RECENZIJA: Kuusbārdis – “Uz Alustrumiem”
Ja latvju rokmūzikā tiktu pasniegtas balvas par pašu stulbāko grupas nosaukumu, tad “Kuusbārdis” būtu viens no galvenajiem pretendentiem uz uzvaru, tiesa, viņi droši vien zaudētu “Kumosiņam” un “P**dets I Meyk The Hevi Metāls”. Par laimi, muzikāli ar viņiem tik traki nav – šī četrotne čubinās pasaulē diezgan pieprasītajā pirātu metāla lauciņā, un, piemēram, tādas blices kā “Alestorm” viesošanās pie mums izpelnījās lielu atzinību. “Kuusbārdi” varētu itin labi iztēloties šīs skotu grupas Rīgas koncerta iesildītāju (vai vēl labāk – atsildītāju) lomā.
“Kuusbārdis ir netīrs, iereibis pirāts. Tas alu iekšā lej, cik spēj, ziņģes raksta, spēlē, dzied, bet, kad dziesmu skaļāk grib, nodod savai apkalpei. Tie četri tad uz kroga dēļiem kāpj, stīgas rauj, pa katliem kaļ. Akordeona plauša pušu plīst, no dejām alus zemē līst. Nu nebūs klusums, kur esam mēs - lieniet ārā no pagaldes! Kad Kuusbārža zvanu dzirdi atskanam, alus kausam jābūt pildītam!” lūk, šāda leģenda par Kuusbārdi izskan no pašiem mūziķiem. “Kuusbārdis ir grupa, kurā apvienojušies radoši jaunieši, lai radītu muzikālas pērles, kuru mērķis ir uzburt ainu par izdomāta tēla - Pirāta Kuusbārža - piedzīvojumiem. Skanējums ir smagnējs, bet tiešs un galvenā oga visā ir akordeons un smeldzīgās lirikas. Paši dalībnieki to sauc par pirātu metālu / alus metālu, bet brīžiem izlaužas arī neliela deva folkpanka, folkmetāla.” Ja nu vēlaties uzzināt vēl kaut ko plašāk, tad variet arhīvā sameklēt Radio NABA 28. aprīļa raidījumu „Bitīt matos”.
“Uz Alustrumiem” ir šīs grupas debijas albums ar deviņām kompozīcijām (astoņas rokdziesmas plus viens galda šlāgeris), no kurām iepriekš jau dzirdēta “Īves kauss”. Albums tika pirms nedēļas prezentēts vietā, kur Pirātam Kuusbārdim ar viņa iereibušo apkalpi īstā vieta - “Labietī”. Pasākumā pabijušie stāsta, ka grupa esot bijusi labā līmenī, piestrādājot pie sava priekšnesuma un šova elementiem. Tas priecē. Nevar noliegt, ka “galvenā oga” tiešām ir akordeons (smagajā mūzikā to pilnvērtīgi izmanto vēl vienīgi “Varang Nord”), taču jestrā smago danču mūzika komplektā ar smago ritmu “zāģēšanu” brīžiem pat simpatizē, kas it īpaši attiecas uz tādām dziesmām kā “Tavā piekrastē” un “Svins”. Problēma - skaidrā šo visu klausīties un uztvert ir pagrūti, tekstos arī labāk neiedziļināties. Taču nav jau arī jāiedziļinās. Un nav jābūt skaidrā, pats vainīgs.