Latvieši par pārtiku jau sen spiesti maksāt vairāk nekā "vidējais eiropietis"

© Depositphotos

Ne tikai ļaužu subjektīvas sajūtas, bet arī objektīva statistika rāda, ka pārtikas cenas veikalos aug un aug, bet ienākumi nepalielinās. Latvietis raudādams maksā par pienu, gaļu un maizi tikpat daudz kā bagātais vācietis un vairāk nekā lietuvietis un polis.

Pārtikas cenas Latvijā vidējo Eiropas Savienības (ES) līmeni sasniedza jau 2022. gada sākumā. 2023. gadā, saskaņā ar “Eurostat” datiem, Latvijas pārtikas cenas bija par 3,7% augstākas nekā vidēji ES. Jaunāki dati pagaidām nav apkopoti, bet tendence bija augt, un jādomā, ka 2024. gadā pārsniegs vidējo ES par vairāk nekā 4%.

Tikmēr Igaunijā pārtikas cenas ir vēl augstākas, 2023. gadā pārsniedzot vidējo ES līmeni par 9,2%. Tātad nu jau būs vairāk nekā 10%. Lietuvā šis pats rādītājs pietuvojās ES vidējam līmenim, tikai par 0,9% atpaliekot no ES vidējā. Jādomā, ka arī Lietuvas pārtikas cenas šogad būs sasniegušas vidējo ES.

Līdzīgas statistikai ir arī sajūtas, ceļojot uz Lietuvu un Igauniju - šis un tas veikalos Igaunijā ir mazliet dārgāks. “Žanra klasika” ir alkoholiskie dzērieni, kuriem Latvijas pierobežā uzbūvēti mirdzoši plaši veikali speciāli igauņu un somu alkotūristiem.

Savukārt Lietuvā veikalos ir sajūta, ka šis tas ir nedaudz lētāks, bet, kas jau nu pavisam konkrēti ir fakts - medikamentiem aptiekās un degvielai uzpildes stacijās ir jūtami zemāka cena. Dažas zāles ir pat par trešdaļu lētākas, bet degviela, ja pameklē, ir atrodama pat par 20 eirocentiem litrā lētāka.

9,99 eiro šķiet lētāk nekā desmit

Triju Baltijas valstu lielākie lielveikali nemitīgi veic visu veidu mārketinga trikus, manipulējot ar atlaidēm, tāpēc nav viegli saprast, kam patiešām ir atlaide, bet kas jau sen maksā tik, cik jau maksājis.

“Rimi” atlaižu bukletā lasāms, ka līdz 18. novembrim svaigai cāļa gaļai, ko ražo “Ķekava”, spēkā ir līdz 29% atlaide, Atlantijas laša filejai ir 52% un tā maksā 6,99 eiro, šokolādes konfektēm “Laima” ir 50%, un tās maksā 8,49 eiro kilogramā. Piesaista cena kartupeļiem - 63% atlaide un cena 0,29 eiro kilogramā. Jā, kartupeļi iepriekš tik maz nemaksāja.

“Maxima” bukletā “Laimas” šokolādēm 40% atlaide, kausētais siers “Dzintars” maksā 1,39 eiro, majonēze “Francis” - 0,79 eiro, cūkgaļas kakla karbonāde - 4,69 eiro kilogramā. Par “Dzintaru” un “Franci” “Maxima” nemelo, jo šīs preces nesen maksāja vairāk.

“Lidl” piedāvā lauku gurķus ar 43% atlaidi, lasi par 6,99 eiro kilogramā, sieru izlasi ar 20% atlaidi utt.

Cilvēki ir aizmāršīgi un neatceras, ka kaut kāda prece jau mēnešiem ilgi stāv ar to pašu cenu un skaitās, ka tai ir atlaide. Visos lielveikalos, lai pircējam nešķistu dārgi, cena daudzām precēm ir par vienu centu zemāka nekā apaļš skaitlis.

Līdzīga politika ir arī “Rimi”, “Maxima” un “Lidl” tīkliem kaimiņvalstīs.

Tomēr pat viena nosaukuma veikalu ķēdēs vienādai precei mēdz būt atšķirīga cena. Piemēram, sieriņš “Kārums” Lietuvas “Rimi” maksā 0,33 eiro, Latvijas “Rimi” - 0,39 eiro, bet Igaunijas “Rimi” - 0,55 eiro.

Par Igauniju nav jautājumu, taču kā Lietuvā sieriņš var maksāt mazāk nekā Latvijā, ja tas tiek ražots Latvijā? Uz Lietuvu to taču vajag aizvest, kas ir

papildu izmaksas. Bet nu tā mēdz būt, jo Lietuvas un Latvijas “Rimi” ir dažādi tirgveži un viņiem var būt atšķirīgas domas par to, cik liela atlaide vajadzīga un kādai jābūt cenai. “Kārums” ir tāds pats kā statistika - Igaunijā dārgāks, Latvijā pa vidu, Lietuvā lētāks.

Igaunis un lietuvietis var atļauties pirkt vairāk

Viss būtu jauki, ja Latvijas iedzīvotāju vidējā alga un IKP uz vienu iedzīvotāju būtu ES vidējā līmenī. Un ja pirktspējas paritāte (ienākumu un dzīves dārdzības attiecība) būtu vismaz tāda pati kā kaimiņiem. Taču IKP pēc pirktspējas paritātes smagi atpaliek ne tikai no Igaunijas, bet arī no Lietuvas - Latvijas iedzīvotāju faktiskie ienākumi ir ievērojami zemāki nekā Igaunijā un arī Lietuvā.

Pirktspējas koriģētais IKP indikators uz vienu iedzīvotāju 2023. gadā, pēc “Eurostat” datiem, Igaunijā ir 38 700, Lietuvā 32 600, Latvijā 26 600.

ES valstu vidējais rādītājs ir 39 100.

Zemāks nekā Latvijā tas ir Bulgārijā, bet Rumānija jau ir aizaulēkšojusi mums garām un šajā rādītājā pietuvojusies Igaunijai.

Kā pārtikas cenas izskatās Eiropā?

Saskaņā ar “Eurostat” datiem, pārtikas un bezalkoholisko dzērienu cenas var raksturot tā, ka Islandē, Šveicē un Norvēģijā tās ir šaušalīgas - vidējo ES līmeni tās pārsniedz par 120%. Bet nu arī algas un visu veidu dzīveslīmeņa rādītāji attiecīgi šajā ziņā tajās ir visaugstākie.

Starp 110 un 120% virs ES vidējā par pārtiku un limonādi maksā Somijā, Luksemburgā, Dānijā un Īrijā.

Savukārt stipri zem ES vidējām cenām (mazāk nekā 80% no ES vidējā) cilvēki maksā Polijā un Rumānijā.

Mazāk nekā ES vidējās (90-100%) cenas par pārtiku ir arī Spānijā, Čehijā, un (kas to būtu domājis!) Nīderlandē.

Latvija te atrodas pa vidu un var būt lepna, ka pārtika mums maksā apmēram tikpat, cik Vācijā, Slovākijā, Francijā, Austrijā, Itālijā, Grieķijā un Zviedrijā. Tikai Vācijas dzīves līmeni raksturojošais pirktspējas indekss ir 43 400. Tā kā Latvijā tas ir 26 600, viens “vidējais latvietis”, raugoties uz pārtikas groziņu, kur gaļa, tomāti, siers un limonāde, var tā iegādei atļauties 26,6 eiro, bet vācietis - 43,4 eiro. Vācieši gan nav ES lielākie bagātnieki - luksemburgietis var atļauties divreiz vairāk.

Igauņi piecieš lielas cenas lielākas laimes vārdā

Igaunijas taktika un stratēģija ir nepārprotama - visādā veidā tuvināties Somijai un Skandināvijas valstīm, kur viss ir lielāks - cenas, algas, dzīves līmenis, sociālais komforts un laime. Igauņi dragā uz priekšu un piecieš, ka par pārtiku jāmaksā 110% no ES vidējā, uzskatot, ka gan jau arī algas un laime ar laiku pievilksies cenām klāt.

Taču latviešiem gan ir pamats satraukties gan par atpalikšanu no Igaunijas, gan arī raugoties uz otru pusi. Lietuvā ir vairāk iedzīvotāju (2,87 miljoni), lielāka teritorija un līdz ar to arī lielāks tirgus. Šajā tirgū darbojas vairāk dalībnieku. Lietuvā ir stipras zemnieku organizācijas, kas neļauj kāpt sev uz galvas. Nevar teikt, ka Lietuvā būtu ievērojami vairāk lielveikalu ķēžu, taču tāds tirgus dalībnieks, kas veicina konkurenci, “Lidl”, Lietuvā darbojās jau sen, kamēr Latvijā tas vēl tikai ieskrienas.

Taču vajadzētu vēl daudz vairāk lielveikalu ķēžu - šķietami, ka Latvijā par to skaitu nevar žēloties - “Rimi”, “Maxima”, “Lidl”, “Elvi”, “Mego”, “Prisma” un citi tīkli, tomēr ar to laikam ir par maz, lai konkurence starp tiem būtu pietiekama.

Ar Poliju vai Vāciju grūti sacensties - tās tomēr ir mazliet “citas planētas”, to tirgi ir milzīgi, tāpēc konkurence ir dabiskāka un karteļu nekropļotāka. Polijā pārtikas cenas ir 22% zem ES vidējā līmeņa! Taču Latvijā tirgus dalībnieku ir maz un cenas tie var turēt augstas.

Ministra karagājiens uz zemākām cenām

Ekonomikas ministrs Viktors Valainis (ZZS) ir pavēstījis, ka vēlas panākt pārtikas cenu samazinājumu. Viņa priekšlikumus ir atbalstījusi koalīcija. Iecerēts noteikt veikalnieku uzcenojuma griestus, noteikt zemāko cenu katrā preču kategorijā, ieviest digitālo rīku preču salīdzināšanai, kā arī aizliegt iznīcināt nepārdotās pārtikas preces. Tāpat plānots aizliegt pārmērīgas un ilgstošas atlaides

Dabiski, ka veikalniekiem šādi pasākumi nepatīk, un paredzams, ka lielveikalu lobijs nikni pretdarbosies.

Nav zināms, kā tas beigsies, grūti prognozēt, vai ministram izdosies panākt pārtikas cenu samazinājumu par 20%.

Protams, ka Latvijas nākamības labklājībai vajag ne tikai cenu samazinājumus un konkurences kropļojumu novēršanu, bet arī darba ražīgumu un produktivitāti, inovācijas un jaunās tehnoloģijas, mākslīgā intelekta izmantošanu un mazas kodolstacijas, kas ražo lētu elektroenerģiju. Vajag aktivizēt eksportu un attīstīt infrastruktūru. Maz ko dos desas cenas samazināšana par 20%, ja pirktspējas paritāte no Igaunijas atpaliks par 40 procentiem.

Svarīgākais