VĒSTURES NOSLĒPUMI. Jau­tā­jums – at­bil­de: ko Ve­cais Sten­ders tei­ca par kosmosu?

© Pixabay

Lu­te­rā­ņu te­olo­ga, ap­gais­mo­tā­ja un lat­vie­šu laik­me­tī­gās li­te­ra­tū­ras pa­mat­li­cē­ja Got­har­da Frīd­ri­ha Sten­de­ra jeb Ve­cā Sten­de­ra vārds daudziem pirmām kārtām droši vien asociējas ar to, ka viņš sarakstījis en­cik­lo­pē­di­ju zem­nie­kiem – dzim­tcil­vē­kiem «Augst­as gud­rī­bas grā­ma­ta no pa­sau­les un da­bas». Bet vai ir zi­nāms, ka ta­jā lat­vie­šiem tiek stās­tīts arī par pla­nē­tu kār­tī­bu un zo­di­aka ra­ša­nos?

Sēl­pils un Su­nāk­stes mā­cī­tājs Ve­cais Sten­ders dzī­vo­ja un dar­bo­jās ap­gais­mī­bas lai­kā, kad ti­ka uz­ska­tīts - ik­vie­nam cil­vē­kam ir tie­sī­bas uz lai­mi tū­līt un ša­jā vie­tā. Ve­cais Sten­ders zem­nie­kiem ne ti­kai mē­ģi­nā­ja dot, bet arī de­va zi­nā­ša­nas, sa­rak­stot gan «Bil­žu ābe­ci», gan «Augst­as gud­rī­bas grā­ma­tu no pa­sau­les un da­bas» un vēl ci­tas grā­ma­tas. «Augst­as gud­rī­bas grā­ma­ta» pir­mo­reiz iz­do­ta 1774. ga­dā, un ta­jā pir­mo­reiz lat­vis­ki klās­tī­tas fi­lo­zo­fi­jas, fi­zi­kas, as­tro­no­mi­jas, da­bas­zi­nāt­ņu un ģeo­grā­fi­jas at­zi­ņas. Ap­gais­mo­tājs te pir­mo­reiz mē­ģi­nā­jis «mī­ļa­jiem lat­vie­šiem» dot kaut drus­kas no ba­gā­tā Eiro­pas zi­nāt­nes gal­da, rak­sta aka­dē­mi­ķis Jā­nis Stra­diņš. Šī Ve­cā Sten­de­ra en­cik­lo­pē­di­ja no­dē­vē­ta par lat­vis­ku kos­mo­grā­fi­ju, kas mā­cī­ja do­māt. Jā­nis Stra­diņš uz­sver, ka Ve­cais Sten­ders ir pau­dis he­lio­cen­tris­ma ide­ju ne ti­kai pir­mo­reiz lat­vie­šu va­lo­dā, bet pir­mo­reiz Lat­vi­jas grā­mat­nie­cī­bā vis­pār.

Pro­tams, ar ta­ga­dē­jām zi­nā­ša­nām as­tro­no­mi­jā un as­tro­lo­ģi­jā Ve­cā Sten­de­ra rak­stī­tais pār­stei­gu­mus ne­sa­gā­dās, to­mēr jā­at­ce­ras, ka tā rak­stī­ta 18. gad­sim­tā. Mā­cī­tājs lat­vie­šus iz­glī­to par da­žā­diem jau­tā­ju­miem.

Pie­mē­ram, kas ir Sau­le? Skaid­ro­jums mūs­lai­kiem šķiet naivs, un to­mēr: «Bet kas ta sau­le iraid? Ta ir pa­sau­les sve­ce un pa­sau­les krāsns ar sa­viem dzī­viem spē­kiem vi­su apakš­aju spē­ku us­mun­dri­na­ta­ja un ap­dzī­vo­ta­ja. Pa­ti sau­le vo­i ar bries­mī­gām lies­mām de­go­ša uguns-jū­ra jeb vo­i ti­kai ar spo­žiem sta­riem spī­da­ma ze­mes-lo­de iraid, to mēs vēl ta­gad ne­va­ram is­šķirt.»* Viņš iz­klās­ta arī to, cik lie­la pa­tie­sī­bā ir Sau­le un kā­pēc tā no Ze­mes iz­ska­tās tik nie­cī­ga, kā šķī­vis jeb te­lē­ķis. Viņš rak­sta arī par Mē­ne­si un par Mē­ness fā­zēm, mā­ca, kā tās no­teikt un kā ap­rē­ķi­nāt ga­ro un īso ga­du, kā arī in­for­mē par Sau­les un Mē­ness ap­tum­su­miem. Sten­ders rak­sta, lūk, ko - ka ap­tum­su­mus «ne­jē­gi un tie ne­ma­ci­ti starp Lat­vie­šiem ap­lam sau­les- un mē­ness-mai­tā­ša­nu sauc»*. Nedz Sau­le, nedz Mē­ness ap­tum­su­mu lai­kā ne­top sa­plēs­ti jeb mai­tā­ti, kā cil­vē­ki uz­ska­tī­ju­ši. Vēl viņš pie­bilst: «Ko mēs par sau­les ap­tum­šo­ša­nu sau­cam, tas no­tiek al­la­žiņ tuk­šā mē­ne­sī.»

In­te­re­sants ir mā­cī­tā­ja zo­di­aka zīm­ju jeb to ēr­mī­go no­sau­ku­mu tap­ša­nas skaid­ro­jums. Kad zvaig­žņu pēt­nie­ki as­tro­lo­gi kā­du zvaig­žņu pul­ci­ņu pie de­be­sīm ie­rau­dzī­ju­ši, tad no ku­ra kā­du ģī­mi va­rē­ju­ši iz­vei­dot, tā­du vār­du zvaig­žņu sa­ko­po­ju­mam ie­li­ku­ši. Pa­va­sa­rī zī­mes ta­pu­šas «pēc mī­ļiem lo­pi­ņiem» - Auna, Vēr­ša un Kaz­lē­nu pār­a jeb Dvī­ņiem. Sau­les aug­stā­kā vie­ta pie de­bess ir Vē­zis, kas ač­gār­ni rā­po, un Sau­les kar­stu­mu pa­tīk iz­bau­dīt stip­ra­jam Lau­vam. Sa­vu­kārt pļau­ja­mā lai­kā pie de­be­sīm pa­rā­dās Jum­pra­va jeb Pļā­vē­ja ar vār­pām. Tās tad ir va­sa­ras lai­ka zo­di­aka zī­mes. Ru­de­nī die­nas un nakts lī­dzī­bu ie­tek­mē Svars (tā­du for­mu lie­to Ve­cais Sten­ders), kas uz abām ma­lām lī­dze­ni velk. Vē­sais laiks, pēc mā­cī­tā­ja uz­ska­ta, ra­dī­ja da­žu la­bu nā­vī­gu sli­mī­bu, tā­pēc ru­de­nim pie­dien Skor­pi­ons jeb Skār­pis. Pro­tams, me­dī­ša­nas lai­ku ie­zī­mē­ja Strēl­nieks. Arī ru­de­nī. Zie­mas zo­di­aka zī­me ir «tas me­ža-āzis, kas us augs­tiem kal­niem kā­pe­le»*. Me­žā­zis ie­zī­mē, kā Sau­le, zie­mā vis­zem­āko vie­tu (pun­ktu) snie­gu­si, at­kal sāk uz augš­u kāpt. Kad lie­tus laiks sā­kās, tad tei­ca, ka Sau­le ir pie Ūdens­vī­ra, un zve­jo­ša­nas lai­kā Sau­le ir iekš Zi­vīm. «Redz, kā tie ve­cie vār­di no tām 12 de­bes­zī­mēm jeb sau­les-vie­tām cē­lu­šies,» re­zu­mē Ve­cais Sten­ders.

Pla­nē­tas viņš dē­vē­ja par zvaig­znēm. Pie­mē­ram, ļo­ti tā­lu no Sau­les at­ro­das «Bā­la zvaig­zne, ko Za­tur­nus sauc»*. Mā­cī­tājs rak­sta, ka šī zvaig­zne sa­vu ce­ļu ap­kārt Sau­lei «iekš 29 ga­diem un 155 die­nām no­beidz». Kad tā sāk sa­vu gai­tu, cil­vēks ir, pie­mē­ram, 30 ga­du vecs, bet, kad beidz, viņš ir jau 60 ga­dus vecs sirm­gal­vis. Grā­ma­tā var uz­zi­nāt, ka Tā­lā zvaig­zne - Urāns - ir 80 rei­zes lie­lā­ka ne­kā mū­su ze­mes­lo­de, Zi­lās zvaig­znes no­sau­kums ir Ju­pi­ters, bet Sar­ka­nās zvaig­znes - Marss. Sa­vu­kārt Va­ka­ra zvaig­zne ir Ve­ne­ra.

__

*Sa­gla­bā­ta ori­ģi­nā­lā rak­stī­ba.

Horoskopi

Katras zodiaka zīmes labklājības ideāls vēdiskajā astroloģijā atspoguļo dziļo savstarpējo saistību ar visumu un cilvēka dvēseles ceļu, kas palīdz ieraudzīt dzīvi kā plašu un daudzpusīgu ceļojumu uz piepildījumu un harmoniju. Katra zodiaka zīme meklē unikālu labklājības formu, kas ir saistīta ar tās garīgajiem uzdevumiem un dvēseles ceļu.

Svarīgākais