Metāla mākslas galerija Preiļos - no metāllūžņiem līdz skulptūrām

IDEJAS. Nereti kāda detaļa palīdz ieraudzīt tēlu. Tad atliek tikai pielasīt iztrūkstošo – piemēram, pievienot ragus... © Ģirts Ozoliņš, F64 Photo Agency

Preiļos šobrīd top neparasta Metāla mākslas galerija, ko veido jauna ģimene – Nesterjuki: automehāniķis Aleksandrs un datordizainere Alīna. Abus viņus vieno aizrautība un interese par motocikliem un motosportu. Dzelži viņiem nav tikai materiāls praktiskai lietošanai, bet arī skaistums – Aleksandra rokas spēj uzburt īpaša dizaina motociklus un skulptūras.

Sākums bija aizraušanās ar custom jeb ekskluzīva dizaina motocikliem, atzīst Aleksandrs, piebilstot, ka divi, paša rokām radītie, būs aplūkojami galerijā. Taču - ja atskatās vēl tālākā pagātnē, redzams, ka jau bērnībā radusies mīlestība pret dzelžiem, jo tētis bijis automehāniķis. Kā tu stāvēsi malā un skatīsies, sācis palīdzēt pie remontiem. Šo un to pamēģinājis radīt arī savām rokām, kamēr nonācis pie dizaina motocikliem. Par paša gatavotajiem «zirgiem» saņēmis daudz atzinīgu vārdu, taču bijusi arī nesapratne - kam viņam tādi ērmi vajadzīgi, ja var braukt ar normālu moci? Tie, kas šajā lietā nav iesaistīti, nesaprotot, ka tā arī ir māksla. Jo patiesībā tie, kas, tāpat kā viņš, nodarbojas ar autovirsbūves remontiem un krāsošanu, labi izjūt formu. Mākslinieki ar izjūtu un prasmīgām rokām, uzsver Aleksandrs.

ZELTA ROKAS. Tādas tiešām Aleksandram Nesterjukam ir, jo viņš ir gan labs automehāniķis, gan mākslinieks, kas dzelžiem spēj iedot otro elpu / Ģirts Ozoliņš, F64 Photo Agency

Skaidrs, ka, gatavojot šādus braucamos un remontējot autiņus, uzkrājas ne mazums metāllūžņu. Pirms trim gadiem tā ciešāk uz tiem palūkojies un ieraudzījis, ka tur var iznākt kas skaists. Iztēlē iezīmējušās pat objekta aprises (starp citu, nekad neko nefiksējot uz papīra vai datorā, visu paturot galvā). Viņam esot divi ceļi, kā nonākt līdz skulptūrai - vai nu detaļas tiek atlasītas, piemērojot tās jau iztēlē radītajam veidolam, vai kāds metāla gabals dodot iedvesmu ar savu formu. Tā tapis pirmais viņa darbs Načo - bullis. Paskatījies uz vienu metāla savienojumu, un uzreiz radies tēls. Tas ir tīri simboliski, ka tieši vērsis tapis kā pirmais. Jo pats esot dzimis Vērša gadā, un patīkot arī šī dzīvnieka spēks un izturība. Bet Načo ir saīsinājums no vārda načalo (krievu val. - sākums). Turklāt tas tā labi spēlējas ar vārdu Mačo, pasmaida Aleksandrs. Cik ilgi pie tā nācās strādāt? Tā kā šī nodarbe nav iztikai, bet kā vaļasprieks, tad tam varot veltīt vienīgi vakarus un brīvdienas. Vienai skulptūrai vajagot vismaz mēnesi, taču mocim daudz vairāk - pat divus gadus. Cik šobrīd te ir darbu - viņš neesot skaitījis, jo ir daudz sīkāku dizaina lietu, kuras līdz ar galerijas atklāšanu pavasarī te varēs arī iegādāties. Kopā ar mākslu varēs iebaudīt arī kafiju un kādu uzkodu, piesēžot pie Aleksandra gatavotajiem galdiņiem.

Taču no pirmā darba līdz galerijai vēl bijis labs ceļš ejams. Un uz to pamudināja, lūk, kas! Preiļos jau vairākus gadus pēc kārtas notiek starptautisks autorleļļu festivāls, un tajā ar savām lellēm piedalās arī preilēniete Jeļena Mihailova. Viņa uzrunājusi Aleksandru un aicinājusi viņu piedalīties ar saviem mākslas darbiem šajā pasākumā. Tobrīd bija tapušas tikai dažas skulptūras, ko arī izlicis apskatei. Pasākuma apmeklētājiem tās ļoti iepatikušās, un autors saņēmis pat skatītāju simpātiju balvu. Tas devis pamudinājumu darboties tālāk. Radusies virkne tēlu, un bijis jādomā, kur tos izvietot. Un vieta atradās! Kāds uzņēmējs bankrotējis, un viņam piederošais īpašums, tostarp nepabeigta ēka, nonācis izsolē. Cena bijusi pieņemama, turklāt izdevīgā vietā - netālu no Aleksandra autoservisa. Iegādājies un sācis remontēt, pat līdz galam neizlēmis, kas tajā būs. Tad pēkšņi nākusi apjauta, ka tā var būt kas vairāk par vienkāršu noliktavu. Tā kā Preiļi jau piedāvā daudz interesantu vietu tūristiem, tad nolēmis - veidos Metāla mākslas galeriju. Aleksandrs akcentē, ka viņš ar sievu kā Preiļu iedzimtie esot šīs vietas patrioti, tāpēc vēlējušies tieši šeit radīt ko skaistu. Abi daudz ceļojot ar močiem, izbraukājuši krustu šķērsu Latviju, bijuši arī daudzviet aiz tās robežām un esot pārliecinājušies, ka tādas galerijas Baltijas valstīs neesot, taču Polijā un vēl citur gan esot kas līdzīgs. Tomēr vai nu tikai dizaina moči, vai dizains, vai skulptūras. Te tas viss ir kopā. Patiesībā jau grūti izdomāt ko jaunu, jo pasaulē viss jau ir, teic Aleksandrs, tāpēc svarīgākais ir autora redzējums un izpildījums, un gara lidojums.

Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.

Svarīgākais