Tomass Kleins: apstāties un padomāt
Šodien apaļu jubileju, 50. dzimšanas dienu, svin Liepājas rokmūziķis Tomass Kleins. Nekādas svinības viņš gan neplāno, taču no šā apaļā skaitļa arī nevairās – starp citu, vīriešiem šajos gados, kā Neatkarīgā pēdējā laikā pārliecinājusies, tas ir teju varoņdarbs. Ģitārists nekur nav pazudis, viņš turpina strādāt savā nozarē un prāto par jauniem projektiem.
Bez stresa par 50 gadiem
Daži savus 50 gadus izvēlas nosvinēt kaut kur klusībā, šņukstot zem deķa, daži tos atzīmē ar vērienu, piemēram, operas mājā, bet Liepājas rokmuzikants Tomass Kleins par šo jautājumu neiespringst: «Droši vien, ka svinēšu mājās, ģimenes lokā.» Pašlaik gan moderni, ka pat jauni dziesmotāji svin desmit gadu uz skatuves vai savu 20 gadu jubileju teju Arēnas Rīga mērogā, tomēr Tomass neko tamlīdzīgu darīt negrasās. «Nē, nē, drīzāk izvilkšu savā dārzā grilu, patiesībā tas man jau ir tur izvilkts, kaut ko tur uzgrilēšu un tā prātīgi nosvinēšu. Tā pa skaļo - nē, to man negribas. Es tā īpaši nekad arī neesmu svinējies - kad saaicini cilvēkus, no kuriem vienu trešdaļu pats nemaz nepazīsti, neredzu tam jēgu. Baigi priecīgais notikums jau tas [50. dzimšanas diena] nemaz arī nav. Nu ir, jā, ir dzimšanas diena, taču man nemaz to negribas īpaši svinēt,» atzīst Tomass. «Kāds ir mans noskaņojums? Man šķiet, ka kaut kas varētu mainīties - gribētos dzīvot bišķiņ prātīgāk. Ir pagājis kāds laiciņš, dzīvojot baigā stresā, kā ierauts kādā ritenī, un beigu galā saproti, ka skrien, skrien, bet nesaproti, uz kurieni tad īsti skrien. Gribas apstāties un prātīgi padomāt - varbūt nemaz šo skriešanu nevajag?! Esmu izdomājis, ka vairs nedarīšu nelietderīgas lietas. Kaut kur uzaicina, tajā visā iesaisties un pēc tam sāc domāt - vai tas vispār ir bijis vajadzīgs?!»
Raksta pat Eirovīzijai
Par Tomasu Kleinu pēdējā laikā dzirdēts mazāk: visiem zināms, ka viņš daļēji ir arī līvs, spēlējis duetā kopā ar Ivo Fominu, arī ar Andri Ērgli projektā Cacao, tad kopā ar Aivaru Brīzi Leģionā, bet šobrīd? Tiesa, bija projekts Vecā Toma būda - tur Tomass spēlēja kopā ar citiem Līvu dalībniekiem, atmiņā palikusi dziesma Trešā acs, taču... «Ir lietas, ko nevaram paredzēt - mūsu paaudze diemžēl pa vienam atbirst...» skumji nosaka Tomass. «Aizgāja Aivars [Brīze], izbeidzās arī grupa Leģions. Šī Vecā Toma būda patiesībā bija veidota uz tādas kā veļas mazgāšanas bāzes: Ainars [Virga] ar Aivaru vienubrīd viens uz otru sarēca un sabļāva, tāpēc es izdomāju izveidot šo projektu kā tādu mierizlīgumu - aiztaisīt tam podam vāku, lai nesmird. Es viņus aicināju studijā pa vienam, lai iedzied un iespēlē, viņi nemaz nezināja, ka spēlē vienā grupā,» tā Tomass un smejoties piebilst: «Nav jau tā, ka es galīgi neko nedaru - redz, pat Eirovīzijai kaut ko uzrakstu!» Tā gan taisnība: 2004. gadā viņš pats kopā ar Ivo Fominu tika līdz Eirovīzijas finālam, pirms trīs gadiem sakomponēja Olgai Rajeckai skandalozo dziesmu Saule riet (to vainoja plaģiātismā), bet šā gada Supernovā viņš piedalījās ar dziesmu We Live For Live - noklausieties šo gabalu, nekad nepateiksiet, ka to sacerējis Tomass! Jā, kā tad ar Līviem, pēc kuru reanimēšanās tik daudz šķēpu lauzts par to sastāvu? «Paldies Dievam, ka Ainars tagad turas, un viņam ir nākusi apgaismība, ka kaut ko vajag darīt. Tas ir ļoti pozitīvi. Kāpēc viņš neaicina arī mani, to es nezinu, tas jāprasa viņam. Protams, ka viņš ir vairāk līvs nekā es. Vai es tur varētu būt? Jā, to man daudzi prasa, kāpēc es tur neesmu. Nezinu, bet es viņam nelūgšos un neprasīšu - Ainar, pieņem mani, lūdzu, Līvos! Taču augusta beigās ir pasākums, šķiet, tas saucas Līvu fests - tur gan mēs spēlēsim kopā, ceru, ka tad man ļaus uzspēlēt,» bez jebkādas aizvainotības vai ambīcijām saka Tomass.
Jaunās paaudzes skolotājs
Par darba trūkumu Tomass nesūdzas - šovasar braukājot koncertos ar Uldi Marhilēviču, projekts saucas Marhils un draugi, vēl tur dzied Aiša un Antra Stafecka, bungas spēlē Vilnis Krieviņš, basu - Modris Laizāns. «Man vēl ir projekts uz prāmja Rīga-Stokholma: spēlē Jānis Lemežis, arī Vilnis Krieviņš. Sailors Band. Lielākoties repertuārā ir ārzemju dziesmu kaveri, bet, ja ir riktīgi daudz latviešu publikas, tad, protams, uzspēlējam kaut ko no latviešu hitiem. Braukājam desmit vai vienpadsmit dienu, citkārt ilgāk. Jūras slimība? Zini, kādas pāris reizes tiešām tā bija, kā bija, bet ar laiku jau pierod. Ja vētra iepūš, tad drusciņ grūtāk nospēlēt - statīvi krīt!» smejas Tomass. Taču galvenais - darbs Liepājas Bērnu un jaunatnes centrā, kur viņš jaunos Liepājas mūziķus skolo ģitārmākslā un arī vokālajās gudrībās. «Nu jau piektais gads, kopš strādāju ar mazajiem. Tas režīms ir... Patiesībā drastisks. Mana mazā meitene iet skolā, ceļos septiņos no rīta, vedu viņu uz skolu, pēc tam viņu no tās savācu, tad eju uz darbu, mājās esmu tikai vēlu vakarā utt. - baigais ritenis, kas griežas jau gadiem. Mēģināšu kaut kā sakārtot to, lai esmu vairāk mājās. Citkārt atnāku mājās no darba deviņos, ko tad vairs? Iedzeru tēju un eju gulēt.» Par saviem audzēkņiem Tomass izsakās ar lepnumu: «Pamazām te veidojas jaunā paaudze - es skatos, ka jau no saviem skolniekiem te var kaut ko izveidot, tie bērni jau ir izauguši. Vai varētu ar viņiem kopā uzspēlēt? Protams, kaut ko ieteikt es varu, taču, man liekas, ka viņiem jāiet savs ceļš. Tāds arī ir mans darba uzdevums - ieteikt, ko labāk darīt, nevis likt sekot paša pēdās. Es noteikti kaut ko vēl darīšu, bet kādā formātā - to gan es šobrīd vēl nemācēšu pateikt.»
Joprojām liepājnieks
Pie šāda darba grafika, protams, jautājums par brīvā laika pavadīšanu ir gandrīz lieks, taču tas kļūst absolūti muļķīgs, painteresējoties par ģitārista privātās dzīves gaitām. «Diezgan bieži gadās, ka sestdienās un svētdienās ir kaut kur jāspēlē, taču tāpat bieži gadās, ka brīvdienas pavadām mājās ar Tīnu, manu mazo meitu (šajā brīdī tālrunī fonā līksmi iespiedzas pati pieminētā - aut.). Viņai ir astoņi gadi, otra meita Džeina jau ir liela - 22 gadi. Ar mūziku viņām, paldies Dievam, nav nekādas saistības. Es kaut kā nevēlējos viņas uz to virzīt, ja tas būtu noticis organiski, tad citādāk. Mazajai vairāk patīk zīmēt. Un arī pucēties,» smejas Tomass. «Mēs dzīvojam bez mammām. Ir grūti, ir grūti. Nu jau viņa paaugusies, var palikt mājās viena pati, bet pirms tam - pieskatīja lielā māsa vai kādu pieaicinājām, citkārt atbrauca krusttēvs vai krustmāte. Tā arī paiet mans brīvais laiks!» Kā zināms, daudzi liepājnieki no savas vēju pilsētas tomēr dodas emigrācijā uz galvaspilsētu, kur vieglāk nokārtot koncertus, - šķiet, tikai Ivo Fomins, Tomass Kleins un vēl daži palikuši uzticīgi Liepājai. «Uz kādu brīdi es arī biju pamucis [no Liepājas], bet šeit tomēr mazajai meitenei ir absolūti ideāli apstākļi - nevaru iedomāties, ka viņa varētu kaut kur Rīgā justies tikpat brīvi, tur nevar dabūt to, ko šeit!» atzīst Tomass. «Šeit valdošais miers ir kaut kas īpašs. Lai arī cilvēki no šejienes aizbrauc, tā aura tomēr nepazūd - tā turas. Kad mazā aizbrauc uz Rīgu, viņa pēc kāda laika saka - nē, es gribu mājās! Kaut kas te tomēr ir tāds īpašs.».