No šodienas kinoteātros skatāma Ozoliņas filma "Dotais lielums: mana māte"

«Ceru, ka cilvēki, kas noskatīsies šo filmu, savā ģimenē vairs negribēs cepties par sīkumiem. Neizniekos dzīvi, runājot par panckām. Kāpēc audzināt bērnu, ja pēc tam visu mūžu viņu zāģē? Labāk pateikt, ka viņu mīl, ka ar viņu lepojas. Uz to jau lieki netērē vārdus, labāk pasaka to, kas nav sanācis,» saka kinorežisore Ieva Ozoliņa, kuras filma Dotais lielums: mana māte no šodienas skatāma kinoteātros un arī interneta vietnē Shortcut.

Tieši pirms gadu mijas pilnmetrāžas dokumentālā filma Dotais lielums: mana māte piedalījās prestižākajā pasaules festivālā IDFA Amsterdamā, kas profesionāļu aprindās tiek uzskatīts par olimpiskajām spēlēm dokumentālajā kino. Kopumā festivālam tika pieteiktas 3887 filmas, Ievas Ozoliņas režisētā filma Dotais lielums: mana māte tika atlasīta sadaļai First Appearance un arī ieguva Petera Vinotonika vārdā nosaukto žūrijas balvu. Latvijas kino vēsturē šī ir tikai otrā reize, kad latviešu kinodokumentālistu veidotā filma gūst atzinību šajā festivālā, pirmā bija pirms turpat 30 gadiem - režisora Ivara Selecka leģendārā filma Šķērsiela (1989).

Ievai Ozoliņai šī ir otrā pilnmetrāžas dokumentālā filma - 2015. gadā veidotā filma Mans tēvs baņķieris guva ne tikai milzīgu skatītāju uzmanību (ir viena no visu laiku skatītākajām dokumentālajām filmām Latvijā), bet ieguva arī Nacionālo kinobalvu Lielais Kristaps kategorijā Labākā debija. «Līdzās citām filmām festivālā Amsterdamā, kas bija par karu Sīrijā un Ukrainā, arī citiem sociāli aktuāliem tematiem, manu filmu Dotais lielums: mana māte var uzskatīt par čukstu, tāpēc jo īpaši patīkami, ka to novērtē profesionāļi. Latvija tikai vienu reizi ir saņēmusi IDFA balvu, tagad ir otrā reize. Apzinos, ka tagad latiņa ir uzcelta šausmīgi augstu, bet mākslā var jau gadīties visādi,» saka Ieva Ozoliņa. Režisores jaunākais darbs vēsta par mātes un viņas dēla matemātiķa attiecībām.

Nebūt ne unikāls stāsts

Pēc pirmās filmas Mans tēvs baņķieris milzīgajiem panākumiem, protams, bijis jautājums, par ko taisīt nākamo filmu, un ideju piespēlējusi dzīve. Ievas dzīvesbiedrs Kristaps savam klasesbiedram palīdzējis organizēt konferenci, tajā Ieva iepazinusies ar jaunu matemātiķi Raiti. «Un tad viņš sāka braukt ciemos pie mums. Visi jau zina, ka matemātiķi ir tādi jocīgi, no sērijas - vasarā staigā ziemas zābakos, vienmēr ģērbjas uzvalkā, ir aizmāršīgi, runā daudz un specifiski, un Raitis ir tieši tāds, bet tas es pamanīju, ka viņš feisbukā ierakstījis, ka viņam neērti atzīt, bet viņš rausta valodu, un ir pamats domāt, ka tam ir sakars ar viņa māti, viņš to grib atrisināt, tāpēc, iespējams, jāiet pie hipnoterapeita. Tieši tajā brīdī es arī daudz domāju par attiecībām ar savu mammu, un man gribējās tās mainīt un uzlabot, bet vienlaikus mums katrai bija sava pozīcija, kā jādzīvo. Protams, es nezināju, kā Raitis jūtas, bet vienlaikus tas rezonēja ar to, ko es saprotu. Un es viņam piedāvāju - ej pie hipnoterapeita, bet es filmēšu. Un tā viss sākās. Un pēc mēneša es jau biju viņa dzīves telpā, un beigās es iekļuvu arī vietās, kurās viņš, kā sākumā teica, nekad iekšā nelaidīšot,» - tā par filmas idejas rašanos stāsta Ieva Ozoliņa un piebilst, ka idejas filmai var meklēt, bet patiesībā pašam ir jābūt atvērtam, tad arī uzķeras tēmas, kas ir aktuālas, kas pašam rūp.

Filmā gan dēls, gan māte, gan arī mātes tēvs izklāsta savu versiju par attiecībām ar tuvākajiem cilvēkiem, «savā nelaimīgajā dzīvē vaino arī citus. Un tas raksturīgi daudziem cilvēkiem - vainot ārējos apstākļus, sabiedrību, ģimeni un ļoti bieži vecākus». Filma savdabīgā veidā parāda samērā tipisku ģimeni, kurā dažādu apstākļu dēļ tiek «sabojāta dzīve sev un arī tuvajiem cilvēkiem, un tā no paaudzes paaudzē». Režisore uzskata, ka «ziemeļniekiem vispār ir tendence runāt sausāk un strupāk, teiksim, vai esi paēdis, nevis - kā tu jūties? Tam vienkārši nav laika. Šīs ģimenes gadījumā cilvēki vispār nepieskaras sajūtām, emocijām». Ieva Ozoliņa atzīst, ka filmā atainotā ģimene noteikti nav unikāls gadījums, turklāt dokumentālais kino vispār ir kā lakmusa papīriņš, kas uzrāda sabiedrību. «Tā ir ļoti ikdienišķa filma - viena ģimene, bet daudzu ģimeņu spogulis. Sāku ar Raiti, tad satiku viņa mammu Silviju, un visbeidzot satiku Silvijas tēti, un man viss kļuva skaidrs...» nosaka filmas režisore.

Sistēma pret cilvēku

Patiesībā pilnmetrāžas dokumentālā filma Dotais lielums: mana māte iespraucās pa vidu citam projektam, pie kura Ieva jau sākusi strādāt - dokumentālajai filmai par cilvēka un sistēmas attiecībām. «Bija gadījums, kad mans dzīvesbiedrs aizmirsa veikalā mūsu piecus mēnešus veco meitu. Neesmu redzējusi nevienu vīrieti, kurš tā rūpētos par savu bērnu, kā to dara Kristaps. Tomēr tā notika - viņš bija strādājis visu nakti, nebija gulējis, aizgāja uz veikalu, bērns ratos gulēja, un viņš meklēja produktus un aizmirsa ratiņus... Atnācu mājās, Kristaps gulēja, es prasīju - kur ir Dagmāra? Un tad viņš saprata, ka pirms pāris stundām bērnu aizmirsis veikalā. Protams, skrējām uz veikalu, tur apsargi jau bija fiksējuši, ka ienācis bārdains vīrietis, atstājis ratus ar bērnu un aizgājis. Mūsu valstī ir tāß- bērns nonāk Bērnu slimnīcā, rati - policijā. Kamēr pārliecini medicīnas darbiniekus un policistus, ka neesi pilnīgs kretīns, bet jau nākamajā dienā mums zvanīja no bāriņtiesas, mēs jau bijām uzskaitē... Ja es tajā dienā būtu kaut kā īpašāk atbildējusi uz mediķu vai policistu jautājumiem vai iedzērusi kaut šampanieti... Izrādās, iespējams tik mazs solis no laba pilsoņa līdz bāriņtiesas uzmanībā nonākušam pilsonim. Sāku interesēties par tēmu, kā bērnus atņem, kā viņi aizrotē... Un tad sapratu, ka jātaisa filma par tēmu cilvēks un sistēma. Esi normāls cilvēks, un viena nejauša žesta dēļ viss kardināli var mainīties! Cilvēks un sistēma - par to ir vērts taisīt filmu,» atzīst Ieva Ozoliņa.

Šim personiskajam stāstam ir arī paralēli impulsi - viens ir par Pupiņu ģimenes, kuru meita tika noslepkavota, bezspēcību sistēmas priekšā, otrs - kādas jaunas sievietes, pirms gadsimta ceturkšņa adoptētas, stāsts par to, kā viņa meklē savu māsu. Abas savulaik adoptētas no bērnu nama, abām mainītas identitātes. Tagad sieviete, kas līdz 39 gadu vecumam nodzīvojusi kā Kristīne Rabīna, bet, pateicoties nesen pieņemtam likumam, kas nosaka, ka adoptētie bērni drīkst pieprasīt atpakaļ savu identitāti, kļuvusi par Unu Olševsku, meklē savu māsu.

Veidojot abas filmas, režisore daudz domājusi arī par savām attiecībām ar vecākiem, noskaidrojusi savas attiecības ar saviem vecākiem. «Man ir iestājies zināms miers par to, kā es attiecos pret saviem vecākiem. Manas pirmās filmas bija par mazo spēļu laukumu - ģimeni, trešā filma būs par lielo spēļu laukumu - valsts sistēmu, no kuras mēs visi esam atkarīgi.»

No keramikas uz kino

Ieva Ozoliņa savulaik ir absolvējusi Mākslas akadēmiju, kurā mācījusies gan tēlniekos, gan keramiķos. «Esmu ļoti laimīga, ka man ir šāda izglītība. Mani vecākie bērni savulaik teica, ka noteikti nemācīsies lietišķajos, jo netaisās visu mūžu ēst griķus, kā viņiem nācās bērnībā, bet vienalga aizgāja tur mācīties...,» smaidot saka četru bērnu mamma. Ievas pagrieziens uz kino pusi nācis kopā ar vēlmi atrast savu pazudušo tēvu. Kad citiem stāstījusi par savu ideju meklēt tēvu, visi teikuši, ka šis stāsts ir filmas vērts, un, tā kā Ieva ar šo savu ideju nonākusi Latvijas Kultūras akadēmijā, kur iestājeksāmenos arī prezentējusi šo ideju, jo nekā cita jau neesot bijis, ko likt priekšā uzņemšanas komisijai. «Man vienmēr bija gribējies taisīt kino, bet man tas šķita tik neaizsniedzami. Laikam jau uzņemšanas komisiju uzrunāja mana ideja filmai - maģistra darbam. Manā kursā gandrīz visi nebija uzreiz no skolas sola, un visi tagad kino arī strādā. Kino ir nozare, kur mans vecums - nedaudz virs 40 - ir tīri okei. Diez vai man būtu bijis ko teikt 20 gadu vecumā, domāju, ka nebūtu, tolaik biju pārāk aizņemta ar sevi, lai... Man nebija nekādas dzīves pieredzes. Režisori un mācītāji drīkst būt veci.» Režisore atzīst, ka pašai no sākuma bijis grūti iejusties kino vidē, jo studijas Mākslas akadēmijā bija izkopušas spējas strādāt vienam un pat atļauties ignorēt citu viedokli par savu darbu, savukārt kino ir darbs komandā. «Sākumā es nevienam neuzticējos, man bija grūti dalīt atbildību ar citiem, un ticēt viņu teiktajam un darītajam,» smaidot saka Ieva Ozoliņa.

Četru bērnu mamma atzīst, ka, iespējams, viņas bērniem arī būtu daudz ko pārmest viņai, īpaši jau vecākajiem bērniem. «Kurš ir teicis, ka vecākiem jābūt perfektiem?» viņa nosaka. Tomēr par saviem bērniem viņai ir milzīgs prieks, un viņu mājās, kurās valdot liela anarhija, esot tieši tā, kā viņa savulaik gribējusi. «Mani bērni ir forši. Uz mūsu māju gribas nākt, tā parasti ir pilna ar bērnu draugiem. Katram cilvēkam ir tas, kas viņam pienākas - tieši tādi vecāki, tieši tādi bērni, tieši tāda dzīve kopumā, kāda tam pienākas. Nevaru teikt, ka man bija īpaši laba bērnība, tāds caurvējš tajā bija, tomēr tagad zinu, ka maniem vecākiem bija grūti, jo viņi abi bija tik atšķirīgi.»

***

Ieva OZOLIŅA

-Režisore, keramiķe

-Dzimusi 1974. gada 18. jūlijā, Rīgā

-Dzīvesbiedrs Kristaps, bērni Elza (23), Otto (20), Tils (18), Dagmāra (6)

-Mācījusies Rīgas 5. vidusskolā, Rīgas Lietišķās mākslas skolā, absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju (bakalaura grāds (2000) un maģistra grāds (2002)), Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūru (audiovizuālā māksla, 2015))

-Pilnmetrāžas dokumentālās filmas Dotais lielums: mana māte scenāriste, režisore (2017), Mans tēvs baņķieris scenāriste, režisore (2015)

-Filma Mans tēvs baņķieris nominēta Purvīša balvai, saņēmusi balvu Lielais Kristaps nominācijā Labākā debija

-Filma Dotais lielums: mana māte pasaulē nozīmīgākajā dokumentālo filmu festivālā IDFA Amsterdamā pērn saņēma balvu sadaļā First Appearance.