Šosvētdien, 21. oktobrī, dzejniekam Andrejam Eglītim aprit 100

Šo sirmo un stalto vīru, kurš regulāri gāja nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, atceras daudzi. Jo vecāks viņš kļuva, jo grumbu izvagotie sejas vaibsti pieņēma viedāku izteiksmi. Tomēr visi mēs, kas pieredzējām dzejnieka Andreja Eglīša atgriešanos dzimtenē un viņa mūža pēdējos gadus, tikai ar vecu avīžu, fotogrāfiju un grāmatu starpniecību varam apjaust šā leģendārā vīra garo un apbrīnojamo mūža gājumu.

Latvijas paaudze

Andrejs Eglītis pieder pie tās talantīgās paaudzes Latvijas kultūrā, kuru dzīvi izārda Otrā pasaules kara notikumi. Dzimis vēl cara laikos, 1912. gada 21. oktobrī, viņš būtībā izaug kopā ar jauno Latvijas valsti. Andreja vecāki ir nabadzīgi kalpi, no Ļaudonas puses nākušais staltais puisis jau mazotnē iepazīst trūkumu un zina darba vērtību. Tēvs kritis Pirmajā pasaules karā Krievijā. Esot bijis apdāvināts mūziķis, un Andrejs Eglītis, kuram par tēvu saglabājušās vien miglainas atmiņas, manto no tēva muzikalitāti. Liela nozīme mazā Andreja dzīvē ir viņa vectēvam, tomēr arī vectēva dzīves ceļš traģiski apraujas Latvijas brīvvalsts pašā sākumā, apgāžoties ratiem. Māte, dzejnieka svarīgākais cilvēks, Emīlija Eglīte viena pati izaudzina divus dēlus.   

Ar šodienas acīm raugoties, stāsti par to, kā jauni censoņi, sitoties pa dzīvi, izcīna sev labu izglītību, var šķist pat klišejiski. Tomēr tā bija realitāte. Dienā smagi strādājot, bet vakaros līdz pusnaktij mācoties, Andrejs Eglītis 1935. gadā pabeidz Rīgas pilsētas tehnikumu. Gribētos jau studēt ģimnāzijā, bet tādas naudas Eglīšu ģimenei nekad nav bijis. Paralēli staltais jauneklis raksta dzeju. Jau 1934. gadā, paša izdots, iznāk Eglīša pirmais dzejoļu krājums Kristus un mīla. Savai bibliogrāfei un Rakstu kārtotājai Dzidrai Vārdaunei viņš atzīst, ka diez cik laba šī dzeja nav – tāpēc necilo grāmatiņu Andreja Eglīša Rakstos nemeklējiet, tur tā nemaz nav iekļauta. Pēc tehnikuma beigšanas Andreju Eglīti iesauc kara dienestā. Militārā karjera šķiet labs veids, kā nodrošināt savu nākotni, un Andrejs Eglītis, izgājis instruktora rotas apmācību, pat iestājas kara skolā. Sekmes ir labas, bet viņš tur nemācās ilgi. Dzejas mūza un rakstītkāre Andreju Eglīti ir pārņēmusi savā varā. Viņš publicē savus tekstus žurnālos, kļūst par laikrakstu reportieri un vēlāk strādā arī Latvijas Radio.

1939. gadā iznāk divi Andreja Eglīša dzeju krājumi, kas padara viņu par redzamu jaunās paaudzes dzejnieku. Pats autors paškritiski atzīst, ka īsti labs esot tikai Zelta vālodze, kamēr ar Varavīksni nav apmierināts, jo «esot mazliet pasteidzies» (1,12). Šā vai tā ar šo dzeju notiek Andreja Eglīša īstā ienākšana literatūrā. Toreizējie jaunie ir spoža kompānija: Mirdza Bendrupe, Leonīds Breikšs, Vilis Cedriņš, Elza Ķezbere, Zinaīda Lazda, Jānis Medenis, Rūta Skujiņa, Veronika Strēlerte. Ja nosauktajiem vēl piepluso prozistus un esejistus Anšlavu Eglīti, Elīnu Zālīti, Zentu Mauriņu, Konstantīnu Raudivi (šo sarakstu varētu papildināt vēl labu brīdi), tā vien šķiet, mūsu kultūras attīstība ir nonākusi ļoti talantīgās rokās. Diemžēl pasaule jau ir pārdalīta, un Latvijai tajā vairs nav vietas.

Svešais cirvis cērt

Pienāk liktenīgais Baigais gads un pasaules kara frontes. Andrejam Eglītim nav šaubu, kurā pusē nostāties. Viņš paliek tur, kur ir Latvija, un jau drīz iesaistās pretestības kustībā. Traģiskie kara gadi ir viņa talanta uzplaukuma laiks. 1942. gadā iznāk krājums Nīcība. Zenta Mauriņa par to raksta: «Līdzīgi Rainim viņš neatspoguļo dabas ainavu, bet meklē jēgu: kur paliek nenobriedušā augļa sula? Kur paliek neizteiktās domas?» (7, 81).

1943. gadā kopā ar komponisti Lūciju Garūtu tiek radīta nemirstīgā kantāte Dievs, Tava zeme deg! Te der atgādināt, ka šis kopdarbs top pēc prāvesta Sakārņa iniciatīvas izsludinātajam konkursam par latvju lūgsnu Dievam. Andrejs Eglītis Dzidrai Vārdaunei atzinis, ka, tekstu sacerot, viņa galvā skanējusi cita, pašradīta mūzika. (1, 9) Interesanti, ka pēc 58 gadiem intervijā Ievai Rupenheitei Andrejs Eglītis pasaka vēl ko būtisku: «Es gribētu, lai kāds no jaunajiem dzejniekiem uzrakstītu kantāti, kas aizrautu cilvēkus tāpat kā Dievs, Tava zeme deg!, bet būtu priecīga. Viss zied un zeļ, kāds eņģeli redzējis un tamlīdzīgi, lai priecētu cilvēkus» (6,128).

Leģendārajā kantātes pirmatskaņojumā 1944. gada 15. martā dzejniekam tā arī neizdodas iekļūt pārpildītajā Vecajā Svētās Gertrūdas baznīcā. Tajā reizē daudz kas neiet, kā ieplānots. Alfrēds Kalniņš ir slims, pie ērģelēm nākas sēsties pašai Lūcijai Garūtai. Atskaņojumā piedalās Reitera koris, Milda Brahmane-Štengele, Mariss Vētra un Ādolfs Kaktiņš. Dzejnieks kantāti noklausās ārpusē, stāvēdams milzīgā ļaužu pūlī. Viņš tobrīd jau ir iesaukts Brīvprātīgajā latviešu leģionā un kļuvis par kara korespondentu. Kopā ar deviņpadsmito latviešu divīziju Eglītis noiet kauju ceļu no Cesvaines līdz Liepājai. Kara nogalē viņš daudz un kaismīgi raksta presē, cerot, ka izdosies noturēt Kurzemes cietoksni. Tomēr tā nenotiek.

Naktī uz 1945. gada 8. maiju Andrejs Eglītis bēgļu laivā dodas uz Gotlandi. Līdzi viņam izdevies paņemt savus rokrakstus. Turpmākos piecdesmit trīs dzīves gadus dzejnieks ir spiests pavadīt trimdā Zviedrijā.

Tā pati jūra

Nav iespējams iedomāties, ko, raugoties uz jūras horizontu, kas kaut kur tālumā slēpj dzimtenes krastus, jūt cilvēks, kas zina, ka nedrīkst atgriezties dzimtenē, kur to sagaida droša nāve. Un kā ir tad, ja šādi ir jāraugās vairāk nekā pusgadsimtu. Vēl grūtāk ir saprast, ko nozīmē tas, ka dzejnieks vai rakstnieks ir izolēts no savas valodas. Ar visu smago bērnības pieredzi un darba rūdījumu Andrejam Eglītim Zviedrijā neklājas viegli. Viņš ir krāvējs, asenizators, melnstrādnieks, tomēr tā ir viņa izvēle – labāk būt brīvam svešumā nekā pūst komunistu stabulē. Vienīgā laime, ka viņš tāds nav viens – latviešu diaspora svešatnē ir iespaidīgi liela, to veido savdabīga brīvvalsts laiku elite. Dzejniekam tā ir iespēja pēc smagos darbos pavadītas dienas rakstīt dzeju.

Lai gan iekļūšanai klasiķa godā pilnīgi pietiktu ar Dievs, Tava zeme deg!, trimdā Andrejs Eglītis rada ne mazāk spēcīgus un stiprus tekstus. Nelielā avīzes publikācijā nav iespējams visu uzskaitīt: krājumu nosaukumus (Uz vairoga, Lāsts, Audiet mani karogā sarkanbaltisarkanā, Svešais cirvis cērt un cērt u.c.), atsauksmes, godalgas, atdzejojumus vācu un angļu valodā, svešzemju kritiķu cildinošos vērtējumus. Interesenti to visu var atrast Andreja Eglīša Rakstu 1. sējumā ievietotajā Dzidras Vārdaunes apcerē par Andreju Eglīti Ar zobenu zem galvas, ar mīlestību dvēselē. Rakstu 7. sējumā atradīsiet arī «laikabiedru skatījumu» un bibliogrāfiju. Tomēr dzeja nav vienīgais, ar ko nodarbojas Andrejs Eglītis. Viņš ir latvietis, patriots, antikomunists. Savu dzīvi viņš velta cīņai pret tiem, kas saimnieko viņa dzimtenē.

Latviešu nacionālais fonds

Latviešu nacionālā fonda ideja ir Andreja Eglīša lolojums. 1947. gadā tas tiek nodibināts. 60 gadus dzejnieks ir fonda ģenerālsekretārs. Šī organizācija, kas cīnās par Latvijas brīvību, padomju funkcionārus tracina vairāk nekā vērsi toreadora sarkanā sega. Īpaši fondu PSRS sāk neieredzēt 1951. gadā, kad toreizējā ASV prezidenta Harija Trumena rokās kā dāvinājums nonāk fonda izdotais krājums These Names Accuse (Šie vārdi apsūdz). To veido nebeidzami garš 1940. gada deportācijās izvesto cilvēku saraksts. Notikums izraisa pamatīgu rezonansi visā pasaulē. Stāsta, ka Staļins, par to uzzinājis, esot kļuvis vai traks no dusmām, tomēr pat varenajai padomju propagandas mašīnai neizdodas noslēpt baiso patiesību, ko glabā šī grāmata. These Names Accuse nebūt nav vienīgais fonda izdevums, un par tā ieguldījumu baltiešu cīņās pret komunismu droši vien ir iespējams uzrakstīt ne vienu vien vēsturisku pētījumu. Fonda darbību uz savas ādas dabūja izbaudīt Staļins, Hruščovs, Brežņevs un Gorbačovs. Protams, antikomunists Andrejs Eglītis kļuva par Padomju Latvijā melnāko ienaidnieku. Dzejnieka grāmatas viņa dzimtenē tika pat dedzinātas.

Atkal mājās

1998. gadā Andrejs Eglītis atgriežas Latvijā. Guntara Krasta valdība dzejniekam uzdāvina trīsistabu dzīvokļa īres tiesības Rīgā, Tērbatas ielā, tomēr drīz vien šīs rīcības likumība tiek apstrīdēta tiesā. Izrādās, kādam radušās aizdomas, ka šis dzīvoklis esot iesaistīts kādos ar bijušā Valsts nekustamo īpašumu aģentūras ģenerāldirektora Jāņa Mottes vārdu saistītos it kā nelikumīgos darījumos, – vismaz tā tolaik skaidroja lietas ierosinātāji. «Tas ir absurds – tā var notikt tikai Latvijā,» uzzinājis par šādu lietas virzību, teica neviens cits kā tobrīd jau bijušais Latvijas Ministru prezidents Guntars Krasts. Šis notikums, starp citu, ir precedents, kad atjaunotās Latvijas valdība mēģina turpināt pirmskara praksi par nopelniem valsts labā apdāvināt izcilus kultūras darbiniekus, un ļoti uzskatāmi ilustrē milzīgo atšķirību starp toreiz un tagad.

Atjaunotajā Latvijā Andreju Eglīti sagaida ne viens vien dīvains pārsteigums, tomēr interesanti – dzejnieks tos pārvar ar viedu humoru un intervijās pat mierina žurnālistus – nu ko jūs varat gribēt, mūsu demokrātija ir tikko atjaunota, tā vēl nav nekāda īsta demokrātija kā, piemēram, Zviedrijā. Mums līdz tai vēl ir jāizaug.

Par Andreja Eglīša dzīves pēdējo posmu klīst daudzi nostāsti. Arī tas, ka sirmais dzejnieks ik rītu agri cēlies, lai būtu augšā brīdī, kad Latvijas Radio atskaņo himnu. Tad viņš parasti atvēris logu, uzgriezis radio uz visskaļāko un pilnā balsī dziedājis Dievs, svētī Latviju. Tas, protams, nav paticis viņa krieviski runājošajiem kaimiņiem, kas visādi ķēzījušies aiz Eglīša dzīvokļa durvīm. Lai kā arī būtu, Andrejs Eglītis, neraugoties uz to, ka viņam ir jau gandrīz 90, daudz uzstājas, tiekas ar skolēniem. Vadošajiem politiķiem kā dadzis acīs ir dzejnieka stūrgalvīgais paradums leģionāru piemiņas dienā 16. martā nolikt pie Brīvība pieminekļa ziedus. Dzejnieks ir atgriezies tēvzemē brīdī, kad šis datums vairs nav godā. Gluži otrādi, tas kļuvis par nevēlamu, bet sirmo antikomunistu tāda virzienu maiņa īpaši nesatrauc. Vai nu pirmo reizi jāiet pret straumi? No šā laika atmiņā palikuši arī krievu žurnālistu mēģinājumi uztaisīt Andreju Eglīti par vecu fašistu. Viņš tiek aicināts uz TV studijām, lai piedalītos tendenciozās debatēs pret labi trenētiem intervētājiem, kuri vecuma starpības dēļ varētu būt dzejnieka mazbērni. Lai gan galavārdu un nostādnes šajās debatēs saka raidījuma vadītājs, Andrejs Eglītis krampīgi turas pie savām vērtībām, apliecinot vien to, ka pasūtījuma žurnālistika ir nožēlojama. Stiprs un uzticīgs saviem ideāliem viņš paliek līdz savas dzīves pēdējai stundai. 

P.S. Andrejam Eglītim veltīti Nacionālie dārgumi būs ēterā LTV1, piektdien, 19. oktobrī, pulksten 18.30.

*Rakstā izmantoti citāti un atsauces no Andreja Eglīša Rakstiem. (R., Valters un Rapa, 2002–2007) un portāla apollo.lv

FAKTI

Andrejs Eglītis

1912. gada 21. oktobris – 2006. gada 23. februāris

Literāro karjeru sācis ar paša izdotu dzejoļu krājumu Kristus un mīla (1934)

Atzinību iemantojis pēc krājuma Zelta vālodze izdošanas (1939). Ticis uzskatīts par vienu no spējīgākajiem toreizējās jaunās paaudzes dzejniekiem

Pametis mācības kara skolā un kļuvis par žurnālistu. Strādājis presē un vēlāk Latvijas radiofonā par reportieri, darbojies tajā laikā, kas atspoguļots režisora Aigara Graubas filmā Baiga vasara. Vēlāk intervijās teicis, ka nav gājis skatīties šo filmu, jo realitāte tobrīd bijusi tik baisa, ka to neesot iespējams atspoguļot nevienā filmā

Kopā ar Lūciju Garūtu rada nemirstīgo kantāti Dievs, Tava zeme deg! Tās pirmatskaņojums notiek 1944. gada 15. martā Vecajā Svētās Gertrūdas baznīcā. Tā ir tik pārpildīta, ka Andrejs Eglītis kantāti noklausās, stāvot ārpusē pie baznīcas milzīgā ļaužu pūlī

Bijis Latviešu leģiona 19. divīzijas kara korespondents, piedalījies kaujās no Cesvaines līdz Liepājai. Kara beigās rakstījis kaismīgas publikācijas par nepieciešamību aizstāvēt Latvijas brīvību un neatdot Kurzemes cietoksni

Naktī uz 1945. gada 8. maiju ar bēgļu laivu dodas uz Gotlandi. Dzejniekam līdzi ir tikai viņa manuskripti. Apmetas uz dzīvi Zviedrijā

Ir Latviešu Nacionālā fonda idejas autors, organizētājs un ģenerālsekretārs. Šis fonds ar savām aktivitātēm PSRS politiķiem ir kā dadzis acīs. Fonda panākumu sarakstā ir lielu starptautisku rezonansi guvušais dāvinājums ASV prezidentam Harijam Trumenam – grāmata These Names Accuse, kuru veido 1940. gadā deportēto un iznīcināto Latvijas iedzīvotāju vārdi un uzvārdi. Līdzās ar citām baltiešu trimdas organizācijām fonds sabojā Leonīda Brežņeva vizīti slavenajā Helsinku miera konferencē. Latviešu Nacionālā fonda galvenais nopelns ir tas, ka Latvijas okupācijas jautājumi nepazūd pēckara bipolārās politikas pelēkajā realitātē

Trimdā izdevis un sarakstījis dzeju krājumus Uz vairoga, Lāsts, Otranto, Audiet mani karogā sarkanbaltisarkanā, Svešais cirvis cērt un cērt u.c. Viņa dzejas izlases vairākkārt izdotas vācu un angļu valodā, saņemot cildinošas kritikas atsauksmes. Latvijā dzejnieka darbi ir aizliegti, viņa grāmatas tikušas pat dedzinātas

Saņēmis PBLA Tautas balvu, Triju Zvaigžņu ordeni, Kultūras fonda godalgu, Zinaīdas Lazdas fonda balvu, Anšlava Eglīša fonda balvu, Gada balvu par mūža ieguldījumu literatūrā, bijis PEN kluba goda biedrs un Latvijas vanagu goda loceklis. Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis. Dzejnieks atzinis žurnālistiem, ka nekad nav piespraudis Triju Zvaigžņu ordeni, jo to dod, «kam pagadās»

Mūža nogalē (1998) atgriezies Latvijā. Guntara Krasta valdība dzejniekam piešķīrusi dzīvokli Tērbatas ielā, bet tā dēļ dzejnieks ticis iesaistīts tiesas procesā par dzīvokļa piešķiršanas likumību. Pēc atgriešanās līdz mūža beigām aktīvi ticies ar lasītājiem, skolēniem un skolotājiem. Paudis stingru atbalstu Latvijas brīvības idejām

Rīgā ik rītu agri cēlies, lai būtu augšā brīdī, kad Latvijas Radio atskaņo himnu. Tad viņš parasti atvēris logu, uzgriezis radio uz visskaļāko un pilnā balsī dziedājis Dievs, svētī Latviju!

Bijis ļoti galants un korekts. Daudziem personiski dāvinājis savu Rakstu sējumus. Parasti dzejnieks ar lielu grāmatu kaudzi gājis uz Rīgas centrālo pasta ēku pie stacijas un no turienes izsūtījis šīs grāmatas pa pastu

Nekad nav slēpis, ka bijis leģionārs un cīnījies par Latvijas brīvību. 16. martā gājis likt ziedus pie Brīvības pieminekļa

Dzejnieka Rakstiseptiņos sējumos izdoti apgādā Valters un Rapa laikā no 2002. līdz 2007. gadam. Tos, piedaloties pašam autoram, veidojusi literatūrzinātniece Dzidra Vārdaune. Lai gan izdevums neaptver pilnīgi visu Eglīša radošo veikumu, tam ir liela akadēmiska vērtība. Andreja Eglīša Rakstu izdevums jau kļuvis par retumu