Kinorežisors Jānis Ābele. Kā neparedzamais mistrāla vējš

JĀNIS ĀBELE: «Ja nerunā par mīlasstāstu līnijām latviešu filmās, tad uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tīrus mīlasstāstus. Varbūt latvieši kautrējas no atklātām runām par jūtām.» © F64

Piektdien, 1. februārī, kinoteātros sāk izrādīt jaunā režisora Jāņa Ābeles debijas filmu 7 miljardi gadu pirms pasaules gala, kas ir Latvijas un Francijas kopprojekts.

Filmas stāsts ir par diviem latviešu jauniešiem, kuri sastopas Francijas dienvidos. Viņš studē restaurāciju, viņa - jau sen apmetusies uz dzīvi Marseļā, strādā frizētavā un, tas ir ļoti pārsteidzoši, ir vizuāli līdzīga tēlam, ko puisis atsedz kādas baznīcas altārgleznas apakšslānī. Pēc īsā romāna Francijā, Leo atgriežas Latvijā un jau atkal satiek Annu, kura ir atgriezusies, par spīti sarežģītajām attiecībām ar Rīgu. Viņu mīlestība uzplaukst, tomēr - jo tuvāk viņi viens otru pielaiž, jo Anna šķiet neaizsniedzamāka. Galvenajās lomās ir divi jaunie Latvijas aktieri - Raimonds Celms (Latvijas Nacionālais teātris) un Jana Herbsta (Rīgas Krievu teātris).

Paldies Dievam, kinorežisora profesija nav kā, piemēram, daiļslidotājam, kuram visa karjera jāietilpina dažos gados

Jāņa Ābeles debijas filma 7 miljardi gadu pirms pasaules gala Latvijā bija skatāma Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) 2018. gada konkursa programmā un tika izrādīta vienā izpārdotā seansā, festivālā filma saņēma festivāla skatītāju simpātiju balvu. Savukārt 5. decembrī Francijas pilsētā Ēksanprovansā festivāla Tous Courts ietvaros notika filmas pirmizrāde Francijā.

Balva kā pātaga

Filma 7 miljardi gadu pirms pasaules gala patiesībā neplānoti iespraukusies Jāņa Ābeles radošajos plānos, jo uzreiz pēc Latvijas Kultūras akadēmijas Audiovizuālās režijas maģistrantūras studiju programmas absolvēšanas viņš pats izdomājis sev pirmo lielo projektu - veidot spēlfilmu pēc Jāņa Joņeva romāna Jelgava’94 motīviem. Taču dzīve ieviesusi korekcijas, precīzāk gan - balva un tās nosacījumi. Jaunā režisora diplomdarba filma Augstāk par zemi, kas LKA pasniedzēju vērtējumā bijusi beigu galā, saņēmusi Grand Prix 33. starptautiskajā Ēksanprovansas (AixenProvence) īsfilmu festivālā Tous Courts (Francija, 2015), un balva tika izsniegta «graudā», proti, tika garantēts atbalsts filmas tehniskajam nodrošinājumam, finansēta iespēja piecas dienas filmēt šajā pašā reģionā. To negribējies laist garām, un režisors ātri rakstījis scenāriju, un, lai gan ideja par šādu filmu bijusi jau kādu laiku, tieši balva bija pamudinājums ķerties klāt idejas realizēšanai, arī rakstīt pieteikumu finansējuma saņemšanai Latvijā.

Balvas nosacījumi ietekmējuši arī jaunās filmas norises vietu - trešā daļa filmas darbības norit Francijas dienvidos, Marseļā. «Tādējādi ideja par nepieradināmo meiteni, kas visu laiku bēg projām, izgāja ārpus Latvijas mērogiem, galu galā - šobrīd pasaule ir vaļā, kāpēc gan viņa nevar jau būt aizbēgusi uz Franciju? Iespējams, ka tas pat nav filmā redzams, bet filmas iedvesmas fāzē tam, ka daļa filmas darbības norisinās Marseļā, bija būtiska nozīme,» saka Jānis Ābele. Kā zināms, Francijas otra lielākā pilsēta Marseļa atrodas Vidusjūras krastā pie Ronas upes grīvas. Un šī pilsēta asociējas ar mistrālu - aukstu ziemeļu, ziemeļrietumu vējš, kas galvenokārt pavasarī pūš Ronas ielejā, un bieži vien tas ir tik stiprs, ka var izraut kokus ar visām saknēm. «Šis fakts man bija iedvesmojošs, domājot par filmas galveno varoni - ka viņa ir kā neparedzamais mistrāla vējš,» atzīst režisors. «No citas puses - Marseļa, vecākā Francijas pilsēta, ir brīnišķīga ar to, ka ir ļoti skaista pilsēta Vidusjūras krastā, vienlaikus tajā ir liels skarbums - tā ir viena no nabadzīgākajām un kriminogēnākajām Francijas pilsētām. Asociatīvā līmenī - Latvija pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kur ir gan ļoti bagāti, gan ļoti nabagi cilvēki, kur nav izteikta vidusslāņa; nevienā Rietumeiropas pilsētā neesmu redzējis tik daudz ubagu. Tomēr viss iepriekš teiktais nav redzams filmā, tajā vispār nav nekādu pārdomu par sociālo situāciju, bet man kā režisoram tas noteikti nostrādāja iedvesmas līmenī. Un mīlasstāstā jau ir svarīgi nepārcukurot fonu.»

Mēdz teikt, ka jaunie režisori savu pirmo filmu veido par to, ko paši vislabāk pazīst, un Jānis Ābele tam piekrīt, lai gan uzreiz atceras citu viedokli - ka režisoram filmas vajag veidot par to, ko viņš pats vismazāk zina, jo līdz ar filmas veidošanu nākas izzināt līdz tam nezināmo. «Par filmā 7 miljardi gadu pirms pasaules gala skartajām tēmām esmu ļoti daudz domājis, tas gan ir patiesība,» nosaka Jānis Ābele.

Jaunā režisora pirmā pilnmetrāžas spēlfilma pārstāv Latvijas kinematogrāfā ne pārāk bieži sastopamo melodrāmas - jeb kā to dēvē pats režisors - mīlasdrāmas žanru, kurš arvien ir vilinošs daudziem kino skatītājiem. «Ja nerunā par mīlasstāstu līnijām latviešu filmās, tad uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt filmas - tīrus mīlasstāstus. Varbūt latvieši kautrējas no atklātām runām par jūtām,» uzskata režisors.

Filozofs kino

Inženiera un socioloģes ģimenē dzimusī atvase jau no 13 gadu vecuma interesējies par kino, tomēr izvēlējies studēt filozofiju. «Man patīk mācīties. Lai arī kino mani interesēja visvairāk, es aizgāju studēt filozofos, paralēli apmeklēju Kinoskolas kursus,» stāsta Jānis Ābele. Iegūto bakalaura grādu filozofijas studijās viņš uzskata par ļoti labu pamatu dzīvei, kas gan, protams, nenodrošina nekādu reālu amata prasmi. Ja nebūtu uzņemts Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūrā budžeta grupā, ļoti ticams, ka būtu turpinājis studijas filozofos. «Filozofijas studijas ir brīnišķīga pamatizglītība šajā pragmatiskajā laikmetā un pragmatiskajā pasaulē. Jā, ekonomisti, juristi, finansisti ir mūsdienās populāras profesijas, bet filozofijas studijas sniedz fundamentālu pamatu visai dzīvei, lai vai ko cilvēks pēc tam darītu,» nosaka Jānis Ābele.

«Es biju viduvējais students, domāju, ka mani neuzskatīja par īpaši talantīgu,» tā Jānis pats saka par studijām Latvija Kultūras akadēmijas Audiovizuālās režijas maģistrantūras studiju programmā. «Arī mana diplomdarba filma Augstāk par zemi netika uzskatīta par kaut ko īpašu; ja labi atceros, mans darbs bija otrs zemāk novērtētais. Neraugoties uz to, Augstāk par zemi vēlāk ieguva Grand Prix Ēksanprovansas festivālā Tous Courts Francijā, filma tika arī izvirzīta lielākajā Eiropas studentu filmfestivālā Sehsüchte Bābelsbergā,» atzīst Jānis Ābele.

Uzreiz pēc studijām jaunajam režisoram nav bijis «jāmetas lielajā dzīvē un jādomā par elementāru izdzīvošanu», jo puiša vecāki viņam nodrošinājuši jumtu virs galvas un elementāru iztikšanu, tāpēc varējis atļauties pārdomāt dzīvi. «Vecāki mani nemeta ārā no mājām, un tas ir ļoti daudz. Pēc akadēmijas man bija iespēja tikt dažādu kino darbiņu apritē, proti, piestrādāt citu filmu uzņemšanā. Kaut kādus naudas darbiņus jau es darīju, tomēr man atlika laika un enerģijas padomāt par to, ko vēlos darīt, un arī atrast ideju jaunam projektam,» saka Jānis Ābele. Un ideja jaunai filmai atnākusi pati - izlasījis tolaik nupat iznākušo un vēl ne slaveno un vēl ne balvām godalgoto grāmatu Jelgava’94 un sapratis, ka tur ir viss, ko par ko viņš vēlas runāt. «Pēc akadēmijas beigšanas man bija vēlme kino valodā izstāstīt stāstu par pieaugšanu. Es jau varēju rakstīt savu scenāriju, bet grāmatā Jelgava’94 bija viss, par ko gribēju runāt. Uzrunāju Jāni Joņevu, vienojāmies par sadarbību, sākām darbu, un tajā brīdī tas bija maz zināms latviešu literatūras darbs, jo tai balvas un popularitāte nāca pēc pusgada, pat gada, un tas palīdzēja iegūt finansējumu filmai,» saka Jānis Ābele.

Kad nefilmē, skatās filmas

«Kad nefilmēju, es skatos filmas,» pasmaida Jānis Ābele. «Diemžēl mans darbs ir mans hobijs, un hobijs ir mans darbs. Filmu skatīšanās man ir vismīļākā nodarbe dzīvē. Man filmu skatīšanās ir ikdiena, katru dienu noskatos no vienas līdz trim filmām. Ja no labām filmām var mācīties, tad sliktās filmas noskalo no citām filmām uzkrātus nosēdumus,» atzīst Jānis Ābele. Liels iedvesmas avots viņam ir franču kino. «Nevis Vācijas, Holivudas vai ziemeļvalstu kino, bet franču kultūra. Tā mani visvairāk uzrunā. Ar attieksmi pret dzīvi, proti, ar to, ka dzīvi nevajag uztvert pārāk nopietni. Atšķirībā no pavisam dienvidniekiem - spāņiem un itāliešiem, kam pat prātā nenāk dzīvi uztvert nopietni, - franču kino balansē starp dzīves neuztveršanu pārāk nopietni un uzaicinājumu domāt, tāds neuzspiests intelektuālisms,» uzskata režisors un piebilst, ka jutekliskā mīlas stāsta 7 miljardi gadu pirms pasaules gala galvenie iedvesmas avoti ir franču kino jaunais vilnis un Francijas kino kopumā.

Pēc filmas 7 miljardi gadu pirms pasaules gala pirmizrādes Jānis Ābele kā jau katru gadu dosies uz Berlīni, lai tur notiekošajā kinofestivālā skatītos jaunākās filmas. «Berlīnes kinofestivāls ir visdemokrātiskākais kino gardēžu pasākums. Kannu kinofestivāls un Venēcijas kinofestivāls notiek mazās pilsētās, dzīvošanas izmaksas tur ir kosmiskas, bet Berlīne ir liela pilsēta, līdz ar to festivāls ir visiem pieejams,» uzskata režisors.

Šogad viņa galvenais darbs ir pie filmas Jelgava’94 montāžas, tai pirmizrāde paredzēta šī gada nogalē. Un par to, kas būs pēc tam, pagaidām skaidrības neesot. «Melotu, ja teiktu, ka man nav vēlmes braukt studēt kaut kur ārpus Latvijas. Paldies Dievam, kinorežisora profesija nav kā, piemēram, daiļslidotājam, kuram visa karjera jāietilpina dažos gados, tāpēc režisors kaut ko principiāli jaunu var sākt darīt pat ar pirmo sirmumu matos.»

***

Jānis ĀBELE

• Kinorežisors

• Dzimis 1990. gada 24. jūlijā, Rīgā

• Mācījies Rīgas 49. vidusskolā (1997-2006), absolvējis Āgenskalna ģimnāziju (2009), Latvijas Universitāti (Vēstures un filozofijas fakultāti, humanitāro zinātņu bakalaura grāds filozofijā, 2012), Latvija Kultūras akadēmiju (Audiovizuālās režijas maģistrantūras studiju programma, maģistra grāds mākslās, 2014)

• Filmogrāfija: Septiņi miljardi gadu pirms pasaules gala (arī scenārija autors, 2018), Augstāk par zemi (arī scenārija autors, LKA maģistrantūras diplomdarba īsfilma)

• Filma Septiņi miljardi gadu pirms pasaules gala saņēmusi skatītāju simpātiju balvu Riga IFF 2018 (bija iekļauta arī festivāla oficiālajā konkursa programmā)

• Filma Augstāk par zemi saņēmusi Grand Prix starptautiskajā konkursa programmā 33. starptautiskajā Ēksanprovansas īsfilmu festivālā Tous Courts (Francija, 2015), nominācija labākās īsfilmas kategorijā lielākajā Eiropas studentu filmfestivālā Sehsüchte Bābelsbergā (2016), nominācija Nacionālajai kino balvai Lielais Kristaps kategorijā Labākā studentu filma 2014. gadā u.c.

• Šobrīd strādā pie pilnmetrāžas spēlfilmas Jelgava’94

Izklaide

Kultūrvietā “Hanzas perons” pagājušās nedēļas nogalē norisinājās “Austras balvas 2024” pasniegšanas ceremonija, kas beidzās ar nelielu (daudziem pat lielu) pārsteigumu – par prestižās balvas ieguvējiem kļuva jau daudzus gadus nepastāvošā grupa “kuba”, kura šovasar izdeva pirms diviem gadu desmitiem radītus ierakstus. Kā tā? Pavērsim priekškaru.

Svarīgākais