«Ja kodolīgi jāraksturo šā festivāla programma, es teiktu – tā ir rudenīga, bet ne skarba. Komēdijas šobrīd nav proporcionāli lielākais segments kino, bet es gribu teikt, ka nevajag no tā baidīties, jo pat visdrūmākajās filmās var atrast komisku noti, un tādu piemēru ir daudz. Šis ir kino pieaugušam cilvēkam ar nobriedušu dzīves uztveri, gribu teikt – gudram skatītājam, un ticu, ka visi mūsu skatītāji tādi arī ir,» uzskata Rīgas starptautiskais kinofestivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka. Jau rīt sākas Riga IIF, trīs zālēs – Splendid Palace, K. Suns un Kino Bize – piedāvājot vairāk nekā 100 filmu programmu.
- Festivāls dzima 2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, turklāt tā bija situācija, kad Arsenāls un Baltijas pērle savu darbību bija izbeiguši, bet nu pēdējais savu darbību ir atjaunojis. Kā identificējat savu festivāla jomu?
- Festivālam, kuram jau ir pusgadsimta vēsture, nav īpašas atšķirības starp 51. vai 53. festivālu, bet trešais gads pilnīgi jaunam veidojumam ir ļoti būtisks, jo mēs saprotam, vai tas turpināsies vai tas bijis tikai vienreizējs salūts. Laimīgi pārsteidzošais ir tas, ka šis festivāls ir jau pamanīts, arvien biežāk mums nākas atteikt viesiem, kuri vēlas braukt uz festivālu. Protams, mēs esam atvērti ikvienam, kas vēlas iegūt akreditāciju. Mēs esam vērsti uz vietējo skatītāju, arī uz starptautiskajiem viesiem, un to pierāda arī tas, ka šogad mums ir jau 130 ārvalstu viesu, un tas tiešām ir daudz. Visvairāk šie viesi pulcēsies festivāla otrās nedēļas nogalē, kad notiks pirmais Riga IFF forums, kurā būs industrijas aktivitātes, filmu prezentācijas, scenāristu tikšanās un tamlīdzīgi, uz to arī sabrauks kino profesionāļi. Ļoti ceru, ka taps jauni sadarbības projekti un mēs būsim spējuši ne tikai piedāvāt filmas, kādas ikdienā neredzam, bet arī varbūt stāvējuši pie šūpuļa kādam jaunam filmu projektam.
Es ļoti labi saredzu Riga IFF vietu Rīgas radniecisko pasākumu kontekstā. Latvijā ir nacionālais kinofestivāls Lielais Kristaps, ir 2 Annas, kas vairāk orientējas uz eksperimentiem, tādu kino, kas meklē jaunas izteiksmes iespējas, ir Baltijas dokumentālā kino forums, ir Baltijas pērle, kuras programma ir veltīta konkrētai mērķauditorijai. Riga IIF ir platforma, kurā mēs varam runāt par jaunām drosmīgām kino tendencēm, par kino, kas ieguvis būtiskus starptautiskus apbalvojumus, par kino, kas savulaik veidojis kino teorētisko domu un virzību. Nevar teikt, ka Rīga dzīvo bez kino, bet, manuprāt, kur ir, tur rodas. Pārējos festivālus jūtam kā savus partnerus, kā sabiedrotos, nevis konkurentus. Mēs savu uzdevumu redzam divos aspektos - ievadīt skatītāju kino pasaulē, un tos, kas ir jau pieredzējuši un labi orientējas šajā jomā, gribam pārsteigt vai iepriecināt ar to, ka mēs spējam uz Rīgu atgādāt tādas filmas, kas parasti te nenonāk uz lielajiem ekrāniem.
- Šogad festivālā ir astoņas programmas, tikai otro gadu ir izveidota Riga IFF konkursa programma, lai gan pirmajā festivālā tās nebija. Konkursa programma ir profesionālās pašcieņas jautājums?
- Tā ir loģiska festivāla sastāvdaļa, jo, ja mēs negribam, lai tās nebūtu vienkārši kino skates, kurās mēs parādām to, kas ir aktuāls, tad, protams, konkursam ir jābūt, jo tas ir katalizators un indikators, pēc kā var vērtēt festivāla attīstību un nozīmību. Esmu priecīga, ka šogad žūrijā būs arī Maskavas un Sansebastjanas kinofestivālu programmas veidotāji, nozīmīgi profesionāļi, un šis fakts zināmā mērā ir kā kompliments festivālam. Turklāt Rīga IFF citu valstu profesionāļiem ir iespēja koncentrētā formā iepazīt Latvijas kino īpašajā skatē Lielais Kristaps izlase, to izrādām festivāla izskaņā - filmas, kas laimīgā kārtā ir tieši tās, kas nominētas Lielajam Kristapam, līdz ar to varēs redzēt visu, kas ir visvairāk izceļamais šajā gadā.
Konkursa programmā iekļautas filmas no Baltijas jūras valstīm, un šī programma visvairāk atspoguļo jaunās kino tendences, strāvojumus, jaunu kino valodu. Mēs redzam Baltijas kino potenciālu, tā spēku. Eiropā ir valstis ar ārkārtīgi lieliem kino ražošanas apgriezieniem, kā Francija, Vācija, Lielbritānija, un Baltijas jūras valstu kino nereti nespēj pilnvērtīgi ar tām konkurēt. Tādēļ Ziemeļeiropa un Baltijas jūras valstis zināmā mērā šķita mums radniecisks reģions, un to var redzēt arī filmās, ka mēs saprotam, par ko šīs filmas stāsta.
- Vai var jau runāt par vietu, ko šis festivāls atradis Eiropas kopējo festivālu apritē?
- Riga IFF vēl tikai aug, vēl tikai iezīmē savu vārdu. Protams, mums ļoti palīdz fakts, ka te ilgstoši bijis Arsenāls, mēs varam atsaukties uz šo spēcīgo kinofestivālu. Viss notiek lēnām, tas, protams, ir ilgstošs un rūpīgs darbs pie atpazīstamības veidošanas, bet jau šogad žūrijā ir prestiži kino profesionāļi, un es saredzu pozitīvu attīstību.
- Vai var identificēt dažas iezīmes, tendences, ar ko šobrīd dzīvo, kas ir aktuāls kino?
- Šobrīd kino nav tik homogēns, paralēli tiek risinātas daudzas dažādas problemātikas. Viena lieta, par ko noteikti varam runāt, - rumāņu jaunais vilnis nekur nav pazudis, skatītājiem tāds neērts kino, kas pieprasa lielu pacietību un iedziļināšanos, tas ir ne tikai izdzīvojis, bet arī piedzīvo sava veida renesansi.
Noteikti varam runāt par filmu nemitīgi pieaugošo garumu, pat līdz ekstrēmiem paraugiem, kā astoņu stundu filmas un vēl garākas, kas gan vairāk ir raksturīgas Āzijas kino veidotājiem, bet ne tikai. Atsevišķi festivāli tās izvēlas rādīt vairākās daļās. Abi minētie kino virzieni liecina par to, ka režisori meklē veidu, kā izaicināt skatītāju, jo skatītāji, protams, kļūst kūtri, arī tāpēc, ka kino ir pieejams jebkur, arī mājās, un arī tāpēc, ka Holivudas kino kļūst arvien apkalpojošāks, vēlmes izpatikt skatītājam dēļ tas iedzinis sevi strupceļā, jo filmas atkārto cita citu visu laiku, tiešām - nupat vistīrākajā veidā Holivuda ražo fāstfudu. Vēlme provocēt un pat saniknot skatītāju ir kā pretreakcija, un tieši festivāli dod telpu, kurā režisoriem būt nekaunīgiem, huligāniem un izaicinātājiem.
- Vai esat pētījuši, kas ir Riga IFF skatītāji?
- Tas atkarīgs no diennakts laika. Ir ļoti interesanti starptautiski pētījumi par žanriem - kurā diennakts laikā kuram žanram ir vislielākais apmeklējums. Teiksim, dokumentālajam kino tā ir priekšpusdiena, krimināldrāmai - vēls vakars, šausmu filmai - vēl vēlāks vakars. Tāpat arī mums. Principā mūsu skatītājs ir jaunākā un vidējā paaudze, bet mēs tiešām ļoti gaidām arī seniorus.
Šogad veiksim arī dažādus pētījumus, jo mūs interesē, kuras skatītāju grupas mēs aizsniedzam un kura būtu gatava nākt, bet varbūt nezina par notiekošo.
Lai gan festivāla otrajā gadā bija par 50 procentiem lielāks apmeklējums nekā pirmajā gadā, ja analoģisks kāpums būs arī šogad, būs jādomā par festivāla iespējām izplesties arī uz citām zālēm. Iespējams, beidzot īstenosim nākamo loģisko soli, ka filmas tiek demonstrētas arī agrāk, jo šobrīd esam pieskaņojušies darba dienas ritmam, - filmas sāk demonstrēt ap pulksten 16. Pēc tā, cik veiksmīgi tika pārdoti abonementi, domāju, mūs gaida patīkams pārsteigums, jo, iegādājoties abonementus, cilvēki vēl nezina seansu plānu, līdz ar to tā ir sava veida uzticības izpausme programmai. Tā kā abonementi tika pārdoti ārkārtīgi veiksmīgi, es paredzu, ka zāles būs piepildītas.
- Kā izmērīsiet festivāla sekmīgumu?
- Pirmais un visdzelžainākais arguments - pārdoto biļešu skaits, ieņēmumu apjoms.
Tomēr tas nav vienīgais kritērijs, pēc kura vadoties strādājam tālāk. Mēs noteikti analizēsim seansu laikus, kinoteātru un programmas savietojamību, bet, protams, tās ir cilvēku atsauksmes, kuras, pateicoties dažādām sociālajām vietnēm, saņemam daudz.
***
Sonora BROKA
• Rīgas starptautiskā kinofestivāla radošā direktore, kino žurnāliste
• Dzimusi 1978. gada 1. jūnijā. Precējusies, vīrs Ervīns, meita Patrīcija (15), dēls Sebastians (5)
• Absolvējusi Liepājas Lietišķās mākslas koledžu (ādas plastikas nodaļu, 1998),
• Latvijas Kultūras akadēmiju (Audiovizuālās kultūras vēstures un teorijas specialitāti, bakalaura grāds mākslā, 2005). Šobrīd studē Latvijas Kultūras akadēmijā radošo industriju un kultūras menedžmenta Kino režijas un producēšanas maģistra programmā
• Bijusi Starptautiskā kino centra, Starptautiskā kino festivāla Arsenāls valdes locekle, festivāla programmu koordinatore, programmu grupas vadītāja un direktore (2005-2008). Strādājusi pie Ziemeļvalstu filmu dienām, bērnu festivāla Berimora kino, Fantāzijas filmu festivāla veidošanas.
• Piedalījusies Eiropas Parlamenta LUX balvas filmu konkursa žūrijā, Varšavas Starptautiskā kinofestivāla dokumentālo filmu konkursa žūrijā u.c.
• Publikācijas interneta portālos Apollo.lv, filmas.lv, laikrakstos Neatkarīgā Rīta Avīze; ARS Diena, žurnālos Kinoraksti, Studija u.c.
***
Sonoras Brokas Rīga IFF filmu TOP 5
Vilks un aitas
Jaunā režisore Šarbanū Sadata ir aizsākusi jaunu ēru afgāņu kino, viņa ir pirmā Afganistānas režisore sieviete. Skatoties filmu Vilks un aitas, apbrīnojama šķiet viegluma un klātbūtnes sajūta, kā arī netveramā robeža starp mitoloģisko pasauli un realitāti. Kalni - mežonīgi skaisti, gaiss tik dzidrs, un bērni - aitu gani - atbruņo savā tiešumā un patiesumā. Dzīvi šajā mazajā kalnu ciematiņā gadu tūkstoši tikpat kā nav mainījuši.
Greznības kapsēta
Ne tikai taizemiešu režisora vārds - Apičatpongs Vīrasetakuls, arī pati filma ir viseksotiskākais zieds visa Riga IFF programmā. Daži, iespējams, atminas viņa iepriekšējo filmu Tēvocis Bunmī, kas var atcerēties savas iepriekšējoās dzīves, kas saņēma Kannu festivāla Zelta palmas zaru. Greznības kapsētā neticams šķiet jau pats sākums - kāda sieviete kalpo kā brīvprātīgā laika kavētāja letarģijā dusošiem kareivjiem kādā hospitālī, kurš, izrādās, uzcelts kādreizējās kapsētas vietā. Nav pat tik būtiski, vai tas ir sapnis vai īstenība, svarīgs ir laiks, ko mēs varam pavadīt šajā fascinējošajā pasaulē, priekškaru uz kuru mums paver pasaulē slavenākais Taizemes režisors.
Piestātne un Vasara
Krisa Mārkera 1962. gadā veidotā filma Piestātne un Marsela Hanuna Vasara (1968) ir apburošs tandēms no In Kino Veritas programmas. Šīs filmas vēlreiz apliecina to, ka sešdesmito gadu kino piemīt īpaša burvība un jebkurš formas vai struktūras eksperiments nemazina vai pat vairo to šarmu. Piestātne, lai gan veidota tikai no fotoattēliem, rada pārsteidzošu kustības efektu, pateicoties aizkadra vēstītājam, un, iespējams, ir viens no inteliģentākajiem zinātniskās fantastikas kino piemēriem. Savukārt Vasara spēlējas ar dažādu, kā ģeometrisku, tā pat erotisku kadru un skaņu pretnostatījumu, radot pavisam jaunas jēgsakarības, radot kino kā rotaļu.
Vadoņa bērnība
Filma ir īpaša ne tikai tāpēc, ka veidota pēc Žana Pola Sartra stāsta un Benito Musolīni bērnības aprakstiem, ne tikai tāpēc, ka skaņu celiņu tai rakstījis izcilais mūziķis un komponists Skots Vokers, un ne tikai tāpēc, ka tajā mums neierastā ampluā redzami Roberts Patinsons, Līams Kaningems un Berenīse Bežo. Bet gan tāpēc, ka varam soli pa solim izsekot, kā ar pustoņiem, drapērijām, putekļainu gaisu pieblīvētā, noslēpumainā un vienlaikus nomācošā vidē mīlestības atraidījumu piedzīvojis bērns pārtop monstrā. Šis atklājums stindzina un sajūsmina - sajūsmina tāpēc, ka šis bērna upuris ir radījis vērā ņemamu režisorisku pieteikumu.
Atkritumu helikopters
Atkritumu helikopters sākas ar joku jau pašā nosaukumā. Lai gan filmā tiešām redzam šo mistisko helikopteru, stāsts ir pavisam par ko citu. Kādā Zviedrijas pilsētā vecomāti pārņem bezgalīgas ilgas pēc lielā sienas pulksteņa, kas sen jau nodots remontā. Viņa lūdz savas atvases atgādāt pulksteni, jo ir skaidrs, tas ir dzīvības vai nāves jautājums. Romu jaunieši dodas absurdā ceļojumā cauri valstij, pa ceļam apskatot lielāko siera naža skulptūru, piedaloties dragreisā jeb nelegālās autosacīkstēs un kļūstot par ķīlniekiem mākslas darbu nolaupīšanas laikā. Lai šo visprecīzāk aprakstītu, nāk prātā jēdziens «lēnais humors».