«Ja nu ir kāds joks, tad tā ir visa mana dzīve – no bērnības līdz pat šim brīdim. Tas viss ir viens liels, liels joks! Un lielākais humors ir tajā, ka es vispār vēl esmu dzīvs!» saka tautā mīlētais teātra un kino aktieris Andris Bērziņš.
Kopā ar saviem teātra kolēģiem, populārajiem aktieriem Edgaru Pujātu un Imantu Stradu viņi šoruden apvienojušies jestrā koncertprogrammā «Nerātnie joki un dziesmas».
Kā sola mākslinieki, koncertos netrūks ne nerātnu joku iz dzīves, ne sarunu ar publiku. Tie būs koncerti labam garastāvoklim, un to muzikālajai daļai kungi izvēlējušies labi zināmo «Dziesmu par zaķiem» (no kinofilmas «Briljantu roka»), sirsnīgo dziesmiņu «Ak, Trīnīt, manu sirdspuķīt», kuru savulaik izpildīja leģendārais aktieris Ēvalds Valters, «Kur ir mana lidmašīna» no grupas «Prāta vētra» repertuāra, dziesmas no «Čikāgas piecīšu» daiļrades, dziesmu «Nauda» no brāļu Laivinieku repertuāra un citus jautrus skaņdarbus no Edgara Liepiņa, Andreja Lihtenberga, Ojāra Grīnberga un Viktora Lapčenoka repertuāra. Par koncertu muzikālo pavadījumu gādās grupa «ARMaestro» Anatolija Livčas vadībā.
«Taisīt traģēdijas, drāmas un vienkārši sadzīviskas izrādes, filmas vai koncertus nav nekā sarežģīta. Visgrūtākais ir komēdijžanrs, bet mums viss izdosies -, jo mums ir super meistaru un komiķu dziesmas, karikatūras un anekdotes! Un, protams, komanda!» saka Andris Bērziņš.
Viņš apsola, ka joku, kas «zemāk par jostasvietu», nebūs!
Koncerti «Nerātnie joki un dziesmas» šogad notiks: 30. oktobrī plkst.19.00 Talsu tautas namā, 2. novembrī plkst.19.00 Rojas kultūras centrā, 14. novembrī plkst.19.00 Rīgas Latviešu biedrības namā un 30. novembrī plkst.19.00 Liepājas Latviešu biedrības namā.
Mākslinieki ar šo programmu pie saviem klausītājiem dosies arī 2025. gada februārī un martā.
«Visa dzīve ir humora, joku un pārpratumu pilna - vai tas būtu saistīts ar dakteriem, sievietēm vai naudu.
Mūsdienu pasaule ir tā iekārtota, ka izdzīvot var tikai jokojot,» uzskata Andris Bērziņš.
Viņš dzīvi mēģina tvert kā izrādi teātrī, humora pilnu, un saka, ka lielākais humors ir tajā, ka viņš vēl vispār ir dzīvs. Taujāts, ko tad tas nozīmē, aktieris tin lika ratu atpakaļ līdz bērnībai.
«Mana pirmā satikšanās ar ļoti nopietno būtni, ko sauc par nāvīti, notika jau dziļā bērnībā. Es to, protams, neatceros, jo biju maziņš - man bija pieci gadi. Man to vēlāk atstāstīja. Tas bija 1957. gadā, kad precējās mana tēva māsīca. Parasti jau mazus bērnus uz kāzām līdzi neņēma, bet, tā kā mana māte tolaik bija aizņemta ar mana jaunākā brāļa gaidīšanu, tēvs mani paņēma līdzi. Kāzas notika pie Ungura ezera, un fotografēties visi kāzinieki devās uz Ureles pilskalnu. Nākot no tā lejā, es esot skrējis visiem pa priekšu un «pilnā hodā» iemaucies… spaiņa lieluma lapseņu pūznī. Lapseņu pūznī! Varat iedomāties, kas notika?
Lapsenes mani tā sakodušas, ka es dažu minūšu laikā esot uzpampis pusotru reizi lielāks,» stāsta Andris Bērziņš. Viņa dzīvību izglāba tikai tas, ka bija kāzas -, ka bija sagādāts pietiekoši liels alkohola daudzums…
«Jo kāda «ātrā palīdzība» 1957. gadā?! Ja bērns izdzīvoja - labi, ja neizdzīvoja, tad neizdzīvoja… Mani esot aplējuši ar šņabi, ienesuši vēsā telpā, satinuši palagā, ko arī aplējuši ar šņabi un ik pa laikam gājuši skatīties, vai puika vēl dzīvs… Ziniet, šņabis ir baigā lieta - zināmās reizēs, pareizās devās un īstajos brīžos, kāds bija arī šis. Man jāsaka šņabim paldies, jo - es izdzīvoju!» uzsver aktieris.
Andris Bērziņš stāsta, ka arī nākamā reize, kas varējusi beigties letāli, bija bērnībā. «Es esmu dzimis un līdz sešpadsmit gadu vecumam dzīvojis skaistākajā vietā Latvijā - Lejaslīgatnē pie Gaujas. Tā nav vienkārša vieta - tā ir viena no bīstamākajām vietām, jo turpat līdzās bija Gauja… Un tie bija citi laiki - 50., 60. gadi.
Mums nebija aukļu un pieskatītāju «priekšā un pakaļā», mēs, visi bērni, tur augām savā vaļā, brīvā dabā.
Un tas bija skaisti!» aktieris atminas, sakot, ka, protams, vairākas reizes arī slīcis Gaujā, bet Gaujā slīkt - tas esot «normāli».
«Mani vecāki strādāja Līgatnes papīrfabrikā, un netālu no tās vārtiem divreiz nedēļā veda saldējumu. Reiz biju devies turp pēc saldējuma un gāju, to ēzdams, ka nepamanīju, ka man atpakaļgaitā brauc virsū smagā automašīna «ZIL» ar smilšu kravu. Attapos, kad man priekšā jau bija borts… Šai negadījumā gāja bojā vecmāmiņas dāvinātais tēta «Ērenpreiss» velosipēds un man tika salauzta kāja. Tas, ka tiku cauri ar tik niecīgiem miesas bojājumiem, ir brīnums, jo, kad šoferis mani ieraudzīja, viņam, velkot mani ārā, ļoti trīcēja rokas... Viņš arī pats apdedzināja roku pret karsto izpūtēju,» aktieris dalās bērnības atmiņās, secinot, ka tas tiešām beidzās neticami laimīgi.
Trešais gadījums ar laimīgām beigām bija jau vēlāk, kad Andris dienēja padomju armijā. «Es dienēju diezgan miermīlīgos apstākļos - biju radists. Bet, kad armijā iesauca jaunos, viņiem lika darīt visādas jocīgas un stulbas lietas. Toreiz paralēli notika šaušanas apmācības, un mūs, jaunos, nolika uz taciņas, lai neiemaldamies šaušanas zonā. Bet, kad lejā atskanēja kārtīga zalve, lodes nošvīkstēja man gar ausīm tā, ka nokritu četrāpus.
Diezgan lielu gabalu veicu četrāpus, lai nokļūtu drošākā vietā… Četrāpus, bet - dzīvs!»
Ar Andri Bērziņu saistīta arī viena no smagākajām traumām latviešu teātru vēsturē - 1979. gadā Dailes teātra izrādē «Sapnis vasaras naktī» pārtrūka virve, kurā aktieris «plivinājās» virs skatuves, un viņš nokrita uz pēcpuses no apmēram četru metru augstuma.
«Nekas briesmīgs jau nebija, es tikai bišķiņ samaitāju savu mugurkaulu,» viņš saka, piebilstot, ka kritiena dēļ vajadzēja pusotru mēnesi nekustīgi gulēt slimnīcā.
«Vēl es esmu «piedalījies» kādās četrās autoavārijās. Tās gan īpaši neņemu galvā, jo pusē no tām pats biju vainīgs. Protams, tas nav sevišķi forši, kad pats esi pie stūres, bet, ja tu tiec vests un notiek avārija, tas atstāj milzu iespaidu uz psihi -, jo tava līdzdalība ir absolūti nekāda, bet tu esi šī «pasākuma» upuris.
Bet - es esmu dzīvs, sveiks un vesels! Nekādas smagas traumas nav bijušas, tikai spranda un mugura cietusi. Mugura, kā jau visiem normāliem cilvēkiem, ir daudz cietusi…» aktieris nosaka.
«Bet viena avārija, no kuras tikām cauri sveikā, man, protams, jāizstāsta, jo tā bija īpaša avārija. Tā bija 1984. gada ziema, kad mēs, trīs pārstāvji no «Mūžīgā unisona» - Varis Vētra, Jānis Paukštello un es - braucām mājās no Grāmatu draugu biedrības pasākuma ar jauno mikroautobusu «Latvija». Šoferis bija krieviņš, visu ceļu nervozēja, jo sieva bija tikko dzemdējusi, un viņš gribēja ātrāk nokļūt mājās. Bet stāsts ir par to, ka mēs «uz simtiņu» normāli izbraucām cauri visai Latvijai un tad jau tepat pie Rīgas, braucot augšā uz Garkalnes viadukta, mašīna pēkšņi saslīdēja, atsitās mazliet pa kreisi un aizgāja «pilnā hodā» tur, kur jau redzami priežu gali… Mēs bijām pašā augšā, virs dzelzceļa. Un, paldies Dievam, ka mašīna iegāja metāla nožogojumā nevis ar «purnu», bet mazliet ar sānu. Tas mūs noturēja. Tad mašīnu atmeta drusciņ atpakaļ, mēs iestrēgām vēl vienā apmalē… Tad viss apklusa, un mēs dzirdējām tikai, kā no pārsistās degvielas bākas bļurkšķinās ārā benzīns.
Mēs klusi izkāpām ārā, nevienam nebija ne skrambiņas, un mēs visi vienlaikus paskatījāmies debesīs…
Un pēc tam mēs devāmies uz mājām pie Paukštello un to kārtīgi atzīmējām.»
«Un tad pienāca mana 60 gadu jubileja. Es teātrī neesmu vienīgais, kurš pirmizrādē vai kādā jubilejas reizē iedzer kādu mazu «čarkiņu». Un neesmu vienīgais, kuram pēkšņi vienā brīdī ir «pazudusi sajēga», «pārtrūkusi filma». Bet, iedomājieties, manā 60 gadu jubilejā, es pēkšņi «tiku izslēgts»… uz nedēļu!
Tā bija viena glāze ar nezināmu vielu, kā rezultātā tiku pataisīts par dārzeni. Iespējams, gaidīja, ka sirds neizturēs un es atdošu galus…» domā aktieris.
«Ir taču visādas «zālītes», ko vajadzīgiem un nevajadzīgiem cilvēkiem kādā brīdī piepilina, lai viņus pārvērstu «gurķī». Bet, pateicoties savam mīļumam, savai Inesītei, es no šī gadījuma tiku veiksmīgi izglābts. Ja viņa mani nebūtu «nolaupījusi», nezinu, kā vēl viss būtu beidzies… Inesīte sajuta, ka enerģētiski ar mani notika kaut kas pilnīgi nepareizs. Arī mani draugi, kuri mani tai laikā redzēja, vēlāk teica, ka tas neesot bijis es…» stāsta Andris Bērziņš.
«Parasti jau vīrieši zog meitenes, bet šis bija unikāls gadījums - mani, vīrieti, no mājām nozaga sieviete…
Un, paldies Dievam, 2012. gads no traumu un visādu ārprātu viedokļa man ir pēdējais.»
Andris Bērziņš domā, ka viņam izdzīvot palīdzējis tas, ka jau pamostoties viņš smaida un dzied. «Ejiet ar dziesmu pa dzīvi! Smaidiet, dziediet, jokojiet un uztveriet šo pasauli kā lielu komēdiju, jo citādāk dzīve būs tā, kas pasmiesies par jums.
Lai smieklu krunciņas vairo jūsu skaistumu, un lai humors atjauno veselību!» aktieris vēl saviem skatītājiem.
«Un vispār - es esmu ne tāds, kā visi citi!» saka talantīgais skatuves mākslinieks. «Jo es varu gan saraudināt, gan sasmīdināt, es varu notēlot gan mīlētāju, gan bandītu. Jā, es to varu un man patīk to darīt!»
Viņš stāsta, ka sevis paša raksturojums «ne tāds, kā visi citi» viņam pavisam nejauši noformulējās 2008. gadā, kad režisore Anita Sproģe Dailes teātrī iestudēja izrādi ar šādu nosaukumu.
«Tā ir krievu rakstnieka, dramaturga un scenārista Alekseja Slapovska luga, kurā spēlēja Ligita Skujiņa, Esmeralda Ermale, Lidija Pupure, Ilze Vazdika un lēni mirstošais Andris Makovskis (1966-2009). Kad viņam vairs nebija ne spēka, ne varēšanas, man pēkšņi piezvanīja, vai es varētu «ielēkt» šai lomā. Es varēju, man laiks bija. Izlasīju ludziņu, man tā likās amizanta, jo viss traģikomiskais, kur svaru kausi šūpojas augšā un lejā, ir interesants.
Un beigās arī sanāca forša izrāde,» aktieris to atceras ar gandarījumu, sakot, ka lugas autors ir uztvēris ko tādu, kas precīzi sasaucas ar viņa pasaules izjūtu un uztveri.
«Es tiešām esmu savādāks, atšķirīgs no daudziem citiem. Un, paldies Dievam, ka tā, jo ne tikai teātrī, bet vispār mākslā ir jābūt individuālam, oriģinālam, ne ar ko nesajaucamam.
Jā, es esmu ne tāds, kā citi, jo - es esmu baigi talantīgais! Joks. Nu, tu jau zini, ka katrā jokā ir maziņš joks,» aktieris nosmej un saka paldies Dieviņam par divām lietām.
Par gēniem, ko mantojis no vecākiem, jo gēni viņam esot forši, un saviem pedagogiem, ar kuriem aktierim ļoti paveicies.
«Kad pieminu pedagogus, man vienmēr ir mazlietiņ skumji. Iedomājieties, no trim studijām, ko vadīja Arnolds Liniņš un Aina Matīsa, laikam neviena, izņemot mani, vairs nav aktīvajā apritē. Ir gan - Juris Žagars. Bet mēs, Dailes teātra VI studija, bijām 14 talantīgi un daudzsološi jauni mākslinieki, kuri ienācām teātrī 1977. gadā. Mums bija kritiķu atzinība un skatītāju mīlestība. Skatītāji uz mūsu patstāvīgajiem darbiem, kas bija jātaisa katra studiju gada beigās, burtiski lauzās, tos gribēja redzēt, jo - tas bija talantīgi, interesanti un neparasti!» stāsta teātra skatītāju mīlētais aktieris.
Andris Bērziņš novērojis, ar ko vēl būtiski atšķiras no daudziem citiem cilvēkiem - viņu nenomoka merkantilas, materiālas problēmas.
«To neesmu izdomājis es, to jau kādi gudrie un talantīgie ir teikuši, ka aktierim ir jābūt drusciņ infantilam un «ķertam», tādam, kurš kā liels ziepju burbulis lido pa gaisu.
Mani neinteresē ne milzīga māja, ne dārga mašīna, ne «pareizās firmas» uzvalciņš. Man tas viss ir vienaldzīgs. Jā, tādā ziņā esmu drusciņ infantils.
Es pamostos no rīta, baudu savu rīta kafiju un priecājos par to, ka spīd saulīte. Priecājos arī par mākoņiem, jo zinu, ka saulīte ir tur, aiz mākoņiem. Un tad es eju ārā, dabā, priecājos par to, kas notiek un domāju, kas vēl notiks… Es esmu nepārtrauktās brīnuma gaidās.
Vispār es domāju, ka tas ir normāls mākslinieka stāvoklis - būt nepārtrauktās brīnuma gaidās,» saka aktieris, apgalvojot, ka tas palīdz nedomāt par merkantilās pasaules problēmām.
«Es esmu sapratis, ka mūžīgs ir tikai cilvēku stulbums un, ja tu tajā sāc piedalīties, tad ar tevi ir «čau!». Bet, ja tu spēj priecāties par to, kas ir tev apkārt, ja vēl tici un gaidi ko brīnišķu un dievišķu, ar tevi viss ir kārtībā!»
Vasaras sākumā Andra Bērziņa vārds «dzeltenajā presē» daudz tika locīts leģendārās dziesmu spēles «Tobāgo!» sakarā -, ka it kā sievas izdarību dēļ nav iespēju ar viņu sastrādāties un tāpēc viņš zaudējis Hansena lomu, ka āktieris izmests no šī projekta, ka Ineses greizsirdības un emociju dēļ cieš arī Bērziņa skatuves partneri. Piemēram, aktrisi Madaru Botmani, kura izrādē atveido Hansena mīļoto, krogusmeitu Liliju, reiz Ventspilī Bērziņa sieva pat iegrūdusi kanālā pie promenādes…
«Virsraksti, kas zibēja «dzeltenajā presē», bija absolūti nepatiesi. Mīļie, dārgie, tie bija meli!» apgalvo Andris Bērziņš un sarunā ar »Vakara Ziņām« šos melus atspēko.
«Pirmkārt, es pats atteicos spēlēt, jo mani neinteresē piedalīties trīs reizes uzsildītā izrādē. Nevajag mani pataisīt par nabadziņu! Mani nevar izmest no projekta, no kura es pats esmu atteicies! Es esmu ģeniāls džeks un pats varu sarīkot sev tādas izrādes un tādus koncertus, kādus vēlos.
Otrkārt, kā galvenais iegansts, kāpēc esmu «izlidojis» no šī projekta, «dzeltenajā presē» tika minēts, ka Inesīte man neesot ļāvusi bučoties ar «nac. teātra dīvu» biedreni Botmani (aktrisi Madaru Botmani). Šo izlasot, domāju, vai tiešām esmu kaut ko sajaucis, un pat atļāvos piezvanīt savai «vecajai draudzenei» Rēzijai Kalniņai, kopā ar kuru šo lomu Dailes teātrī esmu spēlējis septiņus gadus! Jautāju, vai tiešām mums šai izrādē bija kāda bučošanās aina? Viņa nosmēja, ka tādas nebija, sakot: «Neaizmirsti, ka šo izrādi taisīja Valdis Liepiņš, viņš nemaz nebūtu ļāvis man ar tevi bučoties…»
Un, treškārt, labi pazīstot manu mīļo Inesīti un zinot viņas izdarīgumu un punktualitāti, ja viņa būtu gribējusi «nac. teātra dīvu» Botmani iegrūst kanālā, viņa būtu to izdarījusi… Un viņa no kanāla neizpeldētu, jo tas ir baisi liels un dziļš…
Tā visa bija «dzeltenās preses» pīle, un vairs es par šo tēmu negribu runāt!» nosaka Andris Bērziņš, vēl tikai piebilstot, ka tiem, kuri uz viņiem met akmeņus, tie vienreiz tak' būs arī jāsavāc…
Aktieris stāsta, ka «dzeltenajā presē» bija vēstīts arī par to, ka vairs neviens producents ar viņu nevēlas strādāt.
«Kā jūs redzat, arī tie ir meli, jo ir tapusi jauna koncertprogramma «Nerātnie joki un dziesmas», un nākamā gada pavasarī iecerēta arī manas benefices saīsinātā versija - programma «Svētvakars», kopā ar Anatolija Livčas burvīgo komandu,» stāsta lieliskais skatuves mākslinieks, atklājot, ka «Svētvakara» pirmizrāde plānota 3. maijā Jelgavas kultūras namā.
«Dzeltenā prese agresīvi nodarbojas ar savu pienākumu - intrigu vērpšanu, arī šajā reizē. Es kategoriski iestājos pret šo!» saka producents Sandis Mohovikovs.
Viņš Andrim Bērziņam saka paldies par sadarbību, uzsverot: «Ja nebūtu Andras sievas Ineses, kura par viņu gādā, tur rūpi un iedvesmo, viņš nevarētu būt tik labā formā, kā līdz šim, kāpt uz skatuves pārpildītā Dzintaru koncertzālē un sniegt neskaitāmus koncertus Latvijas kultūras centros un pie izpārdotām zālēm, kā tas bija mūsu sadarbības projektā «Es šonakt sēdēšu uz jumta», arī daudzos citos koncertos un izrādēs, tostarp «Tobāgo!», kur Andris savu lomu izpildīja nevainojami».
Un tiem, kuri domā, ka aktieris ir pazudis, viņš atkārto veco, dumjo joku, ka baumas par viņa nāvi ir stipri pārspīlētas.
«Un tas, ka neviens ar mani vairs negrib strādāt, ir diršana.
Tāpēc, izmantojot izdevību, gribu pateikt paldies Jānim Kļaviņam, kurš ir producents ne tikai man, bet arī Raimondam Paulam, paldies manas benefices rīkotājam Ronaldam Turkinam, paldies arī Vitai Prikulei un Jānim Viduskalnam, kopā ar kuriem top jaunais koncertuzvedums un, protams, paldies arī Sandim Mohovikovam, kurš sarīkoja veiksmīgo koncerttūri «Es šonakt sēdēšu uz jumta»!»
Šogad nosvinējis savu 72. dzimšanas dienu, Andris Bērziņš saka, ka jūtas kā divdesmitgadnieks, ja nu vienīgi fiziskā forma vairs nav tik forša, kā jaunībā. «Kad tev ir divdesmit, tu jau par piecdesmitgadniekiem domā: johaidī, tas vecais kraķis vēl vazājas pa pasauli… Bet, tikko tu pats pietuvojies tiem daudzajiem desmitiņiem, tev veidojas pilnīgi cita attieksme pret šāda gadagājuma cilvēkiem -, ka viss ir kārtībā!
Jo septiņdesmit divi gadi būtībā nav nekas, ja ir kārtībā tava veselība un prāts!
Un prātu es trenēju, minot krustvārdu mīklas. Tām, protams, ir dažādu grūtību pakāpes, nevajag ņemt vieglākās,» aktieris iesaka.
Andris Bērziņš atzīst, ka, gadiem ejot, viņš ir mainījies. «Ir jāmainās, tas ir normāli,» viņš saka un atgādina Raiņa teikto: «Pastāvēs, kas pārvērtīsies».
«Tikai aprobežots cilvēks vienmēr iet taisni, gudrs cilvēks iet tur, kur viņam vajag.
Es esmu talantīgs un ģeniāls aktieris, un viena no aktiera būtiskākajām īpašībām ir spēja zibenīgi sevi uzkurināt un pieņemt noteiktos apstākļus. Es esmu «ātri uzvelkamais» - es spēju gan ātri uzkurināties, gan ātri «aizmigt». Un, atskatoties uz savu jaunību un arī vīra gadiem, secinu, ka tā dinamika manī bijusi pārāk liela - man gribējās visu un uzreiz. Ir tāda filma «Kad bremzes netur» (1984, rež. G. Cilinskis), kur spēlēju Ķirsi.
Tas ir viens no mani raksturojošiem lielumiem - kad bremzes netur... Holēriķis pēc temperamenta, dulls, straujš, varētu teikt - arī avantūrists. Bet es jau nekur no sevis nevaru aiziet! Es esmu Pūķa gadā dzimusi Lauva, nu, ko jūs gribat, mīlīši?
Tas ir ārprāts, ar sevi baigi ir jācīnās,» aktieris nosmej un atzīst, ka pēdējā laikā gan ir kļuvis nedaudz mierīgāks. «Mēs esam prom no pilsētas, kopā ar Inesīti daudz ejam dabā, un daba uz mani iedarbojas dziednieciski.»
«Par visu labo, kas ar mani ir noticis, es esmu pateicīgs grāmatām, ko mēs ar Inesīti daudz lasām. Es viņai lasu priekšā, viņai ļoti patīk mana balss. Un vēl mēs daudz skatāmies visu to foršo, kas atrodams internetā. Tā kā mēs nevaram atļauties apceļot pasauli, kā to dara vācu pensionāri, jo tam mums naudiņas, es atvainojos, ne sūda nepietiek, mēs to darām internetā - tā ir mūsu lielā aizraušanās. Ir daudzas brīnišķīgas programmas, kurās cilvēkiem palīgā nākuši super labas ierīces, kas pasauli parāda pilnīgi citā rakursā - tie ir droni. Un, redzot pasauli no šāda rakursa, es sāku saprast, ka tam, kā Dieviņš redz pasauli, ir pavisam cita vērtība -, jo no augšas viss ir labāk redzams...» stāsta Andris Bērziņš, uzsverot, ka viņam, protams, palīdzējušas ne tikai grāmatu gudrības, bet arī tas, ka līdzās ir cilvēks, kurš viņu no sirds un patiesi mīl.
«Liels paldies manai Inesītei, kura man ir ļoti daudz palīdzējusi, viņa ir paveikusi neiedomājamu darbu - gan režisējusi manas soloprogrammas un vērojusi, vērtējusi tās, skatoties no malas, gan savākusi un sakārtojusi fotogrāfijas no manas radošās biogrāfijas, tādējādi izveidojot brīnišķīgu «dekorāciju» manām soloprogrammām,» aktieris par savu sieviņu stāsta ar patiesu mīlestību, piebilstot, ka uz viņas pleciem tiek iznests visu programmu «melnais darbs».
«Un «aritmētika» ir pavisam vienkārša - sieviete vīrieti vai nu ceļ, vai gremdē…»
«Kopš 2012. gada man nav bijis neviena «plosta» un es ne reizi neesmu nokļuvis slimnīcā. Pirms tam tur nokļuvu divreiz gadā… Es esmu prom no teātra, bet man ir ļoti daudz veiksmīgu solo programmu.
Mani vairs neļauj izspiest kā citronu, es vairs neskrienu kā vāvere ritenī, jo tieku saudzēts, mīlēts un lolots,» gandarīts ir Andris Bērziņš.
Viņaprāt, ne velti visām slavenībām ir producenti, jo aktieri ir ļoti jūtīgi, būtībā kā mazi bērni. «Iedomājieties, teātrī ir ģērbējas, frizierītes, literārās daļas vadītājas, suflieres, kostīmu mākslinieces, scenogrāfi, režisori, administratīvais aparāts un tā tālāk. Bet aktieris pie skatītāja iziet viens! Un tad skatītājiem viņš vai nu patīk vai nepatīk… Saprotiet? Principā teātris ir «psihenes» filiāle, un daudz slavenību tur arī pabijušas… Jo, ja tu «nehalturē», tā ir milzu slodze gan smadzenēm, gan dvēselei. To ir teicis jau Staņislavskis,» aktieris atgādina.
Andris Bērziņš saka, ka viņš šodien ir laimīgs, un viņa laimes formula ir ļoti vienkārša. «Tā nav manis, bet gan zinātnieku izstrādāta, bet es tai pilnībā piekrītu un varu ar to padalīties. Pirmkārt, tas ir miers.
Šajos trakajos laikos, kad visi skrien, mēles izkāruši, jo nav laika apstāties, meklējiet mieru!
Otrkārt, lai kas arī notiktu, smaidiet un sakiet, ka viss ir okei. Tas gan aizgūts no amerikāņiem, bet tā ir pareizi - nevajag «braukt iekšā» problēmās. Dievs nekad neuzliek mums vairāk, nekā mēs varam panest. Tāpēc, ja ar kādu problēmu netiekat galā, tā nav jūsu problēma!
Treškārt, svarīgs ir esības prieks. No rīta pamostoties, es pasaku saulei «labrīt» un «paldies», ka tā ir atnākusi. Ja arī nav atnākusi, saku, ka zinu, kur tā ir un ka es to gaidīšu… Kaut ko uzdziedu, patrallinu un viss kaut kā automātiski nostājas savās vietās. Un šo labo sajūtu vajag sevī kultivēt.
Ceturtkārt, svarīga ir mīlestība - pret jebko šai pasaulē, kas ir apkārt.
Un, piektkārt, ir jāatceras, ka tur, augšā, kāds par mums ļoti, ļoti rūpējas, jo, ja tā nebūtu, tad jau pagājušā gadsimtā, kad daļa cilvēces sastrādāja sūdus - zināma daļa joprojām turpina to darīt -, mēs būtu dabūjuši ar kāju pa dibenu un jau būtu izmesti no apgrozības»,» uzskata Andris Bērziņš.
«Un vienmēr ir jābūt pateicīgam, ir jāsaka «paldies». Pirmkārt, jau pasaulei, kurā atrodies, kamēr esi dzīvs. Un, otrkārt, cilvēkiem, kuri tev sagādājuši prieku.
Nupat izskanējušajā manā beneficē man lielu prieku sagādāja kolēģi Gundars Grasbergs un Edgars Pujāts, mēs cits citu brīnišķīgi papildinājām! Un Anatolijs Livča ar savu orķestrīti. Puikas, paldies jums par visu foršo!» tā Andris Bērziņš.
