Kā hēlija baloni

Dukuru ģimene – tētis Edijs, māsa Paula un brālis Miks – bija vieni no spilgtākajiem Latvijas Neatkarīgās televīzijas šova Dziedošās ģimenes dalībniekiem. Skatītāji augstu novērtēja viņu muzikalitāti, gludo dziedājumu, kā arī interesantās priekšnesumu idejas.

Tomēr dziedošajiem Dukuriem šovu nācās pamest divas reizes. Brīdī, kad šķita – šova vērotāju uzticība ir atkarota, viņu vārds izbalsoto dalībnieku aploksnē parādījās otrreiz. Dukuri to neuzskata par neveiksmi, gluži otrādi – šovā uzkrātā pieredze rosinājusi izveidot savu koncertprogrammu Te mēs esam. No februāra līdz aprīļa beigām Dukuri sniegs sešpadsmit koncertus dažādās Latvijas pilsētās, bet vēlāk koncertturneja turpināsies arī citviet.

Uz viena viļņa

– Šobrīd jums ir gatava koncertprogramma Te mēs esam. Tas nozīmē, ka esat noformulējušies? Šova pirmajās nedēļās teicāt, ka vēl nezināt, kā sevi pasniegt skatītājiem...

Edijs: – Jā, esam noformulējušies. Bija skaidrs, ka skatītāji gribēs redzēt to, ko esam darījuši šovā, tāpēc divas trešdaļas koncertprogrammas sastāv no šīm dziesmām. Un, protams, gribējās parādīt, ka arī mēs paši radām dziesmas, tādēļ ir tapis jaunais singls Here We Are – Te mēs esam. Tāds ir arī mūsu tūres nosaukums. Koncertu mēs iesākam ar dziesmām, kas skanējušas šovā, un pamazām pārejam uz savu repertuāru.

– Jūsu dziesmas stāsta par jums pašiem?

Edijs: – Principā, jā. Jo jebkura dziesma, ko radi pats, ir stāsts par tevi. Tāpat kā glezna un jebkas cits, kas rodas radošas darbības rezultātā.

Miks: – Visi teksti ir vairāk vai mazāk izjusti uz paša ādas, tāpēc arī tos ir vieglāk iznest.

– Šovā laikā bijāt diezgan iztramdīti. Neviens nešaubījās par jūsu spējām, tomēr divas reizes bijāt spiesti aiziet. Vai zināt, kāpēc tā?

Paula: – Tur jau tā lieta. Daudzi bija pārliecināti, ka mēs tāpat paliksim šovā, tāpēc nebalsoja.

Edijs: – Iespējams, daudziem šķita, ka mēs labi dziedam, tāpēc turpināsim piedalīties šovā, un nobalsoja par kādu citu savu favorītu. Bet iztramdīti mēs tiešām bijām, jā. Acīmredzot mūsu uzstādītā latiņa bija pietiekami augsta, lai no mums sāktu prasīt arī atbilstoša līmeņa šovus. Dažkārt šķita, ka viņi paši īsti nezina, ko no mums prasīt. No izteiktās kritikas nevarēja saprast, kas mums būtu jāmaina. Tomēr jebkura kritika – gan laba un vēl jo vairāk slikta audzina, nocietina un liek domāt par to, kas tu esi un ko dari. Mēs rūpīgi analizējām kritiku, kas mums šķita objektīva un centāmies neiespaidoties no neobjektīvas kritikas. Tas bija mūsu pirmais nopietnais uznāciens, kurā viss notika ļoti strauji. Domāju, ka mēs neko pārāk sliktu neizdarījām.

– Sliktā slavā neiedzīvojāties?

Edijs: – Patiesībā, jā. Kad pirmoreiz izgājām no šova, ažiotāža bija ļoti liela – komentāru skaits internetā milzīgs. Tomēr sliktu un muļķīgu atsauksmju bija ļoti maz, pārsvarā cilvēkiem bija žēl, ka mūs izbalsoja, viņi izteica atbalstu...

– Vai apzināti veidojāt savu publisko tēlu?

Edijs: – Nē, tikai centāmies nocietināties pret cilvēkiem, kuriem īsti nebija skaidrs, kas tad viņiem mūsos nepatīk. Visbiežāk pieminētais vārds, kas saistībā ar mums izskanēja, bija iedomība.

Miks: – Vēl izskanēja profesionālisms.

Edijs: – Jā, profesionālisms un iedomība bija kā lamu vārdi. Man šķiet, ne viens, ne otrs neiztur kritiku, jo profesionāļi vēl pagaidām neesam – mēs uz to ejam, un, iespējams, nākotnē kāds no mums kaut ko sasniegs...

Paula: – Un par svešiem cilvēkiem īsti nevar teikt, ka viņi ir iedomīgi, jo diez vai to var zināt, tikai uz viņiem paskatoties.

Edijs: – Iespējams, uz skatuves tas lepnums acīs parādījās no bailēm, jo bailes bija nenormālas.

Paula: – Es kniebu viņiem abiem rokās. (smejas)

Miks: – Es sāku kodīt lūpas un vēl tagad neesmu ticis vaļā no šī ieraduma.

Edijs: – Varbūt skatītāji nepamanīja, bet mēs no uztraukuma esam nodziedājuši arī tekstus, kas dziesmās nemaz nebija. Kad mums sāka pārmest iedomību, sākumā brīnījāmies un nesapratām, kāpēc tā, bet vēlāk pieradām – ja jau cilvēkiem tā liekas... Nezinu, kas būtu jādara, lai tā neizskatītos.

Miks: – Vispār jau māksliniekam ir jābūt pārliecinātam par to, ko viņš dara.

Edijs: – Tu nevari likt sevī ieklausīties, ja esi tāds...

Miks: – Ja pats netici tam, ko dari.

Edijs: – Es drīzāk teiktu, ka tā ir pārliecība... Pārliecība, ka mums nevis izdosies, bet ka mēs darām vislabāko, ko šobrīd spējam.

– Vai atklājāt cits par citu kaut ko jaunu?

Miks: – Ja godīgi, sākumā mūsu starpā šķīlās dzirksteles. Rakstura iezīmes visiem lēca ārā.

Edijs: – Tas ir jocīgi. It kā mēs esam ģimene... Miku es pazīstu divdesmit vienu gadu, Paulu – sešpadsmit gadus, un tomēr šāda veida pasākums ir pavisam kaut kas cits nekā ikdiena, kurā vajag noorganizēt, lai Paula aiziet uz skolu, Miks pie zobārsta... Vajadzēja citādi tos zobratiņus pieslīpēt.Taču galvenais, ko mēs sapratām, – mums pašiem viss ir. Mēs paši rakstām mūziku, tekstus, varam to nodziedāt. Mēs ne no viena neesam atkarīgi.

Miks: – Ja es iemācītos spēlēt ģitāru un Paula – bungas, mums vispār nevienu nevajadzētu... (Smejas.)

Edijs: – Tas ir baigais komforts, ka viss sastāvs ir uz viena viļņa.

Miks: – Ja grupā savācas nepazīstami cilvēki, agri vai vēlu var rasties konflikti. Bet mēs esam trīs cilvēki, kuri turas kopā kā kodols. Es Paulu nekad nepiečakarētu un tēvu ne tik.

Edijs: – Jā, esam droši, ka viens otru aiz muguras neaprunāsim. Nekādu sazvērestību.

Dēls lielajā pilsētā

– Jūs, Edij, jau ilgi darbojaties mūzikā [Edijs ir ilggadējs Igo grupas basģitārists]. Vai mērķtiecīgi virzījāt bērnus šajā virzienā?

Edijs: – Protams, es to veicināju, taču nevienu aiz rokas dziedāt nevilku. Skatuves darbs tomēr ir ārkārtīgi grūts. Lielās valstīs, kur popmūzikā viss ir kārtībā, var cerēt uz vieglāku dzīvi un normālu darbu, bet Latvijā tas viss ir diezgan stresaini. Tomēr mani bērni vienmēr ir bijuši cieši saistīti ar mūziku, tāpēc citos darbos un profesijās es viņus neredzu. Tādēļ es viņus atbalstu, cik varu un saprotu, un, ja jūtu, ka nesaprotu, tad ļauju darboties ar citiem māksliniekiem, kas viņiem var dot kaut ko vairāk.

– Mammu jūs pieminat kā bargo kritiķi, kas jūsu veikumu novērtē no malas. Kāda ir viņas profesija?

Edijs: – Mamma ir matemātikas skolotāja, kas šobrīd strādā tirdzniecībā. Viņa ir ļoti aktīvs cilvēks, kura var noorganizēt jebko. Viņa sakārto daudz lietu, ko mēs paši, būdami mākslinieciski ievirzīti, iespējams, nevarētu. Protams, viņai ir ārkārtīgi grūti ar mums tikt galā. Katrīne Pasternaka jau otrajā šova raidījumā teica, ka viņa apbrīno mammu par to, kā viņa tiek galā ar trim radošām personībām. Viņai jau nav jātiek galā, viņai vienkārši jāsamierinās ar to, kādi esam... Ir ļoti labi, ka viņa mūs notur pie zemes.

Miks: – Mēs esam trīs hēlija baloni, kuri ir jāpiesien, jo citādi tie uzlido pārāk augstu.

Edijs: – Godīgi sakot, mammai šova laiks bija vēl grūtāks nekā mums.

Paula: – Mamma domāja, ja viņa satrauksies mūsu vietā, mums būs mazāks uztraukums.

– Dukuru bērni ir patstāvīgi. Miks jau sešpadsmit gadu vecumā no Cēsīm pārcēlās uz Rīgu...

Miks: – Sacīšu no pieredzes – tam ir savi plusi un mīnusi.

Edijs: – Miks bija padzirdējis, ka Rīgā ir rokmūzikas vidusskola, bet Cēsīs varēja tikai noraudzīties, kā rokmūzika aiziet gar degunu. Simtā vidusskola bija vienīgā vieta, kur viņš gribēja stāties, tāpēc mēs Mikam kā pieaugušam cilvēkam piedāvājām, un viņš, protams, neatteicās (smaida). Jāteic paldies Dievam, ka viss labi beidzās...

Miks: – Ka es vēl te sēžu. (Smejas.)

– Bija grūti? Miks šajā laikā esot bijis sliktais puika...

Edijs: – Jā, tas mums bija ļoti lielu pārbaudījumu laiks (pasmaida).

Miks: – Patiesībā jau es nebiju sliktāks par pārējiem. Man bija pašam savs dzīvoklis, un tas pavēra plašākas iespējas...

Edijs: – Rokenrolam – sauksim to tā. Bet viņš ar to ļoti labi tika galā. Vienā brīdī mums šķita, ka nu jau ir drusku par traku. Mēs dzīvojām Cēsīs, un bija ļoti grūti kontrolēt viņa mācību procesu, kas tobrīd bija diezgan svarīgs. Mēs cīnījāmies par to, lai viņš pabeidz vidusskolu. Tomēr galvenais ieguvums Mikam, dzīvojot Rīgā, bija draugu – mūziķu – loks. Ja viņš līdz deviņpadsmit gadu vecumam dzīvotu Cēsīs, viņš iegūtu zināmu stīvumu.

Paula: – Tad es būšu stīvā, ja? (Smejas.)

Edijs: – Nu, tu jau tagad esi ar mums, mēs taču muzicējam kopā. Mikam šādas iespējas nebūtu bijušas. Tā pieredze bija nepieciešama.

– Vai dot iespēju bērniem pašiem izvēlēties ir jūsu princips?

Edijs: – Tas nav princips, bet pieredze. Kad pats biju sešpadsmitgadīgs jaunietis, dzīvoju Liepājas rajonā – piecdesmit kilometrus no Liepājas, un gribēju mācīties divās Liepājas mācību iestādēs – mūzikas vai mākslas skolā. Gan mūzika, gan māksla ir mūzas, kas mani pavada līdz šai dienai. Man ir četrdesmit viens gads, un es joprojām esmu tām uzticīgs – nesen sāku arī gleznot. Ja es būtu iestājies kādā no šīm skolām, man droši vien daudz kas nebūtu bijis jāapgūst pašmācības ceļā. Iespējams, es būtu sasniedzis kaut ko vairāk pats sev. Tomēr šo iespēju nobremzēja mamma. Tagad es to ļoti labi saprotu – viņa baidījās, ka dēlam lielajā pilsētā kaut kas var nesanākt. Šobrīd es to visu mācos pie labiem pasniedzējiem, tomēr jaunības smeķis neizbēgami ir zudis. Es negribēju pieļaut, ka Mikam rodas tāda pati izjūta kā man.

Miks: – Par vidusskolas laiku runājot, es ne sev, ne vēl jo vairāk vecākiem nepārmetu to, ka atļāvos toreiz mazliet uzdzīvot, jo ieguvu daudz cilvēku, ar kuriem tagad sadarbojos mūzikā. Paulai gan es ieteiktu vēl padzīvot pie vecākiem. (Smejas.)

Paula: – Es vēl dzīvoju ģimenes ligzdiņā un jūtos drošībā. (Smaida.)

Edijs: – Jā, Paula mums tagad pārmet, ka Rīgā viņa varētu mācīties dejot, dziedāt un daudz ko citu....

Miks: – Varbūt, Paula, es par tevi jau esmu melno darbu padarījis. Tev pašai vairs nevajag iet šo ceļu. Tu izlaidi negatīvo posmu. (Smejas.)

Edijs: – Lauku māja mums ir kā miera osta. Visu laiku dzīvot pilsētā un būt šausmīgi aizņemtam darbos un stresā, man nešķiet vilinoši. Bet mēs varam drusku padzīvot Cēsīs – mums ir māja, lauki, ezers, motocikli, mēs baudām dabu un priecājamies, un tad iejūkam Rīgas ritmā – koncertos, pasākumos... Īstā sāls ir tajā dažādībā un kontrastos.

Viss vēl priekšā

– Kādas vērtības gribējāt ieaudzināt bērnos?

Edijs: – Bērniem vissvarīgākais ir vecāku paraugs. Protams, ja tas ir slikts, pastāv iespēja, ka bērni mēģinās rīkoties pretēji, taču mēs esam centušies viņos ieaudzināt visu to labāko – kārtības mīlestību, uzticību... Pastāvīgas vērtības, pie kurām cilvēkiem vajadzētu turēties un censties nenomaldīties. Man šķiet, viņi ir izauguši par ļoti labiem cilvēkiem. Iespējams, kvalitāte, ko viņiem pārmet, arī ir tā cenšanās būt labiem cilvēkiem.

– Manuprāt, jūs ļoti labi balansējat starp radošumu un racionālo prātu – organizētību, menedžēšanu...

Edijs: – Kāpēc jums tā šķiet?

– Piemēram, šova laikā jūs demonstrējāt interesantas idejas un tajā pašā laikā ļoti kvalitatīvu izpildījumu, spēju savākties...

Edijs: – Tas varbūt ir tāpēc, ka iedvesmu es smeļos no dzīves. Man nav vajadzīgi papildu stimulatori. Gleznot, rakstīt mūziku – tas man tiek iedots no augšas. Man tikai atliekt to pēc iespējas labāk realizēt. Labie cilvēki, draugi, kas mums ir apkārt, rada sajūtu, ka esi brīvs. Aizbraucot uz ārzemēm, kur neesmu savā vidē, es ieraujos sevī, noslēdzos un neko nevaru uzskicēt. Bet šeit mums ir ideāli apstākļi, lai gūtu iedvesmu dzīvei, mūzikai, darbam.

– Bet ārvalstu auditorija jūs nevilina?

Edijs: – Protams, mēs par to domājam visu laiku, tomēr raugāmies uz to reāli. Neviens jau negaida, piemēram, Mika un Paulas Dukuru ierašanos Londonā. Arī Latvijā ir labi mūziķi, pedagogi, varbūt popkultūra nav tik spēcīga, kā gribētos, tomēr kaut ko iemācīties var, tāpēc vajadzētu izmantot visas iespējas, kas ir šeit. Visam jānotiek lēnām.

Miks: – Es šogad gribēju braukt uz divu Lielbritānijas šovu atlasēm, bet sapratu, ka to varu izdarīt arī nākamgad. Jau tagad es gribu pārdziedāt gandrīz visus ierakstus, ko līdz šim esmu iedziedājis. Es jūtu, ka man vēl ir, kur augt, un nevajag skriet.

Edijs: – Ir smieklīgi, ja zaļš, negatavs gurķis tiek ierauts lielā notikumā. Tā ir nevajadzīga pieredze.

Paula gan vienā brīdī apsvēra iespēju nebūt dziedātāja...

Paula: – Tāpēc, ka man kļuva garlaicīgi. Visi apkārt dzied, bet es viena pati Cēsīs. Grupas man nav, uz ārzemēm braukt nevaru...

Edijs: – Jā, viņai bija pesimisms iestājies.

Miks: – Es domāju, nevajag pārdzīvot. Mums vēl daudz kas priekšā. Iestājies simtajā vidusskolā, es biju sajūsmā, kad ieraudzīju vēl piecdesmit līdzīgi domājošus jauniešus. Droši vien, aizbraucot uz Angliju, es vispār kristu bezsamaņā no tās eiforijas, kas tur valda.