Arvien biežāk sievietes un viņu dzīvesbiedri, gatavojoties kļūt par vecākiem, grib to izdarīt pēc iepējas harmoniskāk un dabiskāk. Ne vienmēr viņiem pietiek ar savām zināšanām, it īpaši, ja tas ir pirmais bērniņš, tāpēc ir svarīgi atrast labu padomdevēju. Viena no iespējām – lūgt palīgā dūlu. Kādreiz tās būtu dēvējuši par viedajām sievām, jo viņām ir gan pieredze, gan zināšanas.
«Kas ir dūla? Profesionāls nemedicīnisks atbalsts sievietei grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību laikā. Akcentēju - nemedicīnisks! Tas nozīmē, ka dūla ir fizioloģiju, psiholoģiju zinošs profesionālis, kas savā instrumentu arsenālā izmanto klātbūtni, masāžas, sarunas, alternatīvas metodes dzemdību sāpju atvieglošanai vai spējai atslābināties, sniedz praktisku palīdzību. Ja vecmāte vairāk ir ieinteresēta dzemdībām pieslēgties to aktīvajā fāzē, uzmanot vairāk bērniņu, tad dūla (tulkojumā no grieķu valodas - pieredzējusi sieviete, kas palīdz citām sievietēm) vairāk uzmanības pievērš sievietes vajadzībām, ar grūtnieci, dzemdētāju pavada tik daudz laika, cik vien tas nepieciešams - tā īsi atšķirību starp medicīnas darbinieku un dūlu skaidro Latvijas Dūlu apvienības pārstāve, triju bērnu māmiņa Dace Kaņepone. Varētu teikt, ka dūlas iestājas par dabiskām dzemdībām - tādām, kurās nenotiek medicīniska iejaukšanās - ne epidurālā anestēzija atsāpināšanai, ne oksitocīna lietošana stimulēšanai, ne augļūdeņu pūšļa pārduršana - sievietei tiek dots vien atbalsts, laiks, palīdzība un piemēroti ērtākie apstākļi. Tieši šīs lietas parasti ir būtiskākās, lai viss izdotos. Viņa atgādina, ka tālākā pagātnē sievietes dzemdēja mājās un tad klāt bija vieda sieva, kas bija gan zinoša vecmāte, gan gudrs psihologs. Mūsdienās, praksē īstenojot arī daudz ko no vecajām tradīcijām, sava vieta gan mājdzemdībās, gan stacionāros ir arī dūlām.
Vajadzīga intimitāte
Dace Kaņepone piekrīt, ka daudziem vecākās un vidējās paaudzes cilvēkiem noteikti tas ir kas jauns, jo sievietes iztikušas ar apmeklējumiem pie ginekologa un personālu dzemdību namā. Tāpēc viņām var rasties jautājums - kam to visu vajag? Kāpēc vispār vajadzīga dūla, un vai tad sievietei nav mammas, kam pajautāt un visu noskaidrot? Jāsaka tā, ka diemžēl mūsu mammas ir tā paaudze, kas nereti diezgan ciniski ir piedzīvojušas dzemdības. Ja viņam pavaicātu, ko viņas saprot ar «labu jušanos» dzemdībās, atbildes būtu skopas. Precīzāk - viņām nebūtu ar ko salīdzināt. Rupjas lamas vai vardarbīgu, paviršu un pazemojošu izturēšanos pieņēma kā vienkārši pārdzīvojamu lietu. Tolaik demogrāfijas statistika bija stabila, un tas nozīmēja, ka konveijers darbojās labi, pēc dzemdībām bērnu «piešķīra» uz barošanas laiku ik pēc trim stundām. Sabiedrības apziņā no šīm padomju laika ainām ir stipra pēcgarša - mantojums, ar ko jārēķinās. Lielos konglomerātos nebija un arī šobrīd (lai cik labiekārtotos) nav vietas patiesai intimitātei. «Harmoniskās dzemdībās sievietei vairs nav jāpiedzīvo, ka viņai tiek noskūta starpene, jāguļ spilgti apgaismotā un svešā vietā ar svešiem cilvēkiem, kopā ar vairākām citām dzemdētājām, piedzīvojot pat zināmā mērā sacensības, sak, kura ir labāka, ātrāka, centīgāka, pacietīgāka,» sieviešu piedzīvoto apraksta dūla. Arī tad, ja visi apstākļi ir labākajā kārtībā, nesagatavotai sievietei viss notiekošais var šķist mulsinošs. «Man vienmēr patīk brutāls salīdzinājums - tas ir tāpat kā ievest jūs sanāksmes telpā, iedegt gaismu, pāris cilvēku klātbūtnē likt novilkt bikses un visu priekšā nokārtoties. Varat? Un vēl - ja tā padomājam, dzemdības jau nav slimība. Veselīgās, normālās dzemdībās sieviete pietiekami labi izjūt savu ķermeni un ir gatava piedalīties šajā procesā ar visu savu varēšanu. Principā viņai ir vajadzīgs tikai atbalsts - gan fizisks, gan emocionāls. It īpaši, ja pasaulē nāk pirmais bērniņš, jo tad ir vairāk satraukuma un baiļu,» ir pārliecināta Dace Kaņepone.
Dievs un pati daba ir paredzējuši, ka tam jānotiek harmoniski, katrai savā tempā, paļaujoties uz sevi. Tādā gadījumā var piedzīvot bērna piedzimšanu patiešām brīnišķīgā veidā. «Sieviete dzemdībās ir galvenā darītāja un karaliene. Viņai jābūt pārliecinātai, ka ir varoša savam bērniņam dot dzīvību, savukārt dūlas pienākums ir tikai atbalstīt viņu atbilstoši situācijai to izdarīt. Dzemdības lielā mērā ir saistītas ar neapzināto, instinktīvo procesu ķermenī. Kad sieviete sāk tam ļauties, viņa palēnām grimst sevī. Jo dziļāk ieslīgst, jo vairāk apzinātais prāts pāriet citā fāzē,» teic dūla.
Lai cik moderna vai mūsdienīga būtu sieviete, dzemdību laikā viņa kļūst mazliet par zvēru. Ne jau primitīvas uzvedības nozīmē, bet instinktu, zemapziņas un intuīcijas ziņā. Gluži tāpat kā to dara dzīvnieki, kas noslēpjas no citu acīm, lai laistu pasaulē savus mazuļus. Arī cilvēkam vajadzīga sava telpa, tumsnīgums, miesas smarža, kad organisms palaiž vaļā dabiskāk dzemdību procesu, saslēdzas visu hormonu darbība (ne velti senos laikos dzemdēja pirtī, jo tur bija tumšs un silts), kas savā veidā atgādina tos intīmos brīžus, kad mīlējamies. Lai tajā brīdī nebūtu jādomā par citiem, bet ir jābūt tikai ar sevi un dzimstošo bērnu. Lai varētu sakopot spēkus un ļaut atnākt viņam mierīgi, savā ritmā. Arvien vairāk sieviešu tāpēc izvēlas mājdzemdības, un Dace palīdz sievietēm, kas izvēlējušās šādu ceļu (lai gan pati savulaik dzemdējusi stacionārā, tagad spējot novērtēt tos bonusus, ko dod mājdzemdības). «Ir brīnišķīgi, ka Latvijā sievietes šodien var izvēlēties - nav visām jādodas uz stacionāru, tāpat kā nevar visas gribēt piedzīvot dzemdības mājās. Šis ir izvēles jautājums, kur nav vietas ietekmēšanai, bet gan pašas sievietes iekšējai balsij. Kādai labāko drošību rada personāls stacionārā, pieejamā medicīniskā palīdzība, sistēmiskums. Arī mājdzemdību vecmātei ekipējumā ir liela daļa tehnisko lietu, viņa neatbrauc ar zāļu buntīti,» smej Dace Kaņepone. Taču, protams, ir vairākas lietas, ko dūlas veiksmīgāk var likt lietā, palīdzot sievietei mājas apstākļos, un kurām nav vietas stacionārā. Individuālāku pieeju nodrošinot, dūla var būt klāt arī dzemdību namā, un arvien vairāk stacionāru personāls akceptē šo sieviešu palīdzību. Diemžēl tas, ko dūla var darīt stacionārā, ir krietni ierobežotāks nekā mājas apstākļos, jo viņa ndrīkst iejaukties slimnīcas kārtībā - tikai tik, cik ārsts to ļauj.
Jāsagatavojas jau laikus
Viņa un citas viņas kolēģes uzskata, ka ir būtiski lielajam brīdim sagatavoties jau laikus, izrunāt daudzus nezināmos jautājumus, saprast, kādas tad šīs dzemdības topošā māmiņa grib piedzīvot, nebūt nemudinot viņu pieturēties pie iedomātiem kanoniem vai interneta gudrībām. Tāpat arī pēc mazuļa piedzimšanas ir nepieciešams palīgs gan tīri praktiskās lietās, gan psiholoģiski. Labi, ja ar pašas mammu ir izveidojies labs kontakts vai ir kāda cita sieviete, kas spēj palīdzēt. Jārēķinās, ka apmeklējuma laikā pie ginekologa mediķis vairāk pievērsīs uzmanību fizioloģiskiem parametriem - asins analīzēm, asinsspiedienam, asinsainai, augošās dzemdes izmēriem. Būs jautājumi, kas tā arī paliks neatbildēti, un tie urdīs un darīs nemierīgu. «Dūla ir sava veida tulks, kas palīdz sievietei izprast ķermeni, impulsus, tā signālus, sapņus un nojausmas, uzvedinot rast atbildes pašai. Viņa arī vērš uzmanību uz to, kas varbūt nav ienācis prātā, tostarp pavisam praktiskām lietām. Piemēram, ko darīsi ar placentu, kad bērniņš būs piedzimis? Mūsu senči to raka zem koka, lai daļa no mazuļa mājas ir pamats koka saknēm, dzīvības spēkam. Mūsdienās to var kaltēt, vēlāk izgatavot homeopātisku līdzekli, kas noderēs kā zāles imunitātes stiprināšanai. Tikpat labi var nedarīt neko un ļaut, lai to izmet,» skaidro Dace Kaņepone, piebilstot, ka sievietei vismaz ir jāapzinās šīs iespējas, jo tie visi ir viņas ķermeņa procesi.
Svarīgi, ka dūla redz ne tikai sievieti, jauno māmiņu, bet arī tēti. Viņš, piedaloties dzmdībās, tāpat alkst pēc uzmanības un iedrošinājuma. Arī viņš grib zināt, kā var palīdzēt savai sievai, kā pašam uzņemties jauno lomu un pienākumus.
Sadarbība ar topošo vai jauno mammu lielākoties ir ilgtermiņa, bet vajadzības katrai ir savas - citai tik vien vajag kā emocionālu klātbūtni, cita pieprasa daudz informācijas, savukārt cita - praktiskus padomus. Kāda piesakās ļoti agri (it īpaši, ja bērniņš ir ilgi gaidīts), jau pirmajās nedēļās meklējot dūlas padomu. Bieži vien viņa jau paguvusi gan ar ārstu visu izrunāt, gan atradusi informāciju citur. Cita zvana tad, kad puncis jau ir paliels vai pat teju pirms bērniņa nākšanas pasaulē. Ar katru no sievietēm tiek meklēts optimālais veids, kā sadarboties. Tā var būt tikšanās reizi mēnesī, ar kādu tā ir biežāka sazvanīšanās un sarakstīšanās. Ja pirmā satikšanās ir tikai pāris dienas pirms dzemdībām, tad ir grūtāk, jo tomēr vajadzīgs laiks, lai izveidotos kontakts. Dzemdības ir milzīgs uzticēšanās kredīts, tāpēc - jo vairāk un ilgāk cilvēku pazīst, jo labāk spēj palīdzēt un atbalstu sniegt tieši šim cilvēkam saprotamā veidā. Dažkārt palīgs tiek meklēts, kad bērniņš jau ir piedzimis, kad rodas visvairāk neskaidrību vai jautājumu, bet, izrādās - nav kam paprasīt vai jaunie vecāki ir apjukuši tik daudzo padomu jūklī.
Dvēseliskais aspekts
Kas pašu Daci uzrunājis kļūt par dūlu? Visvairāk tieši dvēseliskais aspekts. «Man pašai ir trīs bērni, bet, ja būsim precīzi, tad vairāk, tikai atgriezušies debesīs. Man vienmēr šķitis, ka bērns atrod vecākus, nevis otrādi. Mēs izdzīvojam pieredzi caur katru grūtniecību, katru no bērniem. Tās ir mācības. Katra mamma apstiprinās, ka katrs bērniņš nāk citādi, arī viņas miesās tā personība izpaudusies viņam piemītošā veidā. Katrs ir mainījis mammas uzskatus, principus, pat lauzis tos un licis saprast ko jaunu. Tas man vienmēr šķitis interesants un pētāms lauks - no gara un dvēseles aspekta. Kā paralēlā pasaule ar mums runā. Nevajag uztvert bēbi miesās kā nevarīgu anonīmu būtni, bet gan kā personību, gudru dvēseli un trauslu saikni ar debesīm, kas visādos veidos arī nākamajai mammai cenšas paust savu attieksmi.» Norādes ir dažādas, kaut vai bērna poza mammas vēderā - piemēram, ja bērniņš ir sagriezies ar dupsi uz leju, viņš gluži vai demonstratīvā pozā liek saprast to, kas sievietei jāmaina uzskatos. Reizēm iemesli ir viegli nolasāmi, atliek vien parunāt, un mamma saprot, kas ir bijis aplam, ko vajag mainīt. Dažkārt var izmantot alternatīvās metodes, piemēram, liekot lietā aromterapiju, refleksoterapiju. Arī rebozo, kas ir masāža ar lakatiem. Tā ļauj atslābināties grūtniecības un dzemdību laikā, palīdzot iegrozīt bērniņu iegurnī pareizāk vai iegurnim labāk vērties. Dace Kaņepone uzsver, ka arī sāpes ir ceļš un tās ir jāizdzīvo. Varbūt tās arī, galu galā ieraugot savu bērnu, uzliktu uz vēdera, dodot lielāku saldmi un gandarījumu. Runājot par sarežģījumiem, nereti tie paši no sevis atrisinās, ja tiek apzināta psiholoģiska problēma, kas tos radījusi. «Ja pie tās tiek strādāts, galu galā kā akmens no sirds noveļas. Tad dzemdību brīdī it kā slūžas atveras un bērniņš piedzimst bez medicīniskas iejaukšanās. Ja ar veselīgiem paņēmieniem sieviete tikusi pie jauka un vesela mazuļa, tas ir vienkārši lieliski, jo katra medicīniska iejaukšanās atstāj sekas,» atzīst dūla.
Pēcdzemdību depresijai arī esot daudz iemeslu. Lielākoties vainas apziņa, bailes, atbalsta trūkuma izjūta un citu nepārstrādātu emociju kopums. «Pārtapt par mammu - tā ir jauna pasaule. Agrākos laikos dzīvojām lielās saimēs, kur kopā turējās vairāku paaudžu cilvēki, jaunajai māmiņai varēja būt klāt citas sievietes, kas palīdzēja, mierināja, deva padomu. Tagad sieviete nereti paliek mājās viena ar mazo, jo tētim jāiet darbā. Tu pēkšņi esi kļuvusi mamma, un tev jāzina, kā tikt ar savu bērnu galā. Taču papildus vēl ir sevis pašas jaunās izjūtas un pilnīgi citāda praktiskā dzīve. Sākas šaubas - vai daru pareizi vai nē? Pat tad, ja viss it kā ir kārtībā - vīrs uzmanīgs, bērns vesels, arī dzemdības bijušas normālas. Arī tad var emocijās izlauzties kas tāds, ko pat grūti noformulēt, kas tad ir tas, kas liek justies slikti. Tad nepieciešams izventilēt visu, kas sakrājies. Nenoliedzot neko no izjūtām,» mudina Dace Kaņepone.
Sāpīgi jautājumi
«Reizēm dzemdības uzjundī kaut ko it kā sen aizmirstu. Arī te ir daļa no dūlas darba - noskaidrot to, kā jaunā māmiņa pati dzimusi, ar kādām domām gaidīta vai varbūt negaidīta. Jo tas viss iegulst atmiņā un nekur nepazūd. Tikai noslēpjas aiz neredzamām durvīm, un pēkšņi ķermenis vērš uzmanību uz tām, kad sieviete pati gaida bērnu. Ir terapija, kas ļauj caur meditatīvu stāvokli atcerēties visas šīs emocijas, kādas piedzīvotas mātes vēderā un nākot pasaulē. Tad var rast atbildes uz dažādiem jautājumiem: Vai gribēji tikt ārā - uz šīs Zemes vai nē? Ko juti, kad biji mātes vēderā? Ja cilvēks sev uzklājis virsū segu, nav jau tā, ka viņš neko nedzird un nejūt. Tā arī bērns aiz vēdera sienas visu jūt, dzird, saprot. Reizēm pat pārāk labi, tāpēc ar savu rīcību ziņo, mēģina iesaistīties. Jāmācās to nolasīt. Dažas mammas to sajūt, citām tas šķiet mazsvarīgi, bet dūla var vedināt ieklausīties, saprast. Svarīgi ir gan tas, kas notiek ar bērnu gaidīšanas procesā, gan tas, kā viņš ienāk šajā pasaulē. Jo saudzīgāka piedzimšana, jo labāks starts dzīvei. Jo labāka simbioze starp māti un bērnu. Jo labāks kontakts ar ķermeni un dvēseli, kas ienāk šajā materiāli veidotajā pasaulē, jo apzinātāk un stabilāk cilvēks jutīsies uz šīs zemes, labākas būs attiecības ar citiem. Protams, daudz ir nezināmā - gan karmiskie aspekti, gan dzimtas, gan tautas. Sava loma ir gara vecumam un viņa izvēlētajam ceļam. Acīmredzot ne visas atbildes mums jāzina,» spriež Dace Kaņepone. Tikpat lielā mērā nākas meklēt atbildes arī uz pavisam sāpīgiem jautājumiem: kāpēc bērns aiziet, vēl nepiedzimis? Kāpēc mirst dzemdībās? Kāpēc mazais nepiesakās? Kāda loma ir spontānajam abortam? Arī tam apakšā ir atbildes, taču tās, iespējams, pilnībā uzzināsim, kad būsim atpakaļ gara pasaulē. Uz Zemes esot, to visu varam tikai pieņemt kā savu un arī nedzimušās dvēseles ceļu - lai cik sāpīgs tas būtu konkrētā brīdī. Pieņemot, ka katram bērnam ir tiesības nākt vai nenākt, vai pamest šo vietu pirms laika. Varbūt tas scenārijs, kas viņam uz Zemes bija paredzēts, tomēr negāja pie sirds. Varbūt šai dvēselei bija jāpiedzīvo tā izjūtu gamma, kas notiek aborta laikā. Kā ir - būt negribētam. Kā ir - būt gaidītam, taču pēdējā brīdī nobīties, jo esi pārāk jauns gars, kam nav tik lielas apņēmības dzīvot te fiziskā veidolā. «Kristīgā ticība reinkarnāciju nepieņem, bet tā šķiet tik loģiska un daudz ko izskaidro. Skaidrs, ka Radītājam ir savi noslēpumi, kurus mums šeit neatminēt, un varbūt skaidras atbildes arī nepalīdzētu dzīvot šo dzīvi. Dūlu uzdevums ir palīdzēt sievietēm savas sēras izsērot, pateikt paldies tai dvēselei, piedot sev, varbūt savai mammai, senčiem. Izrunāt un palaist, un varbūt sagaidīt nākamo bērnu dziļākai, sevī gudrākai. Meklēt vainīgos? Ko tas dos, vienīgi sāpes un bezgalīgu rūgtumu. Nevajag iekrampēties sāpīgajā pieredzē, jo tā samezglo sajūtas vēl vairāk. Salīdzinājumam var raksturot situāciju, kad sieviete par visām varītēm grib satikt vīrieti, izmisīgi mēģina to ieraudzīt teju vai katrā pretimnācējā. Bet tas kā nenāk, tā nenāk. Ja atslābs dzelžainā iekrampēšanās, ļoti iespējams, drīz vien satiks savu otro pusi,» nosaka Dace Kaņepone.
Fakti
Dūlas Latvijā tiek sagatavotas pēc oficiāli apstiprinātas Izglītības un zinātnes ministrijas mācību programmas. Apmācību kurss ilgst trīs gadus, un, to beidzot, tiek saņemts «Dzemdību atbalsta skolas» dūlas diploms. Mācības notiek veselības centrā «Stārķa ligzda» (fizioloģija un alternatīvā metodika), bet centrā «Līna» - psiholoģija. Te mācās arī sievietes ar medicīnisko izglītību, zināšanas papildina gan vecmātes, gan citu profesiju pārstāves.
Latvijas Dūlu apvienībā ir aptuveni 40 biedru, tajā skaitā arī 22 praktizējošas dūlas, kas turpina mācības. Šobrīd dūlām ir sadarbība ar Rīgas Dzemdību namu, P. Stradiņa klīnisko slimnīcu, Jūrmalas slimnīcu, Cēsu slimnīcu, Dobeles slimnīcu, Liepājas slimnīcu, slimnīcu Siguldā, Dzemdību māju «Harmonija», Ģimenes centra klīniku, kā arī atbalsts pieejams plānotās mājdzemdībās.
Avots: www.dulas.lv