Jānis Reinis: Izlīdis no pagrīdes ar alkām strādāt

© Vakara Ziņas

Aktieris Jānis Reinis kādu laika sprīdi bija nogājis it kā pagrīdē, bet nu jau atkal radoši strādā. Tagad gan kā brīvais mākslinieks. 13. jūnijā kultūras pilī «Ziemeļblāzma» ar viņa līdzdalību pirmizrādi piedzīvos režisores Kristīnes Klētnieces iestudētā luga «Kauja četrās sienās». Tas būs stāsts par mūžsenajām laulāto attiecībām, ko izspēlēt līdzēs arī pati režisore un aktrise Dace Makovska.

Savā būtībā perfekcionists

«Es tagad esmu brīvmākslinieks – biju tā kā aizgājis pagrīdē no tīrās aktiera profesijas, kaut ko darīju, bet minimāli,» sarunā ar »VZ« atklāj aktieris Jānis Reinis un ne bez lepnuma teic, ka tagad gan ir atpakaļ sliedēs. «Mana aktiera godkāre ir sen jau paēdusi, bet gribas arvien kaut ko vēl vairāk. Man ir mani gadi, un es nezinu, cik ilgi vēl būšu sociāli aktīvs. Drīz iestāsies tā sauktais miega stāvoklis, kad neko negribēsies. Citam tas iestājas 40 gados, citam 50, 70 vai 80 gados. Citam vispār neiestājas. Līdz ar to es sajūtu, ka tā laika ir palicis maz. Alkaini gribas strādāt… Tagad man ir darbs, un pavasara pusē pat drusciņ iznāca tā kā sastrēgums. «Austrumu robežā» uzvedām bērnu ludziņu, kuras autors ir Aldis Linē. Pirmizrāde bija 8. aprīlī. Tā ir pasaku ludziņa, domāta izbraukumiem. Man tajā ir fantastiska loma – Gailis. Tas ir humorīgs, drusciņ pamācošs pasākums.» Jānis Reinis teic, ka savā lomā meklē nianses, kas patiktu arī vecākiem, kuri pavadīs bērnus. «Vēl spēlēju Hamilkāra kungu, ja nemaldos, jau trešo sezonu, gan Rīgā, gan izbraukumos. Tad ir «Pepija Garzeķe» un vēl citas ludziņas. Nupat kā pirmizrādi piedzīvoja «Mīlestība līdz prāta zudumam jeb Pilnīgs sviests» un «Sieviņa uz stundu jeb Kafija diviem». Vēl ir šādas tādas iestrādes, bet kopumā vasara būs sabalansēta. Zināt, es nešķiroju, bet cenšos savu darbu darīt pēc iespējas labāk. Būtībā esmu perfekcionists. Vienalga, kas tas ir par darbu, arī sadzīves darbi utt. Man ļoti gribas izdarīt visu pēc iespējas labāk.»

Ar jokiem latviešiem švaki

Aktieris gan atzīst, ka latviešu aktieru darbu ierobežo minimālās finansiālās iespējas. ««Anekdošu šovā» mums ir tāda riktīgi draudzīga brigāde, bet es ar skaudību skatos uz Krievijas «Naša Raša» un citām komandām – man patīk. Viņiem tur ir trīs kameras, un nezin kur viņi izrauj vēl ceturto, piekto. Viņiem ir scenārijs, laiks, nauda, mums ir tā – aktierim ir kaudze ar anekdotēm un viņš, nabags, kamēr tiek filmēts, pats tur arī mikrofonu.» «Mēs vēl joprojām lepojamies ar «Sirdsmīļo Moniku». Tas bija ļoti skaists laiks. Mēs filmējām trīs sezonas. Man ļoti patika arī tas formāts, ka katrai sērijai bija savs stāstiņš. Seriālam bija plaša auditorija, sākot ar maziem bērniem un beidzot ar veciem cilvēkiem. Mums nāca pateicības vēstules uz LNT studiju,» pasmaida Jānis un izstāsta kādu kuriozu. «Reiz Mirdzai Martinsonei atnāca vēstule no vienas pateicīgas māmiņas, kurai bija sešus mēnešus vecs bērns – viņa varēja bērniņu ielikt gultā tikai vienā gadījumā – ja rādīja «Sirdsmīļo Moniku».»

Ciena skarbu humoru

Humors Jāņa Reiņa dzīvē neesot sveša lieta. «Humora ir bijis pietiekami daudz – gan melnais, gan baltais, gan skarbais. Esmu liels humora cienītājs,» optimistiski teic aktieris un atklāj, ka ar gadiem jo vairāk patīkot tā sauktais «smagais humors». «Taču ir jāievēro tā smalkā robeža, lai otru neaizvainotu, neapvainotu ar kādu muļķīgu jokošanu. Ir izjokošanas, kurām pazūd normāla robeža – notiek neapzināta sevis izcelšana, otra nostādīšana zemākā pozīcijā. Šādi joki man nepatīk. Šis humors robežojas ar cinismu, un tā ir viena no īpašībām, kura man ļoti, ļoti nepatīk.» Jānim arī nepatīkot 1. aprīļa joki. «Tie parasti bāzējas uz to, lai otru aizvainotu,» ir pārliecināts aktieris. Lai nekļūtu par ciniķi, esot svarīgi saglabāt radošumu, kas, strādājot šajā profesijā, nemaz nav tik viegli. «Brīvmāksliniekam būt ir grūti – tev ir jādomā, vairāk jāgrozās, pakaļa jākustina. Bet to visu kompensē tas, ka esi brīvs, ka tev ir iespēja pašam noteikt savu dzīvi… Es neapskaužu štata aktierus. Tas ir diendienā rutīnas darbs, un ir ārkārtīgi grūti saglabāt radošo dzirksti. Teātris tomēr ir dzīva māksla, un tai jābūt ar radošu dzirksti. Parasti nodzītus zirgus nošauj – es nezinu, ko dara ar nodzītiem aktieriem. Viņi kļūst neradoši, neinteresanti, nīgri. Cits aizraujas ar alkoholu, narkotikām un sazin ko vēl,» secina aktieris, kurš pats šajā ziņā neesot bez grēka.

Ražīgākā – rīta puse

Lūgts pastāstīt par savu ikdienu, rutinēto pusi, Jānis teic, ka viņa aktīvākais dienas posms ir rīta puse. «Jau no pieciem rītā esmu enerģisks. Mācīties lomu tekstus varu tikai rīta cēlienos. Pēdējos 20 gados es arī pieturos pie šā principa – no agra rīta kafijas krūze, cigarete zobos, un aiziet!» pasmej aktieris un teic, ka, «sākot ar pēcpusdienu, es varu kalt, cik gribu, man vienalga nekas nepaliek prātā; vakarpusē neko labu nevaru sadarīt – tās ir mocības, un tad ir bezjēdzīgi kaut ko darīt.» Ko dara brīvajā laikā? «Man patīk būt pie dabas. Esmu diezgan daudz arī ceļojis apkārt. Man ir 53 gadi, un visskaistākā, vismīļākā vieta, kas man ir, tā ir mana mazā dzimtā zeme. Esmu bijis visur, un man ir arī tāda izjūta, ka nekur neesmu bijis. Es ļoti gribētu paceļot pa Latviju. Beidzot gribu aizbraukt uz Latgali. Gribu aizbraukt gan pie aizsaulē aizgājušajiem radiņiem, gan pie dzīvajiem. Bez stresa, bez steigas, jo parasti ir steiga. Noteikti pāris reižu gribu aizšaut pa upi, nobraukt ar laivām.» Jānim Reinim ļoti patīk arī pastaigas gar jūru. Bieži iznākot iet vienam. «Mugursoma, telts, pārtika, un es aizeju. Mobilo izslēdzu, tad zinu, ka mani neviens netraucēs. Dzirdu tikai jūras šalkas. Ļoti labi atpūšos. Tajā laikā varu visu ko pārdomāt, izdomāt, tevi netraucē nekas… Es nopirku skaistu Ievas Dāboliņas dzejas grāmatu «Lieta LR2» – visiem iesaku to izlasīt! To izdeva decembrī, bet es tikai februāra sākumā to uzgāju. Ļoti gribētu ar autori iepazīties un kaut ko uztaisīt kopā ar viņu. Tā ir asa sociāla dzeja, tur pavīd arī melnais humors. Ļoti vienkāršiem, skaistiem, precīziem vārdiem. Tā nav smaga dzeja, bet tāda viegla, ironiska. Tā tevi uzreiz paņem. Kā [Ieva] Akuratere savulaik dziedāja savas dziesmas: «Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai...» Tā dzeja ir ārkārtīgi uzrunājoša. Tāda, ko runāt Kongresu namā.».

Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.

Svarīgākais