VĒSTURES NOSLĒPUMI. Valdnieki un galma zvaig­žņu tul­ki

© SCANPIX/LETA

Jau as­tro­lo­ģi­jas pirm­sā­ku­mos vald­nie­ki ātr­i sa­pra­ta – savs gal­ma as­tro­logs ir vi­sai iz­de­vīgs! Paš­iem zvaigžņu tulkiem gan ne­re­ti nā­cās ba­lan­sēt uz na­ža as­mens starp uz­ti­cī­bu pa­tie­sī­bai, ris­kē­jot krist ka­ra­ļa ne­žē­las­tī­bā, un iz­ma­nī­giem glai­miem, no­dro­ši­not sev ēr­tī­bas un bie­ži arī sa­gla­bā­jot dzī­vī­bu.

Zvaig­znes ka­ra­ļa mī­ļā­ka­jai

Lūk, stāsts, kas vēr­ties par le­ģen­du, no ku­ras vē­lāk at­va­si­nā­ta īsā­ka un ano­nī­mā­ka anek­do­te: reiz Al­man­sors, Fran­ci­jas ka­ra­ļa Lud­vi­ķa XI as­tro­logs, pa­re­ģo­ja, ka vi­ņa mī­ļā­kā, Mar­ga­ri­ta de Sa­se­nā­ža, pa­vi­sam drīz mirs. Pa­tie­si - pēc ne­dē­ļas jaun­ā un zie­do­šā sie­vie­te no­mi­ra no no­slē­pu­mai­nas sli­mī­bas. Ka­ra­lis bi­ja sā­pi­nāts un pār­skai­ties un li­ka as­tro­lo­gu sle­pe­ni iz­grūst pa lo­gu. Bet, kad sar­gi Al­man­so­ru ve­da ga­rām ka­ra­lim, pē­dē­jais pa­in­te­re­sē­jās, vai tad pats zvaig­žņu tulks zi­not, cik vi­ņam at­li­cis dzī­vot. Tas no­smī­nē­ja, ka no­mirs trīs die­nas ag­rāk par pa­šu ka­ra­li. Lud­vi­ķis iz­bi­jās un, drošs pa­liek drošs, kopš tā brī­ža vē­lē­ja as­tro­lo­gu ap­rū­pēt uz to la­bā­ko un lū­kot, lai vi­ņam ne­kā ne­trūk­tu. Tie­sa, vēs­tu­re klu­sē, vai abi pa­tie­si mi­ra ar trīs die­nu star­pī­bu. Vis­ti­ca­māk, ja arī le­ģen­dā mi­nē­tais no­ti­kums ir re­āls, as­tro­logs bi­jis vien ga­na ap­ķē­rīgs, lai iz­vai­rī­tos no priekš­lai­cī­gas nā­ves.

Vi­dus­lai­ku Eiro­pas ka­ra­ļu gal­mos, tā­pat kā dau­dzās ci­tās vie­tās un lie­tās, bez as­tro­lo­giem ne­iz­ti­ka. To bi­ja, vai, cik daudz! Vis­i vald­nie­ki gri­bē­ja zi­nāt, kad la­bāk sākt ka­ru, kāds būs nā­ka­mais gads, ar ko slēgt sa­vie­nī­bas un lau­lī­bas. Starp ci­tu, lie­lā mē­rā tie­ši pa­tei­co­ties kā­dam mo­nar­ham, as­tro­lo­ģi­ja Eiro­pā at­dzi­ma pēc tam, kad te­ju bi­ja iz­zu­du­si.

Tum­sas laik­mets

Pēc Ro­mas im­pē­ri­jas sa­bru­ku­ma (ap 475. g. p.m.ē.) in­te­lek­tu­ālo zi­nā­ša­nu lī­me­nis Eiro­pā pa­ma­zām kri­tās; gandrīz pil­nī­bā iz­zu­da arī zi­nāt­nis­kā un prak­tis­kā as­tro­lo­ģi­ja. Tas ne­no­ti­ka pēk­šņi, bet pro­ce­su pa­āt­ri­nā­ja kris­tie­šu te­olo­gu ne­vē­lē­ša­nās at­zīt as­tro­lo­ģi­ju. Pe­ri­odu starp 500. un 800. ga­du var dē­vēt par Eiro­pas as­tro­lo­ģi­jas «na­dī­ru» jeb zem­āko pun­ktu. Ša­jā lai­kā gal­ve­no­kārt arā­bi bi­ja tie, kas gla­bā­ja un ne­pa­zau­dē­ja no hel­lē­ņiem man­to­tās zi­nī­bas.

Da­ļa se­no dar­bu gla­bā­jās arī klos­te­ru bib­li­otē­kās, ie­spē­jams, pat vi­sai sa­rež­ģī­ti tek­sti, jo zi­nāms, ka no Jo­nas Zie­me­ļan­gli­jā nā­cis Al­kvīns, kurš vē­lāk kļu­va par im­pe­ra­to­ra Kār­ļa Lie­lā as­tro­lo­ģi­jas sko­lo­tā­ju un as­tro­lo­ģi­jas at­dzim­ša­nas ini­ci­ato­ru IX gad­sim­tā - tā­tad kaut kur no kaut kā viņš zi­nā­ša­nas bi­ja smē­lies.

Bet pir­mais as­tro­logs prak­ti­ķis, par ku­ru ro­da­mas vēs­tu­res lie­cī­bas, ir kāds Pel­līts, No­rtum­bri­jas Ed­vī­na (val­dī­ja apm. 616.-632. g.) as­tro­logs, ku­ra gal­ve­nais uz­de­vums bi­ja dot ka­ra­lim pa­do­mus ka­ra lie­tās ilg­sto­ša­jā ka­rā ar ķel­tiem. No zi­nāt­nie­kiem ta­jā lai­kā pa­zīs­tams bi­ja Ve­ne­rabls Be­dē (671-735). Viņš at­zī­mē­ja da­žā­du ko­mē­tu ie­tek­mi, tos­tarp arī 729. ga­dā no­vē­ro­to, ku­ru Be­dē uz­ska­tī­ja par «vai­nī­gu» ka­ra­ļa No­rtum­bri­jas Os­ri­ka nā­vē un sa­ra­cē­ņu ie­bru­ku­mā Gal­li­jā. Viņš uz­ska­tī­ja, ka pla­nē­tu kus­tī­ba ie­tek­mē vis­as pa­sau­les no­ti­ku­mus, un šo do­mu tur­pi­nā­ja at­tīs­tīt arī Al­kvīns, Be­dē pēc­te­cis.

Ša­jā pe­ri­odā ar as­tro­lo­ģi­ju tur­pi­nā­ja no­dar­bo­ties arī Mar­se­ļas eb­re­ji un vald­nie­ki, kas va­dī­ja eb­re­ju ka­ra­lis­ti - tā IX gad­sim­tā zē­la un plau­ka Zie­meļ­spā­ni­jā un Dien­vid­fran­ci­jā. Tie­ši no Spā­ni­jas arī jau mi­nē­tais Pel­līts ie­ra­dās pa­kal­pot No­rtum­bri­jas Ed­vī­nam, un tas lie­ci­na arī par da­žā­du Eiro­pas re­ģi­onu saik­ni, ku­ru stip­ri­nā­ja kon­tak­ti starp Spā­ni­jas ķel­tu baz­nī­cu un kop­tiem Ēģip­tē.

Ar bīs­ka­pu un ka­ra­ļu svē­tī­bu

Par as­tro­lo­ģi­jas at­dzim­ša­nas ie­vē­ro­ja­mu vei­ci­nā­tā­ju var uz­ska­tīt im­pe­ra­to­ru Kār­li Lie­lo, kurš val­dī­ja pār fran­kiem no 768. līdz 814. ga­dam. Jā­pie­bilst, ka šī at­dzim­ša­na sa­tu­vi­nā­ja Eiro­pas zie­me­ļus un dien­vi­dus: Kār­li Lie­lo sko­lo­ja an­glis Al­kvīns (pats im­pe­ra­tors vē­lāk kļu­va par pras­mī­gu as­tro­lo­gu), sa­vu­kārt va­ja­dzī­ba pēc jaun­iem tek­stiem li­ka di­bi­nāt kon­tak­tus ar mu­sul­ma­ņu pa­sau­li.

No Kār­ļa Lie­lā lai­kiem līdz ka­ra­ļa Ro­ber­ta val­dī­ša­nai (ap 900. g.) as­tro­lo­ģi­jas un as­tro­no­mi­jas mā­cī­ša­nos īpa­ši at­bal­stī­ja bīs­ka­pi un ka­ra­ļi.

As­tro­lo­ģi­ja strau­ji kļu­va po­pu­lā­ra, zvaig­žņu pēt­nie­ku skaits auga augu­mā, to­mēr ti­kai ka­ra­ļi un lor­di va­rē­ja at­ļau­ties as­tro­lo­gu pa­kal­po­ju­mus. Lai­kā no 11. līdz 14. gad­sim­tam as­tro­lo­ģi­ju lie­lā­ko­ties prak­ti­zē­ja gal­mos, un, iz­ņe­mot me­di­cī­nis­ku pus­i, tai pa­ma­tā bi­ja mun­dāns rak­sturs. (Mun­dā­nā as­tro­lo­ģi­ja pē­ta un skait­ļo pa­sau­les no­ri­ses - gan val­stu un tau­tu lik­te­ņus kon­krē­tā te­ri­to­ri­jā, gan da­bas ka­ta­kliz­mas: vul­kā­na iz­vir­du­mus, ze­mes­trī­ces.) As­tro­lo­gi pār­sva­rā brī­di­nā­ja par ka­riem, epi­dē­mi­jām, ka­tas­tro­fām, re­vo­lū­ci­jām un ci­tām sa­bied­ris­ka­jām un da­bas no­ri­sēm, pē­tot ko­mē­tu pa­rā­dī­ša­nos, Mē­ness fā­zes un pla­ne­tā­ros cik­lus.

As­tro­lo­ģi­jas en­tu­zi­as­ti bi­ja vis­i Fran­ci­jas ka­ra­ļi, sā­kot no Kār­ļa IV līdz Lud­vi­ķim XIII, kā arī krietns bi­rums Svē­tās Ro­mas im­pe­ra­to­ru, tos­tarp «kriet­nais ka­ra­lis Ven­ces­lavs», Ri­čards II, Kār­lis V, Un­gā­ri­jas ka­ra­lis Ma­ti­ašs. Fran­ci­jas Kār­lis V pat at­vē­ra īpa­šu fa­kul­tā­ti Pa­rī­zes uni­ver­si­tā­tē, lai vei­ci­nā­tu as­tro­lo­ģi­jas ap­gū­ša­nu. Šīs fa­kul­tā­tes di­bi­nā­ša­nai sa­vu svē­tī­bu de­va arī pā­vests, lai gan, ie­spē­jams, tas pat ne­bi­ja ne­pie­cie­šams, jo spe­ci­āls 1215. ga­da li­kum­do­ša­nas akts no­tei­ca, ka as­tro­lo­ģi­ja ir viens no uni­ver­si­tā­tes mā­cī­bu priekš­me­tiem.

As­tro­lo­gi vei­do po­li­ti­ku

14. gad­sim­tā, kad liels dau­dzums as­tro­lo­gu vē­lē­jās iz­de­vī­gi ie­kār­to­ties Fran­ci­jas, Itā­li­jas un Vā­ci­jas ka­ra­ļu gal­mos, mun­dā­nā as­tro­lo­ģi­ja kļu­va par va­re­nu biz­ne­su. Šo pro­ce­su sti­mu­lē­ja ju­cek­lī­gais un mai­nī­gais Simt­ga­du karš ar sa­viem bez­ga­lī­gi dau­dza­jiem lī­gu­miem, sa­vie­nī­bām, di­nas­ti­ju lau­lī­bām, kau­jām, ie­bru­ku­miem, kro­nē­ša­nām - un tam vis­am bi­ja ne­pie­cie­ša­ma kva­li­fi­cē­tu as­tro­lo­gu uz­ma­nī­ba!

Kaut arī to lai­ku as­tro­lo­gu pa­re­ģo­ju­mi pa­ras­ti ti­ka iz­teik­ti mig­lai­nām frā­zēm, kas so­lī­ja da­žā­das sēr­gas, ka­rus un ci­tas lie­la ap­mē­ra ne­lai­mes, bi­ja arī daudz pre­cī­zu un veik­smī­gu pro­gno­žu. Pie­mē­ram, vie­na no ie­vē­ro­ja­mā­ka­jām tā lai­ka per­so­nī­bām, Vel­sas as­tro­logs To­mass Brauns, pra­ta no­teikt, kad tiks no­slēgs sva­rī­gais Ar­ra­sas lī­gums starp Fran­ci­jas Kār­li VI­I un Bur­gun­di­jas Fi­li­pu 1435. ga­dā, tur­klāt snie­dza pre­cī­zā­kus nā­kot­nes no­ti­ku­mu ap­rak­stus ne­kā ci­ti vi­ņa lai­ka­bied­ri.

Kār­ļa V di­bi­nā­tā «Col­le­ge de Mait­re Oer­vais» Pa­rī­zē no­dro­ši­nā­ja as­tro­lo­ģis­kās ro­sī­bas kon­cen­trē­ša­nos Fran­ci­jā. Dau­dzi as­tro­lo­gi kal­po­ja par dip­lo­mā­tiem un iz­pil­dī­ja ci­tus uz­de­vu­mus, pie­mē­ram, at­brī­vo­ša­nu pret iz­pir­ku­mu. Ar­nolds no Vil­la­no­vas bi­ja dip­lo­māts Ara­go­nas Pjē­ra II­I (1272-1285) die­nes­tā un bal­vā par sa­snie­gu­miem me­di­cī­nas jo­mā sa­ņē­ma pi­li. Sla­ve­nais fran­ču as­tro­logs An­že­lo Ka­to de Su­pin­jī no Be­ne­ven­to kal­po­ja Bur­gun­di­jas Kār­lim Droš­sir­dī­ga­jam un Fran­ci­jas Lud­vi­ķim XI pē­dē­jos Simt­ga­du ka­ra ga­dos XV gad­sim­ta bei­gās. Bet An­de­lo di Ne­gro, la­bi pa­zīs­tams as­tro­lo­ģis­ko dar­bu au­tors, pat de­vās kā Flo­ren­ces vēst­nieks pie Alek­si­usa Kom­ne­nu­sa, Tra­pe­zun­des im­pe­ra­to­ra.

Šis mun­dā­nās as­tro­lo­ģi­jas uz­plau­ku­ma pe­ri­ods XIV, XV gad­sim­tā li­ka strau­ji at­tīs­tī­ties arī pēt­nie­cī­bai, lai as­tro­lo­ģis­kos pa­re­ģo­ju­mus pa­da­rī­tu pre­cī­zā­kus.

Slik­tās zi­ņas tau­tas iz­klai­dei

Jā­pie­bilst, ka pla­šā va­ja­dzī­ba pēc pa­re­ģo­ju­miem ko­pā ar svēt­bi­jī­gām šaus­mām, ar kā­dām at­tie­cās pret, pie­mē­ram, ko­mē­tām, ne­iz­bē­ga­mi no­ve­da pie mil­zī­gas mun­dā­nās as­tro­lo­ģi­jas po­pu­la­ri­tā­tes, un XIV gad­sim­ta bei­gās as­tro­lo­gi pie­vēr­sās arī vien­kār­ša­jai tau­tai vai, tā sa­kot, «at­vē­ra tir­gu tau­tas ma­sām». Ap 1370. ga­du Pa­olo Da­go­ma­ri Flo­ren­cē esot pub­li­cē­jis pir­mo pro­gno­zi gai­dā­ma­jam ga­dam. Sa­vu­kārt līdz mūs­die­nām sa­gla­bā­ju­sies ir Bla­zi­usa de Pa­rmas iz­do­tā ga­da pro­gno­ze «Sprie­du­mi par 1405. ga­du». Ša­jā dar­bā viņš pa­redz ļo­ti slik­tus lai­ka ap­stāk­ļus, uguns­grē­kus, ku­ģu bo­jā­eju, vī­na, svies­ta, eļ­ļas un grau­du pār­pil­nī­bu (at­tie­cī­gi arī in­flā­ci­ju), zir­gu, mū­ļu un ka­mie­ļu sli­mī­bas, ve­ne­ris­kās kai­tes, mē­ri, ār­lau­lī­bā dzi­mu­šus bēr­nus un na­ba­gu dum­pi. It kā ar šo pe­si­mis­ma pil­no ti­rā­di ne­bū­tu ga­na, pār­sprie­du­ma bei­gās viņš pa­zi­ņo, ka tur­pi­nā­sies karš starp Ve­nē­ci­ju, Flo­ren­ci, Mi­lā­nu, Pā­vi­ju, Dže­no­vu un Ro­mu, tur­klāt pē­dē­jās četr­as pil­sē­tas cie­tīs vis­vai­rāk. Drīz vien (īpa­ši pēc ie­spie­ša­nas ie­rī­ču tā­lā­kas at­tīs­tī­bas) šā­di pa­re­dzē­ju­mi kļu­va ar­vien po­pu­lā­rā­ki - ga­lu ga­lā vien­kār­šie ļau­dis jau ne­kā­das smal­kās iz­klai­des at­ļau­ties ne­va­rē­ja, un pir­mais ga­da al­ma­nahs ta­pa no­dru­kāts jau 1469. ga­dā. Te nu var vilkt pa­ra­lē­les ar mūs­die­nām - ļau­dis rauc de­gu­nu par slik­tām zi­ņām, bet to­mēr tās la­sa un šaus­mi­nās, ap­spriež un rā­jas, gūs­tot sav­da­bī­gu bau­dī­ju­mu.

So­dīt ne­drīkst ap­žē­lot!

Ta­ču at­grie­ža­mies vir­sot­nē, re­ti­nā­ta­jā at­mo­sfē­rā, kur mīt aug­stā­kā aristo­krā­ti­ja.

XVI gad­sim­tā as­tro­lo­ģi­ja kļūst pie­pra­sī­ta un po­pu­lā­ra ar­vien jaun­os Eiro­pas re­ģi­onos - to vei­ci­na dru­kā­tā vār­da iz­pla­tī­ba, re­ne­san­ses kul­tū­ra un ar­vien augo­šais uni­ver­si­tā­šu skaits Zie­meļ­ei­ro­pā un Dien­vid­ei­ro­pā. Pie­mē­ram, Pres­bur­gas uni­ver­si­tā­ti Un­gā­ri­jā ka­ra­lis Ma­ti­ašs Kor­vi­nuss 1500. ga­dā di­bi­nā­ja as­tro­lo­ga Re­gi­omon­ta­na iz­rau­dzī­tā lai­kā. Uni­ver­si­tā­tei bi­ja īs­lai­cī­ga sla­va, pa­tei­co­ties tās as­tro­lo­ģi­jas spe­ci­ālis­tu māk­slai, bet diem­žēl to nā­cās slēgt, jo sā­kās karš ar tur­kiem.

As­tro­lo­gi pa­rā­dī­jās Zie­meļ­vā­ci­jas, Un­gā­ri­jas, Skan­di­nā­vi­jas un Po­li­jas uni­ver­si­tā­tēs un gal­mos; An­gli­jā tie gu­va at­zi­nī­bu īpa­ši strau­ji, jo tie­ši ta­jā lai­kā An­gli­ja bi­ja vi­sai dzi­ļi un pla­ši ie­sais­tī­ju­sies po­li­tis­ka­jās spē­lī­tēs, tur­klāt pa­šā val­stī sā­kās ju­ku lai­ki - pār­eja no fe­odā­lis­ma uz mo­der­nā­kām pār­val­des me­to­dēm. Jā­sa­ka, as­tro­lo­gi no­teik­tā pa­kā­pē jau bi­ja pie­ra­du­ši tikt ie­sais­tī­ti po­li­ti­kas tīk­los, da­ži no vi­ņiem pau­da pat vi­sai ra­di­kā­lus per­so­nī­gos uz­ska­tus, pie­mē­ram, Gil­joms Pos­tels, kurš XVI gad­sim­tā pa­zi­ņo­ja - zvaig­znes vēs­tot, ka Fran­ci­jai lemts būt par vis­pā­rē­jo re­li­ģi­jas un mo­nar­hi­jas cen­tru.

Hen­rijs VI­I bi­ja pir­mais no An­gli­jas ka­ra­ļu ga­rās ķē­des, kas at­bal­stī­ja as­tro­lo­ģi­ju. Tā kā An­gli­jas as­tro­lo­giem trū­ka zi­nā­ša­nu, viņš vai­rāk uz­ti­cē­jās itā­ļu as­tro­lo­gam Vil­ja­mam Pa­rro­nem, kurš ie­priekš bi­ja spod­ri­nā­jis sa­vu re­pu­tā­ci­ju, pa­re­dzot Mi­lā­nas Lud­vi­ķa Sfor­ca kri­ša­nu. Pa­rrone Lon­do­nā ie­kār­to­jās vi­sai ēr­ti, snie­dzot spe­ci­ali­zē­tus pa­do­mus ba­gā­ta­jiem un va­re­na­jiem, bet tau­tas ma­sām pa­lai­kam pa­me­tot kā­du vis­pār­īgu pa­re­ģo­ju­mu. Viņš arī pir­mais An­gli­jā 1481. ga­dā uz­sā­ka re­gu­lā­ru ga­da­grā­ma­tu iz­do­ša­nu, ta­ču zau­dē­ja lab­vē­lī­bu pēc tam, kad pa­re­ģo­ja il­gu un lai­mī­gu dzī­vi ka­ra­lie­nei... īsi pirms vi­ņas nā­ves. Jā­sa­ka, vald­nie­ka aiz­bild­nie­cī­ba to­laik bi­ja bū­tisks fak­tors - tā pa­vē­ra vi­sus ce­ļus, bet tās zau­dē­jums aiz­slē­dza vi­sus vār­tus. Val­do­šās ap­rin­das ār­kār­tī­gi jū­tī­gi re­aģē­ja uz as­tro­lo­gu pub­lis­ka­jiem iz­tei­ku­miem, un da­ži no vi­ņiem XVI gad­sim­ta sā­ku­mā ti­ka arī so­dī­ti ar nā­vi par ne­uz­ma­nī­giem pa­re­ģo­ju­miem. Kā­du as­tro­lo­gu, Ro­ber­tu Al­le­nu, val­dī­ba sau­ca pie at­bil­dī­bas par to, ka viņš pa­re­dzē­ja ka­ra­ļa Edu­ar­da VI pār­ag­ro nā­vi. Starp ci­tu, lik­te­ņa iro­ni­jas dēļ šis pa­re­dzē­jums iz­rā­dī­jās pa­tiess...

Sa­vu­kārt ka­ra­lis Hen­rijs VI­II (1509-1547) pret as­tro­lo­ģi­ju izturējās ar īpa­šu en­tu­zi­as­mu un bīs­ka­piem aiz­lie­dza to pat kri­ti­zēt. Vi­ņa lai­kā arī gal­ma po­li­ti­kas svarīgākās per­so­nas iz­man­to­ja as­tro­lo­gu pa­kal­po­ju­mus, bet vi­ņam pa­šam pa­do­mus snie­dza vā­cie­tis Ni­ko­la­e Krat­cers un an­glis Džons Ro­bi­nē. Ro­bi­nē tur­pi­nā­ja kal­pot arī Hen­ri­ja pēc­te­cei Ma­ri­jai I - vi­ņa kon­sul­tē­jās sais­tī­bā ar sa­vas mā­sas un sān­cen­ses prin­ce­ses Eli­za­be­tes plā­niem, ka­mēr tā sa­vu­kārt ap­sprie­dās ar to­laik vēl jaun­iņo, bet vē­lāk ie­vē­ro­ja­mo as­tro­lo­gu, okul­tis­tu un ma­te­mā­ti­ķi Džo­nu Dī par Ma­ri­jas no­do­miem.

Ka­ra­lis­kā cen­zū­ra

An­gļu as­tro­lo­ģi­ja daudz pa­rā­dā kon­ti­nen­ta as­tro­lo­giem, to­mēr vie­nu no gal­ve­na­jiem at­tīs­tī­bas sti­mu­liem de­va iz­ci­lā itā­ļu ma­te­mā­ti­ķa Dže­ro­ma Kar­dā­na vi­zī­te - viņš ie­ra­dās pēc as­tro­lo­ga, ka­ra­ļa Edu­ar­da audzi­nā­tā­ja Džo­na Čī­ka uz­ai­ci­nā­ju­ma, lai Edu­ar­dam VI iz­vei­do­tu ho­ro­sko­pu.

Vi­ņa ap­cie­mo­jums gan pats par se­vi ne­bi­ja īpa­ši veik­smīgs, un da­žas pro­gno­zes bi­ja pat ab­sur­das (pie­mē­ram, at­kal jau pa­re­ģo­jot il­gu mū­žu ka­ra­lim, kas drī­zu­mā no­mi­ra pa­vi­sam jauns), to­mēr viņš bi­ja tā lai­ka sla­ve­nī­ba, viens no zi­nāt­nes spī­dek­ļiem un at­stā­ja ne­iz­dzē­ša­mu ie­spai­du uz jaun­ajiem ma­te­mā­ti­ķiem - jau mi­nē­to Džo­nu Dī un Le­onar­du Dig­su. Tie­ši šie abi arī kļu­va par īs­te­na­jiem An­gli­jas as­tro­lo­ģi­jas pa­mat­li­cē­jiem. Džons Dī kon­sul­tē­ja Eli­za­be­ti tās ie­slo­dzī­ju­ma lai­kā un pēc šīs sa­ru­nas kļu­va par ka­ra­lis­ko as­tro­lo­gu. Dī spī­do­ši iz­vē­lē­jās Eli­za­be­tes kro­nē­ša­nas lai­ku 1558. ga­dā, un vē­lā­ka­jos ga­dos ka­ra­lie­ne un va­do­šie valsts dar­bi­nie­ki vi­ņu iz­man­to­ja arī kā ce­ļo­jo­šu dip­lo­mā­tu un spie­gu. Viens no vi­ņa sva­rī­gā­ka­jiem pie­nā­ku­miem bi­ja pa­lī­dzī­ba iekš­po­li­ti­kas vei­do­ša­nā, īpa­ši ta­jā, kas at­tie­cās uz ie­spē­ja­mo ka­ra­lie­nes lau­lī­bu - Dī pē­tī­ja Eiro­pas kņa­zu un ka­ra­ļu na­tā­lās (dzim­ša­nas) kar­tes.

Eli­za­be­te bi­ja gud­ra ka­ra­lie­ne un sa­pra­ta, kāds spēks tau­tas va­dī­ša­nā bi­ja pa­re­ģo­ju­miem. Tā­pēc vi­ņa, kā jau to bi­ja da­rī­ju­ši arī vai­rā­ki vi­ņas priekš­gā­jē­ji, ie­ro­be­žo­ja ne­lab­vē­lī­gu pa­re­ģo­ju­mu iz­pla­tī­bu sa­bied­rī­bā. Jau 1530. ga­dā im­pe­ra­to­ra sūt­nis Ča­pu­ī sa­vam as­tro­lo­ģis­ki do­mā­jo­ša­jam pat­ro­nam Kār­lim V klās­tī­ja par pro­gno­žu ie­tek­mes spē­ku uz bri­tu vien­kār­šās tau­tas emo­ci­jām; to ņe­mot vē­rā, val­dī­ba aiz­lie­dza iz­pla­tīt drū­mos No­stra­da­ma pa­re­ģo­ju­mus 1558. ga­dam - tas ti­ka da­rīts, lai ne­iz­cel­tos ne­mie­ri.

Pa­ti Eli­za­be­te ti­ka jo īpa­ši cie­nī­ta pēc tam, kad īs­tā an­gļu mie­rā ig­no­rē­ja 1577. ga­da ko­mē­tu, ku­ras pa­rā­dī­ša­nās bi­ja kļu­vu­si par īs­tu bu­bu­li. Eli­za­be­te tur­klāt bi­ja tik sa­prā­tī­ga vald­nie­ce, ka pa­re­ģo­ju­mus un pro­gno­zes ne­aiz­lie­dza pil­nī­bā, ti­kai maz­liet tās cen­zē­ja - lai tau­tai mie­rī­gāks prāts un tā rā­mi da­rī­tu, kas tai jā­da­ra. Ap 1600. ga­du An­gli­jā ti­ka iz­do­ti ap­mē­ram 60 al­ma­na­hi, bet kopš 1581. ga­da val­dī­ba aiz­lie­dza ta­jos ap­spriest tā­dus jau­tā­ju­mus kā tro­ņa man­to­ša­na vai ka­ra­lie­nes kā­zas.

Pre­cī­zi pa­redz vald­nie­ka nā­vi

Pēc ka­ra­lie­nes Eli­za­be­tes nā­ves An­gli­jā no­ti­ka lie­las iz­mai­ņas, ku­ru kul­mi­nā­ci­ja bi­ja pil­so­ņu karš un tam se­ko­jo­ša re­pub­li­ka. As­tro­lo­ģi­jai bi­ja lie­la lo­ma ma­su po­li­ti­kā, tā ti­ka iz­man­to­ta vis­os lī­me­ņos. As­tro­lo­gi pie­vēr­sās arī vien­kār­šo ļau­žu kon­sul­tē­ša­nai. Vis­pār to­laik as­tro­lo­giem An­gli­jā bi­ja ma­zas po­li­tis­kās pie­de­rī­bas iz­vē­les ie­spē­jas un dau­dzi ļo­ti sim­pa­ti­zē­ja re­vo­lū­ci­jai, lai gan bi­ja arī tā­di, kas kal­po­ja kro­nim.

1660. ga­dā An­gli­jā ti­ka at­jau­no­ta mo­nar­hi­ja, un as­tro­lo­ģi­ja uz kā­du lai­ku sa­gla­bā­ja sa­vu po­pu­la­ri­tā­ti. Dau­dzi no va­do­ša­jiem in­te­lek­tu­āļiem iz­rā­dī­ja par to in­te­re­si, bet, pie­mē­ram, do­mā­tājs un al­ķī­mi­ķis Eli­ass Eš­mols vai­rā­kas rei­zes kon­sul­tē­ja Kār­li II par to, ku­rā lai­kā vi­ņam vis­la­bāk teikt sva­rī­gas ru­nas. Pa­tie­sī­bā Kār­ļa II in­te­re­se par as­tro­lo­ģi­ju bi­ja tik lie­la, ka Fran­ci­jas Lud­vi­ķis XIV 1669. ga­dā li­ka sūt­ņa sta­tu­sā pie vi­ņa do­ties as­tro­lo­gam, aba­tam Preg­no­nam. Jā­teic, ka­ra­lis gan bi­ja vī­lies, kad aba­tam ne­iz­de­vās pa­rei­zi pro­gno­zēt zir­gu skrie­ša­nās sa­cīk­šu uz­va­rē­tā­jus…

Tik­mēr pā­rē­jā Eiro­pā as­tro­lo­ģi­ja tur­pi­nā­ja pa­pla­ši­nāt sa­vas po­zī­ci­jas. To­reiz tei­ca, ka «as­tro­lo­ģi­ja val­da dau­dzos Eiro­pas gal­mos». Gal­ve­nie cen­tri arī pēc XV gad­sim­ta vi­dus pa­li­ka Itā­li­ja un Fran­ci­ja. Itā­li­jā, pie­mē­ram, ne­rau­go­ties uz tra­di­ci­onā­la­jiem baz­nī­cas aiz­sprie­du­miem pret ju­di­ci­āro jeb pro­gno­žu as­tro­lo­ģi­ju, pā­ves­ta mīt­ne to­mēr kļu­va par vi­su vei­du as­tro­lo­ģi­jas cen­tru.

Viens no tā lai­ka sla­ve­nā­ka­jiem re­ģiem, bez šau­bām, bi­ja No­stra­dams, ku­ra pa­re­dzē­ju­mus ap­spriež vēl šo­balt­dien. Tā­pat kā vi­ņa lai­ka­bied­ri, No­stra­dams as­tro­lo­ģi­ju sais­tī­ja ko­pā ar ma­ģi­ju. Vi­ņa pa­kal­po­ju­mus iz­man­to­ja Fran­ci­jas ka­ra­lis­kā ģi­me­ne. Līdz pat sa­vai nā­vei 1566. ga­dā No­stra­dams kal­po­ja ka­ra­lie­nei mā­tei Kat­rī­nai de Me­di­či, vi­ņas vī­ram Hein­ri­ham II un di­viem vi­ņas dē­liem - Fran­cis­kam II un Kār­lim IX. Kat­rī­na iz­man­to­ja vis­maz četr­u as­tro­lo­gu pa­kal­po­ju­mus. Viens no vi­ņiem, arī to lai­ku sa­mē­rā ie­vē­ro­ja­ma per­so­na Lu­ka Gau­ri­ko, sa­ga­ta­vo­ja pa­re­ģo­ju­mu par Hein­ri­hu II, brī­di­not par nā­ves bries­mām vai re­dzes zau­dē­ša­nu, ja viņš cī­nī­sies du­elī no­slēg­tā tel­pā, tur­klāt vis­lie­lā­kā bīs­ta­mī­ba ir 41 ga­da ve­cu­mā. Kat­rī­na ša­jā jau­tā­ju­mā vēr­sās arī pie No­stra­da­ma, bet viņš ap­stip­ri­nā­ja, ka tas tā va­rē­tu būt. Tie­ši 41. dzī­ves ga­dā Hein­rihs no­mi­ra no ie­vai­no­ju­ma gal­vā, ko da­bū­ja bru­ņi­nie­ku du­elī… Arī šis no­ti­kums nu jau ap­vīts le­ģen­dām.

Drīz pēc tam se­ko­ja as­tro­lo­ģi­jas pār­ie­ša­na ci­tā sta­tu­sā, no­riets un kār­tē­jais uz­plau­kums, ta­ču tas jau ir cits stāsts - par ci­tiem vald­nie­kiem un vi­ņu zvaig­žņu tul­kiem.

*

Pil­sē­tu bū­vē pēc as­tro­lo­ga no­rā­dī­ju­ma

Svē­tās Ro­mas im­pe­ra­to­ra Kār­ļa IV jeb Če­hi­jas ka­ra­ļa Kār­ļa I val­dī­ša­nas laiks bi­ja uz­plau­ku­ma pe­ri­ods vi­sai Če­hi­jai. Kār­lis IV bi­ja tiem lai­kiem ne­pa­ras­ti iz­glī­tots cil­vēks, viņš ru­nā­ja pie­cās va­lo­dās, bi­ja tuvs dzej­nie­ka un fi­lo­zo­fa Pet­rar­kas draugs, di­bi­nā­ja pir­mo uni­ver­si­tā­ti Vi­dus­ei­ro­pā un Austrum­ei­ro­pā. Viņš iz­vēr­sa ak­tī­vu būv­nie­cī­bu Prā­gā. Un, pro­tams, arī vi­ņam bi­ja savs gal­ma as­tro­logs, pat vai­rā­ki, kas pro­gno­zē­ja drī­zu Prā­gas vēs­tu­ris­kās da­ļas Ma­la Stra­na, kas at­ro­das kal­na ga­lā eso­šā Praž­ski Gra­da jeb Prā­gas cie­tok­šņa, ka­ra­ļa re­zi­den­ces pie­kā­jē, iz­nī­cī­bu uguns­grē­kā. Ka­ra­lis pie­ņē­ma lē­mu­mu bū­vēt pil­sē­tu otr­pus Vlta­vas upei. Abas pil­sē­tas da­ļas sa­vie­no sla­ve­nais Kār­ļa tilts, arī­dzan šī ka­ra­ļa bū­vēts. In­te­re­san­ti, ka vald­nieks at­klā­ja til­ta būv­nie­cī­bu, sa­vām ro­kām ie­lie­kot pir­mo pa­mat­ak­me­ni 1357. ga­da 9. jū­li­jā tie­ši pulk­sten 5.31, tā­dē­jā­di ie­vē­ro­jot skait­ļu spo­guļ­li­ku­mu: šo vir­kni var la­sīt no abiem ga­liem vie­nā­di - 1357 9 7 5 31. Tur­klāt ta­jā die­nā un stun­dā Sau­le bi­ja sa­vie­no­ju­mā ar Sa­tur­nu, kas ti­ka tul­kots kā rī­ta zvaig­znes uz­va­ra pār ot­ras pla­nē­tas (lai­ka sim­bo­la) iz­nī­ci­no­šo spē­ku. Til­tu bū­vē­ja ļo­ti il­gi - vai­rāk ne­kā 100 ga­du; šo pro­ce­su ap­vij le­ģen­das, ta­ču tas pa­tie­si (vis­maz līdz šim) lai­ku ir uz­va­rē­jis.

Par pa­tie­sī­bu - uz sār­ta

1326. ga­dā Nea­po­les gal­mā no­ti­ka līk­smas svi­nī­bas - vis­i svi­nē­ja ma­zās prin­ce­ses pie­dzim­ša­nu, ko Dievs bi­ja at­sū­tī­jis Ka­lab­ri­jas Kār­lim, Nea­po­les ka­ra­ļa An­žu­jas Ro­ber­ta ve­cā­ka­jam dē­lam, un vi­ņa sie­vai Ma­ri­jai ie­priekš mi­ru­šo bēr­nu vie­tā. Ti­kai gal­ma as­tro­logs bi­ja no­rū­pē­jies. Ja lik­te­nis ka­ra­lis­ka­jam pār­im vairs man­ti­nie­kus ne­dā­vās, šī ma­zu­lī­te ar zel­tu iz­šū­ta­jos auti­ņos kļūs par sa­va tē­va man­ti­nie­ci, par nā­ka­mo ka­ra­lis­tes vald­nie­ci! Pa­gai­dām vi­ņa, ne­ko ne­no­jau­šot, sal­di dus sa­vā šū­pu­lī­tī, bet as­tro­lo­gam Če­ko d`As­ko­li jā­pie­ņem sa­rež­ģīts lē­mums: vai sa­gla­bāt sa­vu pri­vi­le­ģē­to stā­vok­li gal­mā, sa­so­lot ma­za­jai lai­mī­gu dzī­vi un vi­sā­dus la­bu­mus, vai arī būt go­dī­gam un sa­gla­bāt uz­ti­cī­bu sa­vam aiz­bil­dnim - ka­ra­lim un, ris­kē­jot ar vi­ņa lab­vē­lī­bas zau­dē­ša­nu, pa­zi­ņot pa­tie­sī­bu: ar ga­diem ma­zā prin­ce­se uz­rā­dīs tiek­smes pa­do­ties viegl­prā­tī­bai un ne­ie­vē­rot ti­ku­mus… D`As­ko­li pa­li­ka uz­ti­cīgs ka­ra­lim un as­tro­lo­ģi­jai. Viņš pa­tei­ca pa­tie­sī­bu, par ko ti­ka iz­slēgts no gal­ma un zau­dē­ja ka­ra­lis­ko aiz­bild­nie­cī­bu. Pēc kā­da lai­ka sa­ska­ņā ar in­kvi­zī­ci­jas sprie­du­mu vi­ņu sa­de­dzi­nā­ja uz sār­ta. Bet ma­zā prin­ce­se tik­mēr iz­au­ga, kļu­va par ka­ra­lie­ni Džo­van­nu I un iz­pel­nī­jās bē­dī­gu sla­vu ar sa­vu va­ļī­go uz­ve­dī­bu, dau­dza­jām skan­da­lo­za­jām lau­lī­bām un ne­kriet­no po­li­ti­ku. Tāds to­reiz bi­ja laiks - no vie­nas pus­es, as­tro­lo­ģi­jas uz­plau­kums, bet no ot­ras - as­tro­lo­gu traus­lais līdz­svars, ne­aiz­sar­gā­tī­ba pret šīs pa­sau­les va­re­no un­tu­miem.

__

Rak­stā iz­man­to­ti ma­te­ri­āli no S. Bu­ri­gi­na, V. Jer­jo­mi­na, N. Šei­ko, N. Vo­lo­ši­nas, V. Ka­re­ļi­na, M. Bei­džen­ta, N. Kem­pi­ona, Č. Hār­vi­ja u.c. dar­biem.

Horoskopi

Zaļās koka čūskas gads būs pilns ar pārmaiņām un pārsteigumiem, kas ietekmēs mūsu dzīvi. Pēc astrologu un tarologu domām, mūs sagaida personīgās pārvērtības, un tiem, kas nebaidās pamest komforta zonu, liktenis var sagādāt negaidītas dāvanas.

Svarīgākais