PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Robeža. Starp pragmatismu, sajūtām un intuīciju

Vēdiskā astroloģe, Vāstu Šāstra eksperte un ezoteriskā dziedniece Baiba Stūrīte uzskata: «Nekādas mistikas dzīvē nav, man viss ir izskaidrojams un pierādāms. Cilvēkam ir arī intuīcija, iekšējs redzējums, ko nevar ieraudzīt un reizēm pat nevar aprakstīt vārdiem, bet vairākumam cilvēku tas ir. Esmu viena no tiem, kas redz to, ko citi neredz. Paskatoties uz cilvēku, es redzu, kas ar viņu notiek, kas ar viņu ir bijis un kas būs. Jā, tas var būt citiem neredzams, tomēr vienlaikus tas man ir īsts un saprotams.»

Kāpēc vispār parādās interese par neredzamo pasauli? Astroloģe uzskata, ka vienmēr bijusi pragmatiskā pasaule un neizskaidrojamā, mistiskā pasaule, lai gan vēl ne tik sen, piemēram, pirms 30-40 gadiem, Latvijā par to bija aizliegts interesēties, tā bija pat krimināli sodāma rīcība, piemēram, interese par astroloģiju nebija oficiālās varas atļauta. Šobrīd daudz kas ir oficiāli atļauts, jo vairāk cilvēku par to atklāti runā, jo arvien vairāk cilvēku sāk interesēties, arvien vairāk cilvēku publiski atzīstas arī par savām īpašām spējām. Protams, lielākā daļa ir visa iepriekšminētā noliedzēji, bet tā bijis visos laikos - tikai apmēram 20 procentiem pasaules iedzīvotāju ir ticība šādas pasaules esamībai, vēl mazāk ļaudīm - zināšanas par to, pārējie to noliedz. Astroloģe uzskata, ka sākumā cilvēks sāk apjaust to, ka nav tāds pats kā pārējie, arī viņa jau bērnībā ievērojusi, ka viņu interesē neredzamā pasaule. Baiba Stūrīte: «Šādi impulsi un arī spējas ir ieliktas cilvēka karmā - redzēt to, ko neredz citi. Spējas var attīstīt, var neattīstīt, tās var arī apzināties un tomēr bloķēt, bet tas nav labi, jo sekas ir problēmas ar psihi. Loģiski - cilvēks baidās ieraudzīt un sajust neredzamo pasauli. Daudziem ir šādas spējas, piemēram, intuīciju izmanto ikdienā, un intuīcija ir tikai viena no šādām spējām.»

Eiropā daudzās valstīs jau gadsimtiem ilgi nav bijis aizlieguma runāt par šīm tēmām. «Piemēram, Anglijā, ko es uzskatu par ļoti mistisku valsti, ir skola, kas apmāca medijus saziņai ar mirušo pasauli, un tā ir dibināta jau 19. gadsimtā, tur sabiedrība ir daudz atvērtāka dzīves mistiskajai pusei. Esmu dzīvojusi Anglijā, zinu, ka tur lielai daļai sabiedrības ir interese par gariem, kārtīm, zīlēšanu... Jāatzīst, ka arī Latvijā esam ļoti attīstīti šajā ziņā, mums daudziem ir īpašas spējas. Latvija patiešām atrodas īpašā vietā uz zemeslodes, jo uz kopējo iedzīvotāju skaitu ir daudz iedzīvotāju ar īpašām spējām, pat ļoti daudz. Ir valstis, kurās vienkārši ir vairāk garīgās enerģijas.

Piemēram, attīstītajās valstīs, teiksim, Šveicē, nav garīgās, toties spēcīga ir materiālā enerģija. Zemēs, kurās ir grūtības, ir arī spēcīga garīgā enerģija.

Tā kā mūsu valsts ir izgājusi cauri daudzām krīzēm, cilvēks ir iemācījies izdzīvot un vienmēr atradis kaut ko, kas viņu iekšēji sasilda, un tās var būt garīgās zināšanas. Tās ir zemē, un tā var būt kā aizsardzība, jo katrai valstij ir sargeņģelis. Protams, ka visi, kas nodarbojas ar šādām lietām, tiek pasargāti. Un vēl būtiski - mūsu valstī strauji attīstās šīs zināšanas, straujāk nekā citviet.»

No karmas atkarīgs, vai cilvēks sāk interesēties par neredzamo pasauli. «Cilvēkam ir dvēsele, kas vairākas reizes attīstās, piedzimstot uz Zemes. Ir dvēseles, kas neattīstās tik ātri, un ir tādas, kas attīstās strauji, visticamāk - caur grūtībām, caur ciešanām. Ja cilvēkam neklājas labi, viņš sāk meklēt citu pieeju un tādā veidā uziet uz garīgā ceļa. Un nākamajā reizē piedzimstot viņā jau ir garīgo zināšanu sēkla. Ir cilvēki, kuriem pat visas dzīves laikā nav parādījusies interese par garīgām zināšanām, un visdrīzāk viņi piedzims atkal, un arī tad viņu dzīve būs tāda pati, līdz kādā no dzīvēm saskarsies ar garīgām zināšanām, tas ir laika jautājums. Mēs paši izvēlamies savu ceļu, tas ir kaut kas, kas ir pirms dvēseles - ir cilvēki, kas iet uz gaismu, un ir cilvēki, kas paliek tumsā, un tumsa ievelk kā melnajā caurumā. Cilvēkam pašam ir jāatrod sevī vēlme un spēks iet uz gaismu, tā ir viņa paša izvēle.»

Izvēle prasa spēku, laiku, naudu, strādāšanu ar sevi. Bieža atruna - man tam nav laika, man tam nav naudas. «Tas nozīmē, ka negrib, bet ar atrunām cilvēks sevi attaisno. Kā var nebūt laika pašam sev? Ja cilvēkam patiešām ir ļoti grūti materiālajā ziņā, viņa prāts arī ir pilnībā nodarbināts tikai ar to, kā izdzīvot uz šīs pasaules - pabarot sevi un ģimeni, nodrošināt jumtu virs galvas un samaksāt rēķinus, tad arī nav laika garīgajai attīstībai, tas nozīmē - viņš nomirs, un dzīve būs nodzīvota bezjēdzīga. Ko tad viņš te darījis? Būtu labi, ja cilvēkam materiālā pasaule būtu nodrošināta, tad viņš ir spējīgs tuvoties garīgām lietām, lai gan ir cilvēki, kuriem pat bez materiālās sfēras nodrošinājuma ir nepieciešamība attīstīties garīgi. Protams, tas prasa laiku, pašizaugsmi pat var uzskatīt par darbu.»

Tā uzbūvēta sistēma - piedzimt, fiziski atražot sevi ar bērniem, radīt materiālas vērtības, pēc tam cilvēks nav vajadzīgs. «Tā ir sabiedrības programma. Jebkura valsts, valdošā iekārta tam ir arī radīta, lai izmantotu cilvēkus - lai piespiestu maksāt nodokļus, balsot vēlēšanās, radīt bērnus. Tomēr neviens nenorāda, pa kuru ceļu vajadzētu iet, tas ir katra paša uzdevums - saprast, ka tā ir sistēma, un var dzīvot sistēmā, bet var arī no tās iziet un dzīvot savu dzīvi.

Ja cilvēks dzīvo saskaņā ar sistēmu, dzīve paiet kā pašam neredzamā vāveres ritenī - visu laiku ir viens un tas pats, tā dzīvoja vecāmāte, mamma un arī pats, viena un tā pati dzīve, kamēr cilvēks saprot, ka negrib dzīvot tāpat kā visi, un iziet no sistēmas, un sistēma vairs nevar vadīt cilvēku. Pirmais solis - ieraudzīt, ka tas ir ritenis, otrais - dzīvot tā, lai nebūtu sistēmā un neļautu sevi ieprogrammēt. Šobrīd cilvēku ieprogrammē uz materiālām lietām, lai viņš ne uz sekundi nesāktu domāt par sevi, par to, ka dzīvei īstenībā nav nekādas jēgas, ja nenodarbojies ar pašizaugsmi. Iekārta ir tā uztaisīta, lai cilvēkam nebūtu iespējas atpūsties, lai viņš visu laiku skrien, līdz nomirst, un viņu nomaina nākamais, piemēram, viņa bērni - nomaina tos, kas iziet no ierindas. Būtu labi nomirt ar apziņu, ka nākamo dzīvi gribētu dzīvot citādi, jo tad nākamajā dzīvē cilvēks piedzimstot zinās, ka negrib dzīvot tā, kā dzīvoja. Ja nomirstot domās, ka viņam, piemēram, bija par maz mašīnu, tad viņa dzīve būs tāda pati...»

Saka - Indija ir pretmetu pasaule, un kā tas var būt, ka vietā, kur ir tik senas un būtiskas zināšanas, var būt tik liela nabadzība, daudz nelaimju? «Uz mūsu planētas vissenākās zināšanas nāk tieši no Indijas, lielākā daļa garīgo skolotāju ir no Indijas, vai arī viņi tur kādu laiku ir dzīvojuši. Indija ir viens no pasaules garīgajiem centriem. Turklāt tās ir divas dažādas lietas - vieta un cilvēki, kas tur dzīvo. Varētu no turienes noņemt visus cilvēkus, tā vieta vienalga būs svēta. Mistiskā kārtā - kad cilvēks aizbrauc uz Indiju, ar viņu sāk notikt būtiskas lietas, viņa dzīve, viņa karma sāk paātrināties, viņš sāk pietuvināties saviem dzīves mērķiem, tam liktenim, kāpēc viņš ir piedzimis. To esmu ievērojusi ar sevi, ar daudziem cilvēkiem - dzīve sāk krasi mainīties no tās dienas, kad uzliek savu kāju uz Indijas zemes, ar to zemi ir saistīta mistiska enerģija.

Esmu lasījusi garīgo skolotāju grāmatas, kurās apgalvots, ka ar visiem, kas nonāk Indijā, notiek mistiskas lietas, es tam ticēju un braucu izjust uz savas ādas. Tā arī notika - tikai 33 gadu vecumā es vispār sāku saprast, kas es esmu, kas man dzīvē jādara. Kā apskaidrība. Tur man arī atvērās vēdiskās zināšanas. Indijā sapratu, ka līdz tam nebiju tik brīvi jutusies, ka man vienmēr bija jāizliekas, jānēsā kaut kādas maskas, bet tur es pirmo reizi mūžā biju laimīga. Es raudāju, negribēju braukt prom. Tas ievilka. Turp sāku braukt bieži. Pēc kādām sešām reizēm sapratu, ka negribu būt atkarīga no tā, ka esmu laimīga tikai tad, kad aizbraucu uz Indiju, un mēģināju to sajūtu radīt jebkurā citā vietā, kurā esmu. Indija var parādīt, kā vari dzīvot un justies brīvs, pēc tam brauc, kur gribi, un to sajūtu sevī pamodini. Tomēr uz Indiju ir jābrauc nevis kaut ko gaidot, bet cerībā, ka kaut kas sāks mainīties. Un tas arī notiek.»

Daudziem ir bail no nezināmā, jo teorētiski var iedomāties, ka varētu mainīties viss ierastais - attiecības, darbs, draugu loks... «Lai nodarbotos ar pašizaugsmi, ir jābūt ļoti drosmīgam. Cilvēks var baidīties darīt praktiskas lietas, bet izaugsmē bailes nedrīkst būt, ir jābūt gatavam mainīties, bet, ja cilvēks nav pārliecināts, tad labāk nogaidīt. Jābūt lielai vēlmei un iekšējai sajūtai, ka ir jāmaina sevi, to pat varētu apzīmēt ar vārdu «pārgalvība». Parasti bailes mainīties cilvēks zaudē tad, kad vairs nav ko zaudēt. Kad ir iekšējs tukšums, kad neredz jēgu dzīvei, kad saprot - vai nu mirsi, vai nu kaut ko mainīsi. Un tas nav atkarīgs no ģimenes, bērniem, naudas vai laba darba, jo daudziem tas ir, bet vienalga viņi ir dziļi nelaimīgi, jo neko nav sapratuši, nav atraduši sevi. Jēga nav ne naudā, ne ģimenē, ne materiālajā nodrošinājumā, lai gan, protams, tas ir vajadzīgs šajā dzīvē, bet dzīves jēga jāatrod sevī. Cilvēkam jāsaprot - ja neatradīsi sevi, tad priekš kam tu vispār esi dzīvojis? Jo viss mainās - nauda atnāk un aiziet, partneris atnāk un aiziet, bērni dzimst un mirst, un tā notiek tāpēc, lai cilvēkam parādītu, ka viss ir pārejošs. Cilvēkam vienmēr ir viņš pats, tāpēc viņam vispirms ir jādomā par sevi.»

Tik daudzus gadsimtus slēptās prakses kļuvušas atvērtas vien pirms pusotra diviem gadsimtiem. «Garīgās prakses vienmēr ir bijušas slēptas zināšanas, tās tika nodotas no skolotāja skolēnam, un tas bija slēgts aplis, kurā bija grūti iekļūt. Ir pat bijušas drakoniskas metodes, arī mocības, lai skolotājs saprastu, vai cilvēks jaunās zināšanas izmantos pareizi. Mūsdienās sabiedrībā liela nozīme ir naudai, un pirmais veids, kā pārbaudīt, vai skolēns ir gatavs - vai viņš ir gatavs par zināšanām maksāt? Tagad vārti ir vaļā, ir daudz informācijas, bet, ja nav garīgā skolotāja, kaut vai mazas vadlīnijas, cilvēks pats nesapratīs, kuras zināšanas ir īstās, kuras - ne. Mūsdienās cilvēki kļūst psihiski nestabili informācijas pārbagātības dēļ, nesaprot, kur ir taisnība, kur ne.

Ir vajadzīgs stingrs iekšējais kodols, ir jāspēj atsijāt vajadzīgo no nevajadzīgā. Ja kuņģī var daudz ko salikt, bet tomēr vienā brīdī just, ka spiež, tad galva ir bezizmēra, tā var uzņemt milzīgu apjomu informācijas, arī psihe var daudz informācijas «pārvārīt», tomēr arī tai ir limits - kad piesārņojuma ir pārāk daudz, tā «uzkaras». Tāpēc mūsdienās daudzi slimo ar psihiskām slimībām, jo ir pārāk daudz informācijas. Svarīgi ir filtrēt, kādu informāciju vispār ielaid galvā, tas nozīmē - selekcionēt, atsijāt nevajadzīgo, un īpaši svarīgi ir mācēt tikt vaļā no jau uzkrātās nevajadzīgās informācijas. Vairākums cilvēku daudz ko zina, ir arī pieķērušies tam, ko zina, pat nezinot, vai tā ir taisnība vai ne, tomēr nav gatavi atteikties no šīm zināšanām. Uz garīgā ceļa esot, ir jābūt kustībā, modrā stāvoklī - atsijāt veco, pieņemt jauno. Tie, kas savā apziņā ir iesūnojuši, parasti veco ļoti grūti maina uz jauno.

Un informatīvais troksnis nosēžas galvā. Tā ir vēl viena no mūsdienu sabiedrības kontroles programmām - jo vairāk cilvēkam galvā ir nevajadzīgas informācijas, jo mazāk iespēju saskatīt patiesību. Ikdienā mūs «baro» ar informāciju par kaut kādiem notikumiem pasaulē, kam nav nekāda sakara ar konkrēto cilvēku, un tas rada haosu galvā, bet cilvēki to neapzinās, katru dienu pielādē galvu pilnu, un rezultātā galvā ir miskaste, un cilvēks vairs nezina, ko pats grib. Ļaudis ir iebiedēti, ka tūlīt notiks «kaut kas», tas vairo bailes un haosu galvā. Tāpēc tik daudz cilvēku interesējas par meditāciju - lai haosu galvā nomierinātu. Visātrākais un vienkāršākais veids - nogriezt ārējos informācijas avotus un jaunu informāciju meklēt mērķtiecīgi - to, kas var palīdzēt izaugsmē, darbā.»

Kur atrast spēku iet pret vēju? Pa savu ceļu. «Saprast - ja iesi ar visiem, vari sevi pazaudēt, bet, lai ietu pret vairākumu, ir jābūt drosmīgam. Drošāk būt tādam kā visi, jāpeld kopā ar visiem, jābūt vienam no miljona. Tiem, kas negrib būt viens no miljona, sākumā ir grūti. Vispirms pašam jāpieņem, ka ir citāds, nekad nebūs tāds kā citi. Kad sāk iet pa savu ceļu, problēmu vairs nav, tad ceļš ir viegls, nevienam nekas nav jāpierāda, esi tāds, kāds esi, jo - esi pieņēmis, ka vari nepatikt, ne ar ko nav jācīnās.»

Kad cilvēks ir gatavs, tad atrod savu garīgo skolotāju. Kad ir gatavs sevi mainīt, atrod jaunus domubiedrus, informāciju, grāmatas, iespējas... «Biju lasījusi, ka tā notiek. Kad atradu savu ceļu, es sapratu, ka līdz tam nebiju iekšēji gatava. Visas grūtības, kam cilvēks iet cauri, ir vajadzīgas, lai nogatavotos kā auglis. Kādam tas ilgst pāris gadus, kādam - gadu desmitus, tas ir iekšējais darbs. Mana pieredze - es vienkārši neredzēju, kur man bija jāiet. Skolotājs man bija blakus, bet es viņu neredzēju, jo nebiju gatava. Skolotājs redz, ka tiecies pie viņa, un viņš mēģina palīdzēt, bet - cilvēku var ar zīmēm, ar intuīciju, ar grāmatām virzīt, tomēr jāiet ir pašam, arī jāierauga gan ceļš, gan skolotājs. Jo skolotājs nevar norādīt uz sevi - ja nav tam gatavs, cilvēks pateiks, ka nav nekāds skolotājs. Tas tiešām ir interesanti - kad cilvēks ir gatavs jaunajam, viņam viss atnāk, ir tikai jāatver sava sirds. Ir jābūt tādā kā gaidīšanas režīmā, ka dzīve var mainīties, un tā var notikt jebkurā brīdī, tāpēc nevar atslābt, nedrīkst būt pasīvs, ir jābūt gatavam iet pa durvīm, līdzko tās atveras.»

Mūsdienās liela daļa cilvēces ir medikamentu narkomāni. «Ar zālēm nevienu nevar izārstēt, jo slimība ir cilvēka sastāvdaļa, un, ja viņš dara kaut ko nepareizi, viņam ir slimība, ja pārstāj darīt, zūd slimība. Zāles uz brīdi rada ilūziju, jo kādu laiku nesāp, bet - problēma nav atrisināta. Cilvēki ir pieraduši, ka iedzers zāles, piemēram, antidepresantus, un viss būs labi, bet tas nozīmē - iedzert zāles pret dzīvi. Ja cilvēks dzīvo saskaņā ar sevi, tad ķermenis neslimo. Piemēram, ir būtiski, vai dzīvo kopā ar savu partneri tāpēc, ka viņu mīli, vai tikai tāpēc, ka nav citur kur dzīvot. Vai arī cilvēks nemīl savu darbu, bet baidās to mainīt. Vai arī grib dzīvot viens, bet sabiedrības spiediena dēļ dzīvo attiecībās. Ikvienam ieteicams padomāt, ko viņš darītu, ja būtu brīvs - nebūtu ne dzīvesbiedra, ne bērnu, ne radu?

Tieši slimības norāda, ka cilvēks iet nepareizā virzienā, dzīvo nepareizi, ka viņam kaut kas ir jāmaina. Kad kaut kas sagādā ciešanas un gribi no tām tikt vaļā, tad arī sāc meklēt atbildes. Tā bija ar mani. Un vēl - es neredzēju jēgu dzīvei, lai gan dzīves materiālā puse man bija laba, cilvēkam, no malas skatoties, varēja šķist - par ko sūdzos, jo bija kur dzīvot, arī finanses, bet man nebija iekšēja gandarījuma, bija sajūta, ka tā nav mana dzīve, ka es varu kaut ko vairāk, ka manai dzīvei mērķis, kas man ir jāpiepilda, bet es to neredzēju. Domāju, arī nemīlēju sevi, arī cilvēkus nemīlēju, jo - ja nemīlu sevi, nevaru citus mīlēt.

Viss sākas ar to, ka esi gatavs kaut ko mainīt, vairs negribi dzīvot tā, kā līdz tam, bet vēl īsti nezini, kā gribētu dzīvot. Neziņā ej uz priekšu. Un dzīve parasti iedod mājienus - grāmatas, tikšanās, braucienus... Citiem tas notiek ātrāk, bet kopumā tas ir lēns process. Jo tuvāk esi gaismai, jo vairāk tā tevi apspīd, un plašāk sāc redzēt bildi kopumā. Tomēr ar mācīšanos vien nepietiek - lai mainītu dzīvi, ir jāveic praktiski soļi, ir jābūt aktīvam darītājam.»

Šī sabiedrība visu gatava pirkt un pārdot, bet ir lietas, kas jādara pašam, ko veikalā nenopirkt, teiksim, meditēt var tikai cilvēks pats, viņš nevar aptiekā nopirkt meditāciju, arī enerģiju nevar nopirkt par naudu. «Neko nevarēs nopirkt ne aptiekā, ne pie garīgā skolotāja, jāstrādā būs pašam. Pašizaugsme ir iekšējs darbs, grūts darbs. Man tas bija grūti, redzu, ka citiem tā arī ir. Tā enerģija, ko velti sev, ir pieredze, ko mēs paņemsim līdzi uz nākamo dzīvi, kam tāda būs, un vairs nevajadzēs sākt no nulles, vajadzēs tikai atcerēties jau zināmo, jo šīs zināšanas nāk līdzi no dzīves uz dzīvi.»

Esam attīstības vai degradācijas fāzē? «Sabiedrība ir ļoti attīstījusi dzīves materiālo un praktisko pusi, tajā ir milzīgs progress, bet tajā pašā laikā - cilvēce ir garīgi regresējusi, un, manuprāt, šobrīd garīgā sfēra mēģina ātri panākt materiālo. Turklāt materiālā sfēra ir saprasta, nu jāapgūst garīgā, kurā, patiešām, visa informācija ir izlikta, noslēpumu praktiski nav. Tas, kurš grib, var atrast, tikai vajag acis, kas saskatīs, un ausis, kas sadzirdēs.»

Nevar čakru paņemt rokās, nevar stresu paņemt rokās, bailes arī nevar paņemt rokās, tātad tomēr - ticība. «Netveramais. Es uzskatu, ka viss «strādā», bet katram ir jāizvēlas, kam viņš tic. Cilvēkam vajag kaut kam ticēt, tam ir liela nozīme. Bez ticības esi pazudis. Kam vispār tici vai netici - tas ir aktuāls jautājums, cilvēki sāk aizdomāties, kam vispār ticēt? Jo nevar ieraudzīt ne elli, ne Dievu, var tikai pats sajust. Katrs tic tam, kas viņam ir reāls un vienlaikus kādam citam var būt nereāls.».