Heroīna posts filmā, tagad arī Youtube

AR LAIMĪGĀM BEIGĀM. Šāda tipa filmas beidzas vai nu ar cietumsodu, vai pārdozēšanu, bet Caur adatu ir stāsts ar laimīgām beigām. Savā ziņā Edgars Aivars (no kreisās) un Artūrs Lapinskis bija tie, kuri smagā atkarībā nonākušajam Edijam palīdzēja atgriezties uz pareizā ceļa © F64

Nekomerciālās interneta kino apvienības EdArt.tv veidotā dokumentālā filma Caur adatu, kas uz lielā ekrāna pirmizrādi piedzīvoja pirms diviem gadiem, šobrīd pieejama visiem interesentiem video vietnē Youtube.

Neizskaistinot atkarību nodarīto ļaunumu, filma izseko bijušā Latvijas vieglatlētikas izlases atlēta Edija Vītoliņa liktenim: pazaudējot mammu - savu tuvāko cilvēku, kuru ļoti mīlēja, viņš pazaudēja arī sevi. Viltus mierinājumu Edijs atrada narkotikās, kas sagrāva viņa dzīvi...

Filmas autori ir Artūrs Lapinskis (29, režisors un operators) un Edgars Aivars (27, producents), kuri, apvienojošies nekomerciālā interneta kino apvienībā EdArt.tv, jau daudzus gadus veido sižetus par dzīvi Rīgas ielās, kāda tā redzama bez izskaistinājuma. Dokumentālās filmas Caur adatu filmēšana noritējusi Rīgas bēdīgi slavenākajos mikrorajonos: Ķengaragā, Sarkandaugavā, Pļavniekos. «Jā, arī šī ir Latvija - tā Latvija, kas ir mums līdzās, bet ko mēs ikdienā neredzam vai izvēlamies neredzēt,» saka Edgars Aivars. Edijs bija viņa klasesbiedrs, līdz devītajai klasei kopā mācījušies Rīgas 62. vidusskolā. Bijuši arī ļoti labi draugi. Pabeiguši 9. klasi, viņi pašķīrās. «Edijam parādījās jauna kompānija, un viņš sāka lietot narkotikas. Viņš izskatījās arvien trakāk, mēs kontaktējāmies arvien mazāk, jo... vairs nebija nekā kopīga,» atminas Edgars. Rīgas Stila un modes profesionālajā vidusskolā viņš iepazinās ar Artūru Lapinski, un tieši Artūrs bijis tas, kurš mudinājis pievērsties filmēšanai, veidot dokumentālus sižetiņus.

«Mums bija ideja, ka vajadzētu nofilmēt kāda narkomāna stāstu. Un, kad Edgars izstāstīja par Ediju, bijušo sportistu, vieglatlētu, kurš jau vairākus gadus ir smagā narkotiku atkarībā, sapratu, ka tas varētu būt stāsts,» saka režisors un operators Artūrs Lapinskis.

«Tolaik vēl nezināju, ka mans skolasbiedrs lieto heroīnu. Domāju, ka amfetamīnu. Tas bija šoks. Pirmajā dienā, kad aizbraucām viņu filmēt, viņš iedūrās, pārdozēja un gandrīz nomira... Gribējām saukt ātro palīdzību, bet draugs, ar kuru viņš kopā dūrās, teica, ka nevajag, ka viņš tiks galā. Viņš meta viņam virsū sniegu, dauzīja, līdz tomēr atmodināja. Pēc tam sekojām viņam līdzi ik dienu - kāpņutelpās, tiesas zālēs. Filmējām, ar kādiem cilvēkiem viņš kontaktējas un no kā pārtiek. Mēs redzējām īstu narkomāna ikdienu. Viņš bija perspektīvs jaunietis, bet tagad domāja tikai par narkotikām...» stāsta filmas producents.



Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.