RECENZIJA: Ūga – “Čardaukšu rūtaļa”
Latgales repa oga – Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvas “Zelta mikrofons 2021” uzvarētāja debitantu kategorijā Ūga (Daiga Barkāne) savus cienītājus diezgan ilgi bija mocījusi gaidās pēc jauna albuma. Viņas debijas ripulis “LG ir HH” tika izdots 2020. gada sākumā, un līdz šim tā arī bija palicis vienīgais Ūgas karjerā. Viņa gan uzstājusies daudzos koncertos un piedalījusies citu mūziķu projektos (pazīstamākais gabals – “Dunka” kopā ar Shipsea), bet savam studijas lieldarbam vēl nebija nobriedusi. Nu ir – akurāt zīmīgajā 8. martā savā valstībā, kafejnīcā “Ausmeņa kebabs”, šī drošā un par sevi pārliecinātā latgaļu jaunā sieviete (šogad decembra vidū viņai apritēs jau 30) prezentējusi savu jaunāko albumu.
Kopumā deviņi skaņdarbi, kuru mūzikas autors ir bītmeikers Nikita Grapp, tekstus sacerējusi pati Daiga. Ierakstā piedalījušies arī Ūgas senais domubiedrs Brālēns jeb Bruolāns, apvienība “Ave Pohus”, arī Jezups, “Bigmaar’s Records”, Tomijs (3PK) un citi. “Ir izdarīts liels darbs. Es svīdu studijā. Lai gan tas nav viegli, es mīlu to, ko daru. Es novēlu visiem darīt to, ko mīliet, un mīlēt to, ko dariet!” portāls Lakuga.lv citē Ūgu.
“Čardaukšu rūtaļa” pilnīgi noteikti var pretendēt uz kādu balvu par Latgales kultūras oriģinālvērtību popularizēšanu - Ūgu jau izsenis ir stāstījusi, ka par tām stāv un krīt. Par albuma nosaukumu. Čardaukši esot sena latgaliešu cilts, par kuru dzīvesveidu klīstot dažādas leģendas, taču galvenā doma - viņi dzīvojuši ar dabas skaistumu sirdī un aicinājuši priecāties par dzīvi bez materiālo vērtību pielūgšanas. Tātad - tieši to, kā mums šobrīd visiem visvairāk pietrūkst. Uz to savā konceptā aicina arī Ūga - cilvēkiem būt vienkārši cilvēkiem, tas ir, tādiem, kā katrs ir. “Mūsdienās mēs visi pēc kaut kā skrienam un aizmirstam pavisam vienkāršas lietas, bet skrienam - pēc kā?!”
Atšķirībā no “LG ir HH”, jaunajā albumā liela dominance dota kontrabasa skanējumam (tas uz “Ave Pohus” rēķina), bet visādi citādi - Ūga kā Ūga. Dziesmās tiek lauzti stereotipi par sievietēm kā vājo dzimumu, izceļot sievišķā, maģiskā un raganiskā dabu un spēku, rotaļīgi mijiedarbojoties sievišķīgumam un seksualitātei. “Bet ko ne?! Es taču esmu sieviete!” uz acīmredzamo norāda Ūga. Dziesmas ir arī ar savu zemtekstu. Piemēram, par kompozīciju “Vivaldi” pati latgaliešu repa princese stāsta: “Kad tu kavē un nevari paspēt izdarīt savas lietas, diena ir pilnīgi nekāda, tad vienkārši brauc mašīnā un klausies Vivaldi - tas palīdz.”
Ar dziesmu tekstiem ir bēda - repā tie ir būtiskākie, taču latgaliešu valoda ne katram būs pa zobam, līdz ar to uztvert Ūgas dziesmu vēstījumus ir pagrūti un brīžiem pat neiespējami. Savukārt muzikāli te viss ir interesanti un klausāmi, turklāt Daiga rada ļoti pārliecinošu iespaidu. Labākie gabali šķiet kopdarbi ar Bruolānu “Moteļs” un “Vātra nouk”, tāpat izcelt varētu “Bandidas in Adidas” un “Auksts karsts”, bet īpaši - vienīgo dziesmu latviešu valodā “Atencion”, kas ir absolūti atšķirīgāka no pārējām, tomēr tieši šī dziesma šķiet cerīgākā, ja Ūga vēlas plašāku skanējumu radiostacijās.