APRITĒ: Personisks stāsts par mūžīgo
Pēdējā laikā pašmāju kinomīļi tiek lutināti ar valsts simtgades programmā tapušām filmām, bet no piektdienas kinoteātros skatāma Krievijas un Latvijas kopražojuma filma Van Gogi.
Filma ir savdabīga no vairākiem aspektiem. Pirmkārt, tā ir pazīstamā krievu režisora, scenārista un producenta Sergeja Ļivņeva pirmā filma pēc 25 gadu pārtraukuma - Ļivņevs kļuva plašākai publikai pazīstams pēc scenārija uzrakstīšanas leģendārajai postperestroikas filmai ASSA.
Ilgus gadus viņš veiksmīgi darbojās kā filmu producents Amerikā un Krievijā, piedaloties vairāk nekā divdesmit filmu radīšanā (pazīstamākās no tām: Kurlo zeme, triloģija Mīlestība un lielpilsēta un Dienesta romāns. Mūsdienas). Otrkārt, filmas Van Gogi sižets apspēlē vienu no cilvēces mūžīgajām problēmām - tēva un dēla attiecības. 79 gadus vecais Viktors ir pazīstams diriģents, 52 gadus vecais Marks - neveiksmīgs mākslinieks. Savulaik Marks pametis dzimto Rīgu, lai izrautos no autoritārā tēva jūga. Viktors, savukārt, visu savu dzīvi veltījis darbam, mākslai un personīgo ambīciju apmierināšanai. Abi dzīvo katrs savā pasaules malā, un viņus tas pilnībā apmierina. Kad Marks uzzina par tēva sievas nāvi, viņš lido tēvu apciemot. Satiekot Viktoru, Marks saprot, ka tēvam sākusies vecuma demence. Viņš nolemj kādu laiku uzkavēties pie tēva, lai konsultētos ar ārstiem un noorganizētu tēva aprūpi. Jau tā sarežģītās attiecības abu starpā uzliesmo ar jaunu spēku. Kad tēvam tiek uzstādīta letāla diagnoze, abi sāk smagu un ērkšķainu ceļu uz savstarpēju piedošanu. Treškārt, filma ir starptautiska ne tikai pēc sižeta, tā uzņemta četrās valstīs - Krievijā, Izraēlā, Baltkrievijā, kā arī Latvijā - Rīgā un Jūrmalā.
Galvenajās lomās filmā spēlē Aleksejs Serebrjakovs un Daniels Olbrihskis. Pārājās lomās: Svetlana Ņemoļajeva, Olga Ostroumova, Jevgeņijs Tkačuks, Poļina Agurejeva, Aleksandrs Sirins, Jola Saņko un Avangards Ļeontjevs. Filma ir bijusi iekļauta kinofestivāla Kinotaurs konkursa pamatprogrammā un guvusi labas atsauksmes kino darbinieku un kritiķu vidū.
Režisors Sergejs Ļivņevs uzsver, ka filma ir uzņemta par kaut ko tādu, kas viņu patiesi satrauc: «Pirmoreiz pēdējo 20 gadu laikā filma, ko iecerēju, ir uzrunājusi mani personīgi. Es sapratu, ka nevēlos, lai to uzņemtu kāds cits. Sapratu, ka gribu šo filmu uzņemt pats. Un vēl es sapratu, ka nevēlos par šo filmu domāt kinonomas kategorijās.» Kino projekta svarīgumu akcentē arī galvenās lomas izpildītājs Aleksejs Serebrjakovs, kas skatītājiem, iespējams, palicis atmiņā pēc filmas Leviatāns - par galveno lomu tajā viņš tika nominēts Eiropas kinoakadēmijas balvai: «Mēdz būt dažādas filmas, bet tikai dažreiz gadās tādas, kas iekrīt tavā dvēselē. Šī ir tieši tāda filma. Filma par ģimenes attiecībām starp gados vecu dēlu un vēl vecāku tēvu, par to, kā attiecamies pret novecošanu.»
Režisors un scenārija autors Sergejs Ļivņevs speciāli aktierim Aleksejam Serebrjakovam rakstījis šo lomu, un, lai gan scenārijā bija paredzēts šķetināt dēla attiecības ar māti, apmēram 10 dienas pirms filmēšanas sākuma, aktrise, kurai bija paredzēts atveidot mātes lomu, no tās atteicās. Un tā radošajā komandā ienāca leģendārais poļu aktieris Daniels Olbrihskis, kas savā karjerā ir strādājis ar daudziem lieliskiem režisoriem - Andžeju Vajdu, Kšištofu Zanusi, Klodu Lelušu, Ņikitu Mihalkovu un citiem. Sergejs Ļivņevs: «Filmai nav nekāda sakara ar acumirklīgām problēmām - ne politiskām, ne sociālām. Viss, ko redzat filmā, varēja notikt vienalga - kur, vienalga - kad. Galveno varoņu problēmas nav tāpēc, ka viņus «vide saēdusi». Es, starp citu, ļoti negribētu, lai viņi savās problēmās vainotu vidi, lai paši ar sevi tiek galā.