Nav noslēpums, ka pašmāju televīzijas seriālam «UgunsGrēks» ir visplašākais skatītāju loks un vieni no augstākajiem reitingiem Latvijā. Seriālam rit četrpadsmitā sezona, un tajā izspēlējušies daudzu teātru aktieri. Bet ir arī aktieru zieds, kurš nemainās un seriālā ir no pašas sākotnes. Viens no tiem ir Rīgas Krievu teātra aktieris Jakovs Rafalsons jeb Vadims Felzenbahers. Šobrīd gan viņam maza pauzīte, jo seriāla meita Helēna jeb aktrise Zane Daudziņa devusies viesizrādēs uz Ameriku, bet pavisam drīz skatītāji sagaidīs atgriežamies temperamentīgo Vadimu!
Cīņā paiet dzīve
«Es vispirms gribu pateikties režisorei Intai Gorodeckai un producentei Baibai Saleniecei par šo iespēju. Es ne uzreiz piekritu filmēties seriālā, jo domāju, ka tas nav iespējams – zināju vien pāris vārdus latviski,» atklāts ir Jakovs Rafalsons. Pirms tam gan aktieris nospēlējis latviešu izrādi «Tiritomba» Annas Putniņas teātrī TT. Rafalsons pateicas Gorodeckai par pacietību, jo viņa izturējusi enerģiskā aktiera latvisko runāšanu. «Mēs darbojamies tikai tāpēc, ka mūs skatās. Ja nebūtu skatītāju, nebūtu seriāla. Nodarbinātie aktieri dara visu, lai tas būtu kvalitatīvs, lai cilvēki to skatītos. Jebkuru darbu var padarīt labi un var padarīt slikti. Ja «UgunsGrēku» neskatītos, tad arī šāda intervija nenotiktu.
Inta Gorodecka ar Ilzi Forstmani atnāca uz Rīgas Krievu teātri, un toreiz tikai parunājāmies. Tika savākta unikāla komanda, un tie bija svētki man un citiem aktieriem. Seriāla uzņemšana pārvērtusies labsajūtā, un, ja tas tā nebūtu, tad diezin vai tik ilgus gadus mēs strādātu. Tie aktieri, kuri spēlē seriālā, ir ļoti sadraudzējušies. Arī no tehniskajiem darbiniekiem strāvo apbrīnojama labsirdība. Gribu pateikties scenāristēm Intai Bernovai un Guntai Kalniņai par to, ka viņas veido manu personāžu tādu, ka man ir ko spēlēt,» teic Rafalsons. Viņš atzīst, ka Vadima tēlā ir ko izspēlēties. Aktieris secina, ka viņš varētu uz Vadima fotogrāfijas otrā pusē uzrakstīt izcilā rakstnieka Īzaka Bābela vārdus: «Cīņā ar šo cilvēku paiet visa mana dzīve. Viņā ir tik daudz laba un tik daudz slikta.»
Vai tad vēl dzīvs?
Aktieris retoriski vaicā, kā Vadims, tik daudz darot briesmu darbus, var joprojām patikt skatītājiem: «Uz ielas man pienāk klāt skatītāji un latviski saka – no jums mēs to negaidījām! Viņi identificē personāžu ar aktieri. Bija arī tāds gadījums. Man ar teātri bija jāaizbrauc viesizrādēs, un tāpēc seriālā šo tēlu kaut kā «jānovāc». Seriālā uz mani šāva, un es mēnesi gulēju slimnīcā. Atgriezos no viesizrādēm – tās bija vasaras beigas – un aizgāju uz Centrāltirgu, uz zivju paviljonu. Man garšo alus ar kaltētu zivi. Rindā divi trīs cilvēki, un pārdevēja paceļ acis uz mani un saka – dzīvs! Tautas daudz, bet viņa to tik dabiski,» atceras aktieris. Bijis arī gadījums, kad Rafalsonam iesaldēti rēķini. Aizgājuši ar sievu Gaļinu uz «Baltic Beach Hotel» peldēties. Pēc tam iegājuši bufetē, paņēmuši tēju un vēl kaut ko. Aktieris gājis norēķināties. Gribējis to darīt ar karti, bet pārdevējs sacījis – atvainojiet, jums kartiņa ir nobloķēta! «Es saku – kā? Atbild – es pa televizoru redzēju.»
Bija atkal cits atgadījums. Jakovs iegājis kādā veikalā iepretī savai mājai. Pārdevēja, ieraugot viņu, noteikusi: «Ak dievs, kad jūs beigsiet «UgunsGrēku»?» Uz ko aktieris atbildējis: «Ko jūs mokāties, izslēdziet televizoru un viss!» Bet pārdevēja atbild: «Ir taču tik interesanti!»
«UgunsGrēkā» arī notikusi paaudžu maiņa, jo Vadima mazmeitas, Helēnas meitas lomu spēlē īstā Jakova mazmeita Poļina. «Zane Daudziņa spēlē manu meitu Helēnu, un viņai savukārt ir piedzimusi Aņečka. Meitiņa taču aug. Saku Gorodeckai: «Man mazmeitiņa aug, kāpēc lai viņa nepamēģinātu spēlēt manu seriāla mazmeitiņu?» Turklāt mazmeita jau spēlējusi Jāņa Streiča filmā «Rūdolfa mantojums». Inta ierosināja atvest mazmeitu un provēm un noteica – ja derēs, tad ņemsim! Izmēģinājām, un mana mazmeita sāka spēlēt. Nu šis seriāls kļuvis ģimenisks,» stāsta Rafalsons.
Parādījies latvisks akcents!
Aktiera sieva Gaļina ir direktora vietniece Rīgas Klasiskajā ģimnāzijā. Viņa pasniedz vēsturi latviešu valodā un māca arī vīru labāk apgūt šo valodu. «Mans tēvs zināja latviešu literāro valodu, bet viņš bija pēc rakstura ļoti sarežģīts cilvēks. Kad es sāku mācīties, viņš teica: «Negribu dzirdēt tavu intonāciju!» Es sasaistījos. Kad runāju, varbūt kaut ko var saprast – nezinu. Bet teātrī man saka – tev parādījies latviešu akcents! Man, runājot latviešu valodā, ir daudz kļūdu, un es baidos runāt. Kad ar sievu braucām uz ārzemēm, nolēmām, ka runāsim latviski. Un runājām. Sieviņa man daudz palīdzējusi šajā ziņā,» atzīst populārais aktieris.
Kāpēc lai man būtu slikti?
Rafalsons teic, ka Latviju viņš vairs nemainītu ne pret vienu citu zemi. Viņš dzimis Ukrainā, bet tēvs Abrams padomju laikā darīja visu, lai atgrieztos savā dzimtajā Rīgā. Visa viņa ģimene – astoņi cilvēki – gāja bojā šeit, Rīgā, 1941. gadā. «1963. gadā tēvs Doņeckā strādāja par ogļraci, bet pēc darba gāja celt mājas, lai tur dabūtu dzīvokli. Tēvam piešķīra dzīvokli, un toreiz viņš to samainīja pret mājvietu Rīgā. Atbrauca uz Rīgu, kur nebija bijis no 1941. līdz 1964. gadam, un, kad izkāpa no vilciena, tad runāja latviešu valodā, it kā nekur nebūtu prom bijis. Tīrā literārā latviešu valodā, nevis sarunvalodā!
Latvija man ir kā dzīvoklis ar tuviem, mīļiem cilvēkiem, un dod, Dievs, lai nekad te nenotiek tas, kas tagad tajā vietā, kur es piedzimu! Nekad! Man Latvijā ir ļoti labi. Kad man prasa žurnālisti no citām zemēm, kā ir šeit, es atbildu – kāpēc man varētu būt slikti? Es atguvu savu uzvārdu, ko iepriekš nevarēju izmantot. Pirms tam biju Orlovs – tas ir manas pirmās sievas uzvārds, kura diemžēl aizgājusi aizsaulē. Neatļāva man strādāt ar manu īsto uzvārdu. Savulaik pārdzīvoju daudzas čekas kratīšanas. Vēl nedaudz, un viņi varēja mani iesēdināt par literatūru, ko lasīju. Es ļoti neieredzēju padomju varu. Man toreiz likās, ka drīzāk Zeme izies no orbītas nekā padomju vara kritīs. Atguvu uzvārdu, un man piešķīra augstāko valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni. Es mīlu šo valsti, un tā mīl mani. Kas vēl var būt labāk?» saviļņots ir Jakovs Rafalsons.