Horvātijas galvaspilsēta Zagreba vēlā rudenī rada nepārvaramu sajūtu, ka atrodies... Rīgā. Pirmkārt, tā liek domāt dāsnais lietus – Zagrebā tā ir novembra beigās, bet daba izskatās kā Rīgā oktobra sākumā. Otrkārt – vecpilsēta, cilvēki, kafejnīcas, veikalu zīmoli... viss kaut kā saprotami un līdzīgi.
Zagreba izmēros un iedzīvotāju skaitā ir aptuveni tāda pati kā Rīga. Bet, protams, - tā nav Rīga. Kopīgs politiskā līmenī mums ar horvātiem laikam ir tas, ka gan Latvija, gan Horvātija ir Eiropas Savienības dalībvalstis. Horvātija turklāt ir jaunākā ES dalībvalsts - uzņemta tikai 2013. gadā un vēl nav paspējusi pievienoties ne Šengenas, ne eirozonai. Tāpēc, lidojot uz Horvātiju, jārēķinās ar papildu pasu pārbaudēm lidostā un valūtas - horvātu kunas - nemitīgu pārrēķināšanu uz eiro.
Taču līdzība ar Rīgu ir arī tāda, ka Zagreba, tāpat kā Rīga, ir skaista pilsēta. Protams, Horvātijā ir savas kūrortu pērles Adrijas jūras piekrastē - Dubrovnika, Splita, Opātija, Rījeka, un Zagrebu no tūristu pārblīvētības «glābj» tās atrašanās kontinenta vidienē, bet tās vēsturiskais centrs ir patīkamas pastaigas vērts.
Centrālais laukums ar banu
Dīvaini, ka Zagrebas nosaukuma leģenda saistās nevis ar mitrumu un lietu (kuru nācās pieredzēt man), bet ar sausumu: kāds bans (vietvaldis), gribot padzirdīt ļaudis un zirgus, esot iedūris zobenu zemē, no turienes uzradies avots. Bans uzkliedzis karavīriem - pasmeliet, kas horvātu valodā skan - Zagrabite! Un tā radies pilsētas nosaukums. Zagrebas centrālais laukums ir jūgenda un eklektikas stilā celtu namu ieskauts ar bana Josipa Jelačiča skulptūru centrā. Bans Jelačičs ir 19. gadsimta horvātu nacionālais varonis, kura valdīšanas laikā tika atcelta dzimtbūšana Horvātijā un pirmo reizi notika parlamenta vēlēšanas. Jelačiča laukums ir allaž ļaužu pilns - to nodrošina ne vien namu pirmajos stāvos esošās kafejnīcas un veikali, bet arī tramvaja pieturvietas un zemnieku produkcijas tirdziņš. Ja gribat skatu uz centrālo laukumu no augšas - jādodas uz improvizēto skatu torni laukuma malā, bet faktiski - pirmo debesskrāpi Horvātijā, kas uzcelts 1959. gadā. Tā 16. stāvs ir atvērts apmeklētājiem, lai baudītu skatu uz Zagrebu.
Arhitektūras stilu krātuve
No centrālā laukuma, kāpjot kalnup, ieliņas ved vecpilsētā - arī uz patiesi krāšņo Kaptolu jeb Dievmātes Augšāmcelšanās katedrāli. Katedrāle var kalpot par labu mācību līdzekli topošajiem arhitektiem, jo tajā ir apvienoti vairāki vēsturiskiem arhitektūras stiliem piederoši elementi: tā sākta celt 13. gadsimtā agrīnās gotikas stilā, un celtniecība pamazām turpinājās līdz pat baroka modei. 1880. gadā katedrāle smagi cieta ugunsgrēkā, un atjaunota tā tika neogotikas stilā. Savukārt biezie aizsargmūri ap katedrāli tapuši renesanses laikos. Katedrāle ir parka ieskauta, bet tās priekšā jau pēc rekonstrukcijas 19. gadsimtā uzcelta strūklaka, kas žilbina skatus ar zeltmirdzošām Dievmātes un četru eņģeļu skulptūrām.
«Augšējā un apakšējā» pilsēta
Līdzenumos dzīvojošiem latviešiem bieži eksotiski šķiet pat tas, ka pilsēta atrodas kalnos un pakalnos. Zagreba neatrodas līdzenumā - tās vecpilsēta atrodas kalnā, un vēsturiskai centrs kopumā ir «Augšējā pilsēta». No bana Jelačiča laukuma kalnup ved Radičeva ieliņa, kuras vēsturisko ēku pirmajos stāvos ir kafejnīcas un veikaliņi. Pa to var uzkāpt līdz ļoti īpatnējai Svētā Georga skulptūrai - īpatnējai tāpēc, ka šeit Sv. Georgs attēlots nevis pūķa nogalināšanas brīdī, bet gan jau pēc tās - noliecot galvu sava pretinieka priekšā. Tālāk seko norāde uz «Asiņaino tiltu», bet jūs varēsiet izskatīt visas acis, bet neko vizuāli līdzīgu tiltam neredzēsiet. Īsā ieliņa jūsu priekšā tiešām saucas «Asiņainais tilts», bet pats tilts ir nojaukts 1899. gadā. Par «Asiņaino» tiltu nodēvēja tāpēc, ka uz tā starp «augšējās» un «apakšējās» pilsētas iedzīvotājiem bieži izcēlās sadursmes saimniecisku domstarpību dēļ. Par horvātu temperamentu nedaudz vēlāk, bet pašas ieliņas galā ir neliela āra kapela, kur joprojām dedzina sveces un lūdzas par aizgājēju mieru. Aizgājēju ir bijis ne mazums - piemēram, «augšējā pilsētā» kopš 17. gadsimta sākuma līdz pat 18. gadsimta vidum naski dedzinātas raganas un burvji - inkvizīcija horvātu zemē plosījusies ne pa jokam.
Par vecpilsētas pērli un Zagrebas simbolu uzskata Svētā Marka baznīcu - tā celta 1420. gadā, bet vēlāk rekonstruēta 19. gadsimta beigās. Sv. Marka baznīcu nevar sajaukt ar citām īpatnējo krāsaino jumta dakstiņu dēļ. Ar dakstiņiem izlikti Horvātijas, Dalmācijas un Slavonijas apvienotās karaļvalsts un Zagrebas pilsētas ģerboņi. Blakus baznīcai atrodas Horvātijas banu rezidences pils un Horvātijas parlamenta ēkas. Parlamenta ēkā ir lemti Horvātijas vēsturē izšķirošie jautājumi - izstāšanās no Austroungārijas impērijas 1918. gadā un atdalīšanās no Dienvidslāvijas 1991. gadā.
Tito pēdas
Horvātijas galvaspilsētas «apakšējā» daļā ir arī Josipa Broza Tito laukums. Kā zināms, Brozs Tito (1892-1980) ir odiozākā un pazīstamākā figūra ne vien Horvātijas, bet tagad neeksistējošās Dienvidslāvijas vēsturē - viņš bija vietējo komunistu līderis, maršals un sociālistiskās Dienvidslāvijas diktators. Tikai viņa personība saturēja kopā vairākas valstis un tautas - Slovēniju, Horvātiju, Serbiju, Bosniju un Hercegovinu, Melnkalni un Maķedoniju, kuras neizbēgami sadalījās pēc viņa nāves un sociālistiskā režīma krišanas. Turklāt vēl izraisot postošu karu, par kuru lasot, var mati slieties stāvus, kā kaimiņu, turklāt tik etniski tuvas tautas var nodarīt viena otrai tik ļoti pāri.
Brozs Tito bija pēc izcelsmes horvāts, bet tas gan Dienvidslāvijā nedeva horvātiem nekādas priekšrocības. Viņš, kā jau īstens komunists, uzskatīja, ka viņam tautības vispār nav. Turklāt Dienvidslāvijas galvaspilsēta bija Belgrada, kas ir Serbijas teritorijā.
Horvātijas kara laikā (1991-1995) serbu un horvātu naids sasniedza savu apogeju - etniskās tīrīšanas pierobežas rajonos vēlāk tika kvalificētas kā noziegumi pret cilvēci un iztiesātas ANO kara noziegumu tribunālā Hāgā. Vai par salīdzinoši neseno karu kas liecina Zagrebas ielās - nē, Zagrebu karš fiziski neskāra. Bet, visticamāk, nekādas draudzības serbu un horvātu starpā nav... Pat grūti tādu būtu iedomāties, ja kara laikā Horvātiju pameta 300 tūkstošu serbu un Serbu Krajinu - 220 tūkstošu horvātu.
Tagad Horvātija kopā ar Slovēniju ir Eiropas Savienības dalībvalstis un saglabā visattīstītāko Balkānu valstu statusu. Dzīves un cenu līmenis Zagrebā ir visnotaļ līdzīgs Latvijas realitātei. Izrādās, arī minimālā alga, ja konvertē eiro, ir teju vienāda Latvijā un Horvātijā - ap 430 eiro. Zagrebas tirdzniecības centri piedāvā identiskus starptautiskus zīmolus kā Rīgā, kafejnīcas un restorāni - labas kvalitātes un garšas ēdienu... kā Rīgā, pat Ziemassvētku tirdziņos tirgotās dāvaniņas un suvenīri ir līdzīgi un populārākā tikšanās vieta - zem pulksteņa Jelačiča laukumā. Nu gluži kā pie Laimas pulksteņa Rīgā.
Horvātu vīni ir viegli, patīkami un nerada teju obligātas paģiras otrā rītā (kā rumāņu, piemēram). Tūristam, kurš saprot krievu valodu, ir viegli orientēties valodu līdzības dēļ, savukārt angļu valodas pratējiem - patīkami sazināties ar apkalpojošā sfērā strādājošajiem, kuri pārsvarā runā labā angļu valodā.
Vēl - par līdzīgo - Latvijai un Horvātijai ir teju identiskas teritorijas kvadrātkilometros... Viena lieta gan ir krietni atšķirīga - Horvātijā dzīvo 4,5 miljoni iedzīvotāju. Šeit līdzība ar Latviju zūd - vairs šeit nav pat divu miljonu iedzīvotāju. Bet ko nu grimt apcerē par tautu likteņiem - labāk krāt iespaidus ceļojumos un iepazīt dažādas pasaules tautas un to dzīvi.
***
Fakti par Zagrebu:
• Pati augstākā celtne: Zagrebas katedrāle (Kaptols) - 108 metri
• Pilsētā dzīvo 18,5% Horvātijas iedzīvotāju
• Zagrebā ir 4500 kafejnīcu un restorānu
• Zagrebā kopš 19. gadsimta joprojām darbojas 200 gāzes lukturu ielu apgaismošanai
• Zagrebas funikulers ir pasaulē īsākais sabiedriskā transporta maršruts - ceļš no augšas uz leju ir 66 metri, un tas tiek nobraukts 64 sekundēs