VAKARA ZIŅAS: Sandra Kropa uz Tobāgo dodas meklēt kurzemniekus

Turot rokās dienu vecus bruņrupučus, kas piedzimuši Kurzemes līča pludmalē © Sandras Kropas privātais arhīvs

Tobāgo salas eksotiski gleznainais nosaukums ir zināms teju katram bērnam, taču tikai retajam ir bijusi iespēja pasakainajā salā pabūt. Pateicoties LTV raidījuma «Uz Tobāgo. Kurzemniekiem pa pēdām» autorei Sandrai Kropai un viņas komandai, televīzijas skatītājiem ir iespēja vismaz pavērot salas dzīvi no TV ekrāniem. »Vakara Ziņām« žurnāliste atklāj, kāda bija viņas pašas sajūsma, pārdzīvojumi un piedzīvotais, nokļūstot Tobāgo salā.

Tieši tā kā uz eksotisku salu pastkartītēm

«Kad radās iespēja doties uz Tobāgo salu un filmēt tur raidījumu «Uz Tobāgo. Kurzemniekiem pa pēdām», biju ļoti gandarīta, jo vienmēr ir gribējies pabūt tur reālajā dzīvē, jo šī sala ir šķitusi leģendāra vieta jau kopš skolas laikiem. Šī sala saistījusies ar domām par pirātiem un kristāldzidru jūras ūdeni. Raugoties uz to šobrīd, visvairāk gribējās satikt vietējos iedzīvotājus, paskatīties, kā viņi dzīvo, kādas ir viņu paražas,» atceras žurnāliste Sandra Kropa. «Sala ir ļoti miniatūra, tā ir 42 kilometrus gara un 10 kilometrus plata. Tāpēc patiesībā nevajag tik daudz laika, lai to izpētītu. Visu var apskatīt dažu dienu laikā,» viņa piebilst.

Tiem, kas vēlas baudīt komfortablu eksotiku, Sandra iesaka doties uz salas dienvidu daļu, jo tur ir ļoti attīstīts tūrisms – sākot ar glaunām viesnīcām ar baseiniem un bāriem, beidzot ar visu to, ko piedāvā tūrisms – izklaides, galvenokārt tās ir saistītas ar niršanu. «Tiem, kas vairāk kāro sajust reālo vietējo iedzīvotāju ikdienu, ieteiktu braukt uz ziemeļiem, tur tūristu ir daudz mazāk, taču būs jāsamierinās ar gulēšanu pavisam vienkāršās gultās un istabiņās un jāmazgājas vēsturiskās dušās. Tomēr es biju ļoti priecīga, ka bija iespēja pabūt arī šajā salas daļā, jo tieši tur var redzēt tūrisma neskartas pludmales un fantastisko dabu, kas izskatās tieši tā kā uz eksotisku salu pastkartītēm,» stāsta Sandra.

«Salas pamatiedzīvotāji brīvi runā angļu valodā, tiesa, ar neizprotamu un mazliet komisku akcentu, ik pa brīdim lietojot arī kādu absolūti nesaprotamu vārdu. Tomēr saprasties angļu valodā uz salas nav nekādu problēmu. Interesanti, ka uz salas ir pludmale, kurai dots nosaukums «Kurzemes līcis», un to zina gandrīz ikviens vietējais iedzīvotājs. Tomēr uz jautājumu – «vai zināt, kas ir kurzemnieki?» – gandrīz neviens atbildi nezina. Vietējie iedzīvotāji lielākoties ir tumšādainie. Ļoti sirsnīgi un atsaucīgi ļaudis. Vēl viena no patīkamākajām lietām, ka uz salas ir ļoti patīkams klimats – ne pārāk karsts, ne pārāk mitrs, bet pietiekami karsts, lai justos kā eksotiskā vietā. Vidējā gada temperatūra ir 28 grādi,» viņa atklāj.

Kakao paradīze

Sandra Kropa stāsta, ka vietējās virtuves pamatā ir zivju un dažādu jūras produktu ēdieni: «Neierobežotā daudzumā tur ir mango – uz katra stūra! Tāpat kā Latvijā aug āboli, tā tur – mango. Tie nogatavojas un krīt zemē, un reizēm ar tiem ir pilna zeme. Tie, protams, ir ārkārtīgi saldi un garšīgi, nekas līdzīgs pie mums nav nopērkams pat visdārgākajos veikalos. Starp citu, vietējās bodītēs mango nemaz nevar nopirkt, jo tos gluži vienkārši nav izdevīgi pārdot – tie mētājas zemē pie mango kokiem gandrīz pie katras mājas.»

«Pamatēdieni sastāv no krabjiem, zivīm un citām jūras veltēm, kas ir ļoti, ļoti garšīgi. Grūti nosaukt kādu salīdzinājumu ar citu tautu virtuvi, jo vietējie iedzīvotāji ir samiksējuši pārtikas produktus, tāpēc arī ēdienos nav spēcīgi izteiktas tendences, bet ir daudzveidība. Interesanti, ka ļoti bagātīgi ēdienos tiek lietota karija garšviela, acīmredzot tas viņiem ir lielā cieņā. Tāpat gandrīz visur un visādos veidos tiek izmantoti kokosrieksti – pat pie gaļas un zivīm. Taču mans favorīts no kulinārajām izpriecām bija vietējais kakao. Es nezinu, kā tas tur tiek audzēts un pagatavots, taču tik gardu kakao neesmu baudījusi nekur citur uz pasaules. Tobāgo viennozīmīgi ir kakao paradīze!» ar kulinārijas brīnumiem iepazīstina Sandra.

Bīstamākais Tobāgo? Rums!

«Protams, nokļūstot uz eksotiskas salas, ikvienam eiropietim šķiet, ka tur mīt dažādas indīgas čūskas un zirnekļi. Uzdevu vietējam iedzīvotājam ļoti nopietnu jautājumu: «Kas ir visbīstamākais Tobāgo?» Viņš atbildēja pavisam nopietni: «Rums!» smejas Sandra. «Bet, nopietni runājot, šajā salā nav indīgu augu, kuriem pieskaroties āda pārvēršas čūlās, vai čūsku, kuras iedzeļ, un pēc dažām stundām tu jau esi miris. Ir eksotiski un ļoti skaisti dzīvnieki – mazie kolibri, dažādas putnu sugas, sikspārņi, kurus var vērot vakaros. Visīpašākie ir bruņrupuči, kuri izkāpj no jūras krastā, lai dētu olas, un, kad mazuļi ir izšķīlušies, tie dodas kopā atpakaļ ūdenī. Ja gribas redzēt bruņrupučus, uz Tobāgo ir jābrauc no maija līdz septembrim, jo vēlāk viņus tur sastapt nevar. Viņi ir izdējuši olas un devušies atpakaļ jūras dzīlēs. Bruņrupuču turēšana rokās, šķiet, man pašai bija viens no visemocionālākajiem brīžiem, kamēr viesojos salā.»

Žurnāliste stāsta, ka, dodoties uz Tobāgo, ir jāiemācās nirt. «Būt Tobāgo un neienirt dzidrajā jūrā pie neaprakstāmi skaistajiem koraļļu rifiem būtu liels zaudējums. Zemūdens pasaule ir grūti vārdos aprakstāma. Tā ir skaista un bagātīga,» par piedzīvoto teic Sandra, piebilstot, ka Tobāgo ir viena no retajām salām, kur ir ideāla gaisa un ūdens temperatūra, jo kristāldzidrajā jūrā nav auksts ūdens un gaisa temperatūra nelīdzinās pirtij.

«Runājot par bīstamo rumu, ja kādreiz paveicas būt Tobāgo, nobaudiet viņu vietējo kokteili. Kokosriekstu sašķeļ uz pusēm vai izurbj tajā caurumu, pa kuru ielej rumu, ko dzer ar salmiņu. Tā kā kokosriekstos ir augļa sula, tā kopā ar rumu, it īpaši pēc niršanas vai peldes Karību jūrā, šķiet gardākais, kas jebkad baudīts,» sarunas nobeigumā piebilst Sandra.

Svarīgais par Tobāgo

Tobāgo sala atrodas dienvidos no Atlantijas viesuļvētru joslas, un tajā valda tropu klimats. 17. gadsimtā tā bija Kurzemes kolonija un tika saukta par Jaunkurzemi. Uz salas valda divi gadalaiki – lietus sezona (no jūnija līdz decembrim) un sausā sezona (no janvāra līdz maijam). Salā ir burvīgs klimats – augu gadu tur ir patīkams siltums, jo gada vidējā temperatūra ir 28 grādi.

Kopumā sala tika kolonizēta vismaz 22 reizes. Tā ir piederējusi Francijai, Kurzemes hercogistei (Jaunkurzeme), Nīderlandei un Lielbritānijai. Dažas reizes kontroli pār salu esot ieguvuši arī pirāti. 1962. gadā Tobāgo kļuva par neatkarīgu Anglijas sadraudzības valsti, bet 1976. gadā – par republiku.

Salas pamatiedzīvotāju galvenā nodarbošanās ir tūrisms, tomēr vietējie iedzīvotāji nodarbojas arī ar cukura iegūšanu un kakao rūpniecību. Viens no visslavenākajiem salas izklaides veidiem ir niršana, jo sala ir vistālāk dienvidos esošā Karību jūras sala ar visskaistākajiem koraļļu rifiem. Īpaši iecienīti niršanas objekti ir trīs nogrimušie kuģi, it īpaši speciāli nirējiem nogremdētais prāmis «Maverick Ferry».

Tāpat viens no slavenākajiem salas apskates objektiem ir Tobāgo meža rezervāts, kurš tiek uzskatīts par vecāko dabas aizsargājamo teritoriju (par aizsargājamu to pasludināja jau 1776. gadā, un kopš tā laika tas ir saglabājis savu statusu). Tur apskatāma interesanta bioloģiskā daudzveidība, tajā skaitā aizraujošas putnu, varžu, čūsku un vairākas zīdītāju sugas.



Izklaide

Šveices Bāzeles kantonā šodien notiek referendums, kurā pilsoņiem jāizlemj, vai tērēt miljoniem eiro starptautiskā Eirovīzijas dziesmu konkursa organizēšanai, ko pretinieki nodēvējuši par valsts naudas izšķiešanu zaimojošam mūzikas pasākumam.

Svarīgākais