RECENZIJA: Miks Galvanovskis – “Bohēmas dienasgrāmata”
Atraktīvais un harizmātiskais kuplo ūsu un vairāku Vecrīgas klubu īpašnieks Miks Galvanovskis bija nolicis 20. martu kā atskaites datumu sava jaunā studijas albuma klajā laišanai un – solīts makā krīt, akurāt noteiktajā termiņā “Bohēmas dienasgrāmata” bija ēterā! Diezgan interesants piegājiens, jo Mika lielkoncerts “Palladiumā” bija ieplānots pēc mēneša (tas notiks šo sestdien, 20. aprīlī), tātad Galvanovskis saviem klausītājiem vienkārši deva laiku aprast ar jaunajām dziesmām un iemācīties tās līdzdziedāšanai.
Jaunajā albumā iekļautas 12 kompozīcijas, tostarp arī jau dzirdētie gabali “Par savu zemi saukt” (tai straumēšanas servisā “Spotify” ir jau vairāk nekā 70 000 klausījumu!), “Brīvībā”, “25”, “Liec mani mierā”, “Visu februāri” un “Stulbā sirdsapziņa”. “Šīs kompozīcijas apkopotas trīs gadu laikā, no senākiem jau iepazītiem krājumiem līdz pat svaigām melodijām, kuras klausītājs varēs iepazīt un iemīļot,” skaidro Miks. “Vēlos ar šo dienasgrāmatu atspoguļot savu ceļu albuma tapšanas laikā. No patriotisma līdz pesimismam, no mīlestības līdz naidam - pilnu spektru par nebeidzamo rokenrola dzīves riteni, ko es pats esmu izjutis uz savas ādas.”
Miks visa albuma gaitā ieturējis stilu un sevis iekopto imidžu - īsts un kārtīgs rokenrols ar viegli nojaušamas alkohola klātbūtnes piedevām.
Taču izaugsme ir fantastiska - paklausieties viņa pirms pieciem gadiem izdoto gaužām neinteresanto EP “No 2 līdz 5” un būsiet spiesti piekrist! Jaunajā darbā labas dziesmas birst kā no pārpilnības raga. Apskatnieks sava subjektīvā topa pirmajā vietā liktu “Visu februāri” un/vai “25”, bet varbūt nekādi neapnīkstošo dziesmu “Brīvībā”, kas ar saviem “zirgiem Mongolijā” mēdz iesēsties galvā uz visu dienu un modināt arī nākamajā rītā. Jāatzīmē arī bohēmas rokbalāde, “uzlūdz dāmas” stilā ieturētā “Stulbā sirdsapziņa” un “sex, drugs, rock’n’roll” latviešu gaumē “Sanāca tā”, kuras iedziedāšanā palīgos pieaicināta latvju repa karaliene Viņa. Tāpat jāizceļ sprādzienbīstamais hārdroks “Liec mani mierā” (reperis Xantikvariāts gan te ir lieks) un albumu noslēdzošais roka un hiphopa sadarbības projekts “Pestīšana” kopā ar goču (plašāk zināms kā Priekameitu Senča ieroču biedrs Grandmasters Neons). Nu jā, arī “Par savu zemi saukt”, bet tā jau ir cita līga.
Starp citu, kāds godājams un respektabls mūzikas speciālists dziesmā “Par savu zemi saukt” saskatījis līdzības (pat plaģiātu) ar “Uriah Heep” hitu “Lady In Black”. Apskatnieks nebūtu tik kategorisks, taču Mika mūzikā tiešam ir dzirdamas ietekmes no dažādiem Rietumu dižgariem, tomēr tas, šķiet, vairāk norakstāms uz to, ka Galvanovskis ar atvērtu prātu tver visu labāko, ko piedāvā ārzemju rokmūzika, līdz ar to “influencēšanās” ir neizbēgama. Liela artava albuma veidošanā pienākas dziesmu producentam Reinim Briģim, ar kuru kopā radīta lielākā daļa skaņdarbu. “Sadarbība ilgst jau daudzus gadus, līdz ar to kopējais darbs ļauj lieliski papildināt vienam otru, lai gala darbs būtu izcils,” skaidro Miks. Jāpiebilst, ka viņa pavadošā sastāva instrumentālisti arī darbojas uz “pieci ar krustu”, kas it īpaši attiecas uz ģitāru sadaļu - jau minēto Briģi un Kristenu Kupču.
Nobeigumā par sliktāko: “Bohēmas dienasgrāmata” var izrādīties kaitīga jūsu veselībai, jo pēc tās noklausīšanās gribas vilkt ādas jaku, doties ielās un/vai uz klubu, kur ņemt un tā kārtīgi… Respektīvi, darīt visu to, kas pēc tam nākamajā rītā liks saprast, ka “pieceļos, ir bez desmit par vēlu” (no dziesmas “Paranoja”), un konstatēt, ka “galva kā trausls porcelāns plīst” un “maisiņi zem acīm, šķība stāja”, kā arī bažīties, ka “atteiksies no tevis orgāni” (no dziesmas “25”). Pašam Mikam Galvanovskim uz jebkādiem prātojumiem par viņa darbību atbilde droši vien būtu kā minētajā dziesmā “25”: “Vai esmu “pasists”? Tā mazliet. Nē, man tiešām joprojām nepietiek!”