«Labvēlīgā tipa» meitasgrupa, pareizāk sakot, duets «Karakums», kura specializācija ir padomju filmu un multfilmu dziesmas, šonedēļ svin savu 20 gadu pastāvēšanas jubileju. Kāpēc «Labvēlīgā tipa» meitasgrupa? Tāpēc, ka šajā duetā muzicē Normunds Jakušonoks un Kaspars Tīmanis un šā muzikālā projekta idejiskais tēvs ir bijis neviens cits kā Andris Freidenfelds jeb Fredis.
Vajadzēja ansambli, kas radītu «ekšenu»
Patiesībā Tīmanis un Jakušonoks ir pazīstami jau krietni ilgāk nekā 20 gadus, un pirmo reizi viņi satikās nevis uz vienas skatuves, bet gan pionieru nometnē Vācijā. «Man bija 15, Kasparam 13. Tie tātad varētu būt 29 gadi, ja ne pat visi 30. Jā, šogad jau būs 30. Mēs esam seni,» secina Normunds. Toreiz, vēl Padomju Latvijā, uz šo pionieru nometni Vācijas Demokrātiskajā Republikā sūtīja 70 talantīgus jauniešus – talantus ne tikai mūzikā, bet arī sportā un citās nodarbēs. Kaspars uz nometni tika kā toreiz populārās bērnu grupas «Knīpas un Knauķi» dalībnieks, savukārt Normunds – kā labākais ravētājs. «Skolēniem tolaik bija vasaras darbi, man bija jāstrādā siltumnīcā, un es skaitījos labākais siltumnīcas darbinieks (smejas), puķes ravēju un visu ko tādu darīju, un mani nosūtīja kā labāko no rajona. Bet es jau arī teicamnieks biju un pašdarbnieks arī. Siltumnīcās mēs dažādus koncertus taisījām...» atmiņās gremdējas Normunds. Tolaik gan abi uz skatuves vēl kopā kāpuši netika, bet kādas blēņas gan esot sadarītas.
Muzikālajā dzīvē abi satikās «Labvēlīgā tipa» ietvaros, un tad nāca arī «Karakums», kas patiesībā bija pavisam netīšām radies. «Sākumā bija rīta programma «Karakums» «Radio SWH» ēterā, no kuras tālāk attīstījās kultūras nams «Karakums» Rīgā, Lāčplēša ielā. Un vajadzēja kādu ansambli, kas atklāšanas pasākumā radītu «ekšenu». Tā reiz Latvijas Televīzijā Zaķusalā, kur, kā zināms, nekad nekas nenotiek laikus, mums aktiertelpā bija jāgaida stundas divas trīs, kamēr mūs sāks filmēt. Es sāku spēlēt dziesmas no vecajām, labajām padomju kinofilmām – tāpat, sava prieka pēc. Tā mēs tur vienkārši ālējāmies. Tad ienāca Fredis, sāka klausīties… un teica: «Baigi labi! Šito mums vajadzētu uz «Karakuma» atklāšanu. Uztaisi programmu!» Un es sāku strādāt – kopā ar saksafonistu Niku Šeferu meklējām plates, sēdējām mājās, klausījāmies un šifrējām, un uztaisījām nelielu atklāšanas programmu. Atklāšanā tas viss aizgāja uz urrā! Tad tika nolemts, ka mēs turpināsim katru svētdienu uzstāties, » stāsta Jakušonoks.
Taču tad likteņa līkloči aizveduši Niku Šeferu uz ārzemēm, un Jakušonokam steidzīgi bija vajadzīgs jauns kompanjons. Un tas bija Kaspars, kurš jau visu laiku tāpat bijis tajā procesā iekšā, repertuāru zinājis… Un tā nu viņu muzikālā kopdzīve aizgājusi «Karakuma» sliedēs nu jau daudzu gadu garumā.
Braitonbīča un Krievija pagaidām gājušas secen
Šo 20 gadu laikā dueta repertuārs ir paplašinājies ar sen zināmām un populārām kinofilmu dziesmām no «Briljanta rokas», «Trīs musketieriem», «Kaukāza gūsteknes» un citiem padomju laika šedevriem, pamazām pievienojušies arī citi tautā atpazīstami skaņdarbi krievu mēlē. Latviskākai publikai izveidots arī repertuārs ar latviešu dziesmām – tā sauktais zelta fonds, kuram līdzi var dziedāt ikviens letiņš. Vēl pēc daudziem gadiem uz «Karakuma» bāzes tika radīts arī trio – vīriem pievienojās Jakušonoka dzīvesbiedre Daiga Petkeviča. Taču pamatu pamats ir duets «Karakums». Normunds un Kaspars neslēpj, ka pēdējos gados kopā sanācis muzicēt vairāk «Karakuma» ietvaros nekā «mātes» grupas «Labvēlīgais tips» koncertos, jo šī leģendārā jokotāju grupa publiku ar koncertiem beidzamajos gados lutina ārkārtīgi reti – sak’, lai visas biļetes izpārdotas un jautrā mūzika mazliet iereibušajiem cilvēkiem neapnīk.
«Karakums» gan nepiepulcina pilnu Mežaparka lielo estrādun pat ne «Arēnu Rīga», taču kultūras namos ne tikai Rīgā, bet arī visā Latvijā, šo vīru mūzikas cienītāju netrūkst, zāles ir pilnas, un tauta griež naski dančus.
Visa Latvija jau esot aptverta, bet uz ārzemēm gan «Karakums» muzicēt nav devies ne reizi. «Mums ir bijis piedāvājums aizbraukt uz Ameriku, uz Braitonbīču... Sarunas līmenī tas viss bija, bet kaut kā izbeidzās, jo tomēr tam ir vajadzīgs finansējums,» stāsta Normunds, un Kaspars piebist: «Tāpat uz Krieviju braukt ir bijuši piedāvājumi…» Bet pagaidām gan vēl ārzemju turnejas nu jau senajam duetam nav bijušas. «Ikdienā kontaktējoties ar iereibušiem pilsoņiem, piedāvājumi rodas daudz un dažādi,» smejas Jakušonoks.
Cīņa ar zaļo pūķi vēl nav uzvarēta
20 gadu skatuves kopdzīvē abiem ir gājis visādi – bijuši gan jauki brīži, gan dažādi kuriozi. «Oi, par to kādreiz varētu pat grāmatu sarakstīt, » smejas Kaspars. Bet Jakušonoks stāsta klasiskāko gadījumu iz viņu kopējās radošās savienības pieredzes: «Piezvana no kultūras nama un saka: «Duets«Karakums»,jūs varat atbraukt?» Mēs sakām: «Jā.» Un viņi prasa: «Cik jūs būsiet?» Mēs atbildam, ka esam duets, tātad divi. Bet viņi jautā: «Cik jums krēslu vajag?».»
Bez kurioziem un jaukiem atgadījumiem, ko tur slēpt, bijuši arī kašķi, bet ne reizi nav domāts, ka duetu vajadzētu likvidēt. Ko tur liegt, ka dažkārt abu mūziķu starpā bijušas domstarpības saistībā ar Normunda aizraušanos ar alkoholiskajiem dzērieniem, lai gan par to mūziķi labprāt nerunā. Tiesa gan, laikā no 2012. gada beigām līdz pat 2014. gada sākumam Jakušonoks turējies kā vīrs un pat nosvinējis gadadienu sausā, taču pēc tam gadījies, ka kāja paslīdējusi, bet tad lūgta profesionāļu palīdzība. Ne reizi vien.
«Sokas dažādi – brīžiem labi, brīžiem ne tik labi, » par cīņu ar zaļo pūķi izvairīgi stāsta Jakušonoks. Šobrīd cīņa ar zaļo pūķi esot diezgan pozitīva.