Recenzija: Kaupēns. Mans (ne)mīļais

© publicitātes

Kinoteātrī Rīga šobrīd skatāma režisora Māra Ozoliņa filma Kaupēns, kas tapusi pēc Andra Grūtupa bestsellera Tiesāšanās kā māksla un ir veidota kā dokumentāls stāsts, kurā dažas epizodes rekonstruējot ar mākslas filmas elementiem.

Neņemos spriest par kopējo iespaidu, kādu filma "Kaupēns” atstās uz skatītājiem, taču manu prātu šobrīd nodarbina trīs atziņas.

Dominējošais tonis pieder atziņai, ka daudzus gadu desmitus heroizētais Kaupēna tēls, aplūkojot to tuvāk, izrādījies visparastākais bandīts, kura pastrādātajās laupīšanās un slepkavībās nav pat vismazākās cēluma atblāzmas. Nežēlība, alkatība un pāri visam stāvoša lepnība — tie bijuši Kaupēna dzīves patiesie vadmotīvi, kuri, pārklājušies ar gadsimtu putekļiem, piedzīvoja neticamu metamorfozi, tautas atmiņās transformējoties par drošsirdības un brīvā gara simboliem. Mani nomoka dziļdomīga neizpratne — kā tas nākas, ka par bērnu un veceņu slepkavu joprojām tiek dziedātas naivas „Ulmaņlaiku” dziesmiņas? Taisni vai šķērmi metas. Gan par to, cik nepretencioza savos vērtējumos mēdz būt sabiedrība, gan par to, cik dīvainos greizo spoguļu labirintos mēdz laipot vēstures liecības.

Kā to vērtēt? Kā izkropļotu nacionālo romantismu? Vai varbūt tās ir mūsu alkas pēc patiesiem varoņiem, kuru šķietamais trūkums Latvijas vēsturē pārsvarā gadījumos tomēr ir savas valsts pagātnes nezināšana. Taču, lai kā arī būtu, pēc Māra Ozoliņa filmas noskatīšanās man šķiet teju vai pretdabīgi pie Līgonakts ugunskura atkal vilkt gaudeno „ak, jūs, meži, tumšie meži” melodiju.

Un, lai gan filmas veidotāji, līdzīgi kā savulaik pats Kaupēns, būvē trauslu attaisnošanās tiltu uz mīlas stāstu un nepakļaušanās drosmi, mans vērtējums tomēr ir ļoti tiešs: slepkavam, kuram uzdzīves skurbumā pietrūkuši daži sudraba rubuļi, nevar būt nekāda attaisnojuma. Turklāt, no cēlas romantikas šajos asiņainajos slaktiņos nav bijis ne vēsts, tāpat kā no idializētas, "robinhudiskas" nabago aizstāvēšanas.

Otra atziņa, kas ieperinājusies manā prātā, uzstājīgi atgādina, ka pārāk daudzi jautājumi šajā filmā tā arī palikuši neatbildēti. Pārāk daudz — emociju, subjektīvu spriedumu un daiļliteratūras, pārāk maz — faktu, dokumentu un precīzu atsauču. Kur dzimis, kas bija vecāki, kur mācījies, kā pārlaidis revolūciju, kādus noziegumus pastrādājis, blandoties pa Krieviju. Ja reiz filma tiek pieteikta kā dokumentāls darbs, tad būtu gribējies paša scenārista daudz nopietnāku iedziļināšanos arhīvu materiālos, kas šoreiz tika aizstāts ar trešo personu stāstījumu. Tādēļ, piedodiet, radās sajūta, ka filmas veidotāji izvēlējušies vieglāko ceļu: nevis paši nodoties laikietilpīgajai un piņķerīgajai dokumentu studēšanai, bet gan aicināt uz sarunu tos, kuri to ir darījuši. Tā rezultātā — daudzie fakti savijas ar subjektīviem vērtējumiem, bezkaislīga vēsture pāriet emocionālos spriedumos, bet filmas vēsturiskā hronoloģija kļūst samudžināta un stāsta pavediens pazūd.

Līdz beidzot trešā atziņa, kas filmas skatītājus varētu vedināt uz dziļākām pārdomām. Patiesi, pūlis gadu tūkstošiem ir vēlējies vienīgi maizi un izklaides. Neapstrīdams fakts. Aksioma, kas nav mainījusies kopš senās Romas laikiem. Kaupēna traģiskais dzīvesstāsts ir spilgts apliecinājums tam, ar kādu vieglumu sabiedrība sabradā savus varoņus un apdāvina ar lauru vainagiem slepkavas. Kā filmā retoriski vaicāja dzejniece Māra Zālīte - kas, gan, ir mūsu varoņi? Vai visi tie, kuri dižojas dzeltenās preses lappusēs, ir mūsdienu elite? Kāds mehānisms mūsos darbojas, idealizējot visus šos pseidoelkus?

Svarīgākais