa­vē­jo. To da­rot, būs jā­mai­na se­vi un sa­vi pa­ra­du­mi, bet diem­žēl ne vi­si ir tam ga­ta­vi. Vis­no­tu­rī­gā­kā lie­ta esot pa­gai­dām – pa­gai­dām pa­dzī­vo­sim, ne­šķir­si­mies, pa­gai­dām ne­ko ne­mai­nī­šu utt. «Pār­mai­ņas, ko vē­dis­ka­jā as­tro­lo­ģi­jā ap­zī­mē ar ke­tu, ir pe­ri­ods ar lie­lu po­ten­ci­ālu. Cil­vē­kam ir jā­at­sa­kās no sa­vām ilū­zi­jām un jā­at­ver acis, lai ie­rau­dzī­tu jaun­u per­spek­tī­vu. Tas pa­ras­ti ir ļo­ti ne­ēr­ti un ne­pa­tī­ka­mi. Tā­pat cil­vē­ku iz­aug­smi ļo­ti ie­gro­žo bai­les,» uz­ska­ta Ine­se. Tās gan ir sa­bied­ris­kās do­mas vei­do­tas. Sa­vu­laik strā­dā­ju­si tele­vī­zi­jā pro­du­cen­tu gru­pā par sa­bied­ris­ko at­tie­cī­bu spe­ci­ālis­ti. Vē­ro­jot zi­ņu die­nes­tu dar­bu, šīs iz­paus­mes esot bi­ju­šas ļo­ti re­dza­mas, kā tas viss tiek vei­dots. «Nor­mas, ko no­sa­ka valsts, jau it kā ir va­ja­dzī­gas, bet tās ir vēr­stas, lai sa­bied­rī­bu tu­rē­tu rām­jos, lai tā bū­tu pa­klau­sī­ga un ne­daudz pat ie­bie­dē­ta. Ta­ču, arī ie­vē­ro­jot ro­be­žas, cil­vē­ki var īs­te­not iz­aug­smi, ti­kai jā­rau­gās, lai pil­nī­bā ne­ie­brauc va­ras­kā­res un god­kā­res slie­dēs. Tās ir smal­kas un ni­an­sē­tas lie­tas,» brī­di­na as­tro­lo­ģe. Bet, ja iz­do­das at­rast sa­vu ce­ļu, dzī­ve būs pie­pil­dī­ta – ener­ģi­jas ne­kad ne­trūks, arī re­zul­tā­ti, ap­mie­ri­nā­jums un ie­nā­ku­mi būs. Tas ir ne­iz­sīk­stošs avots, kas ne­nes līdz­i iz­tuk­šo­ša­nos.

Daž­kārt, ša­jā ka­bi­ne­tā sē­žot un ru­nā­jot, cil­vēks ap­jauš, cik tā­lu no se­vis aiz­gā­jis, ka mē­ģi­nā­jis ar krā­miem se­vi ap­mā­nīt. Dau­dzi tā­dā ga­dī­ju­mā raud, kas ne­esot slik­ti, jo bei­dzot at­nāk va­ļā il­gi, il­gi ap­spies­tais. Slik­tāk ir tiem, kas se­vi vi­su lai­ku tur gro­žos un ne­ļau­jas vā­ju­mam, un tad nā­kas iz­iet tam vi­sam cau­ri ar sli­mī­bām vai ne­pār­trauk­tu ne­ap­mie­ri­nā­tī­bu ar vi­su un vi­siem. Vis­vieg­lā­kais jau ir vai­not ār­ējos ap­stāk­ļus un ci­tus cil­vē­kus.

Bet tā ir mū­su iz­vē­le, kā ska­tā­mies uz dzī­vi. Līdz­īgs jau pie­velk līdz­īgo. Ja kaut kas ne­pār­trauk­ti buk­sē vie­nā un tai pa­šā si­tu­āci­jā, tad tas stip­ri sais­tīts ar pa­šu cil­vē­ku, ne­vis ār­ējiem ap­stāk­ļiem. To­mēr pa­ra­du­mus un rak­stu­ra ie­zī­mes ir ie­spē­jams mai­nīt. Ja sā­kam to da­rīt, pa­lē­nām tas no­tiek. Sa­vus pa­ra­du­mus ir no­teik­ti ik pa lai­kam jā­mai­na. Īpa­ši tas at­tie­cas uz kus­tī­bu prie­ku – va­jag no­teik­ti to da­rīt: iet, so­ļot, skriet, de­jot. Maz­kus­tī­gums ir ne­vī­žī­ba pret sa­vu ķer­me­ni, kurš ir dots lie­to­ša­nai ša­jā dzī­vē. Tie, kas bei­dzot ir ķē­ru­šies klāt pa­ši sev, jau ir spē­ru­ši lie­lu so­li uz priekš­u. To­mēr sva­rī­gi ir arī at­ce­rē­ties to, ka uz­sākt kaut ko va­jag tam lab­vē­lī­gā lai­kā, tad arī re­zul­tāts būs mak­si­mā­li vē­la­mais.  

Sa­va ce­ļa gā­jē­ja

Tas, ka Ine­se ir iz­vē­lē­ju­sies iet sa­vu ce­ļu, ne­re­ti vieš ne­iz­prat­ni gan ra­di­nie­kos, gan pa­zi­ņās. Tas esot tā – ja kāds ne­iet ko­pā ar vi­ņiem, tad tas šķiet ne­iz­pro­ta­mi. Vi­ņa, pie­mē­ram, esot par mā­tes pie­nu, ne­vis māk­slī­go mai­sī­ju­mu in­dus­tri­ju, un sa­vus dē­lus zī­dī­ju­si līdz div­ar­pus ga­du ve­cu­mam. Dau­dziem tas šķi­tis kā kaut kas traks. At­klau­sī­ju­sies ga­ru ga­rus vie­dok­ļus – pre­tes­tī­ba tam, ko vi­ņa da­ra, bi­ju­si lie­lā­ka ne­kā at­balsts. Tā­pēc esot iz­mā­cī­ju­sies par krūts zī­dī­ša­nas kon­sul­tan­ti, lai va­rē­tu jaun­ajām mā­mi­ņām pa­lī­dzēt un at­bal­stīt vi­ņas. Tā­pat ar ne­iz­prat­ni nā­cies sa­skar­ties at­tie­cī­bā uz to, ka Ine­se ir ve­ģe­tā­rie­te. «Es ta­ču ne­cen­šos ne­vie­nu pār­lie­ci­nāt, jo tā ir ma­na iz­vē­le. Es to da­ru, jo tā man ir la­bāk. Es pat sa­viem bēr­niem ne­cen­šos uz­spiest. Lai vi­ņi vē­ro, kā dzī­vo­ju es un ci­ti, un lai iz­vē­las. Tā ir lie­lā­kā mī­les­tī­ba – ļaut iz­vē­lē­ties sa­vu ce­ļu paš­iem. Es ne­stai­gā­ju ap­kārt, ska­ļi skai­tī­da­ma man­tras un slu­di­not sa­vu pa­tie­sī­bu. Tas ir mans dzī­ves­veids, un cil­vē­kiem pa­tīk tā vi­de, kur es es­mu – cik tā ir da­bis­ka un har­mo­nis­ka,» teic Ine­se.

To­mēr ne­kā­dā zi­ņā vi­ņa ne­grib as­tro­lo­ģi­ju pa­da­rīt par vie­nī­go rī­ku sa­skar­smē ar ci­tiem – tas ir ti­kai viens no vi­siem, kas ļauj cil­vē­ku ie­pa­zīt pa­ma­tī­gāk. Jo ik­die­nā jau mēs, sa­tie­ko­ties ar ci­tiem, to ne­iz­man­to­jam, un to arī ne­va­jag. Va­jag vai­rāk pa­ļau­ties uz in­tu­īci­ju. To Ine­se šo­brīd mā­co­ties iz­man­tot, jo il­gus ga­dus lie­lā­ko­ties pa­ļā­vu­sies uz prā­ta kon­struk­ci­jām (tām vēl jo­pro­jām ir do­mi­nē­jo­šā lo­ma). Rei­zēm, ie­klau­so­ties sirds­bal­sī, ne­vi­ļus sa­trūk­sto­ties – cik tā ir gud­ra un vie­da. Vi­ņa ir pār­lie­ci­nā­ta, ka kat­ram vai­rāk vai ma­zāk pie­mīt šī spē­ja. Ne­re­ti in­tui­tī­vos jau­tā­ju­mus vai­cā­jot sa­vam ve­cā­ka­jam dē­lam (vi­ņam ir se­ši ga­di), jo vi­ņam esot tā­da as­tro­lo­ģis­ka kon­fi­gu­rā­ci­ja – kā tiešs ka­nāls ar Vi­su­mu. Uz­do­dot jau­tā­ju­mus, kad jā­at­bild ar jā vai nē, viens vai di­vi, vi­ņa at­bil­des tie­šām esot tik pre­cī­zi pa­rei­zas, ka va­rot ti­kai pa­brī­nī­ties. Bet tā jau esot – ma­ziem bēr­niem saik­ne ar as­trā­lo sfē­ru vēl ir ļo­ti cie­ša, tā­pēc vien vi­ņiem var ti­cēt vai­rāk ne­kā pie­au­gu­ša­jiem, kam prāts ir do­mi­nē­jo­šais.

To­mēr in­tu­īci­jas spē­jas at­tīs­tīt ir ie­spē­jams arī tad, ja tās it kā nav. Tā, do­mā­jot par kā­du jau­tā­ju­mu, var mek­lēt at­bil­des, ie­vē­ro­jot no­teik­tas zī­mes. Pie­mē­ram, uz­šķi­rot grā­ma­tu, ie­lū­ko­ties ne­jau­ši at­vēr­ta­jā la­pā un la­sīt, kas tur teikts. Mēs va­ram ar ik­die­niš­ķu prā­tu rast sev va­ja­dzī­go in­for­mā­ci­ju.

Bai­les un strup­ce­ļi

Pa­tie­sī­bā jau ne­jau­šī­bu nav – viss ir ļo­ti li­kum­sa­ka­rīgs, uz­sver Ine­se. Kat­ra pla­nē­ta nes kā­du uz­de­vu­mu un stās­tu, un kat­ra no tām iet caur sa­vu krā­su, ska­ņu, for­mu, garš­u, jeb­ko. Vi­sam, kas re­ali­zē­jas te, uz ze­mes, sā­kums ir de­be­sīs. Jā­ie­mā­cās no­la­sīt to, kas te at­spo­gu­ļo­jas. Ig­no­rē­jot zī­mes un brī­di­nā­ju­mus, cil­vē­ki pa­ši se­vi no­ved strup­ce­ļos. Pa­lie­kot cie­ti un ne­vē­lo­ties se­vi mai­nīt, cer uz glā­bi­ņu me­di­cī­nā vai uz kā­diem brī­nu­miem. Ļo­ti dau­dzi bai­dās no nā­ves – tā iz­rai­sa šaus­mas ne ti­kai aiz­gā­jē­jā, bet arī pa­li­cē­jos. Kad vī­ra ve­cā­mā­te pa­lē­nām tu­vo­ju­sies aizie­ša­nai, gan Ine­sei, gan pā­rē­jiem ra­diem bi­jis laiks tam sa­ga­ta­vo­ties. Pa­ti ta­jā lai­kā la­sī­ju­si «Dzī­vo un mi­ru­šo grā­ma­tu», un tas ļā­vis sa­likt pa plauk­ti­ņiem šo pro­ce­su. Ie­de­vu­si grā­ma­tu arī mā­ji­nie­kiem, lai pa­la­sa to un gūst var­būt jaun­u re­dzē­ju­mu un at­vieg­lo­ju­mu. «Es gan pie­ņē­mu, ka ne­viens to grā­ma­tu arī ne­la­sīs, ta­ču mē­ģi­nā­ju­si bi­ju. Diem­žēl tā ir – pat gri­bot vis­la­bā­ko, es tā arī ne­es­mu ne­ko iz­da­rī­ju­si. Cil­vē­ku ska­tu pun­ktu mai­nīt ir ļo­ti grū­ti,» no­pū­šas Ine­se.

To­mēr rei­zēm esot arī ne­gai­dī­ti ga­dī­ju­mi, kad pa­zīs­ta­mi cil­vē­ki pēk­šņi mai­na re­dzes­leņ­ķi. Tā kā­da ra­di­nie­ce pēk­šņi sā­ku­si ar vi­ņu ru­nāt par re­in­kar­nā­ci­jām, kas bi­jis mul­si­no­ši, jo līdz tam bi­ju­si ļo­ti prag­ma­tisks cil­vēks. Pa­tie­sī­bā jau ne­kas ne­pa­rasts tas nav, jo katrs cil­vēks no­briest at­šķi­rī­gi – viens ātr­āk, cits lē­nāk. Dažs prā­ta zi­ņā pa­liek bērns, pat vēl tre­šo ga­du des­mi­tu pār­kā­pis, ka­mēr dažs ma­zu­lis šķiet kā tāds vieds ve­ču­kiņš. «Nu pa­ska­tie­ties te pa lo­gu uz tir­gus ra­jo­nu – tur ro­sās dau­dzas jaun­as dvē­se­les, kas klimst pa šo mū­žu, dzī­vo ļo­ti pri­mi­tī­vi, jo vi­ņu va­ja­dzī­bas ir ļo­ti pri­mi­tī­vas. Sa­strā­dā vi­sā­das ne­bū­ša­nas, sa­krā­jot da­žā­das kar­mis­kas lie­tas, kas turp­mā­kās dzī­vēs būs jā­at­ri­si­na. Var­būt tāds arī ir vi­ņu uz­de­vums – ska­tī­ties ap­kārt un gūt pie­re­dzi,» spriež as­tro­lo­ģe.

Un at­kal esot jā­teic – ne­kas nav sta­tisks. Va­jag ti­kai sa­spa­ro­ties, pat tad, ja it kā esi gri­mis stip­ri dzi­ļi, lai dur­vis pa­vēr­tos – tu sa­sto­pi jaun­us cil­vē­kus, jaun­i no­ti­ku­mi ie­nāk ta­vā dzī­vē. Ap­zi­ņas pa­pla­ši­nā­ša­na iz­sauc to vi­su. Arī tad, ja ie­sprūs­ti kā­dā «šau­rā bez­iz­ejā», šau­rā cil­vē­ku lo­kā, kad ne­ko jaun­u ne­va­ri ne dot, ne ie­mā­cīt. Kad ie­stā­jas tā­da kā stag­nā­ci­jas sa­jū­ta un lie­kas, ka dzī­ve ar to arī beig­sies. Arī tad pēk­šņi nāk kāds pa­vēr­siens, kad ie­rau­gi jaun­u ie­spē­ju, jaun­u vad­ugu­ni.

Tas pats esot ar dro­šī­bas iz­jū­tu, ko dau­dzi mek­lē, jo bie­ži vien ve­cā­ki to nav de­vu­ši. Tā­pēc sie­vie­tes bie­ži vien šaus­mī­gi pie­ķe­ras vī­rie­šiem – tu­ras kram­pjai­ni pat tad, ja vi­ņas fi­zis­ki un emo­ci­onā­li pa­ze­mo. Ri­si­nā­jums ir pa­vi­sam cits – at­rast gu­ru, sa­vu sko­lo­tā­ju. Ti­kai tas va­rēs dot brī­vo ener­ģi­jas plūs­mu. «Tā ir lie­la kļū­da, ka cil­vē­ki mek­lē at­bil­des un dro­šī­bu drau­gos, pa­zi­ņās, ra­dos. Kar­te rā­da, ka dau­dziem īs­ti tu­vu cil­vē­ku ne­maz nav un tie, kas vi­ņiem ir, ra­da ti­kai pro­blē­mas,» bilst Ine­se. Tas at­tie­cī­bu tir­gus esot bez­ga­la krāšņs – kurš no ku­ra pār­tiek. Ap da­žu la­bu pul­cē­jas ļau­dis ti­kai tā­pēc, ka vi­ņam ir daudz ener­ģi­jas, ne­vis tā­pēc, ka vi­ņu mī­lē­tu. 

Daudz kas bū­tu jā­da­ra, vai­rāk ļau­jo­ties dzī­ves plūs­mai. Mēs ne­re­ti, kad kaut kas ne­no­tiek pēc plā­na, nik­no­ja­mies, lai gan pa­tie­sī­bā to ne­maz ne­va­jag. «Lūk, pie­mērs. Šo­dien plā­no­ju tik­ties ar klien­ti pulk­sten 14 – vi­ņa zva­na, ka ne­va­rēs tikt. Maz­liet ie­pī­ku, jo man kā di­vu ma­zu bēr­nu mā­mi­ņai ir sva­rī­gi die­nu sa­plā­not. Pēc tam ap­rā­ju se­vi, ka gan jau viss kaut kā sa­kār­to­sies. Tā arī bi­ja. Drīz vien zva­nī­ja ci­ta klien­te – vai ne­va­rot vi­ņu pie­ņemt ag­rāk, jo sa­vā lai­kā plkst. 17 ne­tie­kot. Ga­lu ga­lā viss sa­kār­to­jās tā, ka tik­šu ag­rāk mā­jās, un viss būs se­cī­gi, bez pār­rā­vu­miem. Un va­rē­sim ar vī­ru iz­braukt kā­du lo­ku ar ri­te­ņiem,» pa­smai­da Ine­se, no­ra­dot, ka tā ir pa­ļau­ša­nās un ti­cī­ba, kas iet caur die­viš­ķo. Ie­spring­stot un ar va­ru lau­žo­ties aiz­slēg­tās dur­vīs, lie­tas ne­ri­si­nās. Ja reiz ar la­bu ne­iz­do­das, tā­tad ne­va­jag!

At­grie­ša­nās pie vēr­tī­bām

Re, te nu, ru­nā­jot par ļau­ša­nos plūs­mai, ie­de­ro­ties vi­ņas stāsts par hen­nas glez­no­ju­miem. Tie Ine­ses dzī­vē ie­nā­ku­ši kā­dā jo­gas ret­rī­tā, kas no­ti­cis Āf­ri­kā. Vi­sas šīs prak­ses, ko tur ap­gu­vu­si, de­vu­šas ie­spē­ju or­ga­nis­ki sa­just – smil­ti, ūde­ni, sau­li, gai­su, vē­ju. To, kā vi­si šie pirm­ele­men­ti ra­da har­mo­ni­ju un lab­sa­jū­tu. Kā­dā no no­dar­bī­bām, ku­rā ka­li­grā­fis­ki bi­ja jā­zī­mē man­tras, pēk­šņi sa­ju­tu­si, ka kaut ko grib da­rīt ar hen­nu. To­brīd par to ne­zi­nā­ju­si itin ne­ko. At­grie­žo­ties mā­jās, ap­tie­kā no­pir­ku­si hen­nas pul­ve­rī­ti, sa­jau­ku­si ar ūde­ni un ar zo­bu bak­stā­mo uz ro­kas ko uz­zī­mē­ju­si. Bi­ju­si prie­cī­ga, ka kaut kas arī ie­to­nē­jās. Tad ķē­ru­sies klāt in­for­mā­ci­jas vāk­ša­nai un sa­pra­tu­si, ka ar ķī­mis­kiem ko­nu­siem no­teik­ti ne­gri­bēs strā­dāt. Ga­lu ga­lā at­ra­du­si šā auga audzē­tā­jus un pul­ve­ra vei­do­tā­jus Pa­kis­tā­nā, kas vi­ņai pro­duk­ci­ju ar avi­opas­tu no­gā­dā­jot Lat­vi­jā.

Past­u gan ga­ta­vo­jot pa­ti – pro­cess ilg­stot 24 stun­das. Tam vi­sam jā­no­tiek pa­kā­pe­nis­ki un pēc priekš­rak­stiem, pre­tē­jā ga­dī­ju­mā la­ba ma­te­ri­āla ne­būs. Lai­ku pra­sī­ju­si arī ro­kas pie­šau­ša­na zī­mē­ju­ma iz­vei­dei. «Jā­teic, ka – ja as­tro­lo­ģi­ja man ir darbs, tad hen­na man ir kā ab­so­lūts va­ļas­prieks. Jā, tas ir arī biz­ness, bet tāds, kas dod lie­lu gan­da­rī­ju­ma iz­jū­tu. Tas it kā nāk pa ci­tu ener­ģi­jas ka­nā­lu. Pirms ar to sā­ku strā­dāt, ne­kad ne­bū­tu ie­do­mā­ju­sies, ka tas var būt tā. Va­kar strā­dā­ju vie­nās at­kā­zās, kur bi­ju no­līg­ta uz div­ar­pus stun­dām. Bi­ju gan rē­ķi­nā­ju­sies, ka tas būs maz­liet il­gāk, ta­ču ga­lu ga­lā no­strā­dā­ju četr­as ar pus­i stun­das. Vi­sā ta­jā lai­kā ti­kai vien­reiz at­stā­ju tel­pu. Ta­ču pēc tam ne­bi­ju tā no­gu­ru­si, kā da­rot lie­tas, kas nav pie sirds. Tas ir pie­pil­dī­jums – tu at­dod un sa­ņem pre­tī – cil­vē­ka prie­ku,» sa­vas iz­jū­tas rak­stu­ro Ine­se. Zī­mē­jot vi­ņa īpa­ši ne­ru­nā, jo tas trau­cē­jot iz­just pro­ce­su. Dau­dzi gan gri­bot pļā­pāt, lai ti­kai aiz­pil­dī­tu tuk­šu­mu, kas šķiet bie­dē­jošs. Ta­ču tas nav va­ja­dzīgs! Jo glez­no­ša­na ir kā me­di­tā­ci­ja – gan tam, kas zī­mē, gan tam, ku­ram zī­mē. Šo īpa­šo no­ska­ņu vei­ci­na arī hen­nas sa­stāvs, kurš ie­dar­bo­jas uz cil­vē­ka men­tā­lo ķer­me­ni un ļau­jot ie­gūt mie­ru. Un ne­viens ne­kad pēc tam ne­esot tei­cis – vai, tas gan nav smu­ki!

Glez­no­ša­nai ar hen­nu ir sais­tī­ba arī ar as­tro­lo­ģi­ju, un Ine­se, kon­stru­ējot in­di­vi­du­ālus zī­mē­ju­mus, ņem vē­rā ho­ro­sko­pu ni­an­ses. Tā­dē­jā­di ar zī­mē­ju­mu va­rot ie­dar­bi­nāt kom­pen­sā­ci­jas me­hā­nis­mu kā­dam no­teik­tam pe­ri­odam vai as­pek­tiem. Šīs man­da­las pa­līdz arī ie­kus­ti­nāt kā­dus sa­strē­gu­mus, kad ne­kas ne­ri­si­nās ne uz la­bu, ne uz slik­tu. Jo, tā kā kat­ra pla­nē­ta iet caur no­teik­tu for­mu un no­teik­tu skait­li, var iz­vei­dot kon­struk­ci­ju, ku­ru vib­rā­ci­jas ie­dar­bo­jas. Zī­mē­jot uz plauk­stām – at­vēr­tī­bai, uz ro­ku virs­pu­ses – aiz­sar­dzī­bai, ie­vē­ro­jot arī, uz ku­riem pirk­stiem tiek zī­mēts. 

Ine­se ir iz­vei­do­ju­si piec­as pa­mat­man­da­las. Ku­ru vis­bie­žāk sie­vie­tes iz­vē­las? Mī­les­tī­bas. Tā pie Ine­ses tik vieg­li at­nā­ku­si un vien­kār­ši uz­reiz uz­zī­mē­ju­sies. Prieks, ka arī ci­tas mei­te­nes to lab­prāt zī­mē. Un ku­ru ma­zāk? Iz­ai­ci­nā­ju­mu, jo cil­vē­ki no tiem bai­dās. Cik ko­pu­mā ir zī­mē­ju­mu? Vai! Vai­rā­ki ka­ta­lo­gi (Ine­se rā­da uz plauk­tu, kur sa­lik­ti vai­rā­ki al­bu­mi), bet tās ir ti­kai ide­jas, ko pa­smel­ties. Kat­ru rei­zi ko­pē­jo at­tē­lu maz­liet pa­mai­not, jo glu­ži tā­du pa­šu zī­mēt ne­gri­bo­ties. Tas tā­pēc, ka esot vēr­sta uz prog­re­su – lai rīt­die­na ir la­bā­ka par va­kar­die­nu. Ļo­ti cen­šo­ties arī at­tīs­tīt teh­ni­ku, no­slī­pēt ni­an­ses, uz­la­bot past­as kva­li­tā­ti. Ja past­a ne­būs tā­da, kā va­jag, ne­kas skaists ne­iz­nāks. Ja tā nav ga­na la­ba, vien­kār­ši iz­me­tot vi­su por­ci­ju. Prie­cā­jo­ties, ka spē­ju­si mai­nīt priekš­sta­tu par šiem zī­mē­ju­miem – ka tā nav kā­das sek­tas pie­de­rī­ba, bet skaists ro­tā­jums, zī­me – ļo­ti skais­ta un sie­viš­ķī­ga. Hen­na pa­tie­sī­bā tie­kot iz­man­to­ta da­žā­diem mēr­ķiem – pie­mē­ram, be­du­īni pār­klā­jot ādu ar to pirms do­ša­nās tuks­ne­sī, lai sau­le tik ļo­ti ne­de­dzi­na ādu. «Tā ir tā­da at­grie­ša­nās pie la­bām vēr­tī­bām, ne­vis jauns mo­des klie­dziens. Hen­nas zī­mē­ju­mi dod arī at­grie­ze­nis­ko saik­ni, jo – par as­tro­lo­ga ap­mek­lē­ša­nu da­ļa cil­vē­ku lab­prāt ne­iz­pauž, bet šos zī­mē­ju­mus ne­viens ne­slēpj,» teic Ine­se.

Horoskopi

Šogad jaunmēness Strēlnieka zīmē atnāk ļoti zīmīgā, simboliskā laikā un datumā. Pirmā jaunmēness diena iestājas 1.decembrī plkst. 8:21, kad arī rietumu pasaule šīs dienas vakarā aizdedz pirmo svecīti Adventes vainagā. Daudzos jo daudzos logos tiek aizdegta cerības gaismiņu gada tumšākajā laikā, gaidot dienu, kad gaisma atkal atgriezīsies. Un kad viss sāksies atkal no jauna, bet jau citādāk.