DZĪVES PIEREDZE. Mī­nus 50 ki­lo­gra­mi... un bez "brī­num­zā­lī­tēm"

© Jānis Pipars/F64 Photo Agency

Ar pa­rei­zu ēša­nas re­žī­mu, ve­se­lī­gu dzī­ves­vei­du, se­vis iz­zi­nā­ša­nu un sa­kār­to­ša­nu as­to­ņu de­vi­ņu mē­ne­šu lai­kā ie­spē­jams zau­dēt 50 ki­lo­gra­mus lie­kā sva­ra. Un tas nav stāsts par uz­mā­cī­gi rek­la­mē­tām «brī­num­zā­lēm», bet re­āla ser­ti­fi­cē­tas as­tro­lo­ģes Lin­das Kur­mis pie­re­dze.

As­tro­lo­ģe pasmaida: «La­bāk, lai viss garš­īgais ir ma­nā gar­de­ro­bē, ne ma­nā le­dus­ska­pī!» Lūk, vi­ņas stāsts un ie­tei­ku­mi:

Ap­ņem­ša­nās no jaun­ā ga­da

Trīs­des­mit ga­dus bi­ju res­na, bei­gās svē­ru 150. Pā­rāk il­gi ne­gri­bē­ju sa­prast pa­tie­sos ie­mes­lus ne­ko­rek­tai at­tiek­smei pret pa­šas ķer­me­ni.

Vis­pār es­mu pie­mērs tam, kā cil­vē­ki pa­ras­ti ne­da­ra. Dau­dziem ir ap­ņem­ša­nās no jaun­ā ga­da sākt jaun­u dzī­vi - beigt pī­pēt, at­teik­ties no al­ko­ho­la, kaut ko mai­nīt, ta­ču tas pa­liek ti­kai ap­ņem­ša­nās lī­me­nī. Ta­ču es tā iz­da­rī­ju. Togad ne­dē­ļu pirms Jaun­ga­da, saul­grie­žos, kad sā­kas lat­vis­kais Sau­les gads, pār­trau­cu ēst va­ka­ri­ņas. Pēc pulk­sten se­šiem va­ka­rā vairs ne­kā­das ie­ša­nas pie le­dus­skap­ja! Ma­nā as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē Mē­ness at­ro­das zem ho­ri­zon­ta, līdz ar to ēša­na va­ka­ros nav vē­la­ma. Kad pie­nā­ca 2. jan­vā­ra rīts, bi­ju ga­ta­va šo ap­ņem­ša­nos tur­pi­nāt. Es pa­ti to sau­cu «San­tja­go ceļš Eve­res­tā» vai «sal­die as­toņ­des­mi­tie».

Kat­ru die­nu plā­no­ju sa­vu dzī­vi un vei­do­ju die­nas­grā­ma­tu, ska­tī­jos as­tro­lo­ģis­kos as­pek­tus. Tā­dē­jā­di tu ie­pa­zīs­ti se­vi no jaun­a, kat­ru die­nu at­klāj kaut ko, un svars kļūst ar­vien ma­zāks. Dzī­vei ro­das jaun­as krā­sas, un tu sāc sev pa­tikt. Es ne­sā­ku ba­do­ties vai ne­pie­vēr­sos svai­gē­ša­nai, bet iz­pē­tī­ju sa­vu ho­ro­sko­pu.

Dzī­ves vie­tas un psiho­lo­ģis­kais at­balsts

Daudz ie­dves­mas smē­los grā­ma­tā «Sie­vie­tes, ku­ras skrien ar vil­kiem» - kā cil­vēks var ap­zi­nā­ties sa­vu sā­kot­ni un sa­gla­bāt sa­vu et­nis­ku­mu. Ša­jā ķer­me­nī es es­mu lat­vie­te. Vēl arī lie­lu ie­dves­mu man dod vie­ta, ku­rā es dzī­vo­ju. Ka­mēr «mē­tā­jos» pa īrē­tiem dzī­vok­ļiem, ne­bi­ja vie­tas at­bal­sta. Lie­lu at­bal­stu sniedz Dau­ga­va, ku­ru re­dzu pa lo­gu. Ma­nā ho­ro­sko­pā prak­tis­ki nav Ūdens sti­hi­jas un Sa­turns at­ro­das Ziv­ju zī­mē. Kas ir Sa­turns Zi­vīs lat­vie­šu sie­vie­tei? Dau­ga­va!

Mē­ness ma­nā kar­tē at­ro­das Dvī­ņos, es va­ru «pa­vil­kties» uz jeb­ko, gan svai­giem sa­lā­tiem, gan «Mc’Donald’s», va­ru grā­ma­tu plauk­tu aiz­pil­dīt ar vis­da­žā­dā­ko li­te­ra­tū­ru - vie­nā plauk­tā et­no­grā­fi­ja, nā­ka­ma­jā psiho­lo­ģi­ja un psiho­te­ra­pi­ja. Kas at­tie­cas uz pē­dē­jo - es­mu no­klau­sī­ju­sies gan­drīz vi­sas lek­ci­jas, kas in­ter­ne­tā bi­ja at­ro­da­mas lat­vie­šu, krie­vu, an­gļu, nor­vē­ģu va­lo­dā. Tas ir at­balsts, jo ce­ļā uz sva­ra no­me­ša­nu tu esi viens. Un - vis­pār jeb­ku­rā ar ve­se­lī­bu sais­tī­tā ce­ļā tu esi viens, ja vien ne­esi bērns, par ku­ru rū­pē­jas ve­cā­ki. Es šo ce­ļu lau­zu vie­na, ma­ni ne­ču­bi­nā­ja, un es es­mu uz­tre­nē­ju­si «vī­riš­ķo mus­ku­li» - jā, as­tro­lo­ģi­ja un ezo­tē­ri­ka ir vī­riš­ķās tē­mas. Bet caur to man daudz ir ie­dots.

Vien­kār­šī­ba un as­kē­tisms ēdien­kar­tē

Ma­na ēdien­kar­te ir vien­kār­ša un as­kē­tis­ka. Man ir ve­ran­da, ku­rā tiek sēts un stā­dīts - tas ap­vie­nots ar brī­niš­ķī­gu di­zai­nu, kā jau Sva­ru zī­mes sie­vie­tei - un iz­aug za­ļu­mi, dār­ze­ņi. Arī ap mā­ju pu­ķu do­bēs starp zie­diem ir kāds pē­ter­sī­lis, kā­da ru­ko­la. Viss ar mī­les­tī­bu ap­ču­bi­nāts. Da­žā­di kom­bi­nē­jot pa­šas audzē­to, es ra­du tās garš­as, kas tie­ši man ir va­ja­dzī­gas. Vis­pā­rē­jie pie­ņē­mu­mi ne­der. Pie­mē­ram, li­te­ra­tū­rā mi­nēts, ka at­bil­sto­ši ma­nai asins­gru­pai bū­tu jā­dzer za­ļā tē­ja, bet es to vien­kār­ši ciest ne­va­ru. Ta­jā, ko pat­la­ban da­ru, nav ne­kā vis­pā­rī­ga. Tas ir tie­ši man. Un tā ir ar vi­sām die­tām.

Ag­ri gu­lēt, ag­ri cel­ties

Va­ka­rā eju gu­lēt ap pulk­sten des­mi­tiem. Lai­kā no des­mi­tiem līdz div­pa­dsmi­tiem nak­tī strā­dā aug­ša­nas hor­mons, un tad pār­ti­ka la­bi pār­strā­dā­jas. Ce­ļos pēc piec­iem, ap se­šiem, pa­da­ru rī­ta dar­bi­ņus. Un no rī­ta iz­dze­ru ap­mē­ram lit­ru ūdens - tas ir tik, cik man va­ja­dzīgs. Pēc pa­mo­ša­nās ķer­me­nis jū­tas at­pū­ties un ļo­ti vē­las dzert. Ak­nu de­tok­si­kā­ci­ja ilgst līdz kā­diem pulk­sten des­mi­tiem, tā­pēc ne­va­jag tās «trau­mēt» ar ka­fi­ju. Dze­ru krā­na ūde­ni - ne­skrie­nu uz avo­tiem un ne­pēr­ku vei­ka­lā, jo es­mu pār­lie­ci­nā­ta, ka vie­ta, ku­rā es dzī­vo­ju, man dod vis­la­bā­ko ūde­ni. Kat­ra lat­vie­šu sie­vie­te sa­vā bū­tī­bā ir vār­do­tā­ja - pa­ņem krū­zī­ti, dzer un do­mā: «Vai, kāds labs ūden­tiņš!» Kad jū­tu, ka ķer­me­nis ir pa­mo­dies, ap pulk­sten as­to­ņiem, de­vi­ņiem, tad ēdu bro­kas­tis.

Kat­ram savs pa­doms

Brau­cot uz in­ter­vi­ju, do­mā­ju - vai bū­si ga­ta­va uz­klau­sīt, ka ne­kas nav tā, kā iz­ska­tās. Ru­na ir par «dār­ze­ņu as­tro­lo­ģi­ju» (mēs žur­nā­lā to mē­dzam dē­vēt par «pop­kul­tū­ras as­tro­lo­ģi­ju», vis­pā­rē­jas lie­tas, kas der ti­kai ie­dves­mai un pār­do­mām - G. K.). Stāsts, ka tad, kad ir dil­stošs Mē­ness, vi­siem viss dilst, ir blē­ņas. Var pat nākt klāt! No «dār­ze­ņu as­tro­lo­ģi­jas» der in­for­mā­ci­ja, kad sēt un stā­dīt, kad maz­gāt ve­ļu, kad skā­bēt kā­pos­tu. Bet viss pā­rē­jais ir in­di­vi­du­āli - kur un kā­dos stā­vok­ļos kar­tē at­ro­das Mē­ness, kā­da ir Ve­ne­ra. Līdz ar to īs­ti ne­var dot cil­vē­kam pa­do­mus, iz­ejot no sa­vas pie­re­dzes. Ir jā­ie­dzi­ļi­nās vi­ņa kar­tē. Tur­klāt sva­rī­ga ir rī­cī­ba. Var sē­dēt un me­di­tēt uz sva­ru, uz nau­du, uz veik­smi, uz lai­mi - vi­su die­nu, vi­su va­ka­ru, vi­su nak­ti. Tam nav jē­gas, ja tu ne­ko ne­da­ri. Rī­cī­ba pa­rā­dās pēc Ve­ne­ras - kā es jū­tos kā sie­vie­te. Pēc Mar­sa - kā es rī­ko­šos vai ne­rī­ko­šos, kā ma­ni ie­dzīs stū­rī vai - ar ko ma­ni tur jā­ie­dzen, lai es rī­ko­tos.

Sie­vie­tei pa­to­lo­ģis­kās ap­tau­ko­ša­nās pirm­ā pa­kā­pe sā­kas tad, kad vi­ņai ir vai­rāk par as­toņ­des­mit ki­lo­gra­miem. Līdz tam der uz­tu­ra spe­ci­ālis­ti, die­to­lo­gi, at­tī­rī­ša­nās, plāk­ste­ri. Dau­dziem cil­vē­kiem sva­ra pro­blē­mas sais­tās ar psiho­so­ma­ti­ku, kas iz­pau­žas kā «rī­ša­na». Res­nie cil­vē­ki ir ga­ta­vi iz­mē­ģi­nāt jeb­ko, un uz to bal­stās ve­se­la in­dus­tri­ja. Ārsts, pie ku­ra ir vērts aiziet, ir en­do­kri­no­logs. Pa­ras­ti pie vi­ņiem iet tad, kad jau ir pē­dē­jā sta­di­ja - vē­zis. Bi­ju vi­zī­tē, uz­zi­nā­ju no­de­rī­gas lie­tas, sa­lī­dzi­nā­ju ar as­tro­lo­ģis­ko kar­ti - jā! 80% no tā man de­rē­ja, 20% ne.

Ie­klau­sī­ties se­vī

Ja cil­vē­kam ir liels lie­kais svars, viņš ne­ko ne­grib, viņš ir kā vi­dus­lai­ku mas­kā, ne­ko ne­redz un ne­uz­ver. Ja me­di­ķi un psiho­te­ra­pei­ti zi­nā­tu as­tro­lo­ģi­ju, cil­vē­ce kļū­tu daudz ve­se­lā­ka, jo kar­tē ir pil­na in­for­mā­ci­ja.

Un tas, ko iz­da­rī­jis in­ter­nets, ir draus­mī­gi! Cil­vē­ku prā­tos ie­plu­di­nā­tas dau­dzas ne­īs­tas, ne­va­ja­dzī­gas lie­tas, jo ne­kas jau nav tā, kā iz­ska­tās. Svē­ta­jos rak­stos ir teikts, ka ķer­me­nis pats vi­su zi­na un māk­slī­ga at­tī­rī­ša­na nav ne­pie­cie­ša­ma. Kaut vai no­klau­sie­ties Pē­te­ra Kļa­vas lek­ci­jas, un būs skaidrs, ka daudz kas no­tiek pats no se­vis. Uz­ska­tu, ka se­vi mī­lēt nav at­ļaut ap­ēst kaut ko garš­īgu. As­kē­ze - lūk, pa­tie­sā se­vis mī­les­tī­ba!

Horoskopi

Zaļās koka čūskas gads būs pilns ar pārmaiņām un pārsteigumiem, kas ietekmēs mūsu dzīvi. Pēc astrologu un tarologu domām, mūs sagaida personīgās pārvērtības, un tiem, kas nebaidās pamest komforta zonu, liktenis var sagādāt negaidītas dāvanas.

Svarīgākais