Vērts apmeklēt: Divu Hamletu pasaules redzējums
«Reizēm viens salauzts zāles stiebrs, ko esmu nofotografējis, daudz vairāk pastāsta par to, kā tajā brīdī esmu juties, nekā, ja es būtu fotografējis saulrietu,» saka aktieris Mārtiņš Meiers (33). Valmieras teātrī tikko atklāta Mārtiņa Meiera un Ivo Martinsona (37) fotoizstāde, kurā ir iespēja apskatīt abu aktieru darbus, kas tapuši ilgākā laika posmā.
«Fotogrāfija ir brīnums. Vēl pavisam mazs būdams, pētīju kaimiņonkuļa radītās bildes un brīnījos: «Kā gan viņš uzzīmējis mūs tik precīzi kā dzīvē?» Un joprojām fotogrāfija man ir brīnums - tehnoloģisks brīnums, kas ļauj apstādināt mirkli,» atzīst Ivo Martinsons, norādot, ka, piemēram, arī šis ir tikai viens no miljons mirkļiem. «Viens kinofilmas kadrs. Iestrēgusi filma. Arī šis brīdis, kad tu lasi šos vārdus, ir kinofilmas kadrs. Apstādini filmu, un fotogrāfija gatava. Un tālāk no šā brīža notiek fotobrīnums... Es pats apstājos... Un skatos uz iestrēgušu kadru,» viņš saka.
«Uz ko tu skaties? Uz ko tu neskaties? Gaismas caurdurts un trūdošu lapu noklāts smilšains ceļš precīzi atspoguļo, kas esmu, ko jūtu, kas sāp, nevis tas tur - blakus esošais Eifeļtornis,» saka Mārtiņš Meiers, atzīstot, ka nekad nebija domājis, ka viņa bildes kādu varētu interesēt, jo viņš vienmēr fotografēja tikai sev. «Tas pat nav hobijs, es to daru, lai atcerētos vai nu kādu momentu, vai kādu dienu, vai kādu vietu, un fotogrāfija palīdz uzjundīt atmiņas, kā tajā brīdī esmu juties. Tāpēc, godīgi sakot, esmu diezgan pārsteigts un mazliet samulsis, ka tas ir izaudzis līdz izstādei, jo tāda mērķa nekad nav bijis.» Aktieris atzīstas, ka viņam ļoti nepatīk būt pretī fotoobjektīvam, un šī sajūta nāk līdzi no bērnības. «Kad mani pirmoreiz fotografēja, es nespēju saprast, kā tas iespējams, ka tagad būšu divās vietās... Man likās, ka fotogrāfs nozog manu dvēseli. Un kopš tā laika man šis process ne pārāk patīk,» viņš pasmaida un saka, ka daudz labāk jūtas, fotografējot citus, dažādas situācijas, dabas ritmus. «Cik viegli daba apēd cilvēku, cik uzvarošs ir ritms, kurā spītīgas radības tiecas atrast savu īpašo vietu, atstāt savu īpašo nospiedumu. Zāles stiebrs ir veidots no atomiem un cilvēka sirds arī, šī apjausma nomierina - ne zāles stiebru, bet sirdi,» saka Mārtiņš Meiers. Dabas neemocionālajā ritmā viņš redz paša mirstību un nezūdamību reizē. Un tāpēc viņu vairāk interesē likt kadrā nevis sevi, bet to, kas paliks pāri, kad viņa vairs nebūs. «Lai kādus pūliņus pielietotu, mēģinot dabu savaldīt, pārvaldīt vai no tās atdalīties, tu, cilvēks, esi ievīts audumā, kuram pār tevi ir lielāka vara. Audumā, kura krokās var redzēt kaut ko tik netulkojamu kā saulrietu vai - saullēktu. Kā uz to skatās...»
Ivo Martinsonu un Mārtiņu Meieru vieno ne tikai mīlestība pret fotogrāfiju, bet nu jau arī kopīga loma - Hamlets. Pirms desmit gadiem režisors Oļģerts Kroders Dānijas prinča lomu bija uzticējis Ivo Martinsonam, bet šajā sezonā Hamlets uz Valmieras teātra skatuves atgriezīsies jau trešo reizi, un režisore Indra Roga titullomu uzticējusi Mārtiņam Meieram. «Dažkārt, kopā mērojot uz ceļu uz Rīgu, mēs ar Ivo runājam par Šekspīru, par Hamletu. Viņš nodod savu stafeti man, tāpēc var teikt, ka šī izstāde ir kā satikšanās starp diviem Hamletiem. Bildēm nav tiešas saistības ar lugu, tas vienkārši ir mūsu abu pasaules redzējums,» paskaidro Mārtiņš Meiers.
Varbūt tā ir likumsakarība, ka Hamleta jautājums - būt vai nebūt - sakrīt ar laiku, kad Latvija ieiet nākamajā simtgadē, kad mainās ne tikai Latvija, bet visa pasaule. Un šis divu skatuves mākslinieku apstādinātais mirklis un poētiskais pasaules redzējums ir atgādinājums par patiesajām vērtībām reizēm tik haotiskajā pasaulē...
Izstāde būs apskatāma līdz Hamleta pirmizrādei, kas Valmieras teātrī plānota aprīlī.