Ceļš uz sevi – katram unikāls jeb esība šeit un tagad ir spēle

© F64 Photo Agency

Jogas pasniedzēja, aktrise un dziedātāja Baiba Kranāte ikvienam cilvēkam vēl izprast sevi un pasauli tajā daudzdimensionalitātē, kāda šodien kļuvusi pieejama apziņai.

Balstoties savās atziņās un pieredzē, Baiba uzrakstījusi grāmatu «Jaunās Zemes vārdnīcas», kurā viņa paskaidro, ar ko šis laikmets ir īpašs.

Vai tev ir savas pārdomas par saistību starp dzīvošanu jaunā, daudzdimensionālā realitātē un cilvēka pašizziņu?

Tās ir cieši saistītas lietas. Ja atzīstam, ka pastāv tikai viena vai divas patiesības, tas ir slikti, jo tādējādi sevi graujam. Dzīvošana duālismā, kur ir strikti nošķirts, kas ir pareizi un kas - nepareizi, vairs neizsmeļ realitātes uztveri. Savā grāmatā cita starpā rakstu par to, ka šī planēta ir maziņš punktiņš starp tūkstošiem galaktiku. Cik man skolotāji mācījuši un pati apjautusi, šeit esam nonākuši līdz spējai aptvert polaritāti, kurā viens aspekts paskaidro nākamo, un šāda rakstura saistība ir bezgalīga. Te pastāv dalījumi dienā un naktī, sievišķajā un vīrišķajā enerģijā, mātišķajā un tēvišķajā - bez šā principa mēs nevarētu nonākt uz Zemes. Dažādā savienošanās radīšanā ir nepieciešama, piemēram, saule un ūdens ir būtiski dzīvībai. Lotoss simbolizē dievišķo dzimšanu, jo dievs Brahma iznāk no lotosa, kas parādās no Višņu nabas, un pēc tam rada Visumu. Protams, ka it visā pastāv polaritāte, bet tas nav vecais dalījums, kas bija dualitātē. To var saprast tikai ar sirds apziņu. Polaritāte paver daudzas krāsas, un atklājas, ka nekas vairs nav viennozīmīgi uztverams. Es te gribu izstāstīt kādu piemēru. Man bija laime lidot desmit stundas no Stambulas uz Bostonu, sēžot blakus kvantu matemātiķim, solīdam kungam gados, kurš atgriezās no zinātniskās konferences Seulā. Mūsu saruna ceļa garumā man bija milzīga dāvana. Viņš man teica: «Tas taču ir tik vienkārši saprotami - katrā dimensijā ir vēl trīs dimensijas!» Un šis brīdis uz Zemes ir tas, kad ir pavērusies iespēja apzināties daudzās dimensijas gan sevī, gan globāli - visā esošajā. Spējas to aptvert agrāk piemita guru, kuri nodarbojās ar garīgām praksēm, bet šodien arī sevi izkopušajiem atklājas jaunas dimensijas. Starp citu, piecu un vairāku dimensiju realitāti vislabāk var redzēt un aptvert nevis pilsētā, bet dabā. Nevaru to vārdos aprakstīt, bet aicināt lasītājus pašus doties mežā. Viena no manām skolotājām Sīlija Fenna jau 2013. gadā teica: «Mežs ir izeja uz piekto dimensiju un augstāk.» Tur ieejot, var dzirdēt putnu skaņas, redzēt visdažādākās lapotnes, sajust smaržu paleti, novērot kukaiņu simtus, izbaudīt sūnu paklāju… Tā ir vesela galaktika, kurā viss sadzīvo un ir savstarpēji saistīts. Arī mēs esam tā visa daļa, būdami daudzdimensionālās galaktikas būtnes, tāpēc sevī vilkt viennozīmīgas robežas un dot sev kategoriskus vērtējumus mūsdienās vairs nav adekvāti.

Kādi tev šķiet piemērotākie mūsdienu cilvēka pašizziņas ceļi? Agrāk dominēja bioloģija, filozofija, psiholoģija, socioloģija…

Nekas neko neizslēdz, un daudzdimensionalitāte tieši nozīmē visu izziņas ceļu akceptēšanu, vienlaikus skaidri apzinoties, ka neviens no tiem atsevišķi nespēj aptvert realitātes bezgalību. Tiesa, kvantu fizika stipri vien ir pretrunā klasiskajai fizikai… Pretrunas bieži vien izrādās šķietamas, jo tieši daudzdimensionalitāte atklāj vīrišķā un sievišķā līdzsvaru, loģikas, eksakto zinātņu vienību ar intuitīvi apjaušamo, paredzamo, bet vēl nepierādīto. Lūk, pat Menedeļejeva tabula, kuras zinātniskumu un racionalitāti neviens neapšauba, viņam atklājās sapnī! Neesmu profesionāla astroloģe, bet izmantoju zināšanas par arhetipiskajām enerģijām, kādas rada planētas, zvaigznes, asteroīdi kā mūsu kaimiņi un draugi ceļojumā cauri Zemes dzīves laikam. Jūtu, ka cilvēkiem arvien vairāk ir atvērusies vēlēšanās apzināties saistību ar to visu un domāt kā planētas bērniem vai pat - galaktiskā līmenī. Esmu nonākusi pie secinājuma: lai noskaidrotu savu būtību un dzīves patiesības, ir jāmeditē par to, ka plusi ir turpat kur mīnusi un izaicinājumā ir lielākā iespēja, bet defekts ir pārveidojams efektā. Arī aizņemtam cilvēkam šādu meditāciju vajag ievīt savā ikdienā. Sevis apzināšanos iespējams trenēt pat sastrēgumā, kad sēdi mašīnā un vēro visu, kas notiek tagad un šeit. Vajag atbrīvoties, atslābināt muskuļus un sadzirdēt savu patieso es.

Patiesībā vērtīgākais un varenākais mūsu instruments ir prāts, kura trenēšana ļauj apzināti virzīt uzmanību tur, kur tas nepieciešams, nevis ļauties, lai pasaule to rausta, tostarp - ar dažādu reklāmu palīdzību, kas tiecas iedarboties uz mūsu maņām. Ja spējam ar prātu apzināties sevi, esam daudz mazāk pakļauti pasaules ietekmēm un turamies pie savas, nevis uzspiestas patērētāja identitātes. Viena no manām skolotājām, tolteku meistare (kurus dēvē par nagualiem, bet viņa pati sevi pieticīgi sauc par kouču) Sjūzena Grega bieži saka tā: «Visas emocijas nosaka prāts. Dzīve ir neitrāla. Pastāv zināma filtru sistēma, kas izriet no mūsu iepriekšējās pieredzes, parasti jau sāpīgiem pārdzīvojumiem. Šī pieredze ir kā filtrs, caur kuru skatāmies uz notikumiem un tos vērtējam.» Jaunajā laikmetā mēs arvien vairāk apzināmies, ka prāts ir tāds pats orgāns kā rokas un kājas - tas ir regulāri jātrenē un dots tikai tādēļ, lai mēs varētu normāli dzīvot. Šajos laikos mēs caur prātu spējam apgūt dzīves radīšanu un sevis apzināšanos daudzās dimensijās vienlaikus.

Vai tava pašizziņas vēsture ir kā augšup ejošs, pakāpenisks ceļš?

Man šis ceļš joprojām turpina atklāties. Esmu sapratusi, ka pašizziņa nav lineāra parādība, tā drīzāk ir kā sfēra, kurā viss ir saistīts un viens paskaidro otru. Tajā visā ir loģika. Absolūti viss vēl man nav atklājies, jo manī joprojām ir daudz no Baibas ego, šī cilvēciskā daļa, kas neļauj ieraudzīt visu simfoniju uzreiz. Atmodināta jau ir tikai apmēram desmitā daļa no Baibas, tāpēc pārējā simfonijas daļa man nav atklājusies, taču es to arvien vairāk nojaušu. Esmu atklājusi sev jaunu astroloģisku spēļmantiņu, runa ir par speciālu programmu, kas nosaka tos ģeogrāfiskos punktus, kuri cilvēkam iedod enerģiju. Katram tie ir citi, jo izriet no dzimšanas datiem. Viena no tādām vietām man ir Kuršu kāpas, kad esmu Nidā, kur tikos ar Sjūzenu Gregu viņas organizētajos tolteku semināros, vienmēr jūtos ārkārtīgi labi, burtiski ekstāzē. Šāda vieta man ir arī Sanktpēterburga, kur studēju aktiermākslu. Manī bija iekšēja vilkme mācīties tieši Krievijā, kaut vēl neko nezināju par šīm astroloģiski nosacītajām ģeogrāfiskajām līnijām. Sākotnēji sapņoju par Maskavu, taču lielāks spēks aizveda mani citur. Izcila Latvijas aktieru pedagoģe Lidija Stiebra, kura pati bija studējusi Pēterburgā, reiz mani aicināja turp aizbraukt viņai līdzi. Vēlāk šajā pilsētā iestājos Teātra, mūzikas un kino institūtā, turklāt kursā, kuru pasniedzēji dēvēja par izcilāko šīs augstskolas vēsturē. Astroloģiskā karte arī norāda, ka tieši Pēterburgā man ir karaliskā protekcija, kas darbojās caur lieliskiem, viediem pasniedzējiem. Šobrīd to izprotu ļoti labi.

Pašizziņa lielākoties saistās ar loģiskām, mērķtiecīgām darbībām, bet no tevis stāstītā izriet, ka tai par labu var nākt arī zināma ļaušanās situācijām, kuras cilvēkam atklāj viņa spējas, spēka punktus.

Taisnība. Es pati klasiskās jogas pamatus ilgāku laiku biju nolikusi malā un turēju sev blakus kā tādu mapīti, kuras saturu tu zini, bet katru dienu nepārlasi. Kā zināms, šajos pamatos pamatpakāpes ir ētiskie principi, kas sakrīt ar tematu, par kuru runājam. Es šeit domāju santosha jeb apmierinātību, ko uzdrošināšos te piesaukt kā sinonīmu jēdzienam «ļaušanās», proti, ja cilvēks ir apmierināts ar to, kur viņš atrodas. Katrā ziņā par šo sanskrita terminu ir vērts meditēt, nevis tikai pieņemt zināšanai, jo ir svarīgi apgūt sajūtu, ka ir labi, kurp tevi nes. Blakus šim jēdzienam ir otrs - tapas jeb disciplīna. Patiesībā viens otru labi paskaidro. Ļaušanās bez disciplīnas ved iekšējā anarhijā ar visām no tās izrietošām sekām. Šeit varētu runāt arī par sevišķā un vīrišķā principa līdzsvaru.

Kas tev šķiet vissvarīgākais no tā, kas cilvēkam par sevi būtu jāzina, jānoskaidro? Sieviešu žurnālos raksta galvenokārt par to, ka galvenokārt jānoskaidro sava rakstura iezīmes…

Teikšu tā: nevienam nevajadzētu noliegt to, kāds viņš ir. Piemēram, ja apzinies, ka esi ātri reaģējošs cilvēks, kurš ātri aizsvilstas, jo tev cauri plūst attiecīgas enerģijas, centies virzīt situācijas tā, lai nenokļūtu destrukciju vētrās. Jā, raksturs patiešām uzrāda, kādas enerģijas katrā dominē vai ir vāji izteiktas, savukārt to zināt ir labi. Teikšu tā - visvērtīgākā lieta izziņas ceļā ir interesēties pašam par sevi, jo tikai tā ved uz plašāku realitātes izpratni.

Arī man bijušas situācijas, kurās pārņēmušas šaubas, kāda rīcība attieksmē pret konkrētu cilvēku būt vispareizākā. Iegrimusi šādās pārdomās, izgāju uz balkona - zem klajas debess - un saņēmu atbildi: «Atbildes uz visiem jautājumiem ir tevī pašā. Tikmēr, kamēr meklēsi tās ārpasaulē, tu mocīsies un ne pie vienas atbildes nenonāksi.» Patiešām, ārpusē taču mēs raugāmies, kā tajā vai citā situācijā rīkojas citi, bet šādā ceļā nevaram noskaidrot, kā jārīkojas tieši mums. Turklāt manis šeit pieminētajā gadījumā man bija darīšana ar cilvēku, kurš pats bija pilns ar iekšēji neatrisinātiem jautājumiem, tāpēc saskarsme ar viņu bija īpaši sarežģīta. Sapratu, ka man viņam nekas nav jāskaidro, tikai jāpaskaidro šis algoritms: «Negaidi no manis neko, skaties pats sevī, un tur tu visu atradīsi!»

Bet kas jānoskaidro pašā sākumā, lai cilvēks nebūtu apmaldījies sevī?

Jāiepazīst savas enerģijas. Kā mēs varam lielās, arhetipiskās planētu enerģijas praktiski izmantot dzīvē? Mans astroloģijas skolotājs no Amerikas saka skaidri un gaiši: «Meditējiet par savu karti!» Es, piemēram, zinu, kādās astroloģiskās kartes mājās man ir attiecīgās planētas jeb enerģijas un kādas kombinācijas tās veido, taču joprojām turpinu skatīties uz tām, un katru reizi manī atklājas kas jauns šo kombināciju dziļākās būtības izpratnē.

Ne velti atzīts, ka dzimšanas jeb natālā karte ir katra cilvēka individuālā mandala.

Varu padalīties savās zināšanās. Piemēram, daudziem cilvēkiem septītajā jeb partneru mājā ir Neptūna enerģijas. Tādos gadījumos astrologi mēdz sacīt: «Uzmanies, tev var gadīties partneris alkoholiķis vai citādi atkarīgais!» Protams, ka tas patiešām var piepildīties, jo pastāv tendence savienoties ar mistiskiem partneriem, kuri zemākajā līmenī var būt alkoholiķi vai narkomāni, taču augstākajā - garīgie skolotāji. Kādā brīdī sapratu, ka ne jau partneros, bet pašā cilvēkā ir šī Neptūna enerģijas radītā vilkme, alkas, kosmiskie standarti, kas nosaka vēlmi piedzīvot mistisko, ko viņš pat nevar vārdos definēt.

Līdzīgi var aplūkot arī citus aspektus horoskopā. Piemēram, Urāns nosaka jauno enerģiju plūsmu, iepriekš negaidīto. Tā atrašanās otrajā jeb vērtību mājā, kas atbild par mūsu resursiem, pašnovērtējumu un pašapziņu, nosaka ne tikai naudas, bet arī iekšējo resursu izvērtēšanu, savu augstāko vērtību apzināšanos. Kad domāju par cenu, kādu cilvēkiem lūgt savā studijā, apzinos, ka tā saistīta ar šo cilvēku izpratni jaunā laikmeta kontekstā - vai viņi izvērtējuši, kam un cik no sevis atdot par to vai citu pakalpojumu, jo tas taču ietekmēs viņu pašu dzīvi nākotnē. Tā vairs nav mana, bet viņu pašu lieta un lēmums. Par vienu un to pašu summu var aiziet uz kino, apēst popkornu, pasēdēt restorānā, bet var arī apmeklēt izzinošas jogas nodarbības…

Par to, ko pašam darīt, ir jātiek pie iekšējas skaidrības. Piemēra dēļ varu izstāstīt par kādu gadījumu no savas dzīves. Ļoti gribēju aizbraukt uz kādu lielu starptautisku semināru, bet naudas plūsma tik liela tobrīd nebija. Tiesa, man bija zināmi ietaupījumi. Galvā pārcilāju: braukt vai nebraukt, braukt vai nebraukt?... Ņēmu talkā klasisku algoritmu, proti, sekoju principam: tev ir jādara tas, ko tava dvēsele grib. Un dvēsele gavilēdama atzinās, ka viņa vēlas doties uz semināru. Tad vienkārši gāju, nopirku aviobiļeti, apmaksāju dzīvošanu ceļojuma laikā, atlīdzību par meistarklasi. Rezultātā es šajā pasākumā ārkārtīgi daudz ieguvu savai dvēselei un zināšanu krājumam, turklāt atceļā Kijevas lidostā aizturēja mūsu lidojumu, par ko kompensācijā saņēmu vairāk naudas nekā biju samaksājusi par visu ceļu kopumā. Esmu sapratusi, ka arī dvēseles izziņā jāpieturas pie kosmiskiem likumiem, no kuriem viens skan: «Dari, kā dvēsele liek!» Un otrs: «Interesējies par sevi! Visas atbildes ir tevī.» Jā,

šīs atbildes var nepatikt, tās reizēm pavēsta, ka pats pie daudz kā esi vainīgs, taču tās jebkurā gadījumā palīdz sevi izprast.

Vai te neslēpjas viens no pašizziņas ceļa sarežģījumiem, proti, mēs katrs esam tik unikāls un atrodamies vienreizējā apstākļu kombinācijā, ka nekādi universāli priekšraksti, klišejas un testi nepalīdz? Mums katram jāiet dziļi individuāls ceļš. Reliģijas un garīgie skolotāji savus sekotājus mēdz sasaistīt ar savu pieredzi, iedabūt viņus kopīgos rāmjos, bet tas taču nedarbojas! Kā paskaidrot skolēnam pašizziņas ceļu, neizmantojot pašam savu personīgo pieredzi - lūk, izaicinājums!

Teikšu tā: manā mājaslapā jau ilgus gadus ir uzrakstīts: «Mans uzdevums ir parādīt, ka ikvienam ir sava personīgā saikne ar Avotu, Radītāju, Dievu. Atmodināt cilvēkā zināšanas arī par sevi kā Radītāju un noticēt tam.» Apzinos vēl vienu no kosmiskajām patiesībām, pie kuras turos, proti, ja mēs cilvēkam kaut ko mācām, tad atveram viņā pašā esošo, jo neko citu nemaz nevaram. Tas ir kā algoritms, kas saprotams ikvienam, kurš apzinās, ka katram no mums ir tikai sava unikāla astroloģiskā karte. Tas ir gluži tāpat kā ar pirkstu nospiedumiem. Īpaši šajos laikos ikvienam vajadzētu apzināties šo patiesību, kas ir pašizziņas pamatā.

Tātad nav nevienas tādas visiem kopīgas atslēgas, ko kāds skolotājs varētu iedot savam skolēnam, lai viņš ar to spētu atslēgt sevi, savu prātu?

Savā daudzus desmitus gadu ilgajā jogas pasniedzējas praksē esmu pārliecinājusies, ka ir zināms instrumentārijs, ko katrs var izmantot sevis trenēšanā, lai vēlāk spētu atslēgt savu prātu un ar to darboties. Tās ir kā gammas, kuras mūziķis spēlē, lai apgūtu instrumentu un vēlāk spētu radīt melodiju. Tie ir klasiski algoritmi. Redzi, tev arī bija jāiemācās burti, lai varētu pierakstīt, ko es runāju, un cits to spētu izlasīt. Tiktāl varam runāt par atslēgām, kuras skolotājs var nodot savam skolēnam, tāpēc ir jāgodā tie, kurus latviski dēvē senvārdā - par vecajiem. Šie vecajie prot iemācīt ikdienā spēlēt gammas, jo tikai pēc to apguves sākas patiesā brīvība.

Kāpēc, tavuprāt, dzīvei krēslainās ilūzijās piemīt tāds magnētisms, ka cilvēki izvēlas to nepamest un nedodas drosmīgi pretī patiesības vienkāršībai? Tas, protams, attiecas arī uz sevis izziņu.

Tāpēc, ka vieta, kurā mēs pamatā dzīvojam, ir radīta kā ilūzija. Dvēsele no jebkuras citas galaktikas daudzu un dažādu iemeslu dēļ šeit atnāk ar lēmumu piedzīvot Zemi, tātad savā ziņā esam parakstījuši līgumu padzīvot ilūzijā. Tas ir pats pirmais Zemes plāna līmenis, kas daudz ko paskaidro. Tikai tas, kurš pēc zināmiem brīdinājumiem, pamošanās aicinājumiem mēģina saprast, ka dzīvo ilūzijā, sāk no tās tiekties laukā slāni pa slānim.

Vai tam ir kāda saistība ar daudzu reliģiju aicinājumu cilvēkam izzināt sevi, lai pēc tam no sevis atteiktos un pilnībā sevi izdzēstu?

Katrā ziņā es šobrīd nemēģinu sevi izdzēst. Tā ir slidena pozīcija. Pastāv filozofisks virziens advaita, taču principā doktrīnas, kas visu formās esošo realitāti apraksta kā ilūziju, tomēr ir cilvēku radītas. Tās paziņo, ka patiesībā nekas nepastāv, un esmu dzirdējusi dažādas prakses piekopjošu vīriešu, manuprāt, izkropļoto skatījumu, ka nekā taču patiesībā nav, līdz ar to vispār nav jāstrādā, nav jāgādā par bērniem. Nepiekrītu. Šajā koordinātu sistēmā, kurā pastāv Zeme, arī ar ilūziju ir jārēķinās. Teikšu kā aktrise: es labi saprotu, ka esība šeit un tagad ir spēle. Te iespējama lomu rotaļa, kas rezultātā ļauj piedzīvot atskārsmi, ka patiesībā ikviens no mums ir balta lapa. Šī atklāsme pie manis atnāca negaidīti, starp citu, mazgājoties dušā. Aptvēru, ka iepriekšējā dienā par savām attiecībām ar kādu vīrieti domāju vienu un attiecīgi pārdzīvoju noteiktas jūtas, bet šodien domāju un jūtu pavisam ko citu, taču abos gadījumos tā šķita absolūta patiesība. Godīgi sev jautāju: bet kura tad esmu es pati - tā, kura domāja un juta tā, kā to darīju vakar, vai tā, kura domā un jūt tā, kā pašlaik?! Gadījās, ka tajā laikā manā studijā viesojās dzen mūks, kuram izstāstīju situāciju un savu rezumējošo secinājumu: «Tātad - es esmu tukša, balta lapa, bet visa dzīve ir tikai uzslāņojumi uz tās, kas rodas un pazūd…» Mūkam ļoti patika manis sacītais, un viņš piezīmēja: «Tieši tā, un ar laiku tu sapratīsi, cik neiedomājami plāna lapa ir cilvēks, tāds zīdpapīriņš.»

Svarīgākais