Jaunā paaudze ar ci­tā­du do­mā­ša­nu: as­tro­lo­ģis­kās un nu­me­ro­lo­ģis­kās kom­bi­nā­ci­jas

© Pixabay

Kat­rā kla­sē vai sko­lā vien­mēr bi­jis pa kā­dam sav­da­bim, ne­mie­ra cē­lā­jam. Ta­gad tā­du kļūst ar­vien vai­rāk, un ne­kā­dos rā­mī­šos ie­likt vi­ņus ne­var. Tie nav pa­ras­ti dis­cip­lī­nas pār­kā­pē­ji, bet bēr­ni, ku­ri do­mā ci­tā­di, ku­riem ir ci­ta vēr­tī­bu hie­rar­hi­ja un ci­ti priekš­sta­ti par mo­rā­li un ēti­ku.

Mū­žī­gā opo­zī­ci­ja starp jaun­o un ve­co

Bēr­nus ar ci­tā­do ska­tī­ju­mu mēdz dē­vēt par jaun­ā laik­me­ta, jaun­ās ra­ses, in­di­go (sau­ciet, kā vē­la­ties) bēr­niem, un ezo­te­ri­ķi sa­ka, ka vi­ņi ir nā­kot­nes pār­mai­ņu vēst­ne­ši šo­die­nā. Auru pēt­nie­ki un eks­tra­sen­si ap­gal­vo, ka jaun­ās ra­ses bēr­nu aura ir tum­ši zi­lā jeb in­di­go krā­sā - tā­pēc arī tiek lie­tots šāds no­sau­kums. Ve­cā, da­žā­dos rā­mī­šos dzī­vo­jo­šā, au­to­ri­tā­rā ti­pa sa­bied­rī­ba gan vēl pa­gai­dām mē­ģi­na pie­lā­got jaun­ā laik­me­ta cil­vē­kiem da­žā­dus tra­fa­re­tus, pie­kārt bir­kas un dia­gno­zes, ie­likt plauk­ti­ņos.

Jaun­āka­jās kla­sēs šā­du bēr­nu skaits strau­ji pie­aug (pat līdz 35%), un līdz­ši­nē­jās iz­glī­tī­bas sis­tē­mas gad­sim­tiem se­nie pa­ma­ti sāk grī­ļo­ties - bei­dzies au­to­ri­tā­šu laik­mets, klāt ir mij­ie­dar­bī­bas, sa­dar­bī­bas ēra. «Mēs šo­brīd dzī­vo­jam rai­bā sa­bied­rī­bā,» pa­smai­da nu­me­ro­lo­ģe un as­tro­lo­ģe In­gu­na Bal­gal­ve. «Ir ve­cā ti­pa cil­vē­ki, ir vi­du­tā­ji, ir jaun­ās pa­au­dzes ļau­dis, arī ve­cās sis­tē­mas grā­vē­ji. Ne­vis cil­vēks vei­do laik­me­tu, bet laik­mets vei­do cil­vē­ku. Mēs šo­brīd esam pār­ejas laik­me­tā, bet, mai­no­ties laik­me­tam, mai­nās arī vis­as sa­bied­rī­bas uz­stā­dī­ju­mi un cil­vē­ki. Ie­priek­šē­jais pe­ri­ods (no 1001. līdz 1999. g.) bi­ja au­to­ri­ta­tī­vais laik­mets. No 2000. ga­da sā­cies mij­ie­dar­bī­bas - do­ša­nas un ņem­ša­nas laik­mets.»

Ar pie­tā­ti un to­le­ran­ci

Pa­gā­ju­šā gad­sim­ta 80. ga­dos ve­cā­ki, pe­da­go­gi un psiho­lo­gi sā­ka sa­trauk­ties, sa­pro­tot, ka ne­spēj at­rast vei­du, kā ie­tek­mēt dau­dzus par «grū­ti audzi­nā­ma­jiem» pa­slu­di­nā­tos bēr­nus un pus­au­džus. Kad strau­ji pie­au­ga rin­das pie psiho­lo­gu ka­bi­ne­tiem, kļu­va skaidrs, ka tie nav at­se­viš­ķi ga­dī­ju­mi, bet kāds vis­pā­rējs pro­cess. Tad arī ti­ka pa­ma­nīts - lie­lai da­ļai šā­da ti­pa bēr­nu ir uni­kā­las in­te­lek­ta un uz­ve­dī­bas īpa­šī­bas, kas līdz šim ti­ka no­vē­ro­tas ļo­ti re­ti.

Jaun­ā laik­me­ta bēr­nu īpa­šī­bas un pa­zī­mes:

  • Iz­teik­ta pat­stā­vī­ba jau no ag­ras bēr­nī­bas.

  • Skaidrs, sa­prā­tīgs acu ska­tiens no pir­ma­jām dzī­ves die­nām.

  • Pus­ot­ra ga­da ve­cu­mā uz­sver vār­du «es», di­vos ga­dos brī­vi ru­nā, tri­jos - sēž pie da­to­ra, četr­os - stās­ta pie­au­gu­ša­jiem, ko un kā vi­ņiem va­ja­dzē­tu da­rīt.

  • Pār­lie­ci­nā­ti par sa­vu iz­re­dzē­tī­bu, īpa­šu mi­si­ju šeit, uz Ze­mes. Pie­pra­sa cieņ­pil­nu at­tiek­smi.

  • Ne­at­zīst ap­kār­tē­jās sa­bied­rī­bas au­to­ri­tā­tes, ēti­kas un mo­rā­les nor­mas.

  • Ka­te­go­ris­ki no­rai­da au­to­ri­tā­ras ap­mā­cī­bas me­to­des.

  • Ne­vē­las pa­kļau­ties, jeb­ku­rā si­tu­āci­jā tie­cas iz­rā­dīt brī­vo gri­bu.

  • Sa­vu rī­cī­bu ne­pa­skaid­ro, da­ra ti­kai to, ko uz­ska­ta par liet­de­rī­gu.

  • Bie­ži pa­ma­na daudz ra­ci­onā­lā­ku vei­du, kā kaut ko pa­veikt sko­lā vai mā­jās.

  • Nav īpa­ši ko­mu­ni­kab­li, ja ne­at­ro­das sev lī­dzī­go vi­dū.

  • Ne­bai­dās no vie­nat­nes.

  • At­klā­ti pa­už sa­vas va­ja­dzī­bas.

  • Tver pro­ce­sus un lie­tas ko­pu­mā, ve­se­lu­mā.

  • Pa­tīk iz­zi­ņas, do­mā­ša­nas pro­cess; la­bi spriež un ana­li­zē.

  • Mēdz ap­jukt, sa­ska­ro­ties ar kon­ser­va­tī­vām sis­tē­mām, kur stin­gri jā­ie­vē­ro no­tei­ku­mi vai tra­dī­ci­jas un ne­var ra­do­ši iz­paus­ties.

  • Stip­ra, mērķ­tie­cī­ga gri­ba un iz­teikts jū­tī­gums. Lie­ku­lī­ba un me­li tiek at­klā­ti uz­reiz, tam se­ko vai nu no­slēg­ša­nās, vai vēt­rai­na re­ak­ci­ja.

Dau­dzi pie­au­gu­šie at­zī­mē to, ko uz­ska­ta par ciet­sir­dī­bu - bēr­ni ne­spēj pār­dzī­vot par ci­tiem, iz­rā­dīt līdz­jū­tī­bu, sa­prast, kā jū­tas otrs; mēdz do­ties uz sa­vu mēr­ķi, ne­rau­go­ties uz ci­tiem sa­gā­dā­ta­jām sā­pēm un aiz­vai­no­ju­miem. Emo­ci­onā­lais tuk­šums ir rak­stu­rīgs dau­dziem in­di­go bēr­niem, un tur lai­kam ne­ko da­rīt ne­var - mēs va­ram vien pa­lī­dzēt vi­ņiem ar prā­tu sa­prast, ka jā­cie­na ik­viens cil­vēks.

In­gu­na Bal­gal­ve bilst, ka ag­re­si­jas kā tā­das gan šiem bēr­niem pa­ras­ti nav. To var at­mo­di­nāt, vi­ņus pa­kļau­jot, ap­spie­žot, fi­zis­ki ie­tek­mē­jot. Tad bērns ar lai­ku ap­zi­nās, ka ar šīm spē­jām var ma­ni­pu­lēt, un tad gan ci­tiem var nāk­ties ciest - arī ne­tve­ra­mā lī­me­nī, jo šie bēr­ni va­rot dus­mās, pie­mē­ram, iz­rai­sīt ot­ram gal­vas­sā­pes vai ie­dar­bo­ties uz bal­ssai­tēm tam, kas kliedz. Daž­kārt var ma­ni­pu­lēt, arī ie­dve­šot sa­vas do­mas, vēl­mes, ko pie­au­gu­šie uz­tver kā sa­vē­jās, to­mēr ne­skaid­ri ap­jau­šot, ka kaut kas «ne­kla­pē».

«Ma­nā prak­sē bi­ja ga­dī­jums, kad bērns slik­ti ju­tās bēr­nu­dār­zā un, kad no rī­ta ju­ta, ka ve­cā­ki tai­sās braukt uz dar­bu, da­rī­ja tā, lai tas ne­no­tik­tu - ma­šī­nai re­gu­lā­ri ga­dī­jās kā­das dī­vai­nas li­gas vai arī kāds sa­sli­ma. Nā­cās do­māt par to, kā vei­dot vi­ņam kom­for­ta zo­nu - jo, kad viss ir kār­tī­bā, ne­kā­da tele­pā­tis­ka kait­nie­cī­ba ne­no­tiek. Reiz sa­vu­kārt bi­ja ga­dī­jums, kad ma­za mei­te­nī­te kon­sul­tā­ci­jas lai­kā gri­bē­ja, lai mam­ma kaut ko uz­zī­mē. Mam­ma sa­ka - pa­gai­di, pēc tam! Un tā vai­rā­kas rei­zes. Pēk­šņi mā­tei sā­kās stip­ras gal­vas­sā­pes. Es iz­gā­ju ār­ā, vi­ņa da­žas mi­nū­tes vel­tī­ja ne­da­lī­tu uz­ma­nī­bu mei­tai, un gal­vas­sā­pes pa­zu­da - ener­ģi­jas iz­lī­dzi­nā­jās,» stās­ta nu­me­ro­lo­ģe.

Ir ie­spē­jams arī pre­tējs va­ri­ants - ap­spie­žot un pa­kļau­jot bēr­nu, viņš aiziet se­vis pos­tī­ša­nas ce­ļu un var grimt de­pre­si­jā, al­ko­ho­lis­mā, nar­ko­mā­ni­jā.

In­te­lekts un kom­pen­sā­ci­jas me­hā­nis­mi

«Jaun­ajam laik­me­tam pie­mīt tas, ko mums kād­reiz iz­nī­dē­ja, un tā­pēc mēs zi­nā­mā mē­rā jū­ta­mies ne­lai­mī­gi - ego­isms. Es gan to vai­rāk sau­ktu par paš­cie­ņu - sa­prast, kā­pēc tu da­ri to, ko da­ri. Vis­am apakš­ā ir mo­ti­vā­ci­ja jeb «kāds man no tā la­bums»? Kāds la­bums, ja es sē­dē­šu mie­rī­gi? Kāds man būs la­bums, ja es klau­sī­šu? Ja ne­būs pa­skaid­rots, kāds ir vi­ņa ie­gu­vums - viņš ne­da­rīs! Da­rīt da­rī­ša­nas pēc nav šo bēr­nu sti­lā,» uz­sver In­gu­na.

Vēl kā­da rak­stu­rī­ga ie­zī­me - in­di­go bēr­niem ir zem­a spē­ja ģe­ne­ra­li­zēt, t.i., vis­pār­ināt jeb­ku­ru pie­re­dzi, ar ku­ras pa­lī­dzī­bu mēs vei­do­jam uz­ska­tu par pa­sau­li. Tā­da spē­ja gan ļauj mums vien­kār­šot dzī­vi, ta­ču vei­ci­na do­mā­ša­nas ri­gi­di­tā­ti (ne­elas­tī­bu, stī­vu­mu), jo pa­ras­ti cil­vēks vi­su in­for­mā­ci­ju pa­kār­to sa­viem ste­reo­ti­piem. Viņš redz to, ko zi­na. Ne vel­ti dau­dzos fan­tas­ti­kas jo­mas stās­tos ap­spē­lē­ta tē­ma, ka cil­vē­ki ne­redz, pie­mē­ram, vien­ra­džus vai rū­ķus, jo tā­di ta­ču ne­ek­sis­tē! Ja cil­vēks prot vis­pār­ināt, viņš pa dzī­vi var iet ar dro­šu un pār­lie­ci­nā­tu so­li. In­di­go cil­vē­ki sa­vu­kārt li­do tā­dā kā bez­sva­ra stā­vok­lī. Vi­ņi do­mā pa­vi­sam ci­tā­di. In­te­re­san­ti, ka as­tro­lo­gi in­di­go bēr­nu kar­tēs ne­re­ti pa­ma­na dī­vai­na vei­da in­te­lek­tu­ālu un emo­ci­onā­lu «brem­zē­ša­nu». Ta­ču pa­tie­sī­bā dau­dzi in­di­go bēr­ni ir ta­lan­tī­gi un spēj ri­si­nāt tā­dus uz­de­vu­mus, kas kriet­ni pār­sniedz sko­las prog­ram­mas pra­sī­bas! Tā­tad, ie­spē­jams, tiek ie­slēgts kāds īpašs kom­pen­sā­ci­jas me­hā­nisms, kas ļauj de­mon­strēt augs­tu in­te­lek­ta at­tīs­tī­bas lī­me­ni. Tas līdz­inās in­for­mā­ci­jas pār­rak­stī­ša­nai no skait­ļu va­lo­das sim­bo­lu va­lo­dā. Lai ori­en­tē­tos ša­jā pa­sau­lē, jaun­ā laik­me­ta bēr­niem nā­kas kon­ver­tēt vi­su ie­nā­ko­šo in­for­mā­ci­ju sa­vai uz­tve­rei at­bil­sto­šā, ēr­tā for­mā­tā. Ne­re­ti vē­ro­jams, ka bērns kā­du brī­di klau­sās (vai arī pat ne­klau­sās), tad sāk pē­tīt gries­tus un dī­dī­ties, pēc brī­ža sa­vu­kārt pa­sa­kot kaut ko pa­vi­sam «no ci­tas ope­ras». Tas ne­no­zī­mē, ka viņš ne­ko nav dzir­dē­jis - tas ti­kai no­tiek ci­tā­di, tā­pēc vi­ņus ne­drīkst stei­dzi­nāt, jo vi­ņi dzī­vo un do­mā sa­vā tem­pā.

Iz­mai­nī­ta DNS?

Arī zi­nāt­nie­ki pie­vēr­su­ši sa­vu aci jaun­ā laik­me­ta fe­no­me­nam un pie­dzī­vo­ju­ši da­žā­dus pār­stei­gu­mus - šo­brīd tiek pie­ļauts, ka šā­da ti­pa cil­vē­kiem ir iz­mai­nī­ta DNS. Cil­vē­ka DNS mo­le­ku­lā ir 64 ko­do­ni jeb ģe­nē­tis­kās in­for­mā­ci­jas vie­nī­bas, pa­ras­ti ak­tī­vi ir 20 no tiem, pā­rē­jie ir sa­va vei­da re­zer­ves, sa­vu­kārt jaun­ā laik­me­ta pār­stāv­jiem ak­tī­vi ir 35 un vai­rāk ko­do­ni, kas ļauj pa­rā­dī­ties jaun­ām īpa­šī­bām un spē­jām. Arī elek­tro­mag­nē­tis­ko vib­rā­ci­ju di­apa­zons ir di­vas līdz trīs rei­zes lie­lāks ne­kā «ve­cā ti­pa» cil­vē­kiem. Jaun­ās ra­ses bēr­nu in­te­lek­ta ko­efi­cients ir vi­dē­ji 130 - kād­reiz šāds rā­dī­tājs bi­ja vie­nam no des­mit tūk­sto­šiem cil­vē­ku. Abas gal­vas sma­dze­ņu pus­lo­des at­tīs­tī­tas vie­nā­di, kas pa­ver mil­zī­gas ie­spē­jas.

Zvaig­znēs un skait­ļos ie­rak­stīts

As­tro­lo­ģi­ja pa­rā­da vi­di, tel­pu, ap­stāk­ļus, nu­me­ro­lo­ģi­ja - kat­ra cil­vē­ka in­di­vi­du­ālo re­ak­ci­ju uz kon­krē­ta­jiem ap­stāk­ļiem. Arī to, vai bērns ir jaun­ā laik­me­ta pār­stā­vis, pie­re­dzē­jis nu­me­ro­logs un/vai as­tro­logs spēs pa­teikt.

In­di­go bēr­niem ne­re­ti daudz pla­nē­tu Ūdens­vī­ra zī­mē, bet sa­prā­ta pla­nē­ta Mer­kurs vai nu dzim­ša­nas brī­dī ir ret­ro­grā­da (at­pa­kaļ­ejo­ša), vai tam ir as­pek­ti ar aug­stā­ka­jām pla­nē­tām, vār­du sa­kot, Mer­kurs ir ne­pa­ras­ti «ie­krā­sots».

In­di­go bēr­nus mēdz arī ie­da­līt pēc tos pār­val­do­ša­jām pla­nē­tām: «eks­trē­mis­ti», ve­cās kār­tī­bas grā­vē­ji at­ro­das Plū­to­na pār­val­dī­bā; «sko­lo­tā­ji» vei­do­jas Nep­tū­na ie­tek­mē; «ie­svē­tī­ta­jiem» spē­ku dod Urāns. Pa­stāv uz­skats, ka lie­lu lo­mu spē­lē arī Pro­zer­pī­na (vie­na no hi­po­tē­tis­ka­jām pla­nē­tām, ko arī iz­man­to kos­mog­ram­mās) - par to lie­ci­na iz­mai­nī­tā DNS un pa­aug­sti­nā­tā imu­ni­tā­te; dzī­ve ne­vis pēc so­ci­uma, bet ci­tiem - aug­stā­kiem li­ku­miem; ve­se­lu­ma iz­prat­ne.

Vi­ņu dzī­vi no­sa­ka aug­stā­kās pla­nē­tas: Ve­ne­ras vie­tā Nep­tūns, Mar­sa vie­tā - Plū­tons. So­ci­ālās pla­nē­tas - Ju­pi­ters un Sa­turns - spē­lē ma­zu lo­mu. Pēc ci­tiem uz­ska­tiem gan rak­stu­rīgs arī spē­cīgs Ju­pi­ters, kā arī bū­tis­ki ir par do­mā­ša­nu un sa­jū­tām at­bil­dī­go pla­nē­tu as­pek­ti un at­ra­ša­nās zī­mēs.

Pēc kar­tes arī ie­spē­jams pa­teikt, vai bērns ir vien­kār­ši ni­ķīgs un iz­lu­ti­nāts vai jaun­ā laik­me­ta pār­stā­vis. Pa­tie­sī­bā to var vieg­li pa­teikt arī sa­dzī­vē - iz­lu­ti­nā­ti, kap­rī­zi bēr­ni mēdz spē­lēt, pie­tē­lot, kad tas ir iz­de­vī­gi. Jaun­ā laik­me­ta bēr­ni nav du­āli - vi­ņi vi­sās si­tu­āci­jas ir pa­ši, vi­ņi ne­ko ne­tē­lo.

Nu­me­ro­lo­ģi­jā par vie­nu no pa­zī­mēm tiek uz­ska­tīts tas, ka mat­ri­cā nav de­vīt­nie­ku - skait­lis 9 at­bild par pri­vāt­īpa­šnie­cis­ku­mu. Tas ne­no­zī­mē, ka sa­vas man­tas nav sva­rī­gas, bet, ja ot­ram va­jag vai­rāk - nav pro­blē­mu at­dot, ja va­ja­dzēs, pa­pra­sī­šu at­pa­kaļ! «Pa­tie­sī­bā tas rak­stu­ro mū­su laik­me­tu - kā mēs mai­nām ma­šī­nas, dzī­vok­ļus, drē­bes, dar­ba­vie­tas. Arī ro­be­žas zūd vi­sās jo­mās,» teic In­gu­na.

*

Bēr­ni, kas dzimst šo­brīd, vei­do četr­as lie­las pa­mat­gru­pas:

* Ve­cais tips, ar mū­su ģe­nē­ti­ku - tur­pi­na pa­kļau­ties pra­sī­bām un nor­mām.

* Jaun­ais tips - jū­tī­gie, kam pie­mīt spē­jas jeb dā­va­nas: tele­pā­tis­kā uz­tve­re, auru re­dzē­ša­na, re­dzī­ba. Šie bēr­ni re­aģē uz ap­kār­tē­jiem no­ti­ku­miem ar sa­vu at­tiek­smi - pa­tīk/ne­pa­tīk; drau­dzīgs/ne­drau­dzīgs. Mū­su lo­ģis­kie pa­skaid­ro­ju­mi uz vi­ņiem ne vien­mēr ie­dar­bo­jas, jo vi­ņi va­dās pēc sa­vām sa­jū­tām. Vi­ņi vieg­li no­sa­ka, vai ve­cā­ki ru­nā to, kam pa­ši ne­tic, un uz­ska­ta, ka šā­dā ga­dī­ju­mā in­for­mā­ci­ja nav pa­tie­sa un uz to nav jā­re­aģē. Lo­ģis­kie iz­skaid­ro­ju­mi un pie­ru­nā­ša­na ne­lī­dzēs.

* Vi­du­tā­ji - vēl sa­prot mū­su prin­ci­pus, bet jau pie­mīt jaun­ās pa­au­dzes spē­jas. Mē­ģi­na līdz­sva­rot vai iz­skaid­rot abām pus­ēm, kas tad ir tas, kā dēļ tās ne­sa­pro­tas.

* Pa­kļau­jas ti­kai da­bas, kos­mo­sa li­ku­miem. Dvē­se­les, kas uz Ze­mes ie­mie­so­ju­šās pir­mo rei­zi vai il­gu lai­ku te nav bi­ju­šas, tā­pēc cil­vē­ku li­ku­mi nav sais­to­ši. Šie ļau­dis vei­dos nā­ka­mo laik­me­tu. Va­dās pēc tā, kā būs la­bāk vis­iem. Prin­cips «ne­da­ri ot­ram to, kas pa­šam ne­pa­tīk» jau ir ie­ko­dēts - ot­ram pār­i ne­var no­da­rīt tas, kurš pats ir lai­mīgs. Tas mums ir jā­mā­cās, un kād­reiz tas tiks sa­sniegts, jo pro­cess ir sā­cies - cil­vē­ki sāk sa­prast, ka ti­tu­liem nav no­zī­mes, jā­da­ra tas, kas sa­gā­dā prie­ku. Ti­kai tam pie­mīt dzī­vī­bas ener­ģi­ja.

Ir vēl ne­lie­la gru­pa - tā sau­ca­mie grā­vē­ji, ku­ru mi­si­ja ir sa­graut ve­co sis­tē­mu, tā­pēc vi­ņi ne­pa­kļau­jas ne­kā­dām nor­mām - tik­ko ir aiz­lie­gums, uz­reiz se­ko pret­dar­bī­ba. Ve­cā­kiem ar šā­diem bēr­niem ir grū­ti - vie­nī­gais audzi­nā­ša­nas pa­ņē­miens ir pie­dā­vā­jums ar iz­skaid­ro­tām se­kām, pie­ko­di­not - tā būs ta­va iz­vē­le, rē­ķi­nies ar se­kām pats. Tā­dē­jā­di tiek mā­cīts uz­ņem­ties at­bil­dī­bu par iz­vē­li. Ti­kai jā­at­ce­ras - bērns ne­klau­sās, ko ve­cā­ki stās­ta, bet - ko da­ra. Un, ja ve­cā­ki pa­ši ne­uz­ņe­mas at­bil­dī­bu, tad ne­var pra­sīt to no bēr­na.

Mā­ca būt go­dī­giem

Pra­sī­ba būt go­dī­gam šā vār­da dzi­ļā­ka­jā bū­tī­bā - vis­vai­rāk pret se­vi pa­šu - ir vie­na no rak­stu­rī­gā­ka­jām jaun­ā laik­me­ta īpa­šī­bām. Bēr­ni mā­ca at­griez­ties pie pa­tie­sa­jām vēr­tī­bām, kas ir cil­vē­kā. Mēs esam ap­gu­vu­ši ap­kār­tē­jo pa­sau­li - laiks ap­gūt se­vi. In­di­go bērns ne­sa­prot, kā­pēc, pie­mē­ram, mam­mai jā­strā­dā arī sest­dien - kā, tu ta­ču tei­ci, ka tev būs brīvs! - Bet man to­mēr jā­strā­dā. - Kā­pēc? - Lai mums bū­tu nau­di­ņa. - La­bāk esi ar ma­ni ko­pā, un mēs bū­sim lai­mī­gā­ki! - Jā, bēr­niņ, bet man jā­strā­dā. Rīt - tad gan... - In­gu­na kā pie­mē­ru min dau­dziem sū­ri pa­zīs­ta­mu di­alo­gu.

«Jaun­ā laik­me­ta bēr­ni ne­grib dzī­vot starp, skaud­ri sa­kot - zom­bi­jiem. Esam sa­pi­nu­šies sa­vos ab­sur­dos - ne jau bēr­ni liek mums strā­dāt 16 stun­das dien­nak­tī! Bet klie­dzam mēs uz vi­ņiem. Tad ej, kliedz uz to, kas tev to liek da­rīt! Ja te­vi kā vie­nu no ve­cā­kiem ne­in­te­re­sē, ko bērns do­mā un jūt - kam tad vis­pār ir jē­ga? Mēs iz­da­bā­jam tiem, kas mums ne­ko ne­no­zī­mē - priekš­nie­kiem, ga­rām­gā­jē­jiem, bet klie­dzam uz tiem, kas var­būt vie­nī­gie mūs pa­tie­si mīl bez jeb­kā­diem no­sa­cī­ju­miem. Ar ko tie, kas mīl, iz­pel­nī­ju­šies mū­su nai­du at­šķi­rī­bā no tiem, kam esam vien­al­dzī­gi? Tas ir tas, pret ko pro­tes­tē jaun­ais laik­mets - ko tu mo­kies, iz­lie­cies, me­lo, kā­pēc da­ri to, kas ne­pa­tīk? Kā­pēc jā­iz­lie­kas par to, kas tu ne­esi, ja va­ri būt, kas esi?»

Un vel­ti mē­ģi­nāt «iz­lo­cīt» bēr­nus pa sa­vam. Va­do­ties pēc ezo­te­ris­ka­jiem vai ener­ģē­tis­ka­jiem prin­ci­piem - jā­mai­nās ir tam, ku­ram ir slik­ti. Tas no­zī­mē, ka jā­mai­nās būs mums... Bēr­ni ne­mai­nī­sies - vi­ņi at­ra­dīs vei­du, kā jus­ties la­bi. Vi­ņiem nav bi­jā­ša­nas, bai­ļu no so­diem, ener­ģē­tis­ki vi­ņi ir spē­cī­gā­ki, dau­dziem pie­mīt tele­pā­tis­kas spē­jas, un vi­ņi ir so­lī­ti priekš­ā, zi­na, ar ko mēs tū­līt drau­dē­sim vai bai­dī­sim, un ir ga­ta­vi at­bil­dēt. Vi­ņi mo­men­tā at­šif­rē fal­šu­mu un me­lus. Jaun­ā lai­ka bēr­ni mums mā­ca - esiet go­dī­gi pret se­vi. Tā­pēc ar šā­diem bēr­niem jā­ru­nā tie­ši - at­vai­no, šo­brīd es­mu aiz­ņemts, pie­vēr­sī­šos tev pēc des­mit mi­nū­tēm. Ta­gad es­mu no­gu­ru­si. La­bāk ne­kai­ti­ni ma­ni, ci­tā­di es at­kal klieg­šu. Ir jā­ru­nā, jā­pa­skaid­ro, jo bez­ie­ru­nu pa­klau­sī­bas ne­būs! To­ties, kad esat ko­pā, bēr­nam jā­pie­vēr­šas par vis­iem simt pro­cen­tiem.

Brī­vi lai­kā un tel­pā

Jaun­ā laik­me­ta bēr­niem bie­ži ir sav­star­pē­jās sko­lo­tā­ju at­tie­cī­bas ar kā­du no tu­vē­jās vi­des - mā­ti, tē­vu, vec­mā­mi­ņu, krust­tē­vu, kai­mi­ņu. Un - jo prin­ci­pi­ālā­ki ve­cā­ki, jo vi­ņiem būs spē­cī­gāks «sko­lo­tājs»!

Pie­mē­ram, vec­tēvs mā­ca pa­zīt go­ti­ņu, su­nī­ti, pu­ķes, bet ma­zais vi­ņu mā­ca ie­pa­zīt ga­rī­go pa­sau­li, smal­kās ener­ģi­jas. Mam­ma mā­ca uz­ves­ties so­ci­umā, bet bērns uz­liek ro­ku, un mam­mai asins­spie­diens sta­bi­li­zē­jas. Viņš jau ne­ap­zi­nās, ka dzie­di­na, bet vien­kār­ši jūt, ka jā­pie­ska­ras.

«Tele­pā­tis­kas spē­jas, spē­ja ie­iet ot­ra ener­ģē­tis­ka­jā lau­kā pie­mīt dau­dziem jaun­ā laik­me­ta bēr­niem. Zi­nā­ju pui­sī­ti, kas, rak­stot dik­tā­tu, pēc brī­ža pa­ma­nī­ja, ka uz­rak­stī­jis to, kas vēl ne­maz nav no­dik­tēts - ne­ma­not bi­ja no­la­sī­jis in­for­mā­ci­ju. Kā tā­dus bēr­nus lai pār­bau­da, ek­sa­mi­nē? Arī ve­cā­kiem ne­re­ti grū­ti pie­ņemt bēr­na spē­jas, vi­ņi pat sa­bīs­tas, kad sa­ku - jū­su bērns redz to, ko ci­ti ne­redz. Kā tā?! Tad skaid­ro­ju, ka tas ir lī­dzī­gi kā ar mu­zi­kā­lo dzir­di - ci­tiem tā ir, bet ci­tiem - nav.»

In­di­go bēr­niem at­šķi­ras re­dzē­jums, laik­tel­pas uz­tve­re. Pa­stāv uz­skats, ka jaun­ā laik­me­ta bēr­ni in­for­mā­ci­ju «iz­ķek­sē» ār­ā no lai­ka. Te­ju vis­i ta­ču ir ap­brī­nā raus­tī­ju­ši ple­cus, sak’, re, kā, mūs­die­nu bēr­ni glu­ži kā ar da­to­ru pa­du­sē pie­dzi­mu­ši - vi­ņiem mo­der­nās teh­no­lo­ģi­jas nav jā­ap­gūst kā mums, vi­ņi pil­nī­gi paš­sa­pro­ta­mi «uz­reiz tās sāk lie­tot». Vi­ņi ne­la­sa da­tor­spē­les in­struk­ci­ju, bet uz­reiz sāk to spē­lēt.

Arī me­di­tā­ci­ja, ko mū­su pa­au­dze mā­cās un spe­ci­āli prak­ti­zē, jaun­ās pa­au­dzes bēr­niem ir paš­sa­pro­ta­ma. «Ta­nī brī­dī, kad bēr­nam it kā tāds klīs­tošs ska­tiens, viņš ne­ko ne­da­ra, pa­tie­sī­bā viņš ir pa­rei­za­jā - at­slā­bi­nā­ša­nās frek­ven­cē un sa­ņem at­bil­des uz sev va­ja­dzī­ga­jiem jau­tā­ju­miem,» teic In­gu­na. «Vi­ņiem pie­der laiks un tel­pa, un tas pa­da­ra vi­ņus kaut kā­dā vei­dā brī­vus, jo - nav ko zau­dēt! Ja teiks, ka te ne­drīkst stā­vēt, ie­šu tā­lāk. Ja ne­būs gul­tas - gu­lē­šu uz grī­das, bez pro­blē­mām. No­tiek mij­ie­dar­bī­ba gan pār­a, gan drau­gu vi­dū - viens iz­da­ra to, otrs - ko ci­tu; nav strik­ti sa­da­lī­tu pie­nā­ku­mu. Nav rak­ņā­ša­nās, vai­nī­go mek­lē­ša­nas. Nav ne­kas jā­pie­rā­da - da­ru to, kas pa­tīk. Var teikt, ka šī ir pa­au­dze, kam nav pa­gāt­nes - vi­ņi iet uz priekš­u, va­dās pēc kon­krē­tās si­tu­āci­jas. Dzī­ve dod ie­spē­jas, ku­ras jā­re­ali­zē - ne­vis jā­gai­da kāds va­do­nis, kurš aiz ro­kas ve­dīs.»

Gal­ve­nie no­tei­ku­mi, kas jā­ie­vē­ro, audzi­not jaun­ā laik­me­ta bēr­nus - esiet at­klā­ti, tie­ši, tais­nī­gi; mā­cie­ties rast kom­pro­mi­su; iz­rā­diet sa­vas pa­tie­sās emo­ci­jas, ne­bai­die­ties at­zīt kļū­das, mā­ciet ar pa­cie­tī­bu un mī­les­tī­bu vi­ņiem dzī­vot uz šīs Ze­mes.

MAM­MAS PIE­RE­DZE

Audzi­nāt jaun­ā laik­me­ta pār­stā­vi nav vieg­li, bet, ja ir vēl­me, mēs daudz no vi­ņiem va­ram mā­cī­ties - teic kā­da Rī­gā dzī­vo­jo­ša as­to­ņus ga­dus ve­ca zē­na mā­mi­ņa, pie­bil­stot - dzimst jaun­ā ti­pa bēr­ni - tas ir fakts, ko vairs ne­var ig­no­rēt.

«Mans pui­ka vien­mēr, kopš ag­ras bēr­nī­bas, par lai­ku pirms sa­vas pie­dzim­ša­nas ne­tei­ca vis «kad es vēl ne­bi­ju dzi­mis», bet - «kad es vēl ne­bi­ju uz Ze­mes». Reiz pa­jau­tā­ju - kur tad tu bi­ji? «Kā - kur? Li­di­nā­jos ap­kārt un ska­tī­jos, kur dzī­vot!» Kad pēc vai­rā­kiem ga­diem kāds zi­nošs un cie­nī­jams cil­vēks, ru­nā­jot par cil­vē­ka dzim­ša­nu no ezo­te­ris­ka ska­tu pun­kta, man stās­tī­ja tie­ši to pa­šu, kļu­va tā dī­vai­ni... Ne­va­ru teikt, ka ik­die­nā dē­lam re­gu­lā­ri iz­pau­žas kā­das ļo­ti ne­pa­ras­tas, iz­teik­tas spē­jas, bet jū­tams, ka pui­ka ir pa­tie­si no «ci­tas pa­au­dzes», pa­rei­zāk - ci­tā­das. Jo vē­ro­ja­mas iz­teik­tas kon­cep­tu­ālās at­šķi­rī­bas arī no nie­ka as­to­ņus ga­dus ve­cā­kās mā­sas un vi­ņas pa­au­dzes drau­giem.

Sko­lā mums, pro­tams, ir pro­blē­mas - tā ie­mes­la dēļ, ka dēls slik­ti ie­kļau­jas no­teik­tos «rā­mī­šos». Pir­mo kla­si viņš mā­cī­jās kā­dā diez­gan tra­di­ci­onā­lā, pat sno­bis­kā sko­lā, ku­rai tur­klāt ne­bi­ja pa­vei­cies ar at­bal­sta per­so­nā­lu. Mums ie­tei­ca dzert stip­ras zā­les vai, vēl tra­kāk, do­ties uz klī­ni­ku, jo «šāds ga­dī­jums nav re­dzēts», «pui­ka ir slims», «ne­viens (!) ar vi­ņu ne­tiek ga­lā». Hmm, ār­pus sko­las jeb uz­spies­tās so­ci­ali­zā­ci­jas sa­skar­sme ar ci­tiem bēr­niem ir pil­nī­gi nor­mā­la, mā­jās lab­prāt pa­līdz mā­jas dar­bos utt. Jā­pie­bilst, ka ar šā­da ti­pa bēr­niem lie­lis­ki var vi­su sa­ru­nāt, iz­rā­dot pa­tie­su in­te­re­si un «ie­drau­dzē­jo­ties», iz­skaid­ro­jot. Tā­pēc vis­la­bā­kās at­tie­cī­bas vi­ņam vei­do­jās ar di­rek­to­ri, kas pa­tie­šām cen­tās vi­ņu sa­prast - tad, kad sko­las per­so­nā­lam, tā sa­kot, no­lai­dās ro­kas, di­rek­to­re vi­ņu ņē­ma sa­vā ka­bi­ne­tā, kur pui­ka, itin mie­rī­gi un rāt­ni sē­žot pie gal­da stū­ra, zī­mē­ja vi­ņai pu­ķes un prie­cī­gas va­ra­vīk­snes.

Sko­las un si­tu­āci­jas spies­ti, bi­jām uz pār­bau­dēm pie vis­da­žā­dā­ka­jiem spe­ci­ālis­tiem, kas vis­i kā viens at­bil­dē­ja - pui­ka ir pil­nī­gi ve­sels, bez jeb­kā­dām no­vir­zēm vai dia­gno­zēm (ne­ti­ka kon­sta­tē­ta arī hi­pe­rak­ti­vi­tā­te vai uz­ma­nī­bas de­fi­cī­ta sin­droms), arī iz­lu­ti­nāts viņš nav, jo, tā kā bēr­nus audzi­nu vie­na, man tam glu­ži vien­kār­ši nav ne lai­ka, ne ie­spē­ju. Gā­jām uz te­ra­pi­ju pie augst­as kla­ses klī­nis­kā psiho­lo­ga, kurš pēc da­žiem se­an­siem tei­ca - ne­re­dzu pro­blē­mas, kā­pēc jums par vel­ti nākt un nau­du tē­rēt? Ju­tos kā «starp di­vi pa­sau­lēm», jo vis­i drau­gi un spe­ci­ālis­ti ma­ni mie­ri­nā­ja, ka pui­ka ir nor­māls, ak­tīvs, zi­nāt­kārs bērns, bet sko­la mā­lē­ja šaus­mu ainas. Nei­ro­logs dzī­vi pa­da­rī­ja ne­daudz vieg­lā­ku, pa­sa­kot, ka mēs ne­esam vie­nī­gie - ik pa lai­kam at­nā­kot iz­mi­su­ši ve­cā­ki ar pil­nī­gi nor­mā­lu bēr­nu, ku­ru sko­las «spe­ci­ālis­ti» pa­zi­ņo­ju­ši par ne­rik­tī­gu esam, jo viņš vien­kār­ši ir ci­tāds un at­sa­kās ie­kļau­ties sis­tē­mā. Šo­brīd mans pui­ka mā­cās ne­daudz al­ter­na­tī­vā sko­lā, kur, lai gan arī šā­das tā­das pro­blē­mas ir, bet vei­do­jas la­ba ab­pu­sē­ja sa­dar­bī­ba ar sko­lu, arī at­bal­sta per­so­nāls te ir lie­lisks, īpa­ši psiho­lo­ģe, ku­ra ne­sen pa­vēs­tī­ja prie­ka zi­ņu - uz­sākts pē­tī­jums ar mēr­ķi pie­rā­dīt, ka šā­da ti­pa bēr­niem ir liels po­ten­ci­āls, ti­kai jā­prot ar vi­ņiem strā­dāt. Pēc iz­pē­tes pir­mo rei­zi tik­šot iz­strā­dā­ta arī me­to­di­ka. Kad sko­las psiho­lo­ģe jau­tā­ja, vai mēs esam ga­ta­vi pie­da­lī­ties pē­tī­ju­mā, līk­smi tei­cu - jā, pro­tams! Bei­dzot kaut kas ie­kus­tē­jies! Starp ci­tu, šā­da ti­pa bēr­niem gal­va strā­dā ļo­ti la­bi un in­te­lek­ta lī­me­nis ne­re­ti ir pat kriet­ni virs vi­dē­jā. Tur­klāt vi­ņu sprie­du­mi mēdz būt pār­stei­dzo­ši dzi­ļi, arī - ļo­ti as­prā­tī­gi, mums ne­ie­ras­ti, bet, dzi­ļāk pa­do­mā­jot, itin lo­ģis­ki. Tas ir labs prā­ta vin­gri­nā­jums arī pie­au­gu­ša­jiem. In­te­re­san­ti, ka as­tro­lo­ģe, pē­tot dē­la kar­ti, bil­da, ka mums ir cie­ša saik­ne - mēs esam viens ot­ra sko­lo­tā­ji.

In­te­re­san­ti, ka, uz­sā­kot mā­cī­bas pir­ma­jā kla­sē, pui­ka sa­šu­tis jau­tā­ja - tu ta­ču tei­ci, ka sko­lā būs jā­mā­cās! - Jā. - Kas tad tās par mā­cī­bām - mums vis­iem jā­sēž ne­kus­to­ties un klu­sē­jot, un sko­lo­tā­ja vi­su lai­ku kaut ko ru­nā! Par īs­tām mā­cī­bām tiek uz­ska­tī­ta pa­sau­les ak­tī­va un ie­in­te­re­sē­ta iz­zi­nā­ša­na. Kat­ru die­nu ir sim­tiem «kā­pēc», kas ne mir­kli ne­ap­sīkst. Kā dar­bo­jas vul­kāns? Kā tiek rai­dī­ti ra­dio­viļ­ņi? Kā­pēc pla­nē­tas kus­tas ap Sau­li? Arī, pro­tams, tā­di kā - kā­pēc es ne­va­ru maz­gāt kā­jas, ne­no­vel­kot bik­ses un tam­lī­dzī­gi... Bet bū­tis­ki ir uni­ver­sā­lie li­ku­mi, veids, kā ie­kār­to­ta pa­sau­le. Tas, ko mū­su pa­au­dze uz­ska­ta par mā­cī­ša­nos, ir tāds bla­ku­sas­pekts. Arī to no­vē­ro­ju - vis­as sko­las mā­cī­bas (bur­ti, va­lo­das, reiz­rē­ķins) tiek ap­gū­tas it kā ga­rām­ejot, ātr­i, ātr­i kā kaut kas maz­sva­rīgs, glu­ži kā mēs ga­rām­ejot no­trau­cam ne­re­dza­mus un ne­sva­rī­gus pu­tek­ļus no plauk­ta.

Uz­ska­tu, ka ta­ga­dē­jā iz­glī­tī­bas sis­tē­ma ir no­ve­co­ju­si un pē­dē­jais laiks pār­iet uz pil­nī­gi jaun­u ap­mā­cī­bas un sa­dar­bī­bas mo­de­li. Ga­lu ga­lā - šo­brīd skum­ji dzir­dēt, ka uz jau­tā­ju­mu «Ko jūs mā­cāt?» vai­rums sko­lo­tā­ju at­bild «Es mā­cu ma­te­mā­ti­ku, lat­vie­šu va­lo­du utt.», ne­vis - es mā­cu bēr­nus. «Ci­tā­die» bēr­ni ir, un vi­ņu kļūst ar­vien vai­rāk - ar to jā­rē­ķi­nās. Pa­gai­dām vēl vi­ņi pār­sva­rā tiek ig­no­rē­ti, rā­jot ve­cā­kus un klie­dzot uz bēr­niem, so­dot, kau­ni­not, mo­ra­li­zē­jot ar stan­dart­frā­zēm. Bet nu jau vīd ne­lie­li ce­rī­bu sta­ri­ņi - sa­prā­tī­gi psiho­lo­gi un pe­da­go­gi, jaun­i pē­tī­ju­mi, jaun­a ti­pa sko­li­ņas, ne­re­ti vei­do­tas pēc ve­cā­ku ie­ros­mes.»

Horoskopi

Katras zodiaka zīmes labklājības ideāls vēdiskajā astroloģijā atspoguļo dziļo savstarpējo saistību ar visumu un cilvēka dvēseles ceļu, kas palīdz ieraudzīt dzīvi kā plašu un daudzpusīgu ceļojumu uz piepildījumu un harmoniju. Katra zodiaka zīme meklē unikālu labklājības formu, kas ir saistīta ar tās garīgajiem uzdevumiem un dvēseles ceļu.

Svarīgākais