Artis Dvarionas: Ar muzikāli sportisku garu

ŽŪRĒTĀJS. «Lai arī Eirovīziju sauc par dziesmu konkursu, ir skaidrs, ka viena pati dziesma šeit ir bezspēcīga, lai cik laba tā būtu. Tieši izpildījums vienmēr ir bijis izšķirošs. Harisma, sirsnīgums, dinamika, pārsteidzoši pavērsieni vai scenogrāfijā izceltie mūsdienu tehniskie sasniegumi ir tie, kas sazobē ar trāpīgu dziesmu nodrošina panākumus. Pāris Supernovas konkursantiem šajā ziņā, manuprāt, ir labs potenciāls,» uzskata Artis Dvarionas © Publicitātes foto, Lauris VĪKSNE

Aizvadīts pirmais konkursa Supernova fināls, kurā skatītāji un klausītāji vērtēja ne tika izpildītājus un dziesmas, bet arī žūriju, kas šogad ir par ¾ jaunā sastāvā. Viens no šīs jomas debitantiem ir Radio SWH dīdžejs Artis Dvarionas.

No rokmūzikas Eirovīzijā

Līdz šim Radio SWH dīdžejs Artis Dvarionas šova žūriju sastāvos kaut kā nav manīts. «Protams, ir būts dažādās žūrijās, sākot no Popielas senos laikos Kuldīgā līdz kādreiz Valmierā notikušajam jauno grupu konkursam Stage Number One, bet tik publiskā veidā un tik lielas auditorijas priekšā nekad neesmu mēģinājis spriest par citiem. Pirmajā brīdī bija diezgan jocīga sajūta, bet, strādājot radio, taču arī notiek dziesmu vērtēšana - ko atskaņot, kā atskaņot, kāpēc vispār atskaņot utt. Gadu gaitā esmu ar to nodarbojies un pēc pirmā Supernovas atlases raidījuma sapratu, ka es to tomēr varu darīt,» skaidro Artis. «Eirovīzija gan vienmēr ir bijusi un būs īpašs dzīvnieks - katram ir savs viedoklis, kas ir šā konkursa veiksmes atslēga. Nav konkrēta formāta vai šablona - Eirovīzijas sakarā neviens nevar pateikt, kas nodrošina uzvaru. Mans uzdevums ir vērtēt dziesmas no to piemērotības Latvijas komercradiostaciju rotācijai viedokļa un pirmām kārtām komentēt dziesmas tieši no šī aspekta, taču, protams, nevaru norobežoties no tā, ka Eirovīzija, lai arī to sauc par dziesmu konkursu, lielā mērā ir arī izpildījuma konkurss. Laba dziesma un panākumi Eirovīzijā - lielākoties tie ir divi atšķirīgi lielumi. Manā uztverē šajā konkursā ir jāpārsteidz ar izpildījumu. Bieži vien nāk par labu tas, ka atšķiries no pārējā šī konkursa satura.»

Protams, kādreizējais grupas R.A.P. vokālists vairāk visiem asociējas ar darbošanos rokmūzikas lauciņā, kam piekrīt arī pats Artis. «Jā, tā ir, bet populārajā mūzikā vienmēr esmu centies būt kosmopolīts un mēģinājis saprast, kas notiek arī citos žanros. Turklāt mans darbs Radio SWH raidījumā Braucamlaiks nu jau astoņu gadu garumā saistās ar dažādas mūzikas spēlēšanu, kas nozīmē, ka tveru arī citus lauciņus. Rokmūzika ir drēbe, ko pazīstu vislabāk, taču es domāju, ka man nav problēmu spriest par dziesmu, tās uzbūvi un veiksmi arī popmūzikas žanrā. Uzskatu, ka esmu pietiekami kompetents arī šajā jomā.» Savas darbības formulu žūrijā viņš skaidro šādi: «Patiesībā viss ir ārkārtīgi vienkārši: ir jābūt maksimāli godīgam pret sevi un jāpauž, kādas ir manas sajūtas par šo konkursu, ko es darītu, ja būtu šo konkursantu vietā, kā es to redzu un ko censtos parādīt. Par to tad arī stāstīšu.»

Atgriezties uz skatuves nesteidz

Artis ir kuldīdznieks, savu muzikālo karjeru sāka 90. gadu sākumā kā underground grupas N.D.A. jeb Nāc Dilonīt Apsēdies bundzinieks. Pēc tam sekoja darbība grupā Rāpuļi ar putniem, kas vēlāk transformējās uz R.A.P. Šī grupa pastāvēja desmit gadus un savas pastāvēšanas laikā guva vērā ņemamus panākumus, tostarp trīs Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvas modernā roka nominācijā. R.A.P. pajuka 2008. gadā (2011. gadā gan vēl bija atgriešanās mēģinājums Liepājas festivālā SummerSound), bet Artis kopā ar Double Faced Eels bijušo ģitāristu Reini Briģi izveidoja projektu Tā Tā Tā. Lai gan grupai jau bija sarakstīts pietiekami daudz dziesmu, albums tā arī netika izdots. Kopš tiem laikiem enerģiskais un spriganais dziedātājs aktīvajā koncertdarbībā vairs nav redzēts. «Ik pa laikam prātā ienāk doma, ka kaut ko vajadzētu, taču nekur tālāk par šo «kaut-ko-vajadzētu-domu» neesmu arī ticis,» atzīst Artis. «Gadiem ejot, mainās arī sadzīviskā situācija un vairs nebūtu tik viegli atlicināt laiku [aktīvajai muzicēšanai] un mēģinājumiem četras reizes nedēļā, taču labi - tās ir tikai atrunas, skaidrs, ka visu varētu samenedžēt. Tas vairāk ir stāsts par to, ka vairs nevēlies pieņemt mūziku kā kompromisu mākslu, kā tas tika darīts kādreiz, kad interesēja izlauzties ārpusē un pastāstīt par sevi arī citiem, un tā dēļ biji gatavs darīt arī lietas, ko nemaz īsti negribēji [darīt], bet tas bija vajadzīgs, lai nonāktu, piemēram, uz žurnāla Sīrups vāka. Es vairs to nebūtu gatavs darīt. Protams, runa ir arī par sadarbības partneriem, kas ir ar tevi mūzikā. Grupa ir kā ģimene, kurā jāmeklē zelta vidusceļš, nevar tikai vilkt deķīti uz savu pusi. Citiem vārdiem runājot - ja es šajos laikos kaut ko darītu [mūzikā], gribētu to darīt kopā ar tādiem cilvēkiem, kas ir mani dvēseles radinieki.»

Artis arī atzīst, ka pietiekami daudz radošā spēka paņem darbs radio. «Ja es gribu par visiem 100% būt iekšā radio lietās, un es to gribu, tad nekam citam enerģijas šobrīd būtībā arī nepietiek - būtu grūti kaut ko pilnvērtīgi paralēli darīt arī mūzika.

Es par to runāju ar Normundu Rutuli: viņš arī teica, ka, tiklīdz aizgājis no darba radio, sākušas vērties vaļā pilnīgi citas čakras un viņš varējis pilnīgi citādi taisīt mūziku. Es nesaku , noteikti kaut ko vēl gribētu [darīt mūzikā], taču, ja esi ārā no šīs aprites desmit gadus, tad pamani, cik ļoti mūzikas biznesā viss ir mainījies. Un, jo ilgāk esi ārā, jo biežāk sev uzdod jautājumu, vai vispār kādu interesētu mana atgriešanās, vai man būtu klausītāji, vai es spētu adaptēties mūsdienu populārās mūzikas spēles noteikumos utt., u.t.jpr. Mūsdienās ir ļoti daudz jauno grupu, kas darbojas ļoti augstā līmenī. Man vajadzētu ļoti nopietni padomāt, ko vēlos teikt no skatuves un kā to pasniegt,» pret sevi prasīgs ir Artis.

Ar pilnu sparu radiolietās

Jau no 90. gadu vidus Artis Dvarionas darbojas arī kā dīdžejs - iesākumā dzimtās Kuldīgas radiostacijās. Kopš 2002. gada viņš ir Radio SWH štata darbinieks, bet šobrīd lielu daļu Arta laika aizņem domas par Radio SWH Rock attīstību. «Līdz 2008. gadam šajā radiostacijā bija dzīvais ēters, taču iestājās krīze, mainījās arī radio īpašnieki, un Radio SWH Rock kļuva par tā saucamo automāta staciju jeb juke box radio. Kādus desmit gadus tai vispār nebija dzīvā satura, bet pēdējā laikā roks, izturot dažādus vietējos konkursus, ticis pie vairākām apraides frekvencēm. Ja visus šos gadus rokam bija tikai viena frekvence - 89,2 MHz Rīgā, tad tagad rokam jau ir kopumā deviņas frekvences visā Latvijā. Mums ir reģionālās apraides statuss, un roks ir ļoti tuvu nacionālās apraides statusam. Uzvaras šajos konkursos un NEPLP stacijai dotā uzticība mums ļauj rūpēties par darbības attīstību un atgriezties pie tā, lai būtu dzīvais saturs. Tieši tādēļ rokam šobrīd ir pacēlums,» skaidro Artis. Pērn jūlijā Radio SWH Rock ēterā sāka skanēt Jāņa Bukuma un Ērika Saksona vadītais raidījums Roka nemieri, kas stāsta par pašmāju rokmūzikas jaunumiem, bet no novembra tam pievienojās paša Arta veidotais Pasaules roka pulss - tas ēterā skan ceturtdienās pulksten 19 un stāsta par pasaules rokmūzikas jaunumiem. «Rokstacijā ir atgriezušās arī ziņas, un tā lēnā garā tiek būvēta no jauna - lai skanētu ne tikai mūzika, bet būtu arī saturs. Tālāk - skatīsimies, domāsim, meklēsim. Pie šī vien mēs neapstāsimies. Tas ir labs, jauns atspēriena punkts un pierādījums tam, ka roks kā žanrs nav miris. Vismaz man tas dod tādu sajūtu.»

Savulaik Artis uzstājās arī ar saviem solodīdžeja setiem - iesildīta pat grupa Kiss un Lenijs Krevics. «Uzstājos retāk, taču joprojām to daru,» saka Artis. «Ir pagājis tas laiks, kad caurām naktīm vīkendos spēlēju pa Vecrīgas klubiem - darīju to aktīvi kādus sešus vai septiņus gadus, bet tagad es sevi tajā vairs nededzinu. Kā prioritāte ir izvirzīts darbs radio, bet šīs negulētās naktis vīkendos tomēr atstātu uz to iespaidu. Es selektīvi izvēlos vietas un pasākumus, kuros izpaužos kā dīdžejs - viena no tādām ir festivāls Positivus, kur esmu spēlējis jau četrus gadus pēc kārtas. Pati tuvākā mana uzstāšanās - 8. martā Grobiņā notiks Kurzemes dīdžeju saiets - tā kā esmu no Kuldīgas, esmu uzaicināts tur piedalīties. Starp citu, tur uzstāšoties arī mans draugs un senais cīņubiedrs vēl no Kuldīgas laikiem Aldis Gobzems - mēs ar viņu kopā strādājām Kuldīgas Radio Skala,» ieintriģēt prot Artis. «Un vēl viena lieta: jau trešo sezonu esmu [basketbola kluba] VEF Rīga spēļu apskaņotājs. Manas divas lielākās dzīves intereses un kaislības ir sports un mūzika, un šeit ir iespēja tās apvienot.»

Top 3: hokejs, futbols, teniss

Jau skolas laikā Artis ir aktīvi spēlēja futbolu un arī hokeju, kur parādīja tik labas vārtsarga prasmes, ka pat tika iesaukts padomju laikos slavenā vārtsarga Vladimira Miškina vārdā («Hokeju spēlēju sētas līmenī, bet iesauka Miškins gan pielipa uz ilgu laiku»), bet pēdējos gados aizrāvies ar tenisu. «Arī vēl pirms gada, tā teikt, atgriezos pie saknēm - ar džekiem uzspēlēju futeni, bet pamatīgi nokritu un sadauzīju plecu, tāpēc sapratu, ka laikam tomēr to nevaru atļauties spēlēt, jo futbols ir kontakta sporta veids - tagad esmu tam metis mieru,» skaidro dīdžejs. «Futbolā biju pussargs - tā ir pozīcija, kas veido spēli. Esmu maza auguma: aizsargam jābūt būdīgam, arī kā uzbrucējs burzmā pie vārtiem neko lielu izdarīt nevarētu - es biju tas, kurš šajā burzmā dod piespēles, manas tehniskās prasmes ļāva to veikt.» Sports un mūzika vienmēr bijušas Arta interešu loka galvenās tēmas. «Man bija tikai kādi desmit gadi, kad jau sapratu, ka mūzika ir mana lieta. Skolā bija vairāki klasesbiedri, kuriem bija piekļuve pasaules populārajai mūzikai, kas padomju laikos nemaz nebija tik viegli, un tā tas kaut kā attīstījās. Arī pastiprināta interese par sportu parādījās tajā vecumā. Taču 15-16 gadu vecumā sapratu, ka ar savu 1,59 metru augumu diez vai sportā gāzīšu baigos kalnus, tāpēc loģiska bija izvēle par labu mūzikai un radio pasaulei. Taču manī vienmēr bijis sportiskais gars, tas šajos gados nekur nav zudis.»

No sarunas var noprast, ka Artis ir maksimālists, kurš arī sportā sev izvirza augstus mērķus - to nepiepildīšana bijis viens no iemesliem, kāpēc vismaz uz laiku nolikta malā tenisa rakete. «Kādus piecus gadus spēlēju [tenisu], un tagad ar draugiem esam sadomājuši, ka derētu atkal pavicināt raketes. Teniss nav kontakta sporta veids, kas amatieru līmenī ir labi, bet tas ir mazliet vientuļš - visu laiku esi tikai ar sevi. Turklāt mans sportiskais gars pieprasīja aizvien lielākus panākumus, taču tam ieguldīju neadekvāti mazu darbu treniņos, respektīvi, es netrenējos tik daudz, cik augstus no sevis prasīju rezultātus. Un šī disbalansa rezultātā pazaudēju spēles garšu. Es nevaru spēlēt tikai sava prieka pēc, jo sports ir iešana laukumā ar domu apspēlēt pretinieku - tas taču ir pats galvenais sporta nervs!» skaidro Artis. «Sportisko azartu joprojām turpinu uzturēt, sekojot līdzi dažādām sporta sacensībām un konkrētiem notikumiem. Hokejs, teniss un futbols - tie ir trīs pīlāri, kas mani vienmēr sportā ir interesējuši. Nr. 1 man ir Nacionālā hokeja līga, esmu NHL fans. Arī šorīt, pirms nākšanas uz sarunu, noskatījos aizvadītās nakts spēļu apskatus. Man ir ļoti svarīgi pabarot savu sportisko dvēseli, un to var darīt arī šādā veidā - skatoties sacensības. Domāju, ka šis sportiskais gars man ir palīdzējis arī mūzikas jomā, jo devis tādas kā caursišanas spējas - R.A.P. laikos taču darbojos arī kā grupas menedžeris. Sportiskais gars palīdzējis turēties pie plāna un panākt izvirzītos mērķus. Tā vienmēr ir bijis.»

Artis Dvarionas

  • Pēc pases Artis Dvarijons. «Mans oriģinālais dzimtas uzvārds ir Dvarionas, ko es tagad ikdienā lietoju kā skatuves vārdu - mūsu ģimeni skāra uzvārdu pārlatviskošanas likums, līdz ar to maniem vecākiem un bračkām ir trīs dažādas versijas: vecākais brālis ir Dvarionas, mēs ar jaunāko bračku esam Dvarijoni, savukārt tēvs ar māti ir Dvaronis un Dvarone. Iesākumā par to mazliet pārdzīvoju, bet tagad - esmu publisks cilvēks, uz skatuves varu lietot savu oriģinālo uzvārdu, tikai jāpiedomā, aviobiļetes pasūtot vai kādas dokumentu lietas kārtojot»
  • Dzimis 1974. gada 21. aprīlī Kuldīgā
  • Kuldīgas 1. vidusskolas (tagad tā saucas Kuldīgas Viļa Plūdoņa ģimnāzija) absolvents. «Mūzikas skolā mācījos klavieres. Iesāku, bet to nepabeidzu - pagāju tajā tikai kādus divus gadus»
  • Savu muzikālo karjeru iesācis kā grupas D.A. jeb Nāc Dilonīt Apsēdies bundzinieks 1991. gadā, pēc tam turpinājis grupā Rāpuļi ar putniem, kas vēlāk transformējās uz R.A.P. Projekta Tā Tā Tā dalībnieks
  • Diskogrāfija: Vanilla (1998), Feel? (1999), 2 (2003), Maize (2005). «Iedomājies, jau 14 gadi pagājuši?!»
  • Radio SWH programmu producents, a/s Radio SWH strādā kopš 2002. gada. «Iesākumā rokā jeb Radio SWH Rock, bet no 2010. gada lielajā radio. Es no nulles veidoju un producēju vairākus raidījumus - Top 20, Braucamlaiks, Pasaules roka pulss»
  • Ģimenes stāvoklis: «Precējies vēl neesmu, dzīvoju pēc shēmas draudzene un suns,» joko Artis

Izklaide

Masu medijos laiku pa laikam parādās ziņas par “Rail Baltica” – tas ir Baltijas valstu simtgades projekts, kas būtiski un pozitīvi ietekmēs transporta pieejamību, tūrismu, ekonomiku un kopējo drošību. Daudzi ar nepacietību gaida šo iespēju. Igaunijas medijs “Postimees” atgādina, ka visās Baltijas valstīs dzelzceļi darbojas un jau šobrīd ar to palīdzību ir iespējams apmeklēt trīs Baltijas valstu galvaspilsētas.

Svarīgākais