Par to, kādus ieročus izmantos ievēlētais ASV prezidents Donalds Tramps, par to, vai tiks veidota ES armija, par to, cik efektīva varētu būt Ziemeļkorejas militārā vienība, par daudz ko citu – saruna ar Nacionālo bruņoto spēku bijušo komandieri ģenerāli Raimondu Graubi.
Kā vērtējat Donalda Trampa ievēlēšanu prezidenta amatā?
Precīzi novērtēt pagaidām grūti, jo ir ļoti daudz nezināmo, daudz spekulāciju, ir dažādas prognozes, kas ir visai pretrunīgas. Viena lieta gan ir skaidra: kā nesen teica TV24 militārais komentētājs Jānis Slaidiņš - labāk šausmīgas beigas nekā bezgalīgas šausmas. Šo frāzi es gribētu lietot attiecībā uz Trampu un viņa administrāciju, zinot viņa iepriekš izplatītos paziņojumus un publiski paustos plānus.
Nav tikai zināms, kam šī beigas būs šausmīgākas - Krievijai vai Ukrainai, bet domāju, ka tās nebūs pilnībā pieņemamas nevienai no pusēm, jo nav iespējams realizēt plānu, vienai pusei pasludinot pilnu uzvaru. Daudz kas būs atkarīgs no Trampa rīcības, proti, kādus ieročus viņš izmantos: diplomātiskos, ekonomiskos vai militāros. Katrā ziņā viņš tos izmantos, lai realizētu to, ko vēlētājiem un arī pasaulei solījis.
Nezināmais ir tas, kā tiks izspēlēta Trampa iecerētā kombinācija, jo skaidrs, ka nebūs apmierinātas abas puses, tikai jautājums - kura vairāk? Ukrainai un Krievijai diezgan līdzīga situācija: abu valstu vadītāji runā par leģitīmām, konstitucionālām teritorijām. Krievijas vadība ir sazombējusi savus iedzīvotājus par Krimu, Donbasu, Luhansku un Hersonu, apgalvojot, ka tauta esot “nobalsojusi” par šo teritoriju ievienošanu Krievijai. Tas jau nekas, ka cilvēki to uztver kā okupāciju.
Vai Eiropas valstīm nāksies pārskatīt savus izdevumus drošībai un aizsardzībai? Varbūt pat jādomā par Eiropas armijas veidošanu, kas gan ir visai sena ideja?
Tie ir ļoti svarīgi jautājumi. Esmu bijis diezgan skeptisks, tagad vairs tikai uzmanīgs - par Eiropas bruņoto spēku veidošanu. Pēc manā rīcībā esošās informācijas, arī tajos laikos, kad vēl biju NBS komandieris, vienmēr bija bažas, ka notiks dublēšanās, ja blakus NATO tiks veidoti ES bruņotie spēki. Lielo valstu - Vācijas, Francijas - ambīcijas dominēt, būt vadošajiem spēkiem drošības jomā, bet tajā pašā laikā negarantējot to, ko var garantēt NATO un ASV - tas man šķita nepieņemami.
Bet šobrīd eksistē riski, ka mēs vispār varam palikt bez ASV atbalsta, tāpēc - kā ikvienā militārajā plānošanā - jābūt plānam “B”. Un šis plāns “B” ir: domāt vairāk par Eiropas vienotas aizsardzības sistēmas radīšanu. Iespējams, mēs vēl neesam gatavi lemt par Eiropas armiju, tomēr speciālistiem jāsāk apspriest šo tēmu. Un apspriest ne tikai militārās industrijas jautājumus, bet arī visus pārējos jautājumus, kas saistās ar drošību.
Vai nekas nav dzirdēts par to, ka Putins varētu spiest uz Trampu, ka NATO jāaiziet no Baltijas valstīm?
Tā ir neiespējama situācija. Ja situācija mainītos šādā veidā, sabruktu visa Rietumu pasaules konstrukcija, sabruktu demokrātiskās pasaules māja. Tāda situācija būtu milzīgu, dramatisku izmaiņu sākums. Tad vajadzētu jautāt: kas paliks pāri? Nekas! Tas līdzinātos 1939., 1940. gada nodevībai. Tā būtu sabiedrības tektonisko plākšņu nobīde.
Mēs runājam par transatlantisko sadarbību, par kaut kādām nelielām plaisām šajā sadarbībā, bet arī tad lietu loģika saka: ASV nevarēs realizēt šādu militāru konfliktu bez sabiedrotajiem. Un Eiropa tomēr ir nopietns sabiedrotais, uz ko balstījušies visi ASV prezidenti. Domāju, ka veselais saprāts tomēr uzvarēs. Es šādu pieņēmumu par NATO aiziešanu no Baltijas valstīm noraidītu pašos pamatos, jo pretējā gadījumā būtu pilnībā jāpārskata politisko vērtību struktūra transatlantiskajā telpā.
Džo Baidens atlikušajos divos mēnešos - pirms Tramps stājas amatā - vēl var kaut ko labu paveikt Ukrainas labā.
Cerēsim. Bet uz šīm cerībām jāskatās kritiski, jo viņš pārstāv to varu, kas, palīdzot ukraiņiem, vienmēr rīkojās novēloti un nepilnīgi. Viņš realizēja politiku “Ukrainai jāuzvar, bet Krievija nedrīkst zaudēt”. Tās ir neapvienojamas lietas. Tās rada šausmas, kuru dēļ mirst cilvēki.
Vai Ziemeļkorejas karaspēka kontingents, kas atrodas Krievijas pozīcijās, kaut ko mainīs kara gaitā?
Tie skaitļi, ko dzirdam publiskajā telpā, ir nelieli, proti, kontingents ir salīdzinoši mazskaitlīgs, turklāt, atrodoties jau dažas nedēļas kaujas laukā, šie karavīri nav pamanīti. Viņi nespēlēs izšķirošu lomu. Tiek meklētas iespējas, kā viņus izmantot, jo arī krievi saprot, ka trešās puses iesaistīšana kaujās pret Ukrainu veidos pavisam citu situāciju, kas starptautiski tiks nosodīta.