Filma par tango karali

© F64

«Kad runā par ģēnijiem, parasti viņu darbus zina pat tie, kas tos nav lasījuši vai redzējuši, bet paradokss ir tas, ka Stroka mūziku zina gandrīz visi, bet tikai retais zina, kurš ir to uzrakstījis. Stroks ir pasaules līmeņa komponists, esmu pat dzirdējis, kā viņa darbu izpilda leģendārais Lūiss Ārmstrongs,» saka aktieris Jakovs Rafalsons.

 Šovakar pulksten 19 kinoteātrī Splendid Palace notiks režisores Ilonas Brūveres dokumentālās spēles Tapieris pirmizrāde.

Filma ir stāsts par tango karali Oskaru Stroku – rīdzinieku, mūziķi, kas cīnās par savu mūziku laikā, kad pasauli pāršalc 20. gadsimta pirmā ekonomiskā krīze. Oskara Stroka radošās biogrāfijas kontā ir vairāk nekā 300 skaņdarbu, tomēr komponistu savienībā Stroku uzņēma tikai 30 gadus pēc viņa nāves.

Aktieris Jakovs Rafalsons atzīst, ka viņam jau sāk aizmirsties filmas tapšanas laiks, jo tas bijis tik sen – vēl pirms Rīgas Krievu drāmas teātra izrādes Tango ar Stroku tapšanas, kuras pirmizrāde bija tieši pirms diviem gadiem. «Man paveicās, ka režisore Ilona Brūvere toreiz izvēlējās mani Stroka lomai. Un arī es par šo rīdzinieku un unikālo komponistu uzzināju tikai tad, kad sāku filmēties. Pārsteidzoši, vai ne. Toreiz aizbraucu uz ebreju kapiem Šmerlī, kur apglabāts Stroks, starp citu, tur apglabāts arī mans tēvs. Strokam ir īpašs kapakmens – uz tā ir uzrakstīts tikai vārds un uzvārds, notis un melnas acis, nav ne dzimšanas, ne miršanas datuma. Kad runā par ģēnijiem, parasti viņu darbus zina pat tie, kas tos nav lasījuši vai redzējuši, bet paradokss ir tas, ka Stroka mūziku zina gandrīz vai visi, bet nezina, kurš ir to uzrakstījis,» stāsta Jakovs Rafalsons. Aktieris domā, ka šis fakts gan vairāk liecina par sabiedrību, nevis pašu mākslinieku, un atgādina, ka savulaik Stroku izdzina no komponistu savienības, jo viņš, lai gan studējis Sanktpēterburgas konservatorijā klavierspēli, augstskolu nav beidzis un tātad – nav arī oficiāla papīra. Aktieris uzskata, ka «padomju mašīna Stroku vienkārši samala ar banāliem tekstiem par buržuāziskā kapitālisma mūziku».

Jakovam Rafalsonam ir sava versija par to, kāpēc šo lomu dzīve viņam piespēlēja. Viņš stāsta kādu notikumu no savas dzīves – tad, kad 1964. gadā ģimene atgriezusies tēva dzimtenē Latvijā, Jakovs aizgājis mācīties vakarskolā, kurā esot bijis ļoti stingrs direktors Braticels. Jauneklim esot bijušas sliktas sekmes eksaktajos priekšmetos, un gala eksāmenu matemātikā viņš neesot nokārtojis, jo gala pārbaudījumā saņēmis divniekus (piecu ballu sistēmā). Tomēr vēlāk uzzinājis, ka pedagoģiskās padomes sēdē direktors esot lūdzis viņam ielikt pat ne trijnieku, bet četrinieku šajā priekšmetā, savu lūgumu argumentējot ar puiša vēlmi studijas turpināt aktiermākslas jomā. «Kāpēc puisim maitāt diplomu?» viņš esot teicis. «Pēc Jaroslavļas teātra skolas beigšanas es strādāju daudzos teātros Padomju Savienībā, bieži braucu uz Rīgu pie vecākiem, bet direktoram nekad nepiezvanīju. 1991. gadā es pats pārcēlos uz dzīvi Latvijā, sāku strādāt Rīgas Krievu teātrī, es kļuvu te pazīstams, nolēmu piezvanīt direktoram un pateikt paldies. Telefona grāmatā atradu viņa numuru, piezvanīju, bet – divus gadus par vēlu... Man bija tāds kauns par to, ka to neizdarīju agrāk. Tāda ir mana atbilde par Stroka lomas nozīmi manā dzīvē – cilvēkiem vajag teikt labus vārdus uzreiz, negaidīt, jo pēc tam nekad nepienāk. Mūsu dvēseles skopums neļauj cilvēkiem saņemt atpakaļ to, ko viņi ir pelnījuši,» uzskata Jakovs Rafalsons.

Drīz aktierim sāksies mēģinājumi pie jauna iestudējuma – Krievijas horeogrāfe Alla Sigalova veidos muzikālu izrādi, kuras pamatā ir gruzīnu klasikas darbs Hanuma, izrādē skanēs Gijas Kančeli mūzika. «Mazliet baidos par to, kā būs, jo neesmu dziedošais aktieris, lai gan maestro Raimonda Paula projektos es dziedu,» smaidot saka Jakovs Rafalsons. Par darba trūkumu aktieris nevar sūdzēties – vakar pirmizrāde bija mākslas filmai Džimlai rūdi, pirms neilga laika filmējies seriālā, kura uzņemšana noritējusi kalnos Osetijā, nesen viņš atgriezies no viesizrādēm Izraēlā. Tur jau paspējis sajust pavasari, izbaudīt arī ūdens priekus Vidusjūrā – vietējie esot skatījušies kā uz «sajukušiem roņiem», jo mūsu aktieri peldējušies apmēram 20° C siltā ūdenī, bet – «mēs jau esam pieraduši, jo mūsu jūra vasarās siltāka reti kad mēdz būt». Pirms gada aktieris pārcietis sirds operāciju, tāpēc šobrīd esot jābūt daudz uzmanīgākam. «Ar mani viss ir kārtībā, katru rītu cilāju astoņus kilogramus smagas hanteles,» smaidot nosaka Jakovs Rafalsons.

Izklaide

«Man vienmēr ir bijis sapnis nospēlēt kādu jaudīgu vēsturisku personību, un nu tas ir piepildījies,» saka skatītāju mīlētais teātra un kino aktieris Andris Bulis.

Svarīgākais