IZZINI SEVI! Par mil­jo­nā­ru pie­dzimst?... Kas nosaka finanšu potenciālu

Pro­tams, par mil­jo­nā­ru pie­dzimst, ja pū­rā nāk ba­gā­tīgs man­to­jums! Ta­ču šo­reiz par to ne­ru­nā­sim. Ša­jā rei­zē – par tiem, ku­ri pa­sau­lē nāk ar mil­jo­nā­ra vai, ne­daudz pie­ti­cī­gāk ru­nā­jot, nau­dī­ga cil­vē­ka po­ten­ci­ālu un ku­riem nau­da ar lie­lā­ku vai ma­zā­ku pie­pū­li to­mēr ir jā­no­pel­na. Ti­kai – cik no mums prot, spēj un grib to da­rīt un piln­vēr­tī­gi iz­man­tot lik­te­ņa dās­ni dā­vā­to ie­spē­ju?

Nau­dī­gais piec­nieks un div­pa­dsmit­nieks

Nu­me­ro­lo­gi zi­na teikt, ka 12. ener­ģi­jas lī­me­nis (tiek ap­rē­ķi­nāts pēc per­so­nas da­tiem) cil­vē­kam no­sa­ka pār­bau­dī­ju­mus dzī­ves lai­kā, ta­jā skai­tā - ar nau­du. Šiem cil­vē­kiem pie­dzim­stot ir ie­do­ta prog­ram­ma prast «ap­gro­zīt» nau­du. Nav bū­tis­ki - lie­lu vai ma­zu, la­tus vai san­tī­mus, rub­ļus vai eiro, do­lā­rus vai mār­ci­ņas. Vi­ņiem šis lie­lis­kais po­ten­ci­āls - rī­ko­ties ar nau­du - ir no­kri­tis kā no gai­sa. Vien­kār­ši tā­pat.

Sa­vu­kārt uz ie­spē­ju no­pel­nīt no­rā­da ci­pars pie­ci cil­vē­ka dzim­ša­nas da­tos, no ku­riem at­va­si­na arī nu­me­ro­lo­ģis­ko mat­ri­cu. Ser­ti­fi­cē­ta as­tro­lo­ģe un nu­me­ro­lo­ģe In­gu­na Bal­gal­ve (pēc pro­fe­si­jas fi­zi­kas un ma­te­mā­ti­kas sko­lo­tā­ja) skaid­ro: «Piec­nieks ir cen­trā­lais ci­pars, ap ko viss riņ­ķo, ja ska­tā­mies ci­pa­ru rin­du no viens līdz de­vi­ņi. Tos ab­pu­sē­ji sa­skai­tot, iz­nāk des­mit: viens plus de­vi­ņi, di­vi plus as­to­ņi, trīs plus sep­ti­ņi, čet­ri plus se­ši. Pie­ci ir ra­do­šā ener­ģi­ja, dzī­ves, arī mī­les­tī­bas un jaun­ra­des ener­ģi­ja. Un nau­da arī ir vie­na no ra­do­šās ener­ģi­jas iz­paus­mēm.»

Piec­nieks lie­ci­na par elas­tī­bu, spē­ju ap­iet bar­je­ras, pras­mi at­rast cau­ru­mu li­ku­mos, spē­ju uz­dro­ši­nā­ties, ris­kēt. «Piec­nie­ka cil­vē­ki» tie­šām ap­sē­žas un iz­rē­ķi­na, cik iz­mak­sās gan nau­dā, gan lai­ka iz­prat­nē, ja ies pa­rei­zo, li­ku­mis­ko, bet il­gā­ko ce­ļu, un cik, ja ne­rī­ko­sies li­ku­mī­gi un tā­pēc mak­sās so­da nau­du, bet viss no­tiks ātr­āk. Vi­ņi iz­sver vis­as ie­spē­jas un iz­vē­las pie­ņe­ma­mā­ko, un ne vien­mēr tā būs ma­zāk ris­kan­tā.

Pār­ti­ku­ša cil­vē­ka po­ten­ci­āls un ie­spē­jas būs tiem, ku­ri dzi­mu­ši 5., 15., 25. da­tu­mā; mai­jā (piekt­ais ga­da mē­ne­sis); kam dzim­ša­nas gad­skait­lī ir ci­pars pie­ci, pie­mē­ram, 1950., 1965., 1985. gads; kā arī tiem, ku­riem dzim­ša­nas da­tu sum­ma, re­du­cē­jot līdz vien­ci­pa­ra skait­lim, ir pie­ci (pie­mē­ram, 14, 23, 32, 41). Ba­gāt­nie­ce, Ha­ri­ja Po­te­ra au­to­re Džo­an­na Ro­ulin­ga dzi­mu­si 1965. ga­dā (vi­ņai arī dzim­ša­nas da­tu re­du­cē­tā sum­ma ir piec­nieks), ļo­ti ba­gā­tā skan­dā­lis­te pop­zvaig­zne Ma­don­na - 1958. ga­dā, par prog­ram­ma­tū­ras ar­hi­tek­tu dē­vē­tais Bils Geitss - 1955. ga­dā un ne ma­zāk nau­dī­gais at­rak­tī­vais un ris­ku mī­lo­šais mil­jar­die­ris Ri­čards Bren­sons - 1950. ga­dā.

Nau­das «āde­res» la­bāk pra­tīs uz­taus­tīt pad­smi­ta­jos da­tu­mos dzi­mu­šie, jo vi­ņi ir mērķ­tie­cī­gā­ki, zi­na, ko grib, vi­ņi spēj vieg­lāk no­spraust mēr­ķi, vi­ņi ne­fi­lo­zo­fē un ne­vis­pā­ri­na. Vi­ņiem ir spē­cī­ga ra­do­šā ener­ģi­ja, māk­sli­nie­cis­kās do­tī­bas - mu­zi­kā­lā dzir­de, tē­lai­nā uz­tve­re, sti­la iz­jū­ta, tā­pēc vi­ņi prot «tai­sīt» arī nau­du, pro­ti, pār­vērst smal­ko ener­ģi­ju ma­te­ri­āla­jā. Bez ko­men­tā­riem: Ri­čards Bren­sons dzi­mis 18. jū­li­jā, Ma­don­na - 16. augus­tā.

Ja dzim­ša­nas da­ti un mat­ri­ca rā­da, ka ar biz­ne­sa ožu ne­esi ap­vel­tīts (kā, pie­mē­ram, cie­nī­tais Ma­es­tro Rai­monds Pa­uls, ku­ru sma­gi skā­ra «Krāj­ban­kas» krahs), tad ķi­be­les ar nau­du at­ga­dī­sies vi­su lai­ku un ar to vei­dot dzī­ves pa­ma­tu, sta­bi­li­tā­ti gan ne­va­ja­dzē­tu.

Gud­rais vis­as olas vie­nā gro­zā ne­liek

Jā, zau­dē­jums arī vi­ņiem, veik­smi­nie­kiem, ir trie­ciens, bet caur to no­rū­dās, ie­gūst pie­re­dzi. Mil­jo­nā­ru jo­ciņš: ja biz­ne­sā di­vas vai trīs rei­zes ne­no­ban­kro­tē­jam, tad nav ie­spē­ju iz­augt par mil­jo­nā­ru.

Mil­jo­nā­ram ir jā­ie­gūst imu­ni­tā­te pret vi­su - valsts in­sti­tū­ci­ju re­pre­si­jām, bi­ro­krā­ti­ju, so­lī­ju­mu ne­pil­dī­ša­nu, ban­kro­tu un ie­spē­ju zau­dēt vi­su, kas bi­jis dārgs. Pie­mē­ram, Fran­ci­jas Na­ci­onā­lā sa­pul­ce at­bal­stī­ja ba­gā­to ap­lik­ša­nu ar 75 pro­cen­tu lie­lu ie­nā­ku­ma no­dok­li. Jaun­ā no­dok­ļu lik­me tiks pie­mē­ro­ta tiem, ku­ri ga­dā pel­na vai­rāk ne­kā mil­jo­nu eiro. Fran­ci­jā tas at­tiek­sies uz 1500 per­so­nām. Gri­bi kļūt ba­gāts, ie­mā­cies ne­pie­ķer­ties ne nau­dai, ne man­tai!

Un vēl - sa­liec olas (la­si - nau­du) da­žā­dos gro­zi­ņos (jeb ban­kās)! Ja pa­rā­dās nau­da, var ie­gā­dā­ties zem­i, ko jeb­ku­rā lai­kā va­rēs ap­mai­nīt pret kaut ko ci­tu. «Bet pa­gai­dām ie­gul­di lī­dzek­ļus, iz­vei­do skais­tu at­pū­tas vie­tu, ie­rī­ko tū­ris­ma ta­kas, un būs prieks sev un ci­tiem. No­pērc me­žu, iz­kop, lai cil­vē­ki iet sē­ņot un ogot. Pie­nāks grū­tā­ki lai­ki, būs vēr­tī­ba, ko pār­vērst nau­dā. Do­mā, kā ar nau­du pa­da­rīt dzī­vi skais­tā­ku, piln­vēr­tī­gā­ku, ar la­bām lie­tām pie­sā­ti­nā­tā­ku! Jā­sāk ap­rast ar do­mu, ka pen­si­jas mums ne­būs. Ir jā­mek­lē ie­spē­ja, kā no­dro­ši­nāt ve­cum­die­nas. Ir jā­ie­stā­da tas nau­das koks jau ta­gad. Do­mā ra­do­ši!» ro­si­na In­gu­na Bal­gal­ve.

Nau­du gla­bāt fi­zis­kā vei­do­lā ir vis­ne­dro­šāk. Bei­dzas sis­tē­ma, bei­dzas arī nau­da. 1922. ga­dā 50 ve­co rub­ļu vie­tā sa­ņē­mām vie­nu la­tu, 1940. ga­dā vie­na la­ta vie­tā - vie­nu rub­li, tad nā­ca Lat­vi­jas rub­ļi jeb rep­ši­ki un at­kal - la­ti. Beig­sies šī sis­tē­ma, un at­kal kaut kas mai­nī­sies. Ne­kas nav mū­žīgs, arī nau­da ne.

Ne­būs mēr­ķa, ne­būs nau­das

Ar nau­das pel­nī­ša­nas ta­lan­tu ap­vel­tī­to cil­vē­ku mo­to va­ja­dzē­tu būt at­zi­ņai, ka nau­da ne­kā­dā ga­dī­ju­mā ne­drīkst kļūt par dzī­ves mēr­ķi. Ja sa­pra­tī­sim, ka nau­da ir ti­kai re­surss un ie­spē­ja, tad viss būs kār­tī­bā. Diem­žēl ir grū­ti to pie­ņemt. Kā tad tā - nau­da ne­drīkst būt mēr­ķis?! Kā­da, at­vai­no­jiet, vel­na pēc tad mēs rau­ja­mies dar­bā mel­nu mu­ti, sau­les gais­mu ne­re­dzot?!

«Ir cil­vēks un vi­ņa mēr­ķis, un pa vi­du kā sa­vie­no­tāj­posms ir nau­da. Ar ko at­šķi­ras tie cil­vē­ki, kam ir nau­das ie­gū­ša­nas po­ten­ci­āls un kas sa­sniedz šo mēr­ķi, no tiem, ku­riem arī ir po­ten­ci­āls, bet ku­ri mēr­ķi ne­sa­sniedz?» jau­tā In­gu­na Bal­gal­ve.

Ja cil­vēks tie­cas uz nau­du pa­šas nau­das pēc, vi­ņam tās ne­būs. Vien­mēr at­ga­dī­sies kaut kas tāds, kā­pēc nau­da pa­zu­dīs. Vai nu bo­jā­sies sa­dzī­ves teh­ni­ka un nāk­sies pirkt jaun­u, vai sa­plī­sīs ma­šī­na, vai arī ne­veik­sies da­rī­ju­mos. Nau­da pie­tu­ras tiem cil­vē­kiem, ku­ri tie­cas uz mēr­ķi, jo nau­da se­ko mēr­ķim. Nau­da uz­ro­das, lai mēr­ķus īs­te­no­tu. Ja ne­būs mēr­ķa, ne­būs arī nau­das, li­kum­sa­ka­rī­bu iz­skaid­ro In­gu­na Bal­gal­ve. Ne vien­mēr tie būs la­ti un san­tī­mi taus­tā­mā iz­prat­nē, cit­reiz viss var no­tikt da­rī­ju­mu vei­dā, kad vie­nu vēr­tī­bu ie­mai­na pret ci­tu, bet mēr­ķis tik un tā tiek sa­sniegts.

Vi­ņa stās­ta, ka pa­gā­ju­šā gad­sim­ta 90. ga­dos biz­ne­sa sie­vie­šu klu­ba bied­res iz­lē­ma braukt uz Lat­vi­jas lau­kiem un pie­dā­vāt ap­mā­cīt sie­vie­tes uz­ņē­mēj­dar­bī­bā, iz­man­to­jot vie­tē­jos re­sur­sus un vi­di. Pro­jekts ātr­i iz­čāk­stē­ja, jo at­dū­rās pret vie­nu un to pa­šu pro­blē­mu, pro­ti, sie­vie­tes sū­dzē­jās par dzē­rāj­vī­riem un grū­to dzī­vi, bet mā­cī­ties ne­gri­bē­ja. Vi­ņas pra­sī­ja - ie­do­diet nau­du, un mēs pa­šas te kaut ko iz­vei­do­sim! Cil­vē­kiem lie­lā­ko­ties ir priekš­stats, ka nau­da vi­su at­ri­si­nās, tik­līdz kāds to ie­dos, un ka par nau­das iz­lie­to­ju­mu jā­sāk lemt vien tad, kad tā būs sa­žņaug­ta ro­kā. «Ne­kā, jā­sāk do­māt pirms tam, jo ti­kai tā nau­das plūs­ma tiek ie­dzī­vi­nā­ta,» ie­bilst In­gu­na Bal­gal­ve.

Mā­cies gri­bēt!

«Ga­dās, ka cil­vē­ki jau­tā - kur tad ir tā so­lī­tā nau­da? Es pra­su - vai tu zi­ni, ko gri­bi ar to nau­du ie­sākt? Mū­su sa­bied­rī­bā esam ļo­ti il­gi audzi­nā­ti tā, ka ne­ko ne­drīkst gri­bēt, tas ir grēks, ego­isms, ka ir jā­būt de­vē­jam, bet jā­bai­dās būt ņē­mē­jam. Dau­dzi do­mā - ja man būs nau­di­ņa, tad es da­rī­šu to un to. Ie­do­mā­jie­ties - es aiz­eju pie dzī­ves, kas gla­bā ma­nu sei­fa at­slē­dzi­ņu, un sa­ku - ie­dod man nau­das sum­mu! Vi­ņa sa­ka - kā­pēc? Ai, nu, gri­bas! Gri­bas pa­tu­rēt ro­kā. Dzī­ve at­bild - vis­pirms pa­sa­ki, kam tev va­jag nau­du, un es ie­da­lī­šu. Ja ne, lai nau­das mai­siņš pa­liek sei­fā. Ka­mēr cil­vēks ne­ie­mā­cī­sies gri­bēt un ne­uz­ska­tīs to ne­vis par ego­is­mu, bet par paš­cie­ņu, tik­mēr nau­das ap­ri­te ap mums, mū­su vi­dē būs tā­da, kā­da nu tā ir,» kon­sta­tē In­gu­na Bal­gal­ve.

Gan jau arī paš­iem kād­reiz būs iz­spru­cis bez­ce­rīgs tei­kums - man ta­gad nav nau­das, es to (ek­so­tis­ku ce­ļo­ju­mu, lie­lā­ku pir­ku­mu, kā­zas, bēr­nu utt.) ne­va­ru at­ļau­ties! Tā­dos ga­dī­ju­mos ir liet­de­rī­gi pa­jau­tāt, vai es to vis­pār vē­los, vai man to va­jag?

Nau­da ir ti­kai viens no ener­ģi­jas vei­diem, ar ko jā­sa­pro­tas, jā­ie­pa­zīst tās da­ba sa­vā dzī­vē, jā­iz­vei­do kon­takts. Ja uz­ska­tī­si, ka nau­da ir ne­tī­ra, tā smird, ka nau­da nav ne­kas, bet ga­rī­gās vēr­tī­bas ir aug­stāk par vi­su, tad ne­brī­nies, ka nau­da pie te­vis ne­nāks.

Ma­zais dievs

Ar nau­du tiek pār­bau­dīts katrs cil­vēks. «Ie­vē­ro­ju, ka tie, kam ir vai­rāk nau­das un ku­riem ba­gā­tī­ba nav nā­ku­si vieg­li, ar sirds sil­tu­mu zie­do lī­dzek­ļus lab­da­rī­bai vai ko­pē­jās lab­klā­jī­bas vei­do­ša­nai. Tie, ku­ri sa­vu ba­gā­tī­bu sa­pel­nī­ju­ši vieg­lā­kā ce­ļā, ir sko­pā­ki. Ne­re­ti arī vei­ka­los pār­ti­ku un drē­bes zog pār­ti­ku­šie. Te pa­rā­dās at­bil­de uz jau­tā­ju­mu, vai dzī­vo­jam nau­das dēļ. Nau­da kļūst par ma­zo die­vu. Nau­da sāk val­dīt pār cil­vē­ku un kļūst par ap­mā­tī­bu, viņš vairs ne­sa­prot līdz­sva­ru starp do­ša­nu un ņem­ša­nu,» brī­di­na In­gu­na Bal­gal­ve.

Kār­lis Skal­be jau 1912. ga­dā uz­rak­stī­ja pra­vie­tis­ku pa­sa­ku - par pirt­nie­ka An­ša pār­bau­dī­ju­mu ar nau­du. «Pa­sa­kā par vēr­di­ņu» nau­das ga­ba­liņš, pār­ta­pis par sār­tu vel­ni­ņu, ņirdz kād­rei­zē­jam ba­gāt­nie­kam se­jā: «He, tu gan do­mā­ji, ka tu bi­ji kungs? He, he, he, kungs bi­ju es, tu - maz­gā­ji man mu­gu­ru. Es zi­nu, An­si, tu sap­ņo­ji reiz par lie­lu un lai­mī­gu dzī­vi, bet ko tu da­rī­ji? Ko tu da­rī­ji? Vi­su mū­žu tu ber­zi na­ba­ga vel­ni­ņu. Tu gri­bē­ji būt kungs, bet bi­ji un pa­li­ki ti­kai pirt­nieks, pirt­nieks!»

Ga­dās, ka dzī­ve bei­dzot ie­dot il­gi kā­ro­to nau­du, bet cil­vēks ne­zi­na, ko ar to ie­sākt. Cik lie­lai sum­mai esam psiho­lo­ģis­ki ga­ta­vi, lai ne­sa­slim­tu ar nau­das mā­ni­ju? Cik lie­lu sum­mu kon­krē­ti es es­mu ga­ta­va pār­val­dīt? Jo - at­gā­di­nām - nau­da ir ener­ģi­ja, un tā ir gan jā­ie­dar­bi­na, gan jā­no­val­da, lai ne­sāk uz­kun­dzē­ties, gan jā­no­tur pie se­vis. Ja kāds ir pie­ra­dis dzī­vot no ro­kas mu­tē un vin­nē sim­tiem tūk­sto­šu, pēc cik il­ga lai­ka viņš at­ra­dī­sies tur­pat, kur bi­ja?

Ne­sen par ban­kro­tu pa­zi­ņo­ja ģi­me­ne, ku­ra ie­gu­va 20 mil­jo­nu kom­pen­sā­ci­ju no pop­kor­na ra­žo­tā­jiem Ame­ri­kā. Da­žu ga­du lai­kā Pīp­lu ģi­me­ne esot pa­li­ku­ši bez nau­das. Ie­spē­jams, tā­dā vei­dā vi­ņi mē­ģi­na «shē­mot» pret val­sti, bet var­būt nau­das tie­šām vairs nav. Vi­ņiem esot at­li­ku­ši ti­kai 33 000 do­lā­ru, pie­der 700 000 do­lā­ru vēr­ta mā­ja, di­vi ne­būt ne luk­su­sa kla­ses au­to, mo­to­cikls - vi­sur­gā­jējs, sa­dzī­ves priekš­me­ti un... 611 000 do­lā­ru lie­las pa­rād­sais­tī­bas.

Viens no Liel­bri­tā­ni­jas ba­gā­tā­ka­jiem pār­iem - uz­ņē­mu­ma «Tet­ra Pak» īpa­šu­mu man­ti­nieks Hanss Kris­ti­ans Rau­sings un vi­ņa sie­va Eva - mil­jo­niem vēr­ta­jā mā­jā ap­dzī­vo­ja ti­kai di­vas is­ta­bas un mi­ti­nā­jās ār­prā­tī­gā ne­tī­rī­bā. Šo­va­sar mil­jar­die­ri Evu tur at­ra­da mi­ru­šu, un ne­viens ne­var pa­teikt, kad īs­ti sie­vie­ti pa­me­ta dzī­vī­ba un cik il­gi vīrs «ne­pa­ma­nī­ja» šo fak­tu. Šīs ģi­me­nes ba­gā­tī­ba liek lēs­ta ap­mē­rām 10 mil­jar­du ASV do­lā­ru ap­mē­rā.

Nau­da spēj dot ti­kai iz­vē­les brī­vī­bu, ne­ko vai­rāk, ne lai­mi, ne prie­ku, ne no­dro­ši­nā­ju­mu, ne jum­tu virs gal­vas, ti­kai ie­spē­ju iz­vē­lē­ties - dzī­vot pi­lī vai bū­di­ņā, tē­rēt dār­gām ro­taļ­lie­tām vai no­pirkt ne­pie­cie­ša­mo, no­pirkt pa­gas­tu, sa­lu, kaut vi­su Kur­ze­mi. Iz­vē­le, starp ci­tu, ne­ko ne­mak­sā, tā ir par brī­vu.

Iz­vē­le: lai­me vai cie­ša­nas

In­gu­na Bal­gal­ve sa­ka - dzī­ves priekš­ā mēs vis­i esam vie­nā­di ba­gā­ti, jo kat­ram ir do­tas 24 stun­das ik die­nu. Ik­viens var pa­do­māt par to, cik lai­ka viņš ir ga­tavs mak­sāt, lai no­pir­ktu sev prie­ku, lai ie­gū­tu mī­les­tī­bu vai do­tu to ci­tam, lai no­pir­ktu stre­su un sa­bo­jā­tu ve­se­lī­bu. Lie­lā­ko da­ļu no pie­šķir­ta­jām 24 stun­dām cil­vē­ki pie­pil­da ar stre­su, slik­tu ga­ra­stā­vok­li un pa­ši iz­vē­las sa­vas cie­ša­nas. Nā­ka­ma­jā die­nā dzī­ve at­kal ie­dot 24 stun­das, lai bū­tu ie­spē­ja mai­nīt va­kar «no­pir­ktās» cie­ša­nas pret kaut ko po­zi­tī­vu. Un at­kal ne­kā - cil­vēks iz­vē­las to pa­šu - ne­tī­ka­mu dar­bu, ne­mī­la­mu cil­vē­ku līdz­ās, ne­ga­tī­vas emo­ci­jas. «Nau­das sā­kums ir pras­me ie­gul­dīt lai­ku sa­va prie­ka, sa­vas lab­klā­jī­bas un ve­se­lī­bas vei­do­ša­nā un arī sa­vu pro­blē­mu ra­dī­ša­nā. Cik mēs kat­ru die­nu tam do­dam? Ja darbs ne­pa­tīk, tā­tad kat­ru ne­dē­ļu četr­des­mit stun­das cie­šam, un ti­kai tā­pēc, lai da­bū­tu da­žus pa­pī­rī­šus, par ku­riem no­pirkt prie­ku? Bet šo prie­ku ra­da ma­nas cie­ša­nas!» In­gu­na Bal­gal­ve pro­vo­cē do­māt pla­šā­kos mē­ro­gos.

Rok­fel­le­ra pie­mērs

Tiem, ku­ri, pē­tot sa­vus dzim­ša­nas da­tus, at­klāj, ka pa­li­ku­ši bez piec­nie­ka, nav se­vi jā­no­rak­sta kā «lū­ze­rus» nau­das lie­tās. Tas arī ne­no­zī­mē, ka vi­ņi ne­var būt mil­jo­nā­ri. Pa­sau­lē pir­mais cil­vēks, ku­ra īpa­šu­mu vēr­tī­ba sa­snie­dza vie­nu mil­jar­du do­lā­ru, bi­ja Džons Dē­vi­sons Rok­fel­lers. Vi­ņa dzim­ša­nas da­tos piec­nie­ku nav. Ie­spē­jams, pir­mais ķie­ģe­lī­tis vi­ņa mil­jar­die­ra kar­je­rā bi­ja audzi­nā­ša­na ģi­me­nē, pēc tam to pa­pil­di­nā­ja pa­rei­zā nojauta, kur ie­gul­dīt ie­tau­pī­to nau­du, pras­me iz­rē­ķi­nāt, kur vis­la­bāk ie­gul­dīt, stra­tē­ģisks plāns turp­mā­ka­jiem dau­dziem ga­diem un, pro­tams, pa­zī­ša­nās ar pa­rei­za­jiem cil­vē­kiem po­li­ti­kā. Tie­sa, Rok­fel­le­ra nu­me­ro­lo­ģis­ka­jā mat­ri­cā ir jau­dī­gais biz­ne­sa skait­lis 8. Tā­pēc vi­ņam bi­ja gan jā­ņem, gan jā­dod. Tā arī bi­ja - Rok­fel­lers mil­jo­nu mil­jo­nus zie­do­ja lab­da­rī­bai.

Ie­spē­jams, cil­vē­kam pie­dzim­stot, For­tū­na šū­pu­lī ie­li­ku­si lie­lo veik­smi, tā­du, ku­ra ga­dās ti­kai rei­zi dzī­vē un lai­mes­tu at­nes vi­su uz­reiz. Kā? Pie­mē­ram, ra­došs un ar ļo­ti spē­cī­gu ma­te­mā­tis­ko do­mā­ša­nu ap­vel­tīts vī­rie­tis iz­gud­ro un iz­ga­ta­vo elek­tro­ie­kār­tu, ko pie­dā­vā au­to­ra­žo­tā­jiem. Tie no vi­ņa no­pērk ide­ju, pa­ten­tu, un viņš sa­ņem uz­reiz dau­dzus mil­jo­nus. Pro­ti iz­man­tot ie­spē­ju, ne­pa­laid to ga­rām! «Ja cil­vē­kam sa­ku, ka vi­ņam ie­stā­jies veik­smī­gais pe­ri­ods un va­jag to iz­man­tot, tas ne­no­zī­mē, ka ir jā­sēž un jā­gai­da - kur ir? Lai­me, veik­sme un iz­do­ša­nās ne­skries vir­sū un ne­kliegs - ņem ma­ni! Ir jā­būt at­vēr­tam un jā­iz­man­to vis­as ie­spē­jas, tad veik­sme dos vi­su, ko esi vē­lē­jies. Veik­smīgs pe­ri­ods no­zī­mē, ka viss no­tiek vieg­lāk - esi pa­rei­za­jā vie­tā, sa­tiec pa­rei­zos cil­vē­kus, nav šķēr­šļu, viss no­tiek rai­ti un pat prie­cī­gi, un tu ātr­i ie­rau­gi la­bo re­zul­tā­tu,» sa­ka In­gu­na Bal­gal­ve.

Ba­gāt­nie­ki, mil­jo­nā­ri un veik­smi­nie­ki pat zau­dē­ju­mus pār­dzī­vo vieg­lāk, jo vi­ņiem ir ci­tā­da do­mā­ša­na. Par to lie­ci­na at­kal jau Rok­fel­le­ra pie­mērs, aiz­stā­vot sa­va biz­ne­sa in­te­re­ses pat tie­sā. Ra­do­ši cil­vē­ki bū­da­mi, mil­jo­nā­ri grib iz­zi­nāt un pa­mē­ģi­nāt, bet ne­sēž un ne­sprie­de­lē, kā būs, ja ie­ce­rē­tais ne­sa­nāks, ja nu ne­tiks ga­lā. Ra­do­šie cil­vē­ki do­mā ar plu­sa zī­mi: man ir ie­spē­ja; cik la­bi, ka man ir la­ba ve­se­lī­ba; man ir drau­gi; man ir ie­spē­ja ap­mek­lēt kur­sus; man ir tele­vi­zors; man tik daudz ir, un es no tā vis­a va­ru iz­vē­lē­ties. Cil­vē­ki ar mī­nu­sa zī­mi sa­ka: nav ne­kā jaun­a; nav prieka cel­ties no rī­ta; nav ne­kā in­te­re­san­ta. Arī vi­ņam po­ten­ci­āls ir ie­likts, diem­žēl pats vien to no­blo­ķē, jo ne­tic sev.

«Kāds mil­jo­nārs man tei­ca - cil­vē­ki mūs ap­skauž un do­mā, ka nau­da mums stāv lie­lā tel­pā kā Kna­pam Mak­da­kam mult­fil­mā. Un ka mēs no rī­ta pie­ce­ļa­mies, iz­pel­da­mies, no­sku­ri­nā­mies un ejam tā­lāk. Cil­vē­kiem nav priekš­sta­ta, cik daudz dar­ba tiek ie­likts. Cik dau­dzi no kri­ti­zē­tā­jiem un pē­lē­jiem bū­tu ar mie­ru aiz­ņem­ties pus­mil­jo­nu, mil­jo­nu biz­ne­sa uz­sāk­ša­nai, lai pie­cu līdz des­mit ga­du lai­kā to at­do­tu, mak­sā­tu strād­nie­kiem, at­tīs­tī­tu ra­žo­ša­nu un var­būt pēc des­mit, piec­pa­dsmit ga­diem kaut kas no nau­das sāk­tu nākt at­pa­kaļ?»

Ātr­i pel­ni, ātr­i... mir­sti

In­gu­na Bal­gal­ve vēr­tē: «Lat­vi­jā gri­bam ļo­ti īsā lai­kā kļūt ba­gā­ti. Tā ne­mēdz no­tikt. Pa­do­mā­jiet, kā­pēc vi­su va­jag ātr­i? Ātr­i ap­pre­cē­ties, ātr­i iz­mā­cī­ties, ātr­i bēr­nus, ātr­i biz­ne­su, ātr­i mā­ju, un 50 ga­du ve­cu­mā viss, kas bi­ja plā­nots, jau ie­gūts. Kas tā­lāk? Ātr­ie ka­pi? Kad pē­dē­jais ķek­sī­tis sa­rak­stā ie­likts, tad at­liek ka­pi, jo vairs nav mēr­ķa, nav jē­gas. Tu esi iz­de­dzi­nā­jis se­vi ne­iz­dzī­vo­jot, ne­iz­bau­dot to, kas ir. Ja iz­dzī­vo kat­ru ve­cu­mu, iz­bau­da tā priekš­ro­cī­bas pa­kā­pe­nis­ki, tad pār­sā­ti­nā­tī­ba ne­ie­stā­jas un būs mēr­ķis kaut ko da­rīt līdz pat simt ga­diem. Un, kad pie­nāks brī­dis at­ska­tī­ties, būs par ko vie­di pa­smai­dīt, jo gar­lai­cī­gi šajā dzī­vē ne­būs bi­jis.»