Fakts paliek fakts, papardes zieda meklēšana mazumā neiet, lai gan paparde neuzzied. Intrigu turpina uzturēt dažādu tautu ticējumi par to, kas notiek ar izredzētajiem, kuri spējuši saskatīt papardi uzziedam. Mūsdienu cilvēkam ir kāre pārbaudīt ticējumus, bet nav dzirdēts, ka kāds plātītos ar pieredzēto – vai tiešām zelta pods ir uziets un maģiskas spējas atraisītas. Jo paparde tiek uzskatīta par augu, kas ļauj atraisīt maģiskas spējas un sazināties ar astrālo pasauli.
Papardes ziedu saulītē cēlis arī rakstnieks Kārlis Skalbe, uzrakstot pasaku «Papardes zieds», bet viņš mītiskā zieda apdziedātāju lokā ne tuvu nav bijis pirmais. Rakstnieks vien atgādināja, ka cilvēki, meklējot mirklīgi ieraugāmo zeltaini liesmojošo ziedu, atrod viens otru. Savukārt ezoteriķi par visu sugu paparžu aizbildni noteikuši Saturnu - i kā tādu demogrāfijas, i kā lauksaimniecības ministru. Skaties no kuras puses gribi, būs pareizi. Šajā vietā nepieciešama neliela atkāpe vēsturē.
Romiešiem un babiloniešiem Saturns amatu savienošanas kārtībā bija gan auglības, gan zemkopības dievs. Romā tika iesvētīts pat Saturna templis. Līksmie un baudkārie romieši saulgriežu laikā Saturnam par godu rīkoja svētkus saturnālijas - tās gan notika decembra vidū, nedēļu pirms ziemas saulgriežiem, nevis vasaras pilnbriedā. Tad romieši nesātīgi dzēra, ēda un piedalījās mīlas orģijās. Saturnāliju laikā drīkstēja darīt visu, lai gan - kas senajiem romiešiem ir bijis aizliegts?
Vēlāk astrologi lēno un pamatīgo planētu Saturnu asociēja ar aukstumu. Astroloģijā Saturna, tātad paparžu, stihija ir Zeme. Starp citu, saturnāliju laikā netika aizmirsts par viņpasauli, daļu rituālu veltīja mirušo valstībai. Arī senie latvieši zinājuši, kā ar papardes palīdzību savaldīt Ūdens un Zemes stihijas. Kā liecina latviešu ticējumi, papardi izmantoja mīlas un aizsardzības maģijā, nēsājot uz kailas miesas. Ja bija vajadzīgs talismans, tad pusplaukušu spirālveida dzinumu izžāvēja virs jāņuguns. Savukārt burvīšu lietās izmantoja paparžu vēdekli - kuplās, zaļās lapas. Ja Jāņu naktī zem papardēm paklājot zīda lakatiņu, paparde tajā sabirdinot ziedus. Lakatiņu cieši aizsien, un pēc tam cilvēks zināšot visu, kas pasaulē notiek. Papardi lika lietā, sargājoties no zibens, krusas, skauģiem un ļauna vēlējumiem. Paparde jāievāc ap Jāņiem, kad augam piemīt vislielākais spēks. Un tas jādara vienam, lai neviens neredz un neiztraucē.
Kā var ieraudzīt papardes ziedu? Tikai pēc tam, kad veikts īpašs rituāls. Jāņu naktī ap papardi ar dzelzs nūju jāapvelk trīs apļi. Pašam jānostājas vidū, līdzās papardei. Pēc tam paparde jāpārklāj ar melnu zīda drēbi. Īsi pirms pusnakts ap papardi salasās velni, raganas, pūķi un taisa troksni, gribēdami tikt riņķa vidū un aizdzīt prom nelūgto viesi, lai neviens nedabūtu papardes ziedu. Tiem nedrīkst pievērst uzmanību, visu laiku jāskatās tikai uz papardi. Pusnaktī jānoņem drēbe un, skatoties uz papardi, jāmet velniem virsū. Tie aizbēgs, bet rituāla veicējs ieraudzīs papardes ziedu.
Jāņu naktī nav pieņemts vēlēt labu miegu, tomēr jāguļ arī būs - ja ne Jāņu, tad citās naktīs. Papardes nodrošinot labu miegu un saldus sapņus. Diez vai daudzi gatavos paparžu cisas, bet uzšūt nelielu paparžu spilventiņu, ko nolikt pagalvī, neprasa nedz lielu darbu, nedz daudz laika. Ja papardes ziedu divatā nebūsiet atraduši, vismaz paparžu lapas spilventiņam sašķīt pagūsiet un patīkamo ar lietderīgo apvienosiet.
P.S. Papardes nosaukumu dažādās valodās saista gan ar skaisto, gan... hm... ne tik glīto - no Pērkona vai Uguns zieda līdz, atvainojiet, «baložu palaišanai» sanskritā.