Klajā nākusi kārtējā filma programmā "Latvijas filmas Latvijas simtgadei" – "Paradīze ’89"
Klajā nākusi kārtējā filma programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei – režisores Madaras Dišleres debija pilnmetrāžas spēlfilmas žanrā Paradīze ’89, kas vēsta par četru meiteņu piedzīvojumiem Latvijas laukos Baltijas ceļa vasarā 1989. gadā. Pēc pirmizrādes Rīgā filma tiek izrādīta arī citviet, kopā vairāk nekā 160 vietās Latvijā.
Režisores Madaras Dišleres pirmā spēlfilma Paradīze ‘89 stāsta par četru meiteņu piedzīvojumiem laukos vasarā, kad notika vēsturiskā akcija Baltijas ceļš. Pēc pirmās spēlfilmas palaišanas tautās, režisorei sajūtas bijušas gan uztraucošas, jo «pirmā spēlfilma ir gluži kā pirmais bērns, kuru laid pasaulē», gan arī priecīgas, jo «dažādu paaudžu cilvēki saka tik daudz labu vārdu, ļoti emocionāli reaģē uz šo filmu».
Ideja par šādas filmas veidošanu, kas ir daļēji autobiogrāfisks stāsts, dzimusi Madaras Dišleres kādā «atmiņu vakarā ar māsu un māsīcām», kurā atcerējušās arī daudzus notikumus bērnībā, kārtīgi izsmējušās par daudz ko, un pēcāk režisore sapratusi, ka dažādie notikumi ir tik spilgti un interesanti, ka tos varētu pārvēst īsfilmā. Taču Madaras Dišleres draudzene un arī filmu producente Aija Bērziņa ieteikusi rakstīt scenāriju pilnmetrāžas filmai, kas vēlāk saņēmusi finansējumu programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei. «Man prieks un arī liels gods, ka šīs programmas žūrijas komisija uzdrīkstējās atbalstīt šo ideju, neraugoties uz to, ka šī ir mana pirmā pilnmetrāžas spēlfilma. Gribu uzsvērt - filma nav pilnībā autobiogrāfisks stāsts, lai gan tajā ir daudz notikumu, kas patiešām notika ar mani, manu māsu un māsīcām. Kad rakstīju scenāriju, es daudz domāju par to, kā mūsdienu bērniem un pusaudžiem izstāstīt to, kā bija, kad mums vēl nebija neatkarīga valsts. Kā izstāstīt par Atmodas laika Latviju, par brīvību un par vasaru, pēc kuras viss bija citādi,» saka Madara Dišlere. Atskatoties uz tā laika notikumiem, kad režisorei bija deviņi gadi, viņa atzīst, ka «no šīsdienas cilvēka viedokļa skatoties, tas bija manis pieaugšanas laiks, atbilžu meklēšanas laiks uz daudziem jautājumiem».
«Ļoti ceru, ka vecāki ar bērniem pēc filmas noskatīšanās parunās arī par vērtībām, kas bija svarīgas tolaik un kas, manuprāt, šobrīd ir vēl svarīgākas - par brīvību, par to, kā pieaugušie tajā laikā spēra soļus pretī neatkarībai, un par to, ka, ja tev kaut kas ir svarīgs - gan valstiskā, gan personiskā ziņā -, tad par to ir jācīnās,» uzskata Madara Dišlere. «Šobrīd bērniem ir pavisam cita sapratne par daudzām lietām, un es vēlējos viņiem parādīt mūsu bērnības brīvības izjūtu situācijā un apstākļos, kad pati valsts nav brīva. Mūsdienu bērniem, protams, brīvība izpaužas citādi, teiksim, viņi var izteikt savu viedokli, kas padomju laika bērniem pat prātā neienāca. Mūsu bērni, domāju, jūtas brīvi, bet apstākļi, kādos viņi dzīvo, ir pavisam citādi. Padomju laikos mēs kā bērni iekšēji nejutāmies brīvi, jo mums bija iemācīts, ka pieaugušais jāklausa un viņam ir jāpakļaujas, bet ārējie apstākļi - vide - ļāva mums justies brīvi, piemēram, mēs varējām dzīvoties ārā līdz vēlam vakaram. Tagad, manuprāt, ir otrādi - bērni var būt iekšēji brīvi, var paust savu viedokli, runāt pretī un neklausīt vecākus cilvēkus, bet ārēji tiek īpaši pieskatīti, bez uzraudzības tikpat kā netiek atstāti, ir vecāku kontrolētā drošībā.»
Režisores dēls Gustavs (15), nākot uz filmu, jau savlaicīgi neviļus atvainojies ar frāzi, ka viņam droši vien nepatikšot filma. «Gustavs bija pirmais cilvēks, kas pēc pirmizrādes pienāca klāt un teica: «Mamma, man ļoti, ļoti patika!» Un tas man bija liels pārsteigums, ka gandrīz jau pieaugušu jaunieti varēja uzrunāt filmā rādītās sajūtas un problēmas,» stāsta Madara Dišlere. Starp citu, režisores meita Paulīne šobrīd ir tieši tajā vecumā, kādā Madara Dišlere bija filmā atainoto notikumu laikā, un daudz bija klāt filmas uzņemšanā.
Starptautisko pirmizrādi filma Paradīze ’89 piedzīvos 21. martā starptautiskajā bērnu un jauniešu filmu festivālā BUFF, kas kopš 1984. gada norisinās Zviedrijā, Malmē.